"Paveicas tiem, kam ir sarkanais plankums!" Sigita Pešele par garo ceļu līdz diagnozei, kuru neredzēja neviens ārsts

Šī bija jūsu pirmā ērce?

Pirmā ērce, kuru es atceros. Par bērnību neatceros, bet šķiet, ka arī tad nebija. Pat pārsteidzoši pie tādas ērču bagātības.

Pret encefalītu esat potēta?

Jā. Es vispār esmu ļoti apzinīga, saprotu riskus un sekas. Man ir bērni, ģimene. Mēs daudz laika pavadām laukos – pļavās un mežos. Tāpēc pati brīnos, kā mani tikai tagad pirmā ērce atrada. Mana tēvamāsa visu mūžu nostrādāja par mežzini, viņai jau ir 90 gadi, viss mūžs burtiskā nozīmē pavadīts mežā, bet nekad nav bijusi piesūkusies ērce. Ir tādi brīnumi.

Konstatēju ērci – un jau tādu labi paēdušu, zirņa lielumā –, mazgājoties dušā. Biju dušā arī iepriekšējā vakarā, un ērces noteikti nebija. Tā bija piesūkusies, ilgākais 24 stundas. Un es tiešām nezinu, no kurienes. Iepriekšējā dienā biju ar mašīnu aizbraukusi uz darbu birojā un vakarā mājās. Tas man bija tāds diezgan šokējošs pārsteigums – ērce! Būt tik daudz dabā un pie ērces netikt, bet te, birojā un mājās, dabūt.

Līdz tam man bija klasiskais priekšstats par Laimas slimību – jābūt sarkanam plankumam. Tas arī bija vienīgais, ko zināju par šo slimību. Un es sāku gaidīt šo sarkano plankumu, kas tā arī neparādījās. Mana māte ir ārste, konsultējos arī ar viņu, un arī viņa pārliecinoši teica: ir jābūt sarkanam plankumam, eritēmai. Jo tas ir standarts, pēc kura diagnosticē. Tagad jau zinu, ka šī maldīgā pārliecība ir ne tikai “parastajiem cilvēkiem”, tā valda arī ārstu vidū.

Tā pagāja mēneši…

Kā jūs tomēr sajutāt, ka kaut kas nav kārtībā?

Kad sapratu, ka ar mani kaut kas nav labi, bija pagājuši jau astoņi mēneši kopš ērces kodiena. Ērce bija 2017. gada jūlijā, bet 2018. gada februārī martā es sapratu, ka nejūtos vesela.

Sākās ar to, ka bija liels nogurums, nespēks, miegainība. Pēcpusdienā gribējās gulēt, nevarēju darbadienu līdz beigām izturēt. Ja strādāju no mājām, vienmēr pa dienu vajadzēja pagulēt. Sākās galvassāpes, izteikti pakauša spranda daļā, tādas velkošas. Tad sapampa labais celis locītavā. Tik izteikti, ka nevarēju ne pietupties, ne pa trepēm uzkāpt un nokāpt. Visa pacele bija pilna, Beikera cista, tāds kārtīgs bumbulis.

Nākamais, ko piefiksēju, – man sāp visas labās rokas locītavas, sākot ar plecu un beidzot ar delnu. Klāt arī migrējošas muskuļu sāpes. Labā roka bija tik samocīta, ka neko vairs ar to nevarēju normāli padarīt – ne pagludināt, ne matus saķemmēt. Agrāk es stāvot ātri izķemmēju slapjus matus, bet tagad pat šī darbība mani tā nogurdināja, ka bija jāatsēžas. Atslēgas durvīs pagriezt grūti. Mašīnas stūri noturēt grūti. Pat pacelt glāzi, kas pilna ar ūdeni, bija liela slodze!

Tad sākās ginekoloģiskas problēmas, mēnešreižu cikla nobīde. Naktīs svīšana. Nolēmu, ka hormoni, ka tā laikam jūtas visas sievietes manos gados. Plus man bija tūska. Tagad skatos tā laika fotogrāfijas un redzu, ka seja sapampusi. Uz tūskas rēķina arī svara pieaugums. Vakaros kāju potītes kārtīgi sapampušas, zeķes maliņa iegriezusies ādā. Nu, kas tas var būt? Vecums un hormoni! Domāju, ka sākas tāda kārtīga novecošana. Brīnījos tikai, kāpēc tad visas sievietes par to nerunā, ja jau tas ir tik dabiski.

Vēl man uz vaiga parādījās asiņains pūslītis, kas nedzija. Vēlāk jau uzzināju, ka tas pūslītis bija limfocitoma, raksturīgs simptoms Laimas boreliozes gadījumā. Bet toreiz mani pat nosūtīja pie onkodermatologa.

Jūs pa šo laiku noteikti bijāt pie daudziem ārstiem.

Jā, ar katru sūdzību pie cita ārsta. Un ar katru no šīm sūdzībām paralēli rentgeni un sonogrāfijas, ginekologs, onkodermatologs, rehabilitologs… Tika meklēts kaut kas, bet īsti nekas arī netika apstiprināts. Labi, sonogrāfija uzrādīja, ka rokā ir iekaisums, artrīts. Bet tas manā vecumā varēja būt arī pats par sevi.

Un tad jau bija 2018. gada vasara. Gads kopš ērces kodiena un pusgads, kā meklēju sev diagnozi. Nejauši sarunas laikā ar savu draudzeni, Amerikas latvieti, es pēkšņi sapratu. Viņa man stāstīja par savu meitu, kurai iet ļoti smagi, jau piecus gadus depresija tik smagā formā, ka meitene nevar iet skolā un mājās jātur tumši aizkari logiem priekšā, cik jūtīga viņa ir pret gaismu. Jā, tā bija arī man – ļoti traucēja spilgta gaisma, likās, ka visu laiku vajag saulesbrilles. Aizmirsu piebilst, ka vēl man bija arī runas traucējumi. Nevarēju noformulēt domu, kā arī bija atmiņas traucējumi. Lūk, un brīdī, kad mana draudzene sāka stāstīt par savu meitu, es saklausīju viņas stāstā līdzīgus simptomus savējiem. Ne visus, bet tieši to nespēju koncentrēties, nomāktību, atmiņas traucējumus. Draudzene stāstīja, ka viņas meitai diagnosticēta Laimas slimība, bet ne tikai, jo ērces, kā zinātnieki izpētījuši, pārnēsā 27 dažādas infekcijas. Un borēlija ir tikai viena no tām. Draudzenes meitai bija vēl arī citi ērču pārnēsāti patogēni atklāti. Sapratu: vai tikai arī manās problēmās nav vainojama tā ērce? Vai tik viss, kas ar mani notiek, nav Laimas slimība?

Burtiski pēc pāris dienām aizgāju pie ārstes jau ar savu priekšlikumu, ka man ir Laimas slimība, un saņēmu nosūtījumu uz analīzēm. Jā, pozitīvas bija abas pozīcijas: gan IgM, kas uzrāda akūto, gan IgG, ko parasti interpretē kā pārslimotu laimboreliozi, bet tagad jau aizvien vairāk ir informācijas, ka tā ir arī vēlīnā, hroniskā forma un ka to nevar interpretēt tikai kā pārslimošanu.

Es beidzot saņēmu diagnozi! Tikai pārsteidzoši ir tas, ka neviens no ārstiem līdz tam nebija pajautājis, vai man gadījumā nav iekodusi ērce. Domāju, simptomi bija ļoti skaidri, un diagnozi varēja uzstādīt agrāk, bet, tā kā nebija sarkanā plankuma, neviens par Laimas slimību nedomāja.

Redz, tomēr ir jēga tam, ka cilvēki mēdz sarunāties par savām slimībām.

Tāpēc arī mēs Laimas slimības biedrībā publicējam pieredzes stāstus. Cilvēki, kas lasa, var atpazīt kaut ko no sevis. Redzēt, ka arī citiem šī slimība noris smagi un grūti. Tā ir vienojoša domubiedru grupa. Un, kā jau jebkurā slimībā, arī šajā to vislabāk var saprast tie, kas paši gājuši tam cauri. Un no cilvēku pieredzes stāstiem dzirdam, ka atveseļošanās ceļā liela nozīme ir bijusi cita cilvēka stāstam.

Tālāk nāca atklājums, ka pie valsts apmaksāta infektologa rinda ir trīs mēneši. Pierakstījos, bet sapratu, ka tik ilgi gaidīt nevaru. Gāju pie maksas infektologa, kas nozīmēja antibiotikas vēnā, jo man jau bija šī vēlīnā forma un skartas dažādas organisma sistēmas – gan neiropsihiatriski simptomi, gan locītavas, gan limfocitoma uz ādas. Divdesmit vienu dienu vēnā antibiotikas.

Jau apmēram pēc desmit dienām sapratu, ka man vairs nesāp galva un roka. Sāpes, pie kurām jau biju pieradusi, beidzot atkāpās. Nogurums vēl saglabājās, arī tūska. Bet ar sāpju pazušanu es sapratu: tas strādā, medikaments iedarbojas! Zinot citu cilvēku pieredzes stāstus, varu būt priecīga, ka uz mani antibiotikas tik veiksmīgi nostrādāja, jo diemžēl ne visiem izdodas tik veiksmīgi atveseļoties ar vienu antibiotiku kursu. Citiem veselības atgūšanas ceļš ir daudz sarežģītāks un ilgstošāks.

Jūs daudz zināt par Laimas slimību.

Kad sapratu, kāda ir mana diagnoze, sāku meklēt un lasīt starptautiskās publikācijas par Laimas slimību. Tā kā mana izglītība – esmu bioloģe – to atļauj, gribēju visu izprast pati. Arī mans darbs jau ilgus gadus saistīts ar medicīnu – tie ir klīniskie pētījumi farmācijā. Vadu šādus starptautiskus projektus. Pateicoties savām zināšanām, varēju atļauties pētīt vairāk, nekā Latvijā publiskajā telpā par šo slimību pieņemts runāt. Un sapratu, ka Latvijā faktiski nav informācijas pacientiem. Bet, kas trakākais, arī ārstu vidē ļoti minimāli nonāk informācija par to, kas atklāts starptautiskos pētījumos.

Kāpēc tā?

Viens izskaidrojums – Latvija nav pārstāvēta Starptautiskajā Laimas slimības un ar to asociēto slimību asociācijā (International Lyme and Associated Diseases Society). Līdz ar to viņu zinātniskās konferences, semināri netiek apmeklēti un arī publikācijas paliek nelasītas. Viņu tēzes vienkārši līdz mums nenonāk. Droši vien infektologiem nav laika pievērsties vienai Laimas slimībai, ja ir tik daudz citu infekciju.

Un otrs iemesls – valda uzskats, ka šajā jautājumā viss ir simtprocentīgi skaidrs un nekas vairāk nav jāzina, galvenais ir sarkanais plankums, pietiek izdzert īsāku vai garāku antibiotiku kursu, un slimība likvidēta. Ka ir vadlīnijas, kā šo slimību ārstēt, un nekas vairs nav jāpapildina. Tā es to varu izskaidrot, bet droši vien ir vēl kādi iemesli.

Lasīju, meklēju un uzzināju, ka ir pat institūts, kas jau gadiem strādā tieši ar laimboreliozes izpēti. Un Dr. Dītrihs Klingharts ir jau, teiksim tā, saucams par ģēniju zināšanās par Laimas slimību.

Kāpēc šo organizāciju sauc “Laimas slimība un ar to asociētās slimības”? Jo bez borēlijām ir arī citi patogēnie mikroorganismi, piemēram, ērlihija, anaplazma, vairākas babesijas un bartonellas sugas, riketsija, kas ērces kodiena laikā nokļūst cilvēkā un izraisa papildu infekcijas ar dažādiem citiem simptomiem. Tā var sanākt, ka cilvēks slimo ar Laimas slimību, ko izraisa borēlijas, un paralēli vēl ar citām koinfekcijām vai ir kāda no šīm citām infekcijām bez Laimas slimības izraisītājām borēlijām.

Zinātnieki norāda, ka apmēram 35 % pacientu pēc Laimas slimības ārstēšanas tāpat paliek nepārejoši simptomi. Trīsdesmit pieciem procentiem! Tie ir cilvēki, kuriem vai nu noteikta diagnoze “Laimas slimība”, viņi saņēmuši antibiotikas, bet rezultātu nav, simptomi turpinās, vai Laimas slimības diagnozi neuzstāda, bet sūdzības ar šai slimībai līdzīgiem simptomiem turpinās. Vai uz īsu brīdi pāriet un tad atkal uzliesmo. Lūk, šādos gadījumos ir svarīgi izvērtēt, vai pacientam nav kāds cits no patogēniem. Simptomi var būt ļoti līdzīgi.

Es to visu lasīju un uzzināju ap 2018./2019. gadu. Jāatzīst, nu jau arvien vairāk tomēr arī Latvijā parādās par šo tēmu informācija. Vismaz pārliecība, ka obligāti jābūt sarkanam pleķim un tikai tad ir Laimas slimība, samazinās. Jo literatūrā aprakstīts, ka šis sarkanais plankums ir tikai apmēram 40–60 % gadījumu.

Kāds tagad lasa jūsu stāstu un saprot, ka arī pieder pie tā lielā procenta, kam ar Laimas slimības ārstēšanu simptomi nav pazuduši. Kā jums liekas, kura ir tā pareizā vieta, kur meklēt palīdzību tālāk? Laimas slimības slimnieku biedrība taču neārstē.

Jā, bet cilvēki vienalga zvana un meklē palīdzību. Protams, mēs nevaram ne uzstādīt diagnozi, ne sniegt terapijas rekomendācijas, taču varam sniegt informāciju. Un to arī darām. Biedrība sev par vienu no mērķiem ir izvirzījusi – uzklausīt cilvēkus, sniegt pleca sajūtu un arī, protams, izglītot, bet tālāk jau novirzīt pie ārstiem. Jo tikai ārsts var izrakstīt terapiju.

Daudzus tiešām ir pārņēmis izmisums, tāpēc ir svarīgi sniegt atbalstu un motivāciju nepadoties, meklēt sev nepieciešamo palīdzību. Diemžēl cilvēku pieredzes stāsti liecina, ka nav vienas zelta receptes visiem. Ilgstošas slimības gadījumā ir nepieciešama individuāla terapija.

Zināms, ka analīzes nav vienīgais, kas apstiprina šo slimību. Galvenais ir simptomi, klīniskā aina. Un tad klāt – analīzes. Bet simptomi publikācijās ir aprakstīti ļoti daudz. Dažkārt tie pat ir ļoti līdzīgi multiplās sklerozes simptomiem, līdzīgi veģetatīvās distonijas simptomiem, depresijai… Slimībām, ko bieži vien vispār nekādi nesaista ar Laimas slimību.

Ir cilvēki, kuriem ērces met līkumu un nekož?

Nav tādu ziņu. Protams, ir teritorijas, kur ērču ir vairāk, un ir, kur mazāk. Bet skaidri zināms, ka ērču Latvijā paliek arvien vairāk. Patiesībā ērču izplatība un tās sekas ir satraucošs jautājums visā pasaulē. Piemēram, Laimas slimība tiek dēvēta par kluso pandēmiju: skaļi par to nerunā, taču saslimušo skaits pieaug. Pētījumā noskaidrots, ka 14 % pasaules iedzīvotāju slimo ar Laimas slimību. Pēdējo 12 gadu laikā saslimstība ar ērču pārnestām slimībām ir dubultojusies.

Kurš ārsts, jūsuprāt, Latvijā ir tas zinošākais par šo tēmu?

Zināt, es teikšu, ka tā ir daktere Inese Sproģe. Naturopāte. Viņas videolekcijas, starp citu, pieejamas arī YouTube kanālā. Viņa ir zinošākais speciālists, kas pēc antibiotiku kursa ārstē ar herbāliem preparātiem. Viņa palīdzēja man un palīdzējusi vēl daudziem.

Bet, nu, jāsaka tā: klasiskās medicīnas ārsti uz to mēdz skatīties ar skepsi. Un nez vai atradīsies kāds infektologs, kas sūtīs pie ārstes naturopātes. Neesmu vismaz tādu gadījumu dzirdējusi. Laimas slimību skarto pieredze liecina, ka ir labi rezultāti.

Jūsu veselība varbūt tagad ir pat labāka nekā bija pirms ērces?

Jā, noteikti labāka! Ir imunologi, kuri iesaka, lai stiprinātu imunitāti, izslēgt organismā vidi, kas veicina iekaisumu, ievērot diētu. To tā arī sauc – pretiekaisuma diēta. Izslēdzot glutēnu, izslēdzot cukuru, saldumus, tātad ogļhidrātus, un izslēdzot piena produktus. Šīs trīs produktu grupas ir tās, kas veicina iekaisuma vidi. Bet borēlijas darbība ir iekaisumu veicinoša, tāpēc ļoti vietā palīdzēt sev ar uzturu. Kad to radikāli maina, ir rezultāti. Tas nenotiek ātri, paiet gads, varbūt pat divi, bet tad ir ļoti jūtams veselības uzlabojums.

Ir tomēr vēl kādas sekas no ērces palikušas?

Pirms gada man ļoti sāka sāpēt labais plecs. Un izrādījās, ka tur, vienkāršā valodā runājot, sāk pārkaļķoties cīpsla. Roka sāp, nevar ar šo roku neko uz aizmuguri izdarīt – uzvilkt mēteli, piemēram. Tas ir rezultāts tam, ka tieši labajā rokā bija iekaisums no Laimas slimības, un, laikam ejot, tas rezultējās kalcinātos. Bet tam labi palīdzēja fizioprocedūras. Un viss atkal ir kārtībā, kalcināti ir likvidēti. Paldies rehabilitoloģei Dr. Intai Rasai.

Jūs esat biedrībā saskārusies ar kādu ļoti bēdīgu saslimšanas gadījumu?

Tā ir konfidenciāla informācija, bet ir arī tik smagi gadījumi, ka cilvēkiem piešķirta invaliditāte. Es no savas pieredzes varu izstāstīt stāstu, kā pirms trim gadiem biju no darba uz obligātajām veselības pārbaudēm, un ārste man jautāja, kādas slimības esmu izslimojusi. Atbildēju, ka Laimas slimību. Kad ārste to dzirdēja, viņai burtiski iztaisnojās mugura un viņa teica: “Ziniet, man ir pacienti, kas ar šo slimību jau ir ratiņkrēslā…” Šai ārstei bija ļoti nopietna attieksme pret Laimas slimību, nevis “ai, izdzersiet antibiotiku kursu, un viss kārtībā!”.

Man pašai bija laba pieredze ar ārstiem šajā ceļā. Bija tikai viena ārste Latvijas Infektoloģijas centrā, kas ar sarkasmu izturējās pret manu diagnozi. Bet es zinu, ka viņa tur vairs nestrādā. Visi pārējie bija nopietni, profesionāli, deva nosūtījumus, tikai žēl, ka nesaredzēja Laimas slimību tradicionālā priekšstata dēļ, ka jābūt sarkanam plankumam.

Es domāju, vissmagāk ir tiem, kam nav uzstādīta diagnoze, kuriem analīzes neuzrāda saslimšanu, šādi gadījumi ir. Tad cilvēks gadiem jūtas slikti un slims, bet nesaprot, kas viņam kaiš. Aiziet pie neirologa, imunologa, reimatologa, varbūt beigās jau pat pie psihiatra, bet skaidrības un risinājuma nav.

Kāpēc var neuzrādīt saslimšanu?

Tur ir daudzi faktori, un droši vien vēl daudzi, kas nav definēti. Piemēram, vai ērce bija inficēta tikai ar borēlijām vai vēl citiem patogēnajiem mikroorganismiem, cik ilgs laiks pagājis kopš ērces kodiena, cik stipra ir imunitāte, kurā brīdī pēc kodiena un simptomu parādīšanās tiek nodotas analīzes u. c.

Laimas slimība katram pacientam ir ar tik individuālu gaitu! Jā, ir standartsimptomātika, bet, kā kuram slimība ies, tas atkarīgs no imunitātes. No vecuma, vispārējā veselības stāvokļa, blakus saslimšanām, uztura, kas ietekmē gan imunitāti, gan veicina vai samazina iekaisumu.

Pilnu interviju iespējams izlasīt žurnālā "Ko Ārsti Tev Nestāsta". 

Izdevumu iespējams iegādāties visās lielākājas Latvijas preses tirdzniecības vietās.