Dakteris Ainārs Zariņš par pacientu rentgeniem un savu iekšējo brīvību: "Ja saslimsti ar kalniem, tie līdz mūža beigām paliek tevī"

Plaušu un elpceļu eksperta un paša izveidotā bronhoskopiju kabineta vadītāja darbs Gaiļezera stacionārā ir tikai daļa no daktera Zariņa būtības. Viņam patīk asas izjūtas; ja to pietrūkst, aizjoņo medīt tās ar moci – arī ātrums ir viņa gaumē. Mīkstās čībās sēdēt pie televizora un strēbt tēju – to nu gan ne! Viņa lielā mīlestība un kaislība ir kalni. Tur ir viss, kas vajadzīgs: adrenalīns, brīvība, plašums. Tur viņš var celties spārnos augstu virs mākoņiem – gluži kā kaija Džonatans Livingstons.

Brīvdomātāja gars

Kā veidojusies jūsu dzīves uztvere?

Mani kopš bērnības un ļoti agras jaunības ir ietekmējušas divas grāmatas – Ričarda Baha Kaija, vārdā Džonatans Livingstons un Kena Kīzija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Kad pirmo reizi saskāros ar Baha darbu, šķiet, mācījos 11. klasē. Redzēju to Nacionālā teātra Mazajā zālē Inta Burāna izpildījumā. Tas bija kā zibens spēriens: yes! Izlasiet, tad sapratīsit, kāpēc. Iedomājieties kaiju baru, kam tikai viena doma – pamosties un paēst. Bahs to ir nosaucis par brokastotāju baru. Sapratu, ka es nekādā gadījumā negribu būt brokastotāju bara sastāvdaļa. Esmu uzaudzis grāmatu, mākslas un sporta vidē. Pateicoties vecākiem, īpaši mammai, man bija iespēja piekļūt labai literatūrai. Man tagad mājās ir divas bibliotēkas istabas, un vēl aizvien spēju atlicināt kādu brītiņu lasīšanai.

Droši vien jūsu bibliotēkā ir arī daudz unikālu izdevumu vai pirmpublicējumu dažādās valodās. Vai tiešām spējat visas grāmatas izlasīt?

Jā, ir arī unikāli izdevumi, taču izlasīt pēc iespējas vairāk grāmatu nekādā gadījumā nav mans pašmērķis. Lasu, kad jūtu – jā, tieši šajā brīdī gribētos pārlasīt Borhesa izcilos stāstus vai Monteņa Esejas. Daru to brīvi, ar baudu, varbūt pie glāzes laba viskija. Starp citu, Esejas būtu viena no trim grāmatām, kuru es ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu.

Jā, tas varētu būt lielisks intelektuālās meditācijas brīdis. Tomēr miers jums nepavisam nav raksturīgs. Drīzāk – mūžīgais protestētājs un brīvdomātājs. No kurienes tas?

Man kaut kā laimējies allaž nokļūt vidē, kur valda brīvāks gars. Pat okupācijas gados. Mana mamma bija ārste, un viņa mani ļoti atrunāja no šīs profesijas izvēles. Pakļāvos, un, tā kā es tolaik daudz sportoju, aizgāju studēt uz Fizikas un matemātikas fakultāti. Tie bija astoņdesmitie gadi, bet arī tad fizmati atšķīrās. Brīvā fizmatu vide un cilvēki ļoti pozitīvi ietekmēja manu personību. Jaunās strāvas un brīvības gars tur jau bija jūtams gan studentos, gan pasniedzējos, jo tur tiešām bija pulcējušies gaišākie prāti. Fizika un matemātika ievirza domāšanu mazliet citās sliedēs, un pēc tam jau uz ļoti daudzām lietām skaties atšķirīgi.

Kalni manā asinsritē

Laikam tik pārpilns enerģijas esat, pateicoties sportošanai un kalniem. Kā tas sākās?

Uz kalniem mamma mani pirmo reizi aizveda divpadsmit gadu vecumā. Tie bija Kaukāza kalni.

Vai nebija par traku tik mazam bērnam?

Nepavisam! Mamma pati bija kaislīga kalnos kāpēja, un viņa noteikti zināja, ko dara. Viņa iesvieda mani tajā īpašajā alpīnistu nometnes vidē, un tālāk jau man bija jātiek galā pašam. Jāteic, ka ar to nebija nekādu problēmu – biju ļoti patstāvīgs. No gadiem sešpadsmit es jau bez mammas devos kalnos uz alpīnistu nometnēm. Tolaik nebija nekādu mobilo sakaru, tāpēc ar mājiniekiem sazinājos tikai divas reizes – kad ierados galapunktā un pēc mēneša, kad braucu mājās.

Tas acīmredzot nozīmē, ka mamma jums ļoti uzticējās.

Jā, uzticējās gan. Bet tas jau ir gluži kā narkotika. Ja reiz saslimsti ar kalniem, tie līdz mūža beigām paliek tevī – tādā vai citā veidolā. Tā ir kalnos kāpšana, kalnu slēpošana, tā ir braukšana pa kalnu upēm un viss cits. Tā ir tāda maģiska vide, kur tu jūties piederīgs. Īstajā dzīvē esi tikai tranzītā.

Kurš katrs nevar iet kalnos. Kalni filtrē tos, kuri drīkst tiem tuvoties. Ir arī cilvēki, kurus kalni nepieņem. Svarīgi apzināties, ka tev pret kalniem un visu, kas tajos notiek, ir jānāk ar bijību, ar pazemību, jāsaprot, ka tā ir daudz stiprāka vide par tevi, un jāmāk ar to sadzīvot. Ja nāksi ar domu, ka uzvarēsi, iesi bojā.

Vai tiecaties pēc augstākajām virsotnēm, vai arī ir svarīgi vienkārši būt kalnos – jebkādos?

Kad vēl aktīvi sportoju, tad, protams, izvēlējos: jo sarežģītāka un augstāka virsotne, jo labāk. Tagad tas vienkārši ir piedzīvojums. Protams, man patīk uzkāpt augstā kalnā, man patīk nobraukt pa kādu upi, bet galvenais ir saglabāt piedzīvojuma garu. Vienkārši, ka esi iekšā kādā procesā, kas ir par 99 procentiem atkarīgs no tavas mākas izdzīvot, sadzīvot ar dabu, pieņemt pareizos lēmumus pareizā laikā.

Tad jājautā, ko esat mācījies no dabas, no kalniem – ko tādu, kas kļuvis par visas dzīves pamatprincipu?

Iedomājieties Padomju Savienību astoņdesmito gadu sākumā. Skarbi, vai ne? Tomēr pat šajā okupācijas laikā kalni atšķīrās – tajos koncentrējās cilvēki ar pilnīgi citu domāšanu. Tā bija Sanktpēterburgas un Maskavas inteliģence. Ja nemaldos, tas bija 1984. gads, es runāju ar kādu pasniedzēju no Maskavas Tehniskās augstskolas, un viņš skaidri un gaiši pateica: “Pacietieties, pēc desmit gadiem jūs būsiet brīvi! To var pierādīt matemātiski.” Tādas sarunas mums bija teltīs. Tur valdīja samizdatu viedās domas un lielvaru nīdētā brīvdomība, tā bija tāda vide, pēc kuras tiecāmies. Un tur, kalnos, sūdabrāļi negāja!

Un vēl viena svarīga lieta, ko man iemācīja kalni. Tu ej uz virsotni, tev iedod desmit konservu kārbas, un tev jāatnes atpakaļ desmit saplacinātas bundžiņas, tā ka var uzskatīt, ka kalnos kāpēji bija vieni no pirmajiem, kuri rūpējās par tīru vidi. Ja tu vienu no tām desmit bundžiņām neatnesi – ej meklēt! Latviešu grupas to ievēroja perfekti. Galvenais bauslis – tev nebūs kalnus piedirst ar mēsliem! Tur bija arī starptautiskas nometnes. Atceros, ka vācu un itāļu alpīnisti nāca ar savu atkritumu maisu – visu, kas izlietots, nesa līdzi. Iedomājieties, tas bija laiks, kad pasaulē valdīja nevērīga attieksme pret ekoloģiju un vidi, bet kalnos bija citi likumi. Neatceros, kurš no klasiķiem teicis, ka apziņa ir īstenības atspoguļojums – kādā īstenībā tu esi, tādā arī tava apziņa formējas. Un vēl kāda svarīga leģendārā alpīnista Reinholda Mesnera atziņa, ko esmu pieņēmis par savējo – ja tu nedzīvo uz asmens, tad aizņem pārāk daudz vietas.

Tas ir neizbēgami, ka kalni ir jūsos. Esmu arī pāris reižu ievērojusi, ka jums patīk sēdēt uz galdiem, jo tie tomēr ir nedaudz augstāki par krēsliem un mazliet tuvāk kalniem.

Tā ir mana iekšējā brīvība. Kāpēc man sevi iestīvēt kaut kādos vispārpieņemtos rāmjos, ja jūtos brīvs? Starp citu, man nav neviena uzvalka, nevienas šlipses un neviena krekla ar krādziņu jau vismaz gadus trīsdesmit.

Kā tad jūs ejat, piemēram, uz pieņemšanu pie Valsts prezidenta?

Ģērbjos casual stilā, ikdienas apģērbā. Ar tādu esmu gājis arī pēc valsts apbalvojuma. Atvainojiet, es sevi nespēju iedomāties, iežmiegtu kreklā ar krādziņu.

Tas laikam gan nebūtu jūsu stilā. Kādu valsts apbalvojumu saņēmāt?

Tā bija barikāžu dalībnieka piemiņas zīme. Tā man allaž atgādina par šo trauksmaino laiku, kad bijām tik vienoti. Nekādi citi ordeņi man nav vajadzīgi. Galu galā mēs taču nestrādājam apbalvojuma dēļ. Mēs strādājam savai apziņai, savai sirdsapziņai, nevis tādēļ, lai kādam izrādītos.

Dienas ir sprādzienu sērija – ieelpā, izelpā, elpā*

Kāda patlaban Latvijā ir situācija ar plaušu, bronhu, elpceļu slimībām?

Ņemot vērā to, ka vidējais statistiskais Latvijas iedzīvotājs nav sevišķi veselīga būtne, arī viss, kas attiecas uz plaušām un elpceļiem, mums ir gana aktuāli.

Vai tur vainojams mitrais piejūras klimats?

Nē, domāju, ka tā ir mūsu attieksme pret savu veselību. Daudzos gadījumos nesaprotam, ka veselība ir mūsu kapitāls. Tā ir tāda vieglprātīga ak, gan jau! attieksme. Bet ko tad, kad viss sagājis grīstē? Tad vairs neko. Profilakse un pašu rūpes par veselību sanāktu daudz lētāk nekā smaga un ilgstoša ārstēšanās, bieži vien ar neskaidru rezultātu. Esam pārāk vieglprātīgi! Kāpēc esam otrajā vietā Eiropā noslīkušo cilvēku skaita ziņā? Slīkst dīķos, grāvjos, upēs – visur. Tā ir tā cilvēku apziņa – gan jau. Negribu nevienu aizvainot, bet svarīgs arī potenciālo pacientu vidējais intelekta līmenis, un tas nav īpaši augsts. Tāpēc mums ir vajadzīga izglītota sabiedrība.

Ja paraugāmies uz stabilu, izglītotu sabiedrību, kas eksistē jau paaudzēm ilgi, kā Skandināvijas valstīs – tur izveidojusies gluži cita attieksme, proti, ka primāri jau man pašam vajag to veselību, aktīvu dzīvesveidu un visu citu, ne jau dakterim vai valstij. Tas vajadzīgs, lai nenonāktu pacientu kategorijā.

Esmu runājusi ar daudziem mediķiem, un, tikai ieminoties par jums, pār mani viļņiem vien gāzās stāsti par jūsu komandas izglābtajiem pacientiem. Bieži vien tie bija īpaši smagi gadījumi, kur tiešām esat glābis no bezcerīgas situācijas.

Uzreiz pasaku, ka nekomentēšu konkrētus gadījumus, jo pacientu ir bijis tik daudz, ka nespēju visus atcerēties. Piemēram, nāk man pretī cilvēks, sveicina un saka: “Dakter, vai jūs mani atceraties?” Es saku: “Parādiet man savu rentgenu, tad atcerēšos.” Un tā arī ir. Man ir tik daudz pacientu visā Latvijā, ka nespēju iegaumēt visu vārdus. Daru visu, kas darāms, lai palīdzētu, tāpēc labāk pazīstu viņu bronhus, traheostomas, plaušas, nevis sejas.

Tomēr vienu zīmīgu gadījumu varbūt atceraties. Pacienta organismā bija iekļuvušas legionellu baktērijas, un viņš ļoti smagā stāvoklī bija nogādāts reanimācijā, kur nogulēja divus mēnešus, bet jūs viņu izglābāt. To man izstāstīja šā pacienta tuva radiniece.

Bija tāda lieta. Tas, ko es daru un zināmā mērā pat esmu iedibinājis mūsu medicīnā, ir tā sauktā invazīvā pulmonoloģija, kas praktiski ir starpdisciplināra nozare. Cilvēka organismā viss ir saistīts, un plaušām ir būtiska loma asins apgādē ar skābekli. Cilvēka smadzenes bez skābekļa dzīvo trīsarpus minūšu. Līdz ar to plaušas, kas nodrošina skābekli, ir ļoti svarīgas, un, ja ar tām kaut kas notiek, tad jārīkojas ātri, izlēmīgi, bez minstināšanās – vienā vienīgajā pareizajā veidā. Tev nebūs laika labot savas kļūdas. Tieši tāpat kā kalnos.

Kā tieši pulmonologs var ārstēt leģionāru slimību? Ko tā nodara plaušām?

Šim pacientam bija ļoti smagi bojātas plaušas, un sākotnēji šķita, ka viena plauša būs jāņem laukā.

Tas vispār ir iespējams – dzīvot ar vienu plaušu?

Jā, pēc onkoloģiskajām saslimšanām cilvēki dzīvo ar vienu plaušu. Bet, protams, tad esi īsts invalīds, pilnvērtīga dzīve vairs nav iespējama. Šajā gadījumā nebija onkoloģijas. Man atkal palīdzēja fizmatu tehniskā domāšana, radoša pieeja, un izdevās plaušu izglābt. Tagad pat nevarētu pateikt, ka tas ir tas pats cilvēks. Protams, jāsaprot, ka nestrādāju viens. Tas bija absolūts komandas darbs, kur bija iesaistīti dažādu virzienu mediķi, arī Gaiļezera Intensīvās terapijas klīnikas speciālisti. Mūsdienās viens dakteris nevar būt karotājs. Svarīgi drīzāk ir kas cits – vai tu spēj veidot komandu ap sevi, vai arī iekļauties citas komandas darbā. Un tas arī daudzos gadījumos nosaka ārstēšanas panākumus.

Lūdzu, vienkāršos vārdos – kā legionellas var izdzīt no organisma? Ar tām taču ir pilnas visas malas!

Tā ir bakteriāla infekcija, un ir tādi medikamenti, kas tās nogalina, un organisms palēnām atveseļojas. Zarnās ir vēl vairāk baktēriju, un bez tām organisms nespētu dzīvot, tomēr tam vajadzīgas labās baktērijas, bet no sliktajām jāatbrīvojas. Dažkārt pati organisma imūnsistēma tiek ar tām galā, bet, ja netiek, jāpalīdz ar zālēm.

Vai ir arī gadījumi, kad vairs nevar palīdzēt pacientiem ar šo slimību?

Jā, ir tādi gadījumi, protams. Medicīnā vispār nekas nav absolūts.

Vēl pirms kāda laika uzskatīja, ka ir grūti diagnosticēt leģionāru slimību.

Nē, tā noteikti nav. Pēc asins analīzēm var pateikt, tikai jāzina, kādi marķieri vajadzīgi. Un vēl – ģimenes ārstam jābūt kā gudram dispečeram, kurš zina, kur un pie kāda speciālista pacientu nosūtīt. Katrā ziņā arī ģimenes ārsts ir kopējās veselības aprūpes komandas dalībnieks.

Zinu, ka nesen jums bija izsaukums uz Intensīvās terapijas klīniku, kur kādai ļoti smagai pacientei ar traheostomu kaklā vajadzēja veikt invazīvu manipulāciju, lai atvieglotu viņas stāvokli. Darbs notika ļoti operatīvi, bez mazākās aizķeršanās. Vai tādi gadījumi ir unikāli?

Nē, tā ir diezgan tradicionāla procedūra. Tā ir bronhoskopija, kuras laikā tiek izvērtēts elpceļu stāvoklis. Vajadzības gadījumā veicam manipulācijas, lai atbrīvotu elpceļus no tur uzkrātā sekrēta, līdz ar to uzlabojot pacienta elpošanas funkcijas. Visbiežāk tas dod rezultātus. Tas ir viens no mūsu pamatdarbiem – izvērtēt elpceļus, to iespējamos nosprostojumus un tos laikus novērst. Parasti tādi gadījumi beidzas pacientam labvēlīgi.

Jūs steidzami izsauc ne tikai uz Intensīvās terapijas klīniku vai Infektoloģijas centru, bet arī pie smagiem pacientiem ārpus Rīgas. Reiz pat gadījies, ka avarēja ātrās palīdzības busiņš un tikāt pie smagām traumām. Tad jau uz kalniem arī tajā gadā netikāt.

Par laimi, biju tikko atgriezies no Himalajiem. Citādi gan netiktu. Tā man bija pirmā dežūra pēc atvaļinājuma. Vispār tā diena bija traka – tieši manā gaumē. Paralēli strādāju arī Katastrofu medicīnas centrā (tagad Specializētās medicīnas centrs). Tas ir dienests, kas sniedz augsti kvalificētu palīdzību rajonu slimnīcām, kur nav pieejami šādi speciālisti. Tur mūsu darba lauks ir no Daugavpils līdz Ventspilij un no Liepājas līdz Alūksnei.

Tajā rītā man zvana, ka kopā ar reanimatologu jālido ar helikopteru pie pacienta Jēkabpilī. Ar ātrās palīdzības mašīnu mūs aizveda uz Lielvārdes lidostu; torīt bija īpaši bieza migla. Parasti šādā laikā nelido, bet, tā kā pacients bija kolēģa tēvs, piloti izlēma, ka tomēr jālido. Pacēlāmies nedaudz virs zemes un tā arī lidojām – apmēram koku galotņu augstumā. Pēkšņi helikopteru parāva gandrīz stāvus gaisā – pēdējā brīdī pilots bija pamanījis augstsprieguma līniju. Man jau tādi traki piedzīvojumi patīk – dod papildu adrenalīnu.

Ar to gan viss nebeidzās! Ielidojām Jēkabpilī – tur migla tikpat bieza, nevarēja saprast, kur nosēsties, neko neredz. Beidzot kaut kā izdevās, paņēmām slimnieku, Rīgas lidostā mūs jau sagaidīja mašīnas ar bākugunīm, bet man uzreiz bija nākamais izsaukums uz Limbažiem. Turp braucot, uz Saulkrastu apvedceļa mums sanāca diezgan pamatīga avārija. Diemžēl vadītāja, būdama miega badā, pie stūres iesnaudās un ietriecās kokā. Tai dienai kaut kā bija jābeidzas – tikpat traki kā iesākās. Nu neko, vismaz palikām dzīvi.

Ambīciju piepildījums – bronhoskopiju kabinets

Par laimi, tieši jums ienāca prātā doma par bronhoskopiju kabinetu. Kādam citam varbūt pietrūktu pulvera.

Sākotnēji tas bija citā vietā, mazās telpās. Manas ambīcijas bija krietni lielākas, zināju, ko gribu izveidot. Aizgāju pie slimnīcas galvenā ārsta – toreiz tas bija dakteris Platkājs. Viņš teica: “Labi, telpas es tev iedošu, bet naudas nav.” Nācās sadabūt naudu no privātiem sponsoriem, un izveidojām pirmo tāda līmeņa bronhoskopiju kabinetu, kas bija iekārtots un dizainēts atbilstoši visām mūsdienu prasībām.

Kā valsts var nedot naudu tik svarīgai lietai?!

Ir arī gaišā puse. Tā kā tā bija privāta iniciatīva, viss notika daudz ātrāk. Citādi, kamēr tiec galā ar birokrātiju... Man vajag, lai viss notiek tagad un tūlīt. Šis jau ir trešais bronhoskopijas kabinets lielākās telpās, un te nu gan viss ir par Eiropas naudām. Kad to visu dabūju gatavu, kolēģi teica – baigi forši!

Bija arī neticīgie?

Tobrīd jau tādu neticīgo bija maz. Ja es kaut ko ieņemu galvā, vienmēr pie tā tieku! Sakarā ar slimnīcas rekonstrukciju objektīvu iemeslu dēļ nācās no tām telpām šķirties. Tad man iedeva līdzekļus un telpas, un tā jau kādus vienpadsmit gadus esam šeit. Aparatūra – vismodernākā, te ir arī pāris gultu pacientiem, ja vajag papildu aprūpi; mazs dienas stacionārs. Viss ir atbilstoši jaunākajām tendencēm. Taisnību sakot, mūsu operāciju zāle ir pat trāpījusi vienā amerikāņu medicīnas izdevumā – kā paraugs citiem. Nopriecājos, ka ir arī citur tādi, kas domā tāpat kā es. Skatos tajā žurnālā un saku: “Kaut kā ļoti atgādina mūsējo.” Māsiņa jau ir izpētījusi: “Dakter, bet tas taču ir mūsu sonoskops!” Amerikāņi bija paņēmuši kādu manu interviju, pārpublicējuši, un tā nu nejauši iekļuvām Amerikas presē.

Kolosāli! Ja tas ir paraugs Amerikai, ko tad vēl!

Tas ir viens no iespējamiem risinājumiem, un varu būt tikai priecīgs, ka arī Amerikā to novērtē.

Kāda aparatūra jums te ir?

Te ir viss, kas nepieciešams minimāli invazīvai plaušu un elpceļu izmeklēšanai. Tas ir saistīts ar mūsu slimnīcu, jo pamatā specializējamies uz neatliekamo palīdzību, kas tomēr no plānveida palīdzības mazliet atšķiras gan iekārtu, gan darba specifikā. Mums viss ir vislabākajā līmenī, ne ar ko neatšķiramies no citām Eiropas vadošajām klīnikām. Esam par to pārliecinājušies, braucot pie ārvalstu kolēģiem un uz starptautiskiem kongresiem. Maza atkāpīte – rudenī atbraucu no Marseļas, un tā laikam bija pirmā reize, kad tur nebija nekādu jaunumu, ko atvest. Parasti jau ir tā – eu, man vajag šito, vajag to. Tagad vairs neko nevajag – man viss ir. Forša sajūta!

Arī pie jums taču brauc mācīties no citām valstīm, vai ne?

Nu nē, Latvija tomēr nav tajā lielajā apritē. Bet ir viena programma, ko mēs varētu ļoti labi prezentēt, kur mums ir pasaules līmeņa pieredze. Tā ir saistīta ar traheostomām, ar mākslīgo atveru izveidošanu kakla priekšējā sienā, lai nodrošinātu pacienta elpošanu. Varētu, bet pagaidām neesam to izdarījuši. Ja jāizvēlas starp raksta rakstīšanu un došanos paslēpot kalnos, es, protams, izvēlos kalnus. Bet gan jau jaunā paaudze par to parūpēsies.

Esmu ievērojusi, ka jūs ejat pa koridoriem ar rezidentu svītu. Izskatās iespaidīgi!

Tie ir rezidenti, kas specializējas vai nu plaušu slimībās, vai reanimatoloģijā, un viņi nāk caur manām rokām.

Daži pie jums arī paliek?  

Jaunie speciālisti pie manis apgūst praktiskās iemaņas, viņiem te patīk. Lekcijas gan es nelasu, jo nav jēgas mācīt to, ko var izlasīt grāmatās vai internetā. Es viņiem iemācu to, ko citur neatradīs. Padziļināti strādāju ar diviem, maksimums, trim jaunajiem speciālistiem – tad varu kvalitatīvi strādāt ar katru un ļaut viņiem pašiem darboties. Nav jēgas, ka viņi atnāk, stutē sienu un skatās, kā es visu daru. Man vajag, lai viņi iemācās. Bet es tik un tā esmu atbildīgs par saviem slimniekiem, tāpēc apmācība sākas ar mulāžām, un tajā brīdī, kad jūtu, ka varu rezidentam dot uzdevumus patstāvīgam darbam, to arī daru. Tie, kas apmācību beidz, var palikt tepat Gaiļezerā strādāt, neviens projām netiek dzīts. Ja grib, es viņiem šo iespēju dodu.

Dakter, jūs taču apzināties, cik ļoti jūsu pieredze un talants ir nepieciešams Latvijas medicīnai, tāpēc ļoti ceru, ka neiesiet politikā.

Dievs pasarg!

Paldies, jūs mani nomierinājāt. Gan jau kāda partija ir jūs noskatījusi un vilina, jo nemaz nešaubos, ka jūs ar savu rakstura stingrību un izlēmīgo rīcību būtu labs tautas priekšstāvis, bet labāk nevajag.

Es varu teikt tā. Man ar diviem domubiedriem kādreiz bija idejas. Viens no mums ir daļēji politikā (žurnālists), otrs bija lielas bankas vadītājs, un trešais biju es. Sēdējām pirtī, diskutējām par šo tēmu un izvirzījām kritēriju – ja tu ej politikā, tas ir tikpat kā doties karā. Tev ir jābūt gatavam, ka tevi sakropļos vai nošaus. Labākajā gadījumā tevi sakropļos, un, ja ļoti, ļoti paveiksies, tu kļūsi par ģenerāli. Bet tagad, ejot politikā, visiem pirmā doma ir – es gribu būt ģenerālis. Viss! Apriori tu sēdēsi ierakumos un neko nedarīsi. Tāpēc jau mūsu politiskā vide ir tāda, kāda ir, ka visi grib būt ģenerāļi. Neviens nav gatavs, ka viņu nošaus vai sakropļos.

Ir kāds ļoti trāpīgs teiciens, šķiet, no Platona darba Dzīres – vai nu dzer, vai aizvācies! Un to var attiecināt uz jebkuru jomu – vai nu dari, vai, ja nesanāk, ej prom! Tev neviens nepārmetīs. Bet mierā sēdēt nedrīkst. Kamēr motorā dzirkstele pielec, finiša nav un nebūs.

 "Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Veselības akadēmija" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi"