"Ļoti negribu atkrist atpakaļ - tur, kur man tikai sāpēja!" - psihoterapeite Aina Poiša atklāti par savu dzīvi

Vai tu joprojām strādā ar pilnu jaudu? Vai arī dod sev brīvdienas biežāk nekā mēnesi reizi gadā?

Es nestrādāju ar pilnu jaudu jau vairākus beidzamos gadus. Jo vienā brīdī tiešām pati organiski nonācu līdz atziņai, ka nevar pieļaut, lai darbs pārņem pārāk lielu lomu uz manas dzīves skatuves. Tā vienkārši notiek, ka vienā brīdī jāatbild sev uz jautājumu, kam tad es kalpoju vairāk – darbam vai savai dzīves labsajūtai.

Man ir profesija, kas pieprasa empātiju, un es sāku izjust, ka tā empātijas daļa pret citiem kļuva lielāka nekā pret sevi. Es tagad atļaujos paņemt garākus atvaļinājumus. Atļaujos būt arī vienpatīga. Kad gribas cilvēkus, esmu ar tiem, ar kuriem jūtos es pati un brīva, piemēram, tagad man uz nedēļu atbraukušas draudzenes. Viņas ir atbraukušas no visas Latvijas. Satikt mani, viena otru – es no aizkustinājuma varu apraudāties. Jā, par to, ka mēs cita citai esam tik svarīgas, ka braucam cauri visai Latvijai, lai satiktos un būtu kopā. Es ļauju sev uzkrāt spēkus un vispār ļaujos savām emocionālajām vajadzībām. Te vēl ir arī Latvijas dabas jautājums – man ir tāda sava vietiņa, kur dzīvot un sajusties kā dabas bērnam. Un tā ir laime.

Varbūt visām sievietēm pēc 50 tā vajadzētu dzīvot – veltot vairāk laika sev?

Man arī liekas, ka tam ir sakars ar vecumu – tādā pozitīvā nozīmē. Un ķermenim arī vajag vairāk uzmanību un nevis tikai tad, kad tas jau nāk caur sāpēm vai kādu slimību. Es par sevi arī sapratu, ka vairs nevaru atļauties tikai teoretizēt un visiem teikt, ka jāvelta vairāk laika un uzmanības sev. Ir jāsāk praktizēt. Lai uzmanība pret sevi, dzīves kvalitāti arī manā gadījumā nav tikai tukši vārdi.

Es tagad sajutu savā dzīvē to klikšķi, ka esmu pateicīga par to, kas man ir. Man ne pēc kā nav jādzenas, man tiešām pietiek ar mazumiņu. Būtu labi, protams, to klikšķi sajust agrāk nekā 60 gadu vecumā (smejas).

Katram vecumposmam ir savs uzdevums. Kamēr esi enerģisks, jādod, jātērē sevi, jo tas viss atnes arī brīnišķīgu pieredzi. Protams, ja nenonāk līdz izdegšanai, kad sev jājautā: “Kāpēc es vispār tā skrienu?”

Tu pati nonāci līdz tādam jautājumam?

Līdz izdegšanai ne, bet līdz tādam jautājumam nonācu, jā. Bet es laikam tiešām biju tik daudz un ilgi runājusi ar cilvēkiem par dzīves kvalitāti, ka dabiski nonācu līdz tam, ka arī man pašai savējā jāuzlabo. Man bija arī pašai sev jāatbild: “Un kā tad ir ar mani? Ko es pati daru?”

Tu tagad dzīvo disciplinēti vai ļaujies dienai, kāda tā nāks?

Gan, gan. Jo mazliet pašdisciplīnas un satura savam laikam jādod. Piemēram, es ieplānoju, un man ir svarīgi nostaigāt konkrētus garos gabalus dienā. Lai esmu kustībā. Negribu pati sevi pievilt un pastaigā dodos jebkuros laikapstākļos. Un pārsvarā jau ir brīnišķīgi labvēlīga atmosfēra, eju un priecājos. Pastaigā eju trīs reizes dienā: no rīta, pusdienlaikā un vakarā. Trīs reizes pa 3 kilometriem, kopā dienā sanāk 9 kilometri. Man tas dod tādu apstiprinājumu, ka ar mani viss ir kārtībā: es kustos, man nekas nesāp. Es to daru, jo tas mani padara pozitīvāku. Un vēl – tad man ir sajūta, ka varu kaut ko ietekmēt. Tā reāli. Un tas neprasa milzīgus ieguldījumus, tikai pārvarēt slinkumu un to atrunāšanos, ar ko mēs reizēm esam ļoti ciešās attiecībās.

Trīs reizes eju, jo tā es pat nenogurstu. Man vispār nekas nav jāpārvar, es to daru ar prieku. Turklāt man te ir jūra – kā es varu palaist garām to, kas man ir tepat degungalā un par ko citi var tikai sapņot?

Bet kā tu tagad, samazinot darba slodzi, izlem, kuru klientu ņemsi, kuru ne?

Primāri – es esmu atvērta cilvēkiem. Par klientu cilvēks kļūst, kad mums izveidojas kaut kāds kontakts un sadarbība. Kad mēs kopā ejam uz kaut ko. Es jau varu būt atbildīga tikai par to procesu, klientam pašam arī jādarbojas. Ir reizes, kad procesā saprotu, ka parādās smagākas problēmas, kas man nav pa spēkam, – tad domājam kādu citu palīdzības veidu. Es neatsaku nevienam, mēs satiekamies un tad saprotam, vai mums ir pa ceļam.

Kad eju atvaļinājumā, laikus par to brīdinu. Jā, ir tie daži izņēmumi, kuri ir ļoti atvērtā fāzē, un viņiem būtu grūti izturēt dažus mēnešus bez terapeita. Tur es jūtu atbildību un uzturu kontaktu, kaut vai vatsapā. Bet man ir prieks, kad cilvēki var iztikt bez manis. Es neesmu ieinteresēta turēt viņus atkarībā no sevis.

Tev ir kāds gadiem ilgs nācējs?

Nē, man nav tādu ilgus gadus nākošu klientu. Ilgākais laikam ir gadi trīs. Parasti cilvēks nāk, tad ir pauze, jo kaut kas mainās. Pēc tam to mūsu kopīgo ceļojumu atkal varam atjaunot.

Tu esi mēģinājusi saskaitīt, cik klientu šajos trīsdesmit darba gados bijis?

Nē! Bet viņu stāstus gan es sirdī paturu.

Psihoterapijas loma Latvijā – joprojām nenovērtēta vai nu jau varbūt pat pārvērtēta?

Ir noticis tas labākais scenārijs – viss ir adekvāti. Cilvēki tomēr kļuvuši daudz izglītotāki. Personiskās pieredzes, pārdzīvojumi tiek atklāti ne tikai speciālistiem – tajā dalās arī ar draugiem, ar kolēģiem. Daudz kas vairs neskaitās kaut kas kaunpilns un slēpjams. Tas nu ir saprasts un novērtēts, ka mentālā palīdzība ir tikpat svarīga kā fiziskā. Cilvēki ir sapratuši, ka tā ir iespēja attīstīties un piedzīvot transformācijas procesu drošā telpā, kur ir terapeits, kurš ieinteresēts, iejūtīgs un uzmanīgs. Un ka tad sākas ceļš augšup, kur jau klients pats sāk plānot savas rīcības, kas palīdzētu viņam kļūt par labāku un veselīgāku cilvēku. Tas ir jauns komunikācijas līmenis ar citiem cilvēkiem, ir apgūtas jaunas stratēģijas, kā konfliktus risināt, kā sevi labāk pasargāt. Kā saņemties drosmei darīt to, kas līdz šim nav darīts. Tas ir tas vērtīgais, labais un paliekošais terapijā. Pēc tam reāli var sākties un tiešām arī sākas tāda kā jauna dzīve.

Ja būtu vēlreiz jāizvēlas, vai tu izvēlētos to pašu psihoterapeites darbu?

Es nekad neesmu šo nožēlojusi. Man tiešām ir sajūta, ka esmu savā vietā. Man patīk mans darbs.

Bet tu esi kādreiz uz sevi dusmojusies: citiem palīdzu, bet pati ar sevi netieku galā!

(Smejas.) Bet protams! Taču tās nav dusmas, man vairāk patīk pašironija. Es bieži vien atceros teicienu: kā kurpnieks bez kurpēm. Kad emocionāli esi sapinies savā dzīvē un notikumos un pašam grūti to gaismu ieraudzīt. Nu, tā ir. Vajag, lai kāds parāda to gaismu no malas. Lai paplašina redzamības zonu. Jo subjektīvi jau mēs esam sev primāri – katram savs krekls dārgs. Arī tad, kad tas ir ļoti smags un gribētos no tā atbrīvoties. Un, vienalga, žēl novilkt un pamest, jo taču savējais…

Dzīves jomas, kurās tev pašai ar sevi visvairāk bijis jāstrādā?

Man ir bijis jāstrādā ar līdzatkarības bacili, kas man nāk no bērnības. Es ļoti viegli varu palikt atkarīga no citu viedokļiem. No citu emocijām. Līdz ar to ir sakāpināts jūtīgums uz situācijām, kur es jūtu citu cilvēku varu pār sevi. Var teikt: ir mazāk cilvēks, un ir vairāk cilvēks. Lūk, tās ir situācijas, kuras man ir ļoti grūtas un kurās es kļūstu tā kā mazāk cilvēks, kad iekšējā telpa tā kā saspiežas un pārņem bezpalīdzības sajūta. To es apzinos kā savu grūtību. Tur es nedrīkstu zaudēt modrību. Un tad man ir izvēle: nesaistīties ar cilvēkiem, kuri grib ielikt komunikācijā varu. Augstprātība, vara, viszinoša, pāri stāvoša attieksme. Kur parādās hierarhija. Ja mēs savu emocionālo inteliģenci attīstām un apgūstam, tad vairs nemeklējam vainīgo, bet saprotam savas reakcijas uz šo visu un, jā, vienkārši izvairāmies no šādiem cilvēkiem. To nu es par sevi esmu sapratusi, ka ar šādiem “varas” cilvēkiem draudzēties negribu un nevaru. Jā, mēs pat varam saglabāt labas attiecības, bet sirdi neatvēršu. Sirds, starp citu, vispār nav visiem obligāti jāatver. Tad var tikai uz veciem ievainojumiem uzkrist kas tāds, kas atkal sakairina sāpes. Un tad atkal ļoti viegli var nokrist nost no tā adekvātā līmeņa un atkal sajust to, ka “manis paliek mazāk”… Es vairs negribu, lai kāds man liek tā justies.

Un tās pat noteikti nav vīrieša–sievietes attiecības?

Nē, nē, tas ir stāsts par attiecībām vispār. Visur, kur ir “es” un “citi”. Jo katrs, kas ienāk mūsu emocionālajā telpā, ienes tur sevi. Un viņš tur ienes gan savu pagātnes modeli, gan savu šābrīža stāvokli.

Bet kura joma tev dzīvē nāk viegli un dabiski?

Man liekas, es viegli un dabiski saglabāju atvērtību pret cilvēkiem. Man par sevi skaidrs – es mīlu cilvēkus, kādi viņi ir. Kad jūtu, ka kāds gatavs nodarīt pāri vai pārkāpt robežas, man ir svarīgi nepazaudēt to atvērtību, bet vienkārši mainīt distanci. Palielināt to. Man liekas, tas ir tas, kas man dzīvē padodas visvieglāk. Kad ir kāds apdraudējums, esmu iemācījusies iepauzēt – jā, ar to es tiešām lepojos! Ka beidzot es to spēju. Un pa to pauzītes laiku es atbrīvoju sevi no citu cilvēku emocijām un savas atkarības no tām.

Klientu problēmas mainās?

Cilvēciskās lietas ir nemainīgas. Tās vienīgi saasinās no ietekmēm, kas nāk no ārpuses, no malas. Piemēram, karš Ukrainā – tas ļoti ietekmē. Vai kovida laiks – arī tas stipri ietekmēja cilvēkus. Cilvēki kļūst bailīgāki, tramīgāki, nemierīgāki. Un tas viss nonāk tālāk komunikācijā ar citiem cilvēkiem.

Bet, piemēram, jautājumi par darbu. Bailes par tā zaudēšanu, pārslodze un tamlīdzīgi. Šo gadījumu kļūst mazāk vai vairāk?

Es domāju, izdegšanas sindroms nu jau ir kļuvis par tādu parastu sarunu tematu. Cilvēki jau zina, kā tas notiek, kad darbs ir tevi izēdis tā, ka vairs nevari piecelties no gultas. Tas maina domāšanu kognitīvā līmenī. Līdz ar to tendence ir pozitīva – cilvēki vairāk par sevi rūpējas, paliek drosmīgāki, spēj pateikt “nē”, ja viņiem uzkrauj nepaveicamu darbu apjomu. Tā man šķiet ļoti laba tendence.

Ir bijuši gadījumi, kad tevi patiesi pārsteigusi problēma, ar kuru cilvēks pie tevis atnācis?

Jā. Ir tādi gadījumi, kad sākumā pat tā kā jāapmulst. Kad liekas: par to taču tikai romānos raksta! Kaut kāda zinātniskā fantastika! Tiešām, nu tiešām?! Tā arī var notikt?

Piemēram?

Pārsvarā tas skar cilvēku attiecības, cik ļoti tiek neievērotas un pārkāptas robežas un cik dīvainā veidā tas notiek. Tas atkal ir jautājums par varu. Kad starp cilvēkiem notiek tik ļoti kreizī lietas…. Kad cilvēks ir ar augstāko izglītību un ir visi parametri, lai viņš būtu cilvēks, kas sevi ciena un novērtē, un pēkšņi viņš nonāk attiecībās, kur kādam citam cilvēkam tiek piešķirta neierobežota vara pār viņu. Kaut kāda prātam neaptverama brīvprātīga ļaušanās tapt izmantotam. Tad man ir bijis apjukums – kā, nu kā tik izglītots cilvēks nav sapratis un sajutis jau tos pirmos impulsus, un adekvāti rīkojies: vai nu cīnījies pretī, vai mucis. Jā, tas kādreiz ir tik ļoti mulsinoši. Kad ārējais iespaids par cilvēku nu tik ļoti var nesakrist ar to, kas ar viņu notiek. Man tiešām iekšēji viss pretestībā saceļas, kā tas vispār ir varējis notikt! Nu, un tad mēs strādāja, līdz nonākam līdz iekšējai programmai, kas ārēji vispār nav redzama. Atrodam to vājo punktu. Un ko gan jaunu es tagad pateikšu – visbiežāk tas ir nemīlēta bērna sindroms, kas atklājas. Kad cilvēks visu laiku meklē, kad kāds pārņems vadību pār viņa dzīvi. Šis man vienmēr ļoti sāp. Cilvēciski sāp. Tieši tie nemīlētie bērni… Izaugot viņi nereti karjerā ir pat ļoti veiksmīgi, bet attiecībās bieži vien iekrīt tādās bedrēs, kur kāds burtiski sāk vadīt viņu dzīvi visos sīkumos.

Cilvēks vispār kādreiz pieaug?

Jā.

Un kā tāds pieaudzis cilvēks izskatās?

Man uzreiz ir konkrēta bildīte acu priekšā. Es pāris gadus strādāju ar vienu sievieti, viņa bija pēc šķiršanās pilnīgi sabrukusi. Un pēkšņi es redzu, kā mainās viņas ārējais veidols, viņas plastika. Viņa lieto citus vārdus, kad apraksta pati sevi savā dzīvē. Un tie ir tikai tie pirmie signāli, kas liecina: cilvēks ir nonācis pilnīgi citā punktā. To nevar izmērīt, bet var pamanīt. Cilvēkam burtiski iztaisnojas mugura, viņš atgūst pašvērtējumu.

Tu pati esi pieaugusi?

(Domā.) Pat nezinu, kā to pateikt. Jā, esmu. Bet reizēm es joprojām uzvedos kā bērns. Apzināti. Nevis infantili, bet tieši kā bērns. Bērnišķīgi. Varbūt tā kā drusku nepareizi. Spontāni. Un tādos brīžos es pati labi saprotu, ka no malas izskatos mazliet muļķīgi, bet es atļauju sev to darīt. Jo visu laiku uzvesties kā pieaugušam cilvēkam – nu, tas ir arī drusku garlaicīgi.

Jo vispār pieaugšana nozīmē arī dumpošanos pret pastāvošo lietu kārtību. Bet vienlaikus ir daudz skaidrāks iekšējais morāles kodekss. Kad tu zini, ko vairs negribi pieļaut. Un nereti tas saistās ar tādu savā ziņā dumpi. Pārāk pareizs, ieturēts un sastindzis cilvēks varbūt ir ērts citiem, bet tur var nefunkcionēt emocionālā enerģija. Ir taču forši kādreiz tā skaļāk pasmieties. Vai raudāt no sirds. Nevajadzētu par to tik ļoti uztraukties.

Man ļoti patika soctīklos izplatītā aktrises Merilas Strīpas vēstule. Es to pat izrakstīju un sev pieglabāju. Viņa bija ļoti labi konkretizējusi un piefiksējusi to, kas ir briedums. Ka viņa nekad vairs nav gatava paciest daudz ko no tā, ko kādreiz piecietusi. Nevis tāpēc, ka kļuvusi augstprātīga un lepna, bet tāpēc, ka sasniegusi zināmu dzīves posmu un attīstību, kurā vairs negrib tērēt savu laiku tam, kam negrib. Tam, kas viņu neapmierina vai aizskar, nodarot emocionālas sāpes. Es lasīju un biju gatava parakstīties zem katra vārda. Par to, kā viņa vairs nav gatava būt atkarīga no citu kritikas, citu izdomātām prasībām. Ka viņai vairs nevajag mīlēt tos, kas nemīl viņu vai neizturas ar cieņu. Ka viņai vairs nav jāsmaida tiem, kas pret viņu nav labvēlīgi. Ka viņa negrib tērēt savu laiku cilvēkiem, kas izliekas, liekuļo, manipulē. Nu – vai nav forši?!

Sievietes, kuras ir attiecībās, ir laimīgākas nekā tās, kas vienas? Nu, patiesībā tas pats jautājums arī par vīriešiem.

Attiecības nekad nav laimes garants. Attiecības vienmēr nes līdzi spriedzi. Un šitas galīgi neiederas vedējmāšu runās pie kāzu galda, bet ir tik ierasts terapeita kabinetā.

Ja tu veido tuvas, intīmas attiecības, ir jārēķinās, ka tur būs arī liela spriedze. Un es pilnīgi saprotu tās sievietes, kas bijušas toksiskās attiecībās un vēlāk jūtas daudz laimīgākas bez attiecībām vispār. Ar nosacījumu, ka viņas nelamā un nenolād visu vīriešu dzimumu.

Un vēl ir reāli veidot tuvas attiecības ar cilvēkiem, kas obligāti nav arī tavi intīmie partneri. Tuvam cilvēkam noteikti nav jābūt vīram, sievai vai mīļotajam.

Pārāk bieži mēs ticam mītam – ja man būs attiecības, būšu laimīgs. Pārāk lielas cerības uz to liekam. Skaidrs, ka iemīlēšanās posmā tas iedod eiforisko sajūtu, bet tas diemžēl tik ātri beidzas… Un tad sakas realitāte un vilšanās, varbūt arī nodevība…

Es ne velti tev uzdevu šo jautājumu. Tu pati neesi slēpusi, ka tava laulība nerit gludi kā pa diedziņu. Kā ir tagad?

Viss, ko teicu, pa tiešo attiecas arī uz mani. Kā jau sākumā teicu, manī ir liels līdzatkarības moments. Man ir ļoti lielas gaidas pret savu partneri. Lai viņš piepilda manas cerības un ilgas un lai es justos mīlēta un pieņemta. Es pati izgāju tām krīzēm cauri un nonācu līdz tam viszemākajam punktam, kad jāpieņem lēmums – vai nu, vai nu… Es dabūju to pagrieziena punktu, kad pati sev atzinos, ka joprojām tomēr esmu bijusi līdzatkarīga. Un pārāk iesaistījusies sava vīra emocionālajās reakcijās. Ka man ilgstoši attiecībās pietrūka tas starpposms, ko jau pieminēju, – māka iepauzēt. Pauze, kurā pamanīt, ka viņš ir viņš un es esmu es. Un ka viņš, ar mani runājot, stāsta savu stāstu. Tagad es to esmu iemācījusies. Tomēr arī joprojām mācos. Un ļoti negribu atkrist atpakaļ – tur, kur man tikai sāpēja. Un tad tās sāpes un vilšanās palika tik lielas, ka nonācu smagās pārdomās, vai vispār gribu to turpināt.

Tev izdevās neizšķirties?

Jā.

Un tagad vari teikt, ka esi šajās pašās attiecībās varbūt pat laimīga?

Es baidos izrunāt vārdu “laimīga”, bet es noteikti esmu daudz mierīgāka un pieņemošāka.

Liekas, ka tu vairāk esi tāda “sieviešu terapeite”. Tā tiešām arī ir, sievietes pie tevis nāk vairāk?

Nu, man ir tas gods, ka nāk arī pāri. Un es esmu iemācījusies runāt ar vīriešiem valodā, kas viņiem ir saprotama. Ar vīrieti nevar runāt tāpat kā ar sievieti. Ja sievietes saprotas no pusvārda, tad vīrietim tā “smadzeņu uzbūve” atšķiras.

Ko viņi, piemēram, nesaprot?

Visu viņi saprot! Bet viņi pazaudē uztveres spējas, ja sieviete runā gari un detalizēti.

Nu, piemēram. Terapijā abi runā, un sieva stāsta savu stāsta daļu, kas sakrājies, kas sāp, ar ko netiek galā. Un viņa aizraujas, stāsta gari un plaši. Protams, es viņai netraucēju stāstīt, nepārtraucu. Bet paskatos uz tā vīrieša seju: viņš tajā stāstā jau sen ir pazaudējies. Viņš vienkārši to nevar sagremot. Tad es saku “paldies”, izvelku esenci no sievas stāstītā, saīsinot to vismaz piecas reizes. Jo vīrietim vajag pateikt īsi un konkrēti. Tā mēs tur trijatā mācāmies runāt vienā valodā. Un domāju, ka sieviete arī sajūt: o, var taču arī tā! Un mājās viņa jau paiet solīti pretī un runā tā, lai viņš saprot. Īsāk, skaidrāk un konkrētāk. Jo vīrietis bieži saka: “Nu, saki taču, ko tu gribi!” Vai arī: “Saki, ko tu negribi!” Tas varbūt sākumā sievietes ausīm liekas primitīvi, bet vīrietis primāri ir rīcības cilvēks. Viņš grib, lai viņai ir labi, bet viņš nesaprot, kā to panākt, kas jādara vai jāsaka. Un, ja tik gari stāsta, viņam vienkārši “aiziet ciet”. Ar vīrieti vajag runāt īsāk un konkrētāk, tā ir pretimnākšana viņam. Un vīrietis savukārt nepārmetīs sievietei emocionalitāti. Mācēt klausīties – tā ir gana smalka māka un dažreiz arī smags darbs.

Klausīšanās – tā attiecībās ir liels deficīts. Un bez tādas kritikas. Pirmais solis ir “lejupielādēt” informāciju, kamēr iekšēji risinām savus komentārus par to, ko dzirdam. Tad nākamais solis jau ir ieklausīšanās faktos, kas mūs spēj ieinteresēt. Tad mēs jau mazliet veramies vaļā. Trešais solis – tas jau ir intimitātei svarīgs, un to var saukt par iejūtīgo klausīšanos, kad mēs redzam situāciju tā cilvēka acīm un sākam savu sirdi viņam atvērt pretī. Nu, un ceturtais – kad mēs jau iesaistāmies un varam pateikt savus radošos priekšlikumus. Tas jau ir ceļš uz emocionālo transformāciju. Un šis viss nav nemaz tik sarežģīti. Tā ir shēma, pat ja attiecas tikai uz klausīšanos, bet mēs to varam trenēt un apgūt.

Attiecībās jābūt strīdiem?

Vispār tomēr veselīgāk ir ik pa brīdim pastrīdēties. Jo tas iedod tādu autonomijas sajūtu, ka mēs esam divi atsevišķi cilvēki, un ir situācijas, kad mūsu viedokļiem obligāti nav jāsakrīt. Bet strīdi nedrīkst aiziet līdz tam, ka kādam obligāti jāvinnē. Tad tas uzreiz atkal ir varas jautājums.

Tev pašai ir kāda savas dvēseles istaba, kurā tu neej iekšā?

Man liekas, katram ir tiesības uz savu privāto teritoriju, ja vien tas nav smags, nospiedošs noslēpums vai neatrisināts konflikts. Ja no iešanas šajā istabā nekas labāk nepaliks, tajā nevajag iet. Ja man jāsaka par sevi personiski… Esmu bijusi atklāta, man nav tādu slepeno kambaru. Bet es tur esmu pabijusi, šīs durvis aizvērusi un vairs nevirinu. Jā, es esmu zaudējusi bērnu. Tas bija sen, es to esmu pateikusi, un man negribas iet vairs tajā istabā iekšā. Bet, ja es runāju ar kādu klienti, kurai ir līdzīga pieredze, – man ir milzīga empātija un rezonanse ar viņu. Tomēr tajā savā istabā es vairs neeju. Jo ir jāiet uz priekšu.

Es arī, piemēram, nemīlu atgriezties un runāt par kādām senām savas bērnības lietām. Es to esmu jau ieraudzījusi, pārvarējusi to barjeru. Par to, kā tas bija, ka mans tētis dzēra un es no tā baidījos. Tas man dod to dvēseles sapratni, kad citi cilvēki runā par šādiem notikumiem savā dzīvē. Es to labi saprotu, bet es palieku neskarta.

Taču ir sievietes, kas paliek trakas, ja vīrs iedzer alus pudeli pie vakariņām, – tas ir viņu trigera punkts, kas uzgrūž viņām drausmīgu trauksmi. Un parāda, ka līdzatkarība joprojām ir spēcīga, apdraudējums ir tik liels, ka viņas nevar objektīvi paskatīties – te tas tiešām ir tikai viens alus pie vakariņām. Un nekas cits. Tā iekšējā panika liek pārvērsties par mūždien kontrolējošu būtni. Tā ir viņas kā bērna panika, kas joprojām ir iekšā.

Kas, tavuprāt, ir sakārtota dzīve?

Sakārtota dzīve?! Kas tā tāda? Un kur tādu var dabūt? (Smejas.)

Ja nopietni, tās ir milzīgas ilūzijas. Jo ātrāk šīs ilūzijas noņem nost, jo ātrāk dzīvei parādās košas krāsas un vieglums. Protams, tas var būt motīvs – sakārtot dzīvi. Bet tad, kad viss ir sakārtots, tas viss var arī nobrukt. Un tad gan ir trakoti grūti.

Klasiskākais piemērs: uzcelsim māju, un tad gan mēs tajā mājā dzīvosim laimīgi! Un tad māja ir pabeigta, un sēž tajā divi cilvēki, kuri jūtas vientuļi. Man vispār šķiet, ka tāda iedomāti ideāla sakārtotība ir arī pāridarījums pašam sev.

Kādi uzdevumi tev vēl jāpaveic?

Mans galvenais uzdevums ir saglabāt iekšējo mieru. Un neļaut temperamentam galīgi iziet no rāmjiem. Bet vispār es sev nekādus mērķus dzīvē neuzstādu. Nekad neesmu uzstādījusi. Tagad man vispār ir atvaļinājums, un dienas paiet kaifojot. Tāpēc ka ir dzīve, un tā ir laba.

Es kultivēju sevī pateicību. Aizeju pie jūras un noskaitu pateicības lūgšanu. Par bijušo, par visu esošo. Man liekas, tas ir nopietns garīgās prakses veids. Nav arī jābrauc nekādos retrītos.

Un vēl es gribētu, lai man ir tāda paplašināta sirds telpa. Lai tā nepaliek šaura. Jā, to es gribētu.