“Man bija tik liels kauns!” Sievietes stāsts par to, kā viņa kļuva par dziednieka upuri
Šā gada februārī jauna sieviete Linda Kante sociālajos medijos dalījās ar smagu ziņu – viņai pēkšņi atklāta nieru mazspēja. Viņa stāstīja par gaidāmo ārstēšanos, savām sajūtām un atklāja, ka ir gatava izmēģināt arī alternatīvās metodes. Taču gandrīz četrus mēnešus vēlāk sekoja pavisam citāds video.
“Es pieļāvu gigantisku kļūdu, man bija kauns, tik liels kauns,” emocionālā ierakstā atzina Linda. Saprotot, ka tautas metodes nodarījušas vairāk ļauna nekā laba, uzmeklējām Lindu Kanti, kura piekrita pastāstīt, kā nonāca dziednieces rokās. “Ja man būtu vienkārši skaidra informācija par visu to etioloģiju, patoģenēzi, izpratne, kas fiziski notiek ar manu orgānu, ķermeni, es nekad mūžā nebūtu gājusi pie dziednieka,” tagad atzīst Linda.
Ceļš pie dziednieces
Lindas veselības problēmas sākās ar galvassāpēm, sejas tūsku un ļoti augstu kreatinīna rādītāju asinīs. Nonākot stacionārā, Linda bijusi šokēta, kad noskaidrojies, ka viņai nekavējoties nepieciešama mākslīgās nieres procedūra jeb hemodialīze. Viss noticis ļoti strauji.
“Ārsts teica – tagad darīsim to un šo, te informētās piekrišanas lapa, parakstiet, taisīsim operāciju,” atceras Linda. Jaunā sieviete pārdzīvo, ka viņai pietrūcis ārsta sapratnes un iejūtības. “Ja ir šitāda komunikācija un spiediens, tad ir sajūta – stop! Un tad principā viss aizgāja šķērsām.”
Pietrūcis nesteidzīgas un cilvēcīgas izrunāšanās ar ārstu, un tas Lindu vedis soli tuvāk alternatīvajiem pakalpojumiem. Tajā laikā arī kāds radinieks ļoti intensīvi ieteicis konkrētu dziednieci. Linda sākumā ieteikumus ignorējusi, līdz noklausījusies dziednieces publicētu video. “Ja tajā fragmentā viņa nebūtu minējusi konkrētu piemēru, kā ir bērnībā palīdzējusi tieši tādam gadījumam ar nieri, būtu pilnīgi cits scenārijs,” stāsta Linda.
Kāpēc pacienti izvēlas dziedniekus?
Linda nav vienīgā, kas nonākusi šādā situācijā. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā secināts, ka visai bieži tieši onkoloģijas pacienti meklē palīdzību pie dziedniekiem, zintniekiem un vārdotājiem.
Kā norāda Latvijas Onkoloģijas centra galvenais ārsts Andrejs Pčolkins, tam ir vairāki iemesli. Psiholoģiskie faktori. Bieži vien tā ir kāda negatīva pieredze ar tradicionālo medicīnu, konkrētu ārstu vai veselības sistēmu kopumā.
Ārstu laika trūkums. “Vizītes laika, kas parasti ir 20 minūtes, bieži vien nepietiek, lai visu izskaidrotu,” skaidro ārsts. Turpretī dziednieki klientiem var veltīt pat stundu vai divas, radot drošības izjūtu.
Pseidozinātne un tradīcijas. Daļa pacientu nespēj atšķirt pseidozinātni no pierādījumos balstītas medicīnas. Ir arī ģimenes, kas dzīvo “izolētā burbulī” un paļaujas uz senču tradīcijām, kad vecmāmiņa ārstēja ar lapām vai aizrunāšanu. Ārsts piebilst, ka daži tautas līdzekļi, piemēram, ceļmallapa vai alveja uz brūcēm, darbojas, un tas var radīt maldīgu priekšstatu, ka ar tautas metodēm var izārstēt pilnīgi visu.
Andreja Pčolkina praksē bijuši vairāki pacienti, kuri ir pilnībā izārstējami, bet pārgājuši uz netradicionālām metodēm – braukuši uz Tibetu, Meksiku vai pie vietējiem zintniekiem. “Paiet gads, viņi atkal parādās mūsu redzes laukā, bet vēzis ir ielaists ceturtajā stadijā, un mēs diemžēl vairs neko nevaram līdzēt,” stāsta Pčolkins.
Ticība brīnumam ir cilvēka dabā
Lai izzinātu tautas medicīnas metodes kā daļu no kultūras, devāmies pie Latviešu folkloras krātuves pētnieka Aigara Lielbārža. Viņš norāda, ka Latvijas sabiedrība šajā ziņā nav unikāla; tā tas ir arī citviet Eiropā. Līdzīgi kā konvencionālo medicīnu, arī tautas medicīnu cilvēki izmanto sarežģītos brīžos, mēģinot glābties ar jebkādiem līdzekļiem.
Vēsturiski tautas medicīna bija izplatīta loģisku iemeslu dēļ, kas, pēc pētnieka domām, ir aktuāli joprojām. Akadēmiski izglītotu ārstu pieejamība 18. un 19. gadsimtā bija zema. Medicīnas izmaksas bieži ir augstākas nekā dziednieku piedāvājums. Personiskā attieksme – vai pacients tiek uzklausīts?
Pētnieks uzskata, ka dziedniecība piedāvā lielāku brīnuma iespēju, ticību un cerību, kas daļai cilvēku ir noteicošais faktors. “Cilvēka būtība nemainās. Ticība pārdabiskajam vai reliģiska ticība nav atkarīga no cilvēka izglītības, materiālā stāvokļa vai nodrošinātības. Tā ir cilvēka būtības neatņemama sastāvdaļa – garīgums. Mainās tikai paņēmieni – senāk izmantoja buramvārdus, priekšmetus un zālītes, bet mūsdienās apvārdošanas ir mazāk, tās vietā vairāk tiek piedāvāta “enerģiju dziedināšana”.”
Tas bija sliktākais, ko es varēju sev nodarīt
Arī Lindas dziedniece izmantoja rituālus, kas saistīti ar roku enerģiju, vārdoja sāli, sodu un ūdeni kāju mērcēšanai, kā arī lika skaitīt mantras un nodarboties ar jogu.
“Principā man tas rituāls aizņēma ap 2,5 stundām no rīta un vakarā. Šausmas, man ir tāds kauns, tāds kauns! Tāds debilisms,” tagad saka Linda. Taču tobrīd viņa tā nedomāja. Lindai un zintniecei izveidojās ciešs kontakts – viņas tikās reizi nedēļā, sazvanīties varēja jebkurā diennakts laikā, un dziedniece vienmēr bijusi atbalstoša.
“Es jutos labi. Man viss bija kārtībā, bet es jutos labi nevis tāpēc, ka esmu ar viņu, bet tāpēc, ka saņēmu dialīzi,” atzīst Linda. “Vienā brīdī prasīju – man turpināt to dialīzi? Dziednieces atbilde bija liktenīga: “Vai, cik labi, ka tu to pajautāji, es jau negribēju tev uzspiest, bet, tā kā tu pajautāji, mēs varētu no tās atteikties.” Tas bija pats sliktākais, ko es varēju sev nodarīt.”
Linda no dialīzes atteicās. Drīz sākās intoksikācijas simptomi, taču dziedniece mierināja – viss labi, tev attīrās karma. Vēlāk Lindai uz laiku pazuda redze, parādījās nemierīgo kāju sindroms un spēcīga nieze.
“Tas bija aprīlī, es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, ka tiešām visa ir par daudz. Parādījās tūska uz kājām. Man bija tūska uz sejas. Tas bija nepārprotami – nieres, viss skaidrs,” atceras Linda.
Dziednieces uzraudzībā Linda pavadīja apmēram mēnesi, līdz beidzot devās uz slimnīcu. Situācija bija pasliktinājusies – niere vairs nespēja izfiltrēt lieko šķidrumu. “Man katrā dialīzes procedūrā tiek noņemti 3–4 kilogrami liekā šķidruma,” viņa stāsta.
Tagad jaunā sieviete ir ārsta uzraudzībā un drīz stāsies rindā uz nieres transplantāciju. Par notikušo ar dziednieci viņa ir ziņojusi policijā. Lindas ieteikums citiem ir skarbs, bet patiess: “Varbūt darām tā – atrodam reālu, normālu ārstu. Tas ir grūti, es zinu, es ticu, esmu gājusi tam cauri, bet no sākuma ir labāk investēt enerģiju, atrast labu ārstu, un tad var iet uz masāžām, pie dziedniekiem un likt Taro kārtis. Var darīt jebko, bet obligāti medicīniskā uzraudzībā.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "“Man bija tik liels kauns!” Sievietes stāsts par to, kā viņa kļuva par dziednieka upuri" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.
