„Es biju staigājošs mironis” - Dairis atklāti par cīņu ar maniakālo depresiju

Bērnībā hiperaktivitāte

Dairis ir dzimis Vācijā, bet jau agrā bērnībā pārcēlies uz Latviju. Viņa tēvs ir vācietis, māte – latviete. Puisis stāsta, ka, atceroties savu raksturu bērnībā, nemūžam nebūtu iedomājies, ka pusaudža gados nāksies iziet cauri tādai ellei: „Mana dzīve sākās gaiši un normāli. Biju ļoti hiperaktīvs, mēdzu dedzīgi izjaukt tehniskas lietas, pulksteņus, rotaļlietas, dažādas sadzīves ierīces, un aizmirst tās, nemaz nepūloties sastellēt atpakaļ. Biju daudz aktīvāks, atvērtāks un drošāks nekā mani tā laika draugi.” Vienīgās nopietnās veselības problēmas piemeklējušas viņu pēc pamatskolas sākuma: „Man tā diezgan pēkšņi sākās astmas lēkmes, bet pāris gadu laikā mani izārstēja Vienības gatves slimnīcā.”

Pārejas vecums, mīlas dēkas, depresija

Dairis uzskata, ka depresijas aizmetņi meklējami pubertātes laikā. „Pusaudža gados es ļoti īsā laikā pārvērtos par kaut ko pretēju tam, kas biju bērnībā... Paliku arvien noslēgtāks, maz runāju un, šķiet, biju aizmirsis, kā uzturēt kontaktu, attiecības ar draugiem. Manuprāt, tas jau bija depresijas sākums, jo uzvedība bija kā krietni vecākam cilvēkam,” stāsta jauneklis, piebilstot, ka iemeslus tam viņš nosaukt nespēj. Dairis joprojām ir pārliecināts, ka pasaules uztvere mainījusies pati no sevis, taču negācijas, kas šajā laika posmā piedzīvotas, to noteikti ietekmējušas. „Arī man nebija lemts izvairīties no neveiksmīgām mīlestībām. Turklāt, kad šķīros, manu jau tā sabradāto pašsajūtu pasliktināja fakts, ka dzīvoju pie mātes alkoholiķes. Viņa ikdienā atnāca pēc sava maiņu darba, paņēma rokās šņabja pudeli un likās gulēt,” stāsta Dairis. Pēc pirmās neveiksmīgās mīlestības puisis ļoti īsā laikā pazaudējis teju visu, kas tolaik viņa dzīvē bijis svarīgs, tostarp, izjukusi viņa dibinātā mūzikas grupa.

„Viss sākās ar to, ka cietu no bezmiega, jo mans un draudzenes darba grafiks nesakrita. Bieži vien apciemot viņu varēju vien vēlu naktī, taču kad tiku pie viņas, saskāros ar dzīvokļa biedru agresiju. Mani kaitināja un parodēja mūsu attiecības, jo mēs it kā tēlojot pārāk pieaugušus savos tīņu gados.” Tolaik Dairis juties kā suns pie ķēdes, kuram tikai dots paēst un pagulēt, taču visu dienu ir jāstrādā: „Manuprāt, ir normāli, ja reizēm pēc darba tu jūties iztukšots, pagalam noguris, taču es pēc darba gandrīz katru reizi jutos gan fiziski, gan morāli sagrauts, jo kolēģi man skaloja smadzenes, mēģinot iegalvot, ka es neko nemāku un mana darba rezultāti par „neko labu tuvākā nākotnē” neliecinot. Iedomājieties cilvēku, kurš jūtas tik ļoti bezvērtīgs un tukšs, ka pat uz veikalu aiziet nevar gan bezspēka, gan arī šausmīgo domu dēļ – tu taču esi mēsls! Tevi neviens negrib redzēt! Kā tik bezjēdzīgs cilvēks vispār var eksistēt!?” atceras puisis, paskaidrojot, ka tajā laikā vienkārši juties kā „staigājošs mironis”.

Panikas lēkmes darba vietā

Reizēs, kad Dairim darbā uzticēts kaut kas atbildīgs, sākušās panikas lēkmes: „Jums nav ne jausmas, cik grūti ir sevi tādos brīžos nokontrolēt un tomēr paveikt savu darbu...

Trīc rokas, milzīgas grūtības koncentrēties un trakākais tas, ka nevienam tajā brīdī nevar tā īsti skaidrot, kas ar mani notiek.” Dairis stāsta, ka nepanesamie darba apstākļi esot likuši izdarīt neloģisku izvēli – aiziet projām un šķirties no vienīgajiem stabilajiem ienākumiem: „Es neizturēju, pametu to vietu - neiecietīgo kolēģu un neizturamā grafika dēļ.” Daira palikšana bezdarbniekos tad arī pielikusi punktu attiecībām ar draudzeni, kaut kopā bijuši jau gandrīz divus gadus. „Šis bija zemākais, melnākais posms manā dzīvē. Nebija nevienas sfēras, kurā situācija būtu kaut vai ciešama – šobrīd īsti pat nespēju aprakstīt to, kas notika manā galvā,” stāsta puisis. Dairis varējis pavadīt pusi no dienas guļot, skatoties vienā punktā un gaidot nakti, kad varēs aizmigt: „Es uzvedos tā, it kā nākamā diena solītos būt savādāka... Savu mūzikas instrumentu, bungas, spēlēt šajā laikā vispār nespēju, tīri fiziski, pašsajūtas dēļ – ticat vai ne, taču tas ir iespējams! Nevienam to nenovēlu.”

Tūlīt pēc darba pamešanas Dairim uzradies daudz brīva laika un puisis nonācis pie secinājuma, ka šādi dzīvot viņš vairs nevēlas: „Mans prāts nebija aizņemts ikdienas darbos, līdz ar ko man bija ļoti grūti apslāpēt savas destruktīvās domas, sevis nicināšanu un nīšanu. Pamazām jutu, ka zūd saikne ar ārpasauli, un man palika bail. Es varu droši teikt, ka pie ārstiem mani aizdzina bailes no sevis, nevis rūpes par savu veselību.” Dairis skaidro, ka došanās pie ārstiem prasījusi pēdējās paliekas no gribasspēka, un ziņas, kuras puisis saņēmis no ārsta, arī neesot bijušas motivējošas, bet gan biedējošas. Dairim uzstādīta diagnoze – maniakālā depresija. „Man principā bija divas izvēles - vai nu grimt vēl dziļāk, vai arī atrast veidu, kā ārstēties. Tā kā mātei nebija līdzekļu, kurus veltīt manai veselībai, un pats šādā stāvoklī es nespēju pastrādāt, svarīga loma bija manai vecmammai. Es joprojām meklēju veidu, kā viņai pienācīgi pateikties... Viņa man burtiski atdeva savas pensijas un atbalstīja arī morāli. Viņa, nevis draugi vai vienaudži, bija mana pēdējā cerība,” nodurot skatienu, stāsta Dairis.

„Neatlaidīgos depresija nepaņems!”

„Ir dažādi ceļi, kā ārstēt depresiju. Es izvēlējos vieglāko, proti, medikamentus, taču biju tik tālu ielaidis, ka nekas cits kā vien psihotropo zāļu lietošana man neatlika. Taču galvenais ir ārstēt savu slimību un nebaidīties no draugu un darba devēju viedokļa. Veselība ir pamats – pēc izārstēšanās notiks arī viss pārējais, ko savā dzīvē esat vēlējies,” mierina puisis, „Visu šo laiku, lai arī kādā stāvokli biju, es trenējos rakstīt dziesmas. Tā kā esmu mūziķis, man, par laimi, bija šis rituāls, kurš, domāju, arī paglāba mani no sajukšanas prātā,” spriež Dairis. Puisis dedzīgi aizstāv pieejamos psihologu, psihiatru pakalpojumus un kritizē latviešu attieksmi pret ārstēšanos: „Tā vietā, lai domātu, ka vēršanās pie psihiatra ir ceļš uz izveseļošanos, mēs domājam, ka tā ir slimības atzīšana un sevis nolemšana. Arī es, uzsākot terapijas, biju ļoti skeptisks, taču tas tik tiešām palīdz! Galvenais ir sadarboties un piemeklēt tieši jūsu organismam atbilstošas zāles. Es, piemēram, necietu no nekādiem blakusefektiem, tieši tāpēc, ka man piemeklēja medikamentus, kas „draudzējas” ar manu organismu.” Šodien Dairis ir manāmi atguvies un priecīgi stāsta, ka viņam „beidzot viss funkcionē”: „Esmu spējīgs strādāt, mācīties un muzicēt! Man pat pietiek enerģijas otram hobijam – darbam ar elektrotehniku, turklāt arī angļu valoda, kas agrāk sagādāja milzu grūtības, pašlaik šķiet tīri vienkārši apgūstama. Es uzskatu, ka neatlaidīgos, kam paveicas ar ģimenes vai jebkādu citu atbalstu, depresija „nepaņems”!

Dairis uzsver arī fizisko aktivitāšu un miega nozīmi cīņā ar depresiju: „Šodien jau laikam ir tīri normāli iet gulēt pulksten divos naktī un par sportošanu vispār nav nekādas runas – tā vietā sēžam pie datora vai viedtālruņa. Tieši izgulēšanās un sports ir dabīgākais veids, kā atstāt depresiju aiz muguras. Tie ir sava veida dabīgie antidepresanti, par kuriem arī es biju aizmirsis tikai tāpēc, ka mūsdienu dzīvesveids un tradīcijas to pieļauj.” Neskatoties uz izcīnīto uzvaru, Dairis piekodina, ka līdz ar saknēm izskaust depresiju, visticamāk, neizdosies nekad: „To var kontrolēt, visādi ierobežot un vairāk vai mazāk samierināties ar to, kā jūsu prāts uztver dzīvi. Nav iespējams izvairīties vai atcelt slikto, kas jūs sagaida, taču ir pilnīgi reāli kontrolēt savu attieksmi pret to.”

Kasjauns.lv/ Foto: Vida Press