"Es noteikti neapzinājos, uz ko eju.." - NMPD vadītāja Cipule par karjeru un saviem dzīves 6 vīriešiem

Vai esat rīdziniece un no mediķu ģimenes?

Esmu rīdziniece. Avotu un Bruņinieku ielas stūris, Ziedoņdārzs, Grīziņkalns – tās ir manas bērnības takas. Mani vecāki nav saistīti ar medicīnu, bet ģimenē ir bijuši mediķi, kuri mani iedvesmoja. Kā pirmā jāmin Helēna Bergmane, par kuru varu runāt tikai ar lielu cieņu un pietāti gan kā par izcilu ārsti, gan cilvēku. Viņa bija mana un ģimenes „Lienes tante” – ārste ginekoloģe. Bērnībā, kad notika kādas viesības, dzirdēju daudz viņas stāstu par dažādām situācijām slimnīcā, un tas mani pamudināja izvēlēties medicīnu. Otrs cilvēks, kurš ietekmēja manu izvēli, bija mammas skolas biedrene, kura bija strādājusi arī citur pasaulē un vēlāk devās strādāt uz Ameriku. No bērnības atceros viņas stāstus par Rīgas 1. slimnīcu, kas bija viņas pirmā darbavieta.

Kā izvēlējāties tieši fizioterapiju? Fizioterapeita darba lauks ir plašs, bet lielākoties ikdienā cilvēki ar to bieži nesaskaras un nezina, ko dara ārsts fizioterapeits.

Jāteic, ka arī es, kad gāju stāties toreizējā Latvijas Medicīnas akadēmijā, nenojautu, kura būs tā nozare, ar kuru ienākšu veselības aprūpē. Tā bija jauna programma – Rehabilitācijas fakultāte, profesora Aivara Vētras organizētas studijas, un tas bija pilnīgs jaunums Latvijas medicīnā. Laikam jau inovācijas gars bija tas, kas mani aizvilka uz Rehabilitācijas fakultāti.

Mana ziņkārība un tiekšanās vienmēr uzzināt kaut ko jaunu bija tas, kas noteica manu izvēli par labu rehabilitācijai. Pirmais gads bija ļoti grūts, jo, godīgi sakot, mācoties, uzreiz vēl nebija skaidrs, kas būs tālāk. Programma bija jauna, to, ko ārsti mācījās divus gadus, mēs apguvām īsākā laikā, jo studiju laiks ir īsāks nekā ārstiem, tāpēc mācības bija smagas. Studiju laikā strādāju neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, arī uzņemšanā un par sanitāri, mana darba vieta bija rehabilitācijas centrs Vaivari.

Tur sapratu fizioterapeita ļoti plašo darbības lauku un ļoti lielo nozīmi pacienta atveseļošanās laikam. Kā reiz runājām ar mikroķirurgu dakteri Mārtiņu Kapicki – nav nozīmes, piemēram, piešūt roku, ja vēlāk neseko ļoti nopietns darbs no fizioterapeita puses, lai roka sāktu funkcionāli strādāt. Mani pirmie pacienti bija insulta un smagas galvas traumas slimnieki, un mans uzdevums bija atgūt viņus tādā pašaprūpes un funkcionālā līmenī, lai viņi var paši var tikt galā un var atgriezties mājās pēc ļoti smagām veselības katastrofām. Darbs bija ļoti interesants un ar lieliem izaicinājumiem.

Pēc studiju beigšanas Rīgā tomēr nepalikāt?

Nepaliku. Kad beidzu Medicīnas akadēmiju, devos strādāt uz Siguldas slimnīcu, satiku vienu no saviem dzīves skolotājiem, brīnišķīgu slimnīcas vadītāju – dakteri Valdi Siļķi. Kopā ar viņu Siguldā sākām attīstīt gan fizioterapijas pakalpojumus, gan vēlāk ļoti nopietnus rehabilitācijas pakalpojumus. Siguldas slimnīcā nostrādāju gan tikai dažus gadus un atgriezos Rīgā.

Strādāt nelielā reģionālā slimnīcā uzreiz pēc studijām man bija izaicinājums un iespēja iegūt labu pieredzi visdažādāko pacientu ārstēšanā, un varēju arī sākt jaunu pakalpojumu šajā vietā.

Ja Siguldā satikāt dakteri Siļķi, savu dzīves skolotāju, un darbs bija interesants, kādēļ aizbraucāt atpakaļ uz Rīgu?

Godīgi jāteic, ka sākumā nevarēju pierast pie klusās dzīves mazpilsētā un katru dienu ceļā uz Rīgu pavadīju diezgan ilgu laiku. Man kā rīdziniecei tas bija izaicinoši, visa ģimene bija Rīgā, un es atgriezos.

Cik gadu nostrādājāt fizioterapijā?

Laikam būs divdesmit gadi. Manā kontā ir rehabilitācijas nodaļas izveidošana Siguldas slimnīcā, izveidoju privātu rehabilitācijas centru Rīgā, tad Rīgas Veselības centrs man piedāvāja izveidot rehabilitācijas nodaļu, tad nākamais pakāpiens bija Diamed, kur bija ne tikai rehabilitācija. Jāteic, ka, pabeidzot darbu klīnikā, es sāku skatīties, ko varētu darīt veselības pakalpojumu plašākā lokā, jo pieredzi biju ieguvusi. Pieteicos konkursā uz NMPD vadītājas vietu, kad trešais bērniņš jau bija piedzimis, un domāju, ko darīt tālāk. Klīnika Diamed bija izveidota un aizgāja savu ceļu.

Jūs taču nebūtu palikusi bez darba pēc trešā bērniņa piedzimšanas.

Visdrīzāk jau nē, darbs atrastos. Piedaloties konkursā, man nebija lielas ticības, ka es varētu uzvarēt. Domāju, ka es vismaz būšu pamēģinājusi, redzēšu, kā notiek lielie konkursi. Tas, ka beigās konkurss man beidzās ar reālu piedāvājumu... nu, tagad ir redzams, ar ko tas beidzies (smejas).

Vai, piesakoties konkursā, toreiz sapratāt to, ko saprotat tagad? 

Es noteikti neapzinājos, uz ko eju. Kaut kāds priekšstats, varbūt gaidas, man bija, bet tas noteikti nav tas, ko es ieraudzīju. Tas, ka pirms tam nebiju saistīta ar neatliekamo medicīnisko palīdzību, man bija gan liels mīnuss, sākot tur darbu, gan nenoliedzami tas bija arī pluss, jo ļāva uz dažiem procesiem paskatīties no cita skatu punkta. Izveidojot komandu, tas man ir ļāvis atsevišķus stratēģiskus jautājumus risināt ļoti veiksmīgi.

Nerunājot par kovidu, jo to nu nekādi nevarēja paredzēt – vai toreiz, zinot, kas jūs gaida un kāds būs darbs, jūs būtu piedalījusies konkursā?

Visdrīzāk, ka nebūtu to darījusi. Bet varbūt tas mani raksturo (smejas). Izvēloties Rehabilitācijas fakultāti, nezināju, uz ko eju. Viens no manas dzīves vadmotīviem ir sameklēt iespējas ieraudzīt prieku savos darbos. Man ir prieks no tā, ko daru un mācos. Jā, sākot darbu dienestā, man ir bijis jādomā, vai man to vajag un vai varu paveikt to, ko sabiedrība no manis gaida.

Kādas bija galvenās problēmas? Ko nebijāt gaidījusi, bet ar ko jums nācās saskarties?

Laikam vislielākais izaicinājums bija ieraudzīt to nodrošinājumu ar personālu, kas bija pieejams darbam brigādēs, gan arī kopējo dienesta infrastruktūras, gan autoparka stāvokli. Strādājot pie dienesta stratēģijas, man tas atkal bija liels izaicinājums – ielēkt tajos procesos, vai spēšu pietiekami ātri aptvert šo sarežģīto jomu, apgūt tos tā, lai varu tos arī jēdzīgi mainīt.

Jūs nebaida nākamā ziema kaut vai kovida dēļ?

Manā darbā baidīties nav laika, tāpat arī sašust un domāt par notiekošo. Man vienkārši ir jāredz riski, kas būs jāvada. Protams, arī šis rudens nāks ar jauniem, pietiekami nopietniem riskiem, kādi nav bijuši iepriekšējos pandēmijas viļņos. Mēs jau tagad strādājam ar šiem jautājumiem un visdrīzāk jau šajā rudenī būs jauna pieredze, kā kovids var ietekmēt gan veselības aprūpes sistēmu, gan procesus sabiedrībā.

Vai pacienti jūsu darba gados ir mainījušies, kļuvuši gudrāki, rūpējas par sevi vai arī neko negrib zināt?

Domāju, ka pacienti ir kļuvusī izglītotāki un, protams, arī prasīgāki, tādēļ varbūt mediķiem reizēm šķiet, ka viņi prasa vairāk, nekā vajadzētu. Mūsu pienākums ir attaisnot šīs gaidas. Tas, ko varbūt pacients ne vienmēr redz un saprot, – ārstam ne vienmēr ir visas iespējas tajā sistēmā, kurā viņš strādā, bet pacients no mediķa prasa un grib daudz vairāk. Veselības aprūpes sistēma ir ļoti sarežģīta un grūti aptverama pat pašiem mediķiem, tāpēc, iespējams, neveidojas veiksmīgs dialogs. Tas vienmēr ir process, un ir ļoti svarīgi, lai abas puses vēlētos šo dialogu. Pacientam jābūt līdzestīgam, bet mediķim ir jāieklausās pacientos ne tikai savā šaurajā rāmī.

Jūsu darbs droši vien taču nav ieliekams stingros darba laika rāmīšos? Cik bieži jūs redz ģimene? Viņi neprotestē un negatavojas mazai revolūcijai, lai jūs vairāk būtu kopā ar viņiem?

Ir bijis dažādi. Protams, pašā pandēmijas sākumā ģimeni satiku mazāk, sapratu, cik liela nozīme ir tam, ka jākontaktējas mazāk. Brīvdienās ik pa laikam nākas strādāt, bet esmu iemācījusies savienot vairākas lietas, ir jautājumi, kurus var risināt attālināti, dienestam varu pieslēgties jebkurā diennakts laikā arī no mājām Tādēļ varu teikt, ka visu savu brīvo laiku pavadu kopā ar ģimeni, tā ir manas dzīves centrs. Ģimenē mēs visu darām kopā, mums ir kopīgas intereses un kopīga laika pavadīšana. Cenšos savai ģimenei pietikt (smejas).

Vai vīrs reizēm nestāsta, ka gribētos siltas pusdienas vai vakariņas, jo droši vien ne vienmēr taču pietiek laika tās gatavot?

Vīrs un nu jau arī mani dēli prot brīnišķīgi gatavot. Kā mājsaimniece, kurai patīk gatavot, es ik pa laikam ieeju virtuvē un dažu stundu laikā sagatavoju četrus ēdienus nākamajām piecām dienām, jo katrs var kaut ko sev uzsildīt. Man tiešām patīk gatavot ēst.

Tātad mājās ir četri vīrieši un jūs.

Man ir arī suns, un visu laiku bija divi kaķi, nesen viens devās citos medību laukos, tagad ir suns un kaķis, visi viņi ir vīrieši (smejas).

Sacījāt, ka atpūšaties vienmēr kopā – braucat ekskursijās pa Latviju, dodaties pārgājienos, spēlējat kādas spēles vai kopā ejat uz koncertiem un lasāt grāmatas? 

Vispirms mēs, visa ģimene, strādājam mājās, dārzā, jo mums ir liels dārzs, un tas prasa daudz laika gan man un vīram, gan bērniem. Reizi gadā mēs, visa ģimene ar kemperi, dodamies ceļojumā, tas ir mūsu obligātais pasākums, to esam darījuši vienmēr. Divas nedēļas pavadām tikai ar ģimeni un tikai kemperī. Gadās, ka no darba piezvana, bet bērni nedusmojas, ja viņi kādu brīdi var darīt, ko grib, un mamma mazliet pastrādā. Reizi mēneši mēs ar vīru noteikti dodamies uz teātri. Biežāk nesanāk, bet viena reize mums ir kā obligāts pasākums, ko jau laikus varam ieplānot.

Esat optimiste, pesimiste jeb gluži vienkārši cilvēks?

Es tagad teikšu kā fizioterapeite – ja sāp mugura, nav tādas brīnumtabletītes, ko iedzers un kļūs vesels. Ir jāmaina savs dzīvesveids, ir jāpilda visas rekomendācijas un nav jāgaida, ka atradīsies kāds Kašpirovskis un noņems visas sāpes, tas nav iespējams. Tāpēc nav jāgaida brīnumi ne ar, ne bez optimisma, ir jādara.

Pilnu interviju ar Lieni Cipuli lasi "Tautas Veselības Avīzē". 

Izdevumu iespējams iegādāties visās lielākājas Latvijas preses tirdzniecības vietās.