Cīnos ar saviem dēmoniem. Kā zināt, kura psihoterapijas metode ir labākā?
Lai gan par psihoterapiju informācijas ir daudz, cilvēki joprojām turpina jaukt psihoterapeitus ar psihologiem un psihiatriem. Kad tiekam skaidrībā, ka mums vajadzīgs tieši psihoterapeits, nonākam nākamajos džungļos – psihoterapijas metožu milzīgajā klāstā. Kā lai zinu, kura man būs vislabākā? Konsultē ārsts psihoterapeits Valdis Briedis.
Tuvināt sevis izpratnei. Rosināt darbībai, mobilizēt cilvēka spējas un spēkus, pavadīt grūtos dzīves periodos. Tā negarantē nedz mērķa sasniegšanu, nedz turpmāku labsajūtu un veselību. Psihoterapija prasa aktīvu pacienta līdzdarbošanos, kas var būt visai sāpīga. Pamatlietas, kas rada problēmas, parasti meklējamas bioloģiskajā (fiziskajā) lauciņā, nespējā apmierināt emocionālās vajadzības vai cilvēka priekšstatu-uzskatu sistēmā.
Psihoterapijas pamatā ir psihes traucējumu ārstēšana bez medikamentiem. Skaidrībai: ja ir bioloģiska psihes saslimšana, to medikamentozi ārstē ārsts psihiatrs, bet psihoterapija var palīdzēt slimniekam sociāli adaptēties un uzlabot dzīves kvalitāti. Savukārt psihes traucējumuskā reakciju uz iekšēju vai ārēju konfliktu ārstē psihoterapeits ar psihoterapiju (zāles var mazliet palīdzēt smagākos brīžos).
Kura psihoterapijas metode ir visefektīvākā?
Patlaban ir zināmas un tiek lietots vairāk nekā 400 metožu un tehnikas pieaugušajiem un vairāk nekā divsimt – bērniem. Katra virziena pārstāvji ir pārliecināti, ka tieši viņa piedāvātais veids pacientam ir vislabākais.
Mūsdienās novēro dažādu metožu integrāciju vienotā veselumā, tomēr saglabājas divi pamatvirzieni: pirmais nāk no psihodinamiskajām (psihoanalītiskajām) teorijām, otrs balstās uzvedības un eksperimentālās psiholoģijas teorijās. Pirms dažiem gadiem pētījumos noskaidrojās, ka abu virzienu efektivitāte ir aptuveni vienāda. Katrai metodei ir savi plusi un mīnusi. Psihoterapijas efektivitāte tiek vērtēta pēc tā, cik noturīgas un pacientam labvēlīgas ir izmaiņas viņa dzīvē, beidzot ārstēšanu.
Dažādas psihoanalītiskās teorijas ir daudzu mākslas darbu un filmu pamatā, jo daļa mākslinieku un režisoru izspēlē to, ko ieguvuši terapijā. Piemēram, Vudijs Alens visu mūžu apmeklē psihoanalīzi, kā nojaušams, ar pozitīvu rezultātu. Ir arī kritiskā robeža, kas parāda mīnusus, kā plaši pazīstamais Merilinas Monro gadījums (aprakstīts Lučāno Mekči grāmatā Gadījums ar Merilinu Monro un citas psihoanalīzes izgāšanās), kas visā kailumā atklāj diskutablas psihoanalītiskās psihoterapijas šķautnes (Zīgmunda Freida meita Anna Freida Merilinai Monro noteica diagnozi depresīvi histēriskas personības tips).
Parasti terapeits miksē dažādas tehnikas atkarībā no tā, kas vajadzīgs klientam. Ja kāds apgalvo, ka strādā tikai pēc vienas konkrētas metodes, tad viņš pamatā strādā ar metodi, nevis ar konkrētā cilvēka personību, bet kontakts starp klientu un terapeitu ir vissvarīgākais. Ja tas neveidojas, tad neatkarīgi no tehnikas nekāda dižā rezultativitāte nav gaidāma.
Metodes
Psihoterapijā izšķir kontakta un bezkontakta virzienu. Kontakta metode nozīmē ķermenisku kontaktu, tās sauc par ķermeņorientētajām tehnikām, un to pamatā ir darbs ar ķermeni. Pēc šīs teorijas, psihes problēmas var rasties kā reakcija uz ķermeņa nesakārtotību. Iznāk, ka terapeits strādā no otras puses – atrod ķermenī saspringumus, blokus un mēģina tos izstrādāt un atbrīvot. Tādējādi terapeits disociēta ķermeņa nesaskaņotās darbības mēģina pārvērst saskaņotās. Proti, ārsts nodemonstrē nesimetrisku tenterēšanu, lai radītu priekšstatu par disociētu gaitu, un staltu, saskaņotu soļošanu – integrētu gaitu. Ir arī ķermeņorientētā analīze (ļoti laba metode, pieejama arī Latvijā), kas miksē darbu ar ķermeni un sarunas analīzi. Ķermeņorientēto tehniku praktizē arī grupās – piemēram, es krītu, tu mani ķer, es mācos uzticēties.
Līdzīgus paņēmienus lieto ļoti daudzās tehnikās, te parādās eklektika.
Bezkontakta virziens ietver dažādās sarunu terapijas – psihoanalīzi, psihoanalītiski orientētās terapijas, psihodinamiskās terapijas, kognitīvi biheiviorālās terapijas, eksistenciālās terapijas, humānistiskās terapijas utt.
* Kognitīvi biheiviorālā terapija – darbs ar uzvedību. Kā tas notiek? Tu esi atnākusi, es ar tevi parunājos, pavēroju, tu man pastāsti par savām problēmām. Es mēģinu saprast, kādi uzvedības veidi tev traucē labi dzīvot, un iesaku dažādus paņēmienus – pamēģini to, varbūt arī šo. Vēlāk mēs kopā ejam uz problēmvietām. Piemēram, tu baidies no lielveikaliem vai lifta. Mēs dodamies turp, ejam cauri stāvokļiem, kas tev rada trauksmi, kopīgi mēģinot tikt ar to galā. Tālāk nāk otrā, kognitīvā daļa. Mēs cenšamies pamanīt un izprast tās domformas un priekšstatus, kas tev traucē, un mēģinām tos mainīt.
Protams, visas metodes cenšas atklāt to, kas traucē. Atšķirība ir tāda, ka kognitīvi biheiviorālajā jeb uzvedības un domāšanas terapijā terapeits ir ļoti aktīvs, dod ieteikumus, uzdod mājasdarbus, mēģina virzīt cilvēku uz darbību.
Piemērs. Pieņemsim, ka tu esi cilvēks, kurš grib visur ieviest kārtību, norādot, ko Jānis vai Pēteris dara nepareizi. No tā cieš ne tikai jāņi un pēteri, bet arī tu pati, jo vieglāk būtu neiesaistīties – tu tikpat neko neizmainīsi, tikai lieku reizi izbesīsies pati un izbesīsi citus. Pacenties vienu reizi noturēties un neskriet ieviest kārtību (lai gan ļoti gribas!), tad otru, trešo, desmito... Divdesmitajā reizē tev jau būs daudz vieglāk ļaut viņiem izpausties nepareizi un par to neuztraukties.
Kāpēc reizēm terapija mēdz būt ilga? Nereti cilvēkam vajadzīgs garāks laika posms, lai nonāktu līdz darbībai. Proti, ar prātu mēs varam saprast nezin ko, bet īstenot to reālajā dzīvē ir daudz grūtāk, daži to nespēj nekad. Piemēram, tas pats visus pamācīt gribētājs, neraugoties uz to, ka visu saprot, pienākot konkrētajai situācijai, tā arī nespēj noturēties neiejaucies. Nu, lūk – ilgstoši esot terapeitiskās attiecībās, ir cerība, ka cilvēks pakāpeniski apgūs citas pieredzes.
Otrs gals –
psihoanalīze, psihodinamika, psihoanalītiski orientētās terapijas– vairāk orientēts uz tādas vides radīšanu, lai cilvēks pats saprastu, kur slēpjas problēma (pieņemot, ja viņš būs to sapratis, tad būs arī motivēts kaut ko darīt).
Kognitīvi biheiviorālajai terapijai ir zinātniski pamatotāki, vairāk izpētīti mehānismi, kamēr lielākajā daļā sarunu gala terapiju ir ārkārtīgi daudz konceptu, kuri balstās uz emocionālu pārliecību. Tā ir šo terapiju vājā vieta. Piemēram, tiek no jauna radīta pacienta personības attīstības vēsture – ar domu, ka viņš varēs uz to balstīties, kaut ko saprast un tad ieviest izmaiņas savā dzīvē. Vājākā vieta ir tā sauktā pārneses un pretpārneses teorija – piemēram, ja klients gāž terapeitam virsū dubļus, to sauc par negatīvo pārnesi. Tas it kā dod cerības, ka cilvēks iet cauri aizturētu dusmu attīstības fāzei. Ekspresīvākā metodē, kad terapeits darbojas aktīvi, rezultativitāte caur darbību ir vairāk iespējama. Pretēja ir metode, kad terapeits klusē un, nekādi nepamudinot pacientu, nogaida, ko viņš teiks. Patiesībā tā ir pārņemta no psihoanalīzes, ko visdrīzāk varētu nosaukt par cilvēka personības pētījumu.
* Psihoanalīze ir visilgākā metode ar vismazāko tiešo kontaktu. Nav daudz cilvēku, kas būtu gatavi ieguldīt tik daudz naudas un laika, lai piecas reizes nedēļā gulētu uz dīvāniņa. Ja gribi sevi pētīt – jā, tur tiešām var izprast savas reakcijas, radīt jaunu vēsturi, bet pētījumi liecina, ka psihoanalīzes dziļums, kas tiek pasniegts kā galvenais trumpis, efektivitātes ziņā ir līdzvērtīgs rezultātam, ko var panākt ar kognitīvi biheiviorālo tehniku.
* Geštaltterapijā pastāv cilvēka figūra un viņa lauks, mijiedarbība ar apkārtējiem. Psihoanalīzē, piemēram, kontekstu neizskata vispār, taču te pamatdoma ir: es– vienmēr kontekstā. Vienkāršoti runājot, cilvēks savā darbību laukā kaut ko nav pabeidzis, un geštaltterapija mēģina palīdzēt to atrisināt, likvidēt barjeras. Attiecības ar vecākiem, draugiem, sevi – tēma var būt jebkāda.
Arī tā sauktās
sistēmiskās terapijas–
ģimenes sistēmu terapija, pāru terapijautt. – vadās no tā, ka cilvēks darbojas sistēmā. Arī koučings patiesībā ir sistēmiskās terapijas atzars, tikai nosaukts citā vārdā.
*
Eklektiskā pieejacenšas veidot kompleksu, kas derēs konkrētajam cilvēkam. Vienam vajadzēs medikamentus un psihoterapiju ar dažādu tehniku elementiem, cita ķermenis varbūt nefunkcionē tā, kā vajadzētu, tad ir vērts viņu nosūtīt turp, kur var ar to pastrādāt utt. Ja cilvēkam ir barjeras, emocionālas problēmas un neiegūtas pieredzes vienlaikus ar ķermeņa problēmām, ar runāšanos vien būs par maz.
Kā izvēlēties sev piemērotāko metodi?
Ja cilvēks spēj izprast, kas viņam vajadzīgs, tad viņš spēj arī saprast, kas ar viņu ir. Terapeita izvēle ir salīdzināma ar pielaikošanu veikalā – tu ej pie viena, otra, trešā, līdz atrodi to, ar kuru saproties vislabāk. Tas jau ir fundaments, kas vieš cerības uz rezultātu. Ja kontakta nav jau ar ceturto un piekto, rodas jautājums, vai manī ir tik liela pretestība pret šo pasākumu, ka mans vērtējums nav ņemams vērā. Vai es varbūt esmu izvēlējies pārāk līdzīgus terapeitus, varbūt ir vērts palūkoties citā metodē, kur būs citādas personības (metodi, ar kuru strādāt, terapeits izvēlas atbilstīgi savai personībai). Piemēram, terapeits, kurš strādā klasiskajā psihoanalītiskajā variantā, noteikti nestrādās tīrā biheiviorālā veidā, lai gan, visticamāk, to lietos utt.
! Zināšanai– Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijai ir atsevišķs pakalpojums – konsultācija tiem, kas nezina, kuru metodi izvēlēties.
P.S.
Par eventuālo atkarību no terapeita. Ja man jautā, ko darīt situācijā, kad šķiet – ak, ak, mans psihoterapeits vienīgais mani saprot, man viņš jādabū, laimīga es būšu tikai ar viņu! –, atbildu: ja tu jūties pietiekami droši, pastāsti to terapeitam. Un viņš tev paskaidros, kāpēc tu nevari šīs attiecības izveidot citur. Ja tu redzi mani vienīgo, tātad uz pārējo dzīvi ir bloki – tu esi ierobežota, fokusējies tikai uz šo atkarības shēmu, neuzdrošinoties veidot kontaktus ārpusē. Tad cilvēks jāiedrošina, lai viņš spētu paplašināt savu teritoriju reālajā dzīvē.
Simtprocentīgi rezultatīva nav neviena metode, arī integrētie mikšļi, jo objektīvi mēs par cilvēka psihi tomēr zinām pārāk maz. Starp citu, ne mazums speciālistu uzskata, ka psihoanalītiskām teorijām īsti nav zinātniska pamatojuma, jo tās lielā mērā balstās uz noslēpumaino, nezināmo. Koncepcijas, ko izdomāja Freids, gan krietni paplašināja domāšanas robežas, bet, no mūsdienu viedokļa raugoties, tas vairāk ir kultūrvēsturisks mantojums. Kāpēc cilvēkus šāda veida metodes tā pievelk? Tāpēc, ka tās satur mistikas un noslēpuma elementus, kas mums tik ļoti patīk!
Arī psihoanalītiķi pie sava mēs esam vislabākie, visu zinām labāk tik ļoti turas tāpēc, ka viņu apmācība ir klasiska iniciācijas rituāla ķēde, kur pašam jāiet cauri ļoti garai sevis analīzei, pašmocību ceļam, bet pēc izciestajiem pārbaudījumiem un eksāmeniem tevi uzņem slēgtā lokā (viņu sapulcēs citu skolu pārstāvjus pat nelaiž iekšā). Pēc tādām mocībām, pats par sevi saprotams, metodei jābūt labai!
Ap 2000. gadu tika veikts pētījums, kurā pierādījās, ka visām metodēm ir aptuveni vienāda efektivitāte, tomēr metodes, kurās ir labāks tiešais kontakts un lielāka terapeita aktivitāte, dod par dažiem procentiem labākus rezultātus.
Nobeigumā vēlreiz – galvenais ir kontakts, kura laikā var tuvoties sapratnei. Uzsveru – tuvoties, jo šaubos, vai kādu var pilnībā saprast. Vārdi satur ārkārtīgi daudz emocionāli atšķirīgu nokrāsu, un nekad viens cilvēks ar to pašu vārdu nesapratīs mats matā to pašu, ko ar konkrēto vārdu domājis otrs. Rezumējums – no svara tik daudz nav tehnika, cik psihoterapeita personība. Ja mums būs saderība, gan viņš mācēs samiksēt miksli, kas der tieši man.
Māra Vilde, žurnāls OK! Foto: Shutterstock
