Kāpēc Birutas mammai bija tā jāmokās? Atklāti par eitanāziju. Par un pret

Pēdējo pusgadu Biruta visu laiku bija kopā ar gandrīz astoņdesmit gadu veco mammu, kura mira mokās – vaidēja, raudāja, jauca dienu ar nakti, radās izgulējumi. Pieejamie pretsāpju medikamenti līdzēja tikai daļēji. Pēdējās divas nedēļas viņa gārdza, murgoja, nepazina meitu, vienu brīdi kliedza, otru – krita aizmirstībā. Viņu sazāļoja līdz nepazīšanai, bet apskaidrības brīžos sieviete lūdzās, kaut ātrāk pienāktu beigas. Biruta, kas līdz šim sevi bija uzskatījusi par nosvērtu un loģisku cilvēku, bieži un ilgi raudzījās uz lielo, balto spilvenu ar domu – ja vien viņai pietiktu spēka to uzlikt uz mammas sejas. Biruta atzīstas, ka dienā, kad mamma nomira, viņa pirmo reizi pēdējā pusgada laikā jutās mierīga un atvieglota. Viņa ir nosirmojusi, pierē parādījusies rieva.

Noraudzīties uz mirstoša tuvinieka ciešanām, nespējot viņam palīdzēt, ir neizturami. Martas mammai bija plaušu vēzis. Uz slimnīcu jaunā sieviete gāja katru dienu un nolūkojās, kā viņas māte, tukšām, lūdzošām acīm vērdamās uz meitu, lēnām nosmok. Naktīs viņa redzēja mātes pelēko, izdilušo seju, kas atkāpās tikai tad, kad viņa cieši apvija rokas trauslajam, čokurainajam kaklam un cieši to saspieda. Par ko viņas labsirdīgajai, vienmēr smaidīgajai, strādīgajai mammai dzīves pēdējos mēnešus bija jāpavada elles mokās? Kāpēc neviens viņai nepalīdzēja aiziet bez sāpēm?

Par pasīvās eitanāzijas gadījumiem lieki nepļāpā

Eksperti uzskata, ka Latvijā pagaidām esam tālu ne vien no eitanāzijas legalizācijas, bet arī no kvalitatīvas paliatīvās aprūpes (gādība par slimniekiem, uz kuru izveseļošanos vairs nav cerību), kas ir pirmais un galvenais nosacījums, lai valstī sāktos diskusija par vieglo nāvi. Tomēr pasaulē viss notiek ļoti strauji – nemanot pienāks diena, kad nāksies izšķirties.

Tas, ka Latvijā nav eitanāzijas likuma, nenozīmē, ka nav pašas eitanāzijas, piemēram, intensīvās terapijas laikā mediķi pieņem lēmumu to pārtraukt, lai gan normatīvie akti pasīvo eitanāziju neregulē. Par tādiem gadījumiem lieki nepļāpā. Ir gadījies dzirdēt, ka ārsts, uzklausot veca cilvēka čukstus izrunāto lūgumu pēc nāves, atstāj uz naktsskapīša injicējamo devu. Ir gadījies dzirdēt, kā ārsts pēc vecāku lūguma atslēdz aparatūru, kas nodrošina dzīvības funkcijas nesen dzimušam, neārstējami slimam bērnam. Vai arī palīdzības nesniegšana, nevērīga attieksme, neadekvātu medikamentu noteikšana nav sava veida eitanāzija? Bet tā notiek mūsu slimnīcās, un mēs visi to zinām.

Eitanāzija sengrieķu valodā nozīmē laba nāve jeb viegla nāve. Tā ir neārstējami slimu cilvēku pašnāvība, ko palīdz izdarīt ārsts, ar vienu injekciju izraisot ātru un nesāpīgu nāvi. Tā ir legalizēta Nīderlandē (bērniem no 12 gadu vecuma), Luksemburgā (tikai pieaugušajiem), Beļģijā (nu jau arī mazgadīgajiem) un divos ASV štatos. Šveicē ārsti drīkst izsniegt nāvējošo devu nedziedināmiem pacientiem, kas nolēmuši beigt savu dzīvi. Turklāt Šveicē eitanāziju var veikt arī ārzemnieki, pēdējos gados izraisot pieaugošu nāves tūrismu.

Dati par kopējo eitanāziju veikušo skaitu ir nepilnīgi, vienīgi zināms, ka Eiropā labprātīgā nāvē ārstu uzraudzībā ik gadu dodas vairāk nekā 5000 cilvēku. Visās valstīs, kur ir atļauta vieglā nāve, medicīna, paliatīvā un mājas aprūpe ir visaugstākajā līmenī. Un tomēr pat mazajā Nīderlandē eitanāziju 2012. gadā izvēlējās ap 4000 cilvēku. Beļģijā 2012. gadā reģistrēti 1432 eitanāzijas gadījumi – par 25 procentiem vairāk nekā gadu iepriekš.

Briesmīgākais ir zaudēt kontroli pār savu dzīvi

Ieraugot šos skaitļus, prātā ienāk vārdu salikums masu suicīds. Vai tas liecina, ka psihologi nav izdarījuši savu darbu? Ir arī citas versijas, kāpēc eitanāziju atbalsta tieši brīvību mīlošajās labklājības valstīs. “Šajā civilizācijā cilvēks neprot slimot un ciest, viņš spēj tikai baudīt, pārvēršoties vienā lielā gribulītī. Paradoksāli, ka tieši te – uz hedonisma viļņa – rodas ideja par suicīdu. Ja cilvēks ir apmierinājis visas savas iegribas, izmēģinājis visas narkotikas, piepildījis visu, ko vien kārojis, un nu ķermenis sāk sabrukt, viņam vairs nav jēgas, kāpēc dzīvot,” saka pareizticīgo mūks Dmitrijs.

Tomēr tās nav tikai sāpes, kas biedē cilvēkus. Briesmīgākais ir zaudēt kontroli pār savu dzīvi, pārvēršoties graustā, kas staigā apkārt sačurātos pamperos. Kad Amerikā, Oregonas štatā, aptaujāja eitanāziju pieprasījušos, tikai retais par galveno iemeslu minēja sāpes – 89 procenti baidījās zaudēt dzīves kvalitāti un cilvēcisko cieņu. Par labu eitanāzijai runā tas, ka cilvēks zina, kad nomirs, tāpēc var visu sakārtot un atvadīties no tuviniekiem, būdams pie skaidras apziņas. Savukārt mirstot lēnā nāvē, slimības saēstam, cilvēks bieži vien ir tā sazāļots, ka no personības, kāda bija pirms tam, tikpat kā nekas nav palicis pāri.

Filmas "Miljons dolāru mazulīte" nobeigumā ir emocionāla aina, kurā Klinta Īstvuda atveidotais treneris Frenks atslēdz mākslīgās elpināšanas aparātu un ievada nāvējošu injekciju pie gultas piekaltajai Hilarijas Svonkas varonei – boksa čempionei Megijai. Atrodoties pusveģetatīvā stāvoklī, viņa pateicībā pasmaida. Skatītājiem acīs sariešas asaras.

Vai tuva cilvēka nonāvēšana, atbrīvojot no ciešanām, ir slepkavība vai žēlsirdība? Robeža dažos gadījumos mēdz būt tik šaura, ka arī skatījums uz problēmu ir diametrāli pretējs. Pirms dažiem gadiem Krieviju satricināja kāds notikums. Izpildot ar vēzi slimās mātes pēdējo vēlēšanos, dēls viņu nožņaudza. Apstākļi bija tik neviennozīmīgi, ka pat konservatīvās, reliģiozās Krievijas prokurors pieprasīja tikai nosacītu sodu. Sieviete mocījās neciešamās sāpēs, jo legāli pieejamie medikamenti vairs nelīdzēja, bet narkotiskas iedarbības preparātus dabūt nevarēja. Kad māte vairs nespēja ne parunāt, ne ēst un dzert, dēls pielika punktu viņas ciešanām

Mūsdienu vecākiem nenāk prātā aicināt palīgā bērnu nomazgāt vecmāmiņai rokas, noslaucīt muti, saķemmēt matus un iedot padzerties

Mūsdienās atbildes meklējumi uz jautājumu par eitanāziju saistīti ar atšķirību starp dzīvības vērtību un dzīves kvalitāti. Kristieši uzskata, ka cilvēka dzīvībai pašai par sevi piemīt absolūta morāla vērtība. Tāpat kā mēs neizvēlamies brīdi, kad piedzimt, mēs nevaram iezīmēt kalendārā dienu, kad mirsim. Mēs dzimstam un mirstam ciešanās. Tā vienkārši ir – pēc Dieva, dabas un Kosmosa likumiem. Mēs nezinām, kas mūs sagaida laika nogrieznī starp dzimšanu un nāvi, vēl vairāk – neziņas dūmakā ir tīta rītdiena un katra nākamā stunda. Zemestrīce, cunami vai banāla gāzes noplūde kaimiņa dzīvoklī.

Katra jauna diena nāk ar saviem pārsteigumiem, apsolījumiem un zaudējumiem. Vienu dienu gribam mirt, otru – vairs ne. Tā gadās, vai ne? Turklāt mūsdienās zinātne iet uz priekšu milzu soļiem, tāpēc tas, kas šodien ir neārstējams, rīt jau būs ārstējams. Dzīvības instinkts ir ārkārtīgi spēcīgs. Iedomāsimies ainu: cilvēkam ievada nāvējošo preparātu, un te pēkšņi viņā mostas dzīvības instinkts. Mirstot cilvēks saprot: “Ak dievs, kaut es varētu dzīvot vēl tikai mēnesi, kaut nedēļu.” Vai tādu nāvi var nosaukt par vieglu?

Eitanāzija ir tiesības uz nāvi. Medaļas otra puse ir paliatīvā aprūpe – tiesības uz dzīvi. Latvijā mazāk zināma tās forma ir hospiss jeb terminālā aprūpe, kurā vadās pēc principa: neaizkavēt nāvi, bet arī nesteidzināt to. Maskavas 1. hospisa galvenā ārste Vera Miļjonščikova atzīst, ka aktīvajiem sabiedrības kodolu veidojošajiem cilvēkiem nav līdzcietības kultūras, ko viņi neieaudzina arī savos bērnos. Viņi saka: “Neej tur, vectētiņš ir smagi slims.” Mūsdienu vecākiem nenāk prātā aicināt palīgā bērnu nomazgāt vecmāmiņai rokas, noslaucīt muti, saķemmēt matus un iedot padzerties, bet tas būtu jādara, jo šīs darbības ir tieši saistītas ar labestību, līdzcietību, mīlestību.

Pēc viņas domām, tieši tāpēc sabiedrība tik viegli runā par eitanāziju. Gluži kā Senajā Grieķijā, kur tika atbalstīta cilvēku pašnāvība pēc sešdesmit gadu vecuma. Antīkajā pasaulē uzskatīja: ja cilvēks ir vājš un kļūst par apgrūtinājumu piederīgajiem un sabiedrībai, viņa morālais pienākums ir izdarīt pašnāvību. Filozofi vārdiski veicināja smagi slimo iemidzināšanu mūža miegā pat bez viņu piekrišanas.

Nīderlandietes Kārinas vecāki par eitanāziju sāka domāt, kad bija pilnīgi veseli. Kad tēvam noteica diagnozi – muskuļu distrofija, kas nozīmēja lēnu un mokošu nāvi, viņš nolēma aiziet, nezaudējot pašcieņu, savās mājās sievas un meitas klātbūtnē. Kārina atceras, kā tēvs pamājis ar roku un centies pasmaidīt. Tēvs izskatījies atvieglots, ka vairs nevajadzēs mocīties. Nīderlandē privāti ģimenes ārsti eitanāziju veic mājās. Lai saņemtu nāvējošo devu, vajadzīgs ne vien pacienta iesniegums un ģimenes ārsta apstiprinājums, bet arī neatkarīga mediķa slēdziens, ka cilvēka ciešanas patiešām ir neizturamas un slimība ir neatgriezeniska.

Tomēr ne visi nīderlandiešu ģimenes ārsti veic šo procedūru. Starptautiskajai organizācijai Tiesības uz nāvi ir 54 nacionālās nodaļas – vislielākās Japānā, Šveicē un Nīderlandē. Ja ģimenes ārsts atsakās palīdzēt, pacienta lūgums aiziet no šīs dzīves tiek sūtīts uz Hāgu, kur darbojas speciāla ārstu prakse, kas izbrauc uz mājām. Kad mobilās ārstu brigādes sāka strādāt, jau pirmajās trijās nedēļās bija vairāk nekā 70 klientu.

Eiropa noveco, tāpēc matemātika ir vienkārša

Mobilās brigādes ir mūsdienīgas līdz absurdam – uz mājām var pasūtīt gan picu, gan paša nāvi. Nāve ir komercializējusies, kļūstot par ejošu preci un pieprasītu pakalpojumu. Pirmā labas nāves biedrība tika izveidota Anglijā 1936. gadā. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados eitanāzijas aizstāvji visā pasaulē sāka aktīvi apvienoties. 1996. gadā deviņas apgabaltiesas ASV cīnījās par to, lai eitanāzijas veikšana tiktu atzīta par daļu no ārsta profesijas.

Amsterdamā dzīvo filozofs Tons Vinks. Viņš konsultē cilvēkus, kas grasās aiziet no dzīves bez ārsta palīdzības un visādiem atzinumiem un atļaujām. Preparātus nākotnes vajadzībai viņa klienti iegādājas laikus. Palīdzība suicīdā ir kriminālnoziegums, skaidro Tons Vinks, tāpēc medikamentus pacienti pērk paši. Konsultants tikai pasaka, kuras interneta adreses ir drošas, kuriem piegādātājiem var uzticēties. Viņš nekad necenšas ietekmēt lēmumu, lai cik absurds tas šķistu, tāds ir princips. Mazajā organizācijā gadā vēršas ap 400 klientu.

Turpretī eitanāzijas pretinieki runā par ekonomisko izdevīgumu. Nīderlandē likums par eitanāziju esot pieņemts veselības apdrošināšanas firmu spiediena ietekmē, jo smagi slimu pacientu atrašanās slimnīcā izmaksā loti dārgi. Veselības aprūpe un preparāti kļūst aizvien labāki, bet, ja aprūpe ir augstā līmenī, pacients, pieslēgts pie superdārgas aparatūras, var dzīvot gadiem ilgi. Eiropa noveco, tāpēc matemātika ir vienkārša. Ja runa ir par miljardiem, jārīkojas uz ātrāko! Lai ekonomētu līdzekļus, kompānijas lobē likumus, kas ļauj šai bezjēdzīgajai tērēšanai pielikt punktu.

Šveicē ir aizliegts izdarīt nāvējošu injekciju – klientam pašam jāiedzer atnestie nāvējošie medikamenti. Šveicieši ir gājuši tālāk – Cīrihē ir klīnika, kurā eitanāzijas pakalpojumu var izmantot arī ārzemnieki. Pēc palīdzības bezpeļņas organizācijā vēršas simtiem ārzemnieku – no Lielbritānijas, Vācijas, Itālijas, Francijas, Austrijas, arī no tālākām zemēm – Peru, Indijas.

Neviens Latvijas pilsonis šveiciešu piedāvājumu pagaidām nav izmantojis. Jāteic, ka procedūra nav lēta, jārēķinās ar desmit tūkstošiem eiro. Savukārt organizācija Exit naudu par nāvi neņem, bet arī svešu valstu pilsoņus nepieņem. Ikviens šveicietis var iestāties organizācijā, maksājot dalības maksu – ap 40 eiro gadā, un, kad pienāk laiks, izmantot iespēju viegli aiziet no dzīves. Klientu vārdi netiek atklāti, izņēmums ir vācu futbola leģenda Timo Koneckis, kurš visai pasaulei pavēstīja, ka ir nolēmis noteikt savas nāves dienu. Organizācijā viņš iestājās spēku pilnbriedā – 48 gadu vecumā, kad pārcēlās uz Šveici un ne ar ko neslimoja. Kad 73 gadu vecumā viņam noteica diagnozi – urīnpūšļa vēzis, viņš, turot sievas roku, iedzēra nāvējošo devu.

Konecku ģimenē vēzis ir ģenētiska slimība, kas bija pieciem viņa brāļiem un māsai. Turpretī Timo dzimtenē Vācijā pat vārdu eitanāzija cenšas nelietot, aizstājot ar brīvprātīga nāve, jo vācieši tajā sajūt nacisma piegaršu. Nācijas veselība – tā hitleriskajā Vācijā tika dēvēta attīrīšanas programma, kad tika iznīcināti līdz pat 250 000 cilvēku tikai tāpēc, ka bija slimi, to skaitā bija tūkstošiem bērnu invalīdu un garīgi slimo.

1946. gadā Nirnbergas procesā nācijas tīrīšanu atzina par noziegumu pret cilvēci. Tomēr, neraugoties uz šo šausmu ēnu, pēc smagām diskusijām Vācijā tomēr tikai pieņemts likums par iespēju noteiktos gadījumos atteikties no ārstēšanās reanimācijas nodaļā. Šī iespēja tiek pieļauta pat bērnu onkoloģiskajās slimnīcās, ja stāvoklis ir bezcerīgs un pusaudža ciešanas nav izturamas. Ārsti bērnam noņem sāpes, ļaujot mierīgi aiziet.

Nāve IR dzīve

Pirmās Sēru akadēmijas un privātās kapsētas Vācijā izveidotājs Fricis Rots (1949–2012) pirms ceturtdaļgadsimta pameta prestižu darbu universitātē, lai pievērstos nāves tēmai. Viņš teica: “Mūsdienu sabiedrībā, kas orientēta uz patēriņu, nāves nav. Tā ir tabu tēma. Mūsu sabiedrībā ir pieņemts sargāt bērnus no nāves, ko viņi redz tikai datorspēlēs. Četrdesmit, piecdesmit gadu vecumā cilvēks zina gandrīz visu par dzīvi, tikai priekšstata par nāvi viņam nav. Tas ir melnais caurums, bet, ja tu nezini, kas ir nāve, tu nezini, kas ir dzīve.”

Uzzinot diagnozi vēzis, Fricis nekavējoties pats sev noteica nāves datumu, lietišķi pukojoties par to, ka viņam, vācietim, ir jādodas nomirt uz kaimiņzemi Šveici. Viņa dzīvības un nāves filozofija ir vienkārša: viss, ko var nopirkt un pārdot, un iekārot, nav nekas – tikai salūstošas lietas, bet dzīvība ir visfantastiskākā dāvana, par ko jāpriecājas katru dienu, tāpēc arī no nāves nav jābaidās.

Savu apbedīšanas biroju un kapsētu netālu no Ķelnes (tā joprojām darbojas) Fricis Rots dēvēja par atpūtas namu dvēselei. Bēru rituāli tajā ir pilnīgi brīvi – aizgājējam blakus var ielikt grāmatu, mobilo telefonu vai vīna pudeli. Kapsētā nav žogu, tā drīzāk ir skaists parks, kurā var pastaigāties, ļaujoties filozofiskām apcerēm par nāves tēmu. Kapsētā nav drūmu pieminekļu, vienīgi nelieli, dabiskas formas izciļņi ar simboliskiem, gandrīz komiskiem akcentiem, uz viena no tiem ir matricas jeb ātrās atbildes kods (QR code), pēc kura var nolasīt informāciju par cilvēku, kas te apglabāts. Rots uzskatīja, ka nāves tēma nav jākrāso melna, slēpjot slimnīcās un aiz kapsētas mūriem, bet cienīgi jāatgriež sabiedrībā, jo nāve IR dzīve.

Tomēr pat tad, kad cilvēks ļoti pārdomāti pieņem lēmumu par aiziešanu no dzīves, viņš to pieņem kā aizsietām acīm, jo kļūdās visi – ārsti, profesori, pacienti. Patiesībā mēs neko daudz par sevi un šo dzīvi nezinām – katra diena un stunda mums var dāvāt brīnumu. 2012. gadā medijus pāršalca ziņa – francūzis Filips Kruazons ir appeldējis apkārt pasaulei, šķērsojot jūras šaurumus, kas atdala piecus kontinentus, simboliski tos savienojot. Tolaik Filipam bija 44 gadi. Pirms astoņpadsmit gadiem pēc spēcīga strāvas trieciena viņš zaudēja abas kājas un rokas. Viņš peld, izmantojot protēzes un pleznas. Kad Filips saprata, ka nekad vairs nebūs tāds, kāds bija, viņš varēja aizbraukt uz kaimiņvalsti Šveici, bet viņš izvēlējās citu ceļu.

Laila Girsova, sociālpsiholoģe

Attiecībā uz eitanāziju ir jābūt ciešai psihologu un medicīniskā dienesta sadarbībai, jo ārsti zina, ka cilvēki, kas ir pakļauti smagām fiziskām ciešanām, vienu dienu lūdzas nāvi, bet, kad iestājas remisija, priecājas par dzīvi. Tomēr ir gadījumi, kad cilvēku atdzīvina pēc kārtējā pašnāvības mēģinājuma, bet viņš jau ir apmāts ar pašnāvības ideju.

Sakot, ka medicīna iet straujiem soļiem uz priekšu un nelaimīgajam ir jāpaciešas daži mēneši vai gadi, līdz tiks izgudrotas zāles, mediķi uzņemas augstākās instances tiesības pieņemt lēmumu indivīda vietā. Mani mulsināja bērnu un pusaudžu eitanāzijas legalizācija, bet tad noskaidrojās, ka tā ir pieļaujama, ja bērns atrodas veģetatīvā stāvoklī. Es nedomāju, ka eitanāzijas izvēle ir kaut kā saistīta ar mūsdienu sabiedrības patērnieciskumu un garīgo tukšumu. Mēs nevaram vērtēt un nosodīt, jo cilvēku ciešanas ir grūti izprast.

Eksistenciālajā psiholoģijā ir četri pamatjautājumi, uz kuriem principiāli nav iespējama skaidra atbilde. Tā ir dzīvība un nāve, brīvība, izolācija un dzīves jēga. Visi šie jautājumi ir cieši saistīti ar eitanāzijas izvēli. Pietuvojoties robežstāvoklim, loģiskuma princips un racionālas shēmas vairs nedarbojas. Brīvība ir viena no cilvēka bāzes vajadzībām, un, ja dzīve to atņem, bet nāve to var sniegt, cilvēks pietuvojas citai brīvības dimensijai.

Mana tante – skolotāja – vecumā dzīvoja absolūtā vientulībā. Nonākusi pansionātā, viņa pateica, ka necelsies, jo vienkārši negrib, un nomira. Dvēseliskas un fiziskas ciešanas pilnībā izsmeļ cilvēciskos resursus. Savukārt ticība reinkarnācijas scenārijam pēc bioloģiskās nāves pozitīvi ietekmē dzīves finālu.

Sāpes ir Dieva dāvana

Ir jādomā, kāpēc cilvēks izvēlas eitanāziju. Kad viņam ir apnikusi materiālā dzīve, viņš grib aiziet, jo nav pieslēdzies garīgajai pasaulei, nav atradis ceļu pie Dieva. Ir lielisks izteikums: vecums pieder drosmīgajiem. Tas ir laiks, kad dzīve top interesanta, jo cilvēks kļūst par viedu, pieredzējušu, zinošu pasaules vērotāju. Tie, kas baidās no dzīves, kam pietrūkst drosmes pārvarēt grūtības, aiziet ātrāk. It īpaši vīrieši nav gatavi sevi pieņemt vecumā, kad vairs nav spēka un varēšanas apņemt jaunu sievu.

Ļoti žēl, ja cilvēks grib nomirt sāpju dēļ, jo sāpes mums tiek dotas, lai mēs garīgi augtu un taptu modri. Tā ir Dieva dāvana, ar ko cilvēkam jāstrādā. Ir jābūt drosmīgam skatīties nāvei acīs un dvēseliski pacelties. Ja cilvēks būs izcietis sāpes, viņš nākamajā dzīvē par to tiks apdāvināts.

Ciemojoties laukos, gadījās būt Pestīšanas armijas koncertā, kurā skanēja jestras, dzīvespriecīgas dziesmas par aiziešanu. Manas draudzenes meita nomira 35 gadu vecumā ar vēzi. Būdama Pestīšanas armijā, viņa uz garīgo pasauli aizgāja ar prieku, smaidot. Nav svarīgi, kādai ticībai cilvēks pievēršas, galvenais – lai viņš sāk interesēties par garīgām dimensijām.

Bērnībā man bija tante, kas divdesmit gadus pavadīja uz gultas, bet kāds gaišs skats viņai bija uz dzīvi! Man ar viņu bija tik interesanti sarunāties. Tantei patika dzīvot, lai gan tolaik nebija ne televizoru, ne telefonu. Materiālists teiktu, ka tādai dzīvei nav jēgas, bet dzīve ir jāmīl tāda, kāda tā ir. Mūsdienu cilvēkiem patīk ziedot un dāvināt, bet viņi neprot pieņemt palīdzību no citiem, atzīt savu bezspēcību. Pieņemt dāvanas un palīdzību ir jāmācās, bet atņemt sev dzīvību nedrīkst, jo mēs neviens nezinām to stundiņu, kad Dievs nāks pēc mums.