"Zinu, kā izskatās sargeņģelis!" - ārsts Jānis Ozols atklāti par dzīvi, darbu un dīvainām lietām

Jūs laikam pievelkat notikumus!

(Smejas.) Es tajos iesaistos.  

Ja jums tagad kā pa cinīšiem būtu jānolēkā pa savas dzīves notikumiem, kurus jūs izceltu?

Viss jau sākas ar bērnību. Piedzimu Rīgā. Dzīvojām Avotu ielā, tajā mājā, kur tagad kafejnīca “Trīs vīri laivā”. Tas bija vectētiņa brāļa dzīvoklī, dzīvojām vienā istabā visi četri. Un viena no pirmajām atmiņām man bija, kā sāka braukt mammas radi no Sibīrijas mājā, šo dzīvokli izmantojot kā pārsēšanās punktu. Mans tēvs bija rīdzinieks, bet mamma – saimnieka meita.

Man bija trīs četri gadi, kad viņi sāka braukt. Stāstīja savus stāstus, es klausījos. Vēl kas no bērnības – tēvs spēlēja vijoli un dziedāja VEF vīru kvartetā, ko vadīja Viktors Sams. Tolaik bija trīs slaveni kvarteti: Filharmonijas, Medicīnas darbinieku nama un VEF. Mums mājās bija klavieres, mēģinājumi dažreiz notika arī pie mums. Un bija radio, kur varēja klausīties mūziku. Tuvākās vietas – Ziedoņdārzs, Grīziņkalns… Līdz skolai bija jāiet 100 metri, tur, uz Avotu un Stabu ielas stūra.

Bet kā jums radās interese par medicīnu? Jums bija kāds rads mediķis?

Nē. Pats to tā īsti pat neatceros. Reiz mājās bijusi runa par profesijām, es teicis: par dakteri – nemūžam! Mamma stāsta: pagājuši kādi divi mēneši, pie durvīm parādās uzraksts: “Dakteris Jānis Ozols. Pieņemšanas laiks tāds un tāds.” Toreiz man bija gadi pieci seši.

Astoņu gadu vecumā es piedzīvoju Pirmos skolēnu dziesmu svētkus. Dziedāju skolas zēnu korī, tad Rīgas zēnu korī, ko vadīja Krišs Deķis, tas bija otrs labākais līdz ar Dārziņskolas zēnu kori. Un tā kora dziedāšana man vilkās visu mūžu līdzi. Arī tagad reizi pa reizei aizeju uzdziedāt.

Bet tā dakteru būšana?

Tas vēlāk aizmirsās. Es biju labs matemātiķis, piedalījos olimpiādēs, visi domāja, ka mācīšos fizmatos. Kad man bija 10 gadi, pārvācāmies uz Vecrīgu, mācījos vispirms 3. vidusskolā, tad 1. vidusskolā. Vidusskolā man bija ļoti saasināta taisnīguma izjūta. 1. vidusskolā mani sauca par klases advokātu. Kad man likās, ka kādam dara pāri, vienmēr metos starpā.

Parasti tas paliek uz visu dzīvi.

Tā tas arī ir palicis! Kārtībai ir jābūt.

Vājākie jāžēlo.

Nē, ne vienmēr vājākie ir jāžēlo. Bet jābūt taisnīgumam.

Jautāšu jums kā cilvēkam, kas bijis Černobiļā, – jums tagad vairāk vai mazāk nekā citiem bail no atomkara?  Jūs gan esat arī speciālists, kas savā darbā cīnās ar bailēm.

Nu, atomkara sekas būtu kaut kas šausmīgi nepatīkams. Bet, ja atskatās vēsturē, ezotēriskie vēsturnieki skaidri un gaiši spriež, ka, piemēram, ledus laikmetu izraisījis atomkarš. Tagad arvien biežāk, sevišķi Sibīrijā, tiek atrastas piltuvveida bedres ar sadegušām smiltīm, ko skaidro nevis kā meteorītu bedres, bet atomsprādzienu sekas. Vienu brīdi par to parādījās informācija arī internetā, bet plaši publiski par to nerunā.

No vienas puses skatoties, kas tad man – dzīve jau vairāk ir nevis priekšā, bet aiz muguras, tūlīt būs septiņdesmit. Skatoties vispār uz pasauli – nu, tā gan patlaban iet nelāgā virzienā. Bet, redz, dzīvē viss notiek pa sinusoīdu: te augšā, te lejā, te labāk, te sliktāk… Gan pagriezīsies atkal uz labo pusi! Domāju, ka manai dzīvei nekas nedraud, par saviem bērniem tik droši nevaru teikt, bet par mazbērniem es esmu nobažījies.

Vai tad ir tā, ka ap 70 gadiem mazāk gribas dzīvot?

Nē, bet dzīve kļūst mazāk intensīva un vairāk filozofiska. Es eju uz darbu trīs dienas nedēļā, nevis piecas un neņemu daudz pacientu. Faktiski varētu iztikt ar savu pensiju, man tā ir diezgan laba, bet es eju uz darbu tāpēc, ka man tas patīk. Strādāju ar prieku. Man visu mūžu ir paticis palīdzēt cilvēkiem – vai nu cīnīties par taisnīgumu vai ārstēt, vai kā deputātam strādāt. Manā pārziņā ilgu laiku bija visa medicīnas un sociālā sfēra Rīgā. Bet savulaik, kad atbraucu ar zinātņu kandidāta grādu no Maskavas, man sākās diezgan grūtas dienas. Toreiz operējošu ķirurgu ar zinātņu grādu bija maz, un es biju ļoti konkurētspējīgs. Politikā es iesaistījos ar vienu domu, ka darīšu kaut ko savu kolēģu labā. Domāju, ka man tīri normāli arī sanāca.

Sakāt, ka jums patīk iet uz darbu. Cik daudziem jums izdodas palīdzēt ar psihoterapiju?

Ir tāda vispārīga statistika – no tiem, kas atnāk pie psihoterapeita pirmo reizi, normālā terapijā paliek 20–25, retos gadījumos – 30 procenti. Krietna daļa atnāk uz pāris konsultācijām un saka: ai, tur muļķības un krāpšana vien ir! Lai ietu psihoterapijā, ir jābūt diezgan augstam intelekta līmenim un arī spēcīgai motivācijai. Bet iet jau vajadzētu praktiski visiem.

Ja būtu par velti, tad varbūt visi arī ietu.

Tad tieši neietu! Jo, redziet, mums maksāšanas noteikumi ir tādi: ja pacients arī neatnāk uz vizīti, viņam jāmaksā tāpat. Tas ir spēcīgs motivators! Latviešu skopums tomēr nostrādā.

Psihoterapijā agri vai vēlu parādās tā sauktā rezistence, kad, sastopoties ar problēmām, ko cilvēks visu laiku no sevis ir slēpis, psihoterapeits var palīdzēt cilvēkam saprast sevi un mēģināt izvilkt laukā lietas, ko viņš visu laiku sevī ir slēpis. Kad cilvēks sāk tās redzēt, tad arī sākas: “Es to negribu, es negribu to zināt, labāk dzīvoju tāpat”, un viņš aiziet no psihoterapijas. Bet, ja par to ir jāsamaksā – “nu labi, tad es šo reizi vēl aiziešu”… Un tad ir jāpastrādā tā, lai viņš atnāk vēl nākamo reizi. Mūsu profesijā ir ļoti jādomā par to, cik strauji tu ved cilvēku sevī iekšā. Tā ir viena no lielākajām mākslām mūsu darbā.

Kāpēc jūs pēc politikas neatgriezāties ķirurģijā? Jūs gan arī esat teicis, ka pēc 50 gadu vecuma vairs vispār nevajadzētu ar ķirurģiju nodarboties. Kāpēc? Acis sliktāk rāda, rokas neveiklākas paliek?

Rokas neveiklākas nepaliek. Ķirurgs visu roku veiklību apgūst līdz kādu 35 gadu vecumam. Un tad nākamos 10 gadus viņš iemācās panākt rezultātu, sevi arvien vairāk enerģētiski atdodot, izspiežot sevi kā citronu. Jo liela daļa labo ārstu ir arī ar dziednieka spējām. Tev jāatdod tā sava enerģija. Un pēc 45 gadiem jau sāk parādīties nogurums. Tad pamazām jāpāriet uz konsultatīvu darbu.

Tas apmēram tāpat kā ar nakts dežūrām: pēc 30 gadu vecuma nakts dežūras kļūst grūtākas, pēc 40 gadu vecuma tās kļūst krietni grūtas un pēc 50 tās jau ir ļoti grūti izturēt. Savos 30 gados es varēju nostrādāt apmēram 12 naktis mēnesī.

Jūsu mājaslapā ļoti konkrēti uzskaitīts, kādos jautājumos palīdzat: bailes, hronisks nogurums, dažādas izcelsmes depresijas, hroniskas galvassāpes, psihosomatiskas slimības… Nevis vispārīgi kaut kas par attiecībām. Kā jūs atradāt to, kur redzat savas stiprās puses?

Es negribētu teikt, ka tur nosaucu savas stiprākās puses. Vairāk mēģināju pieminēt pamatproblēmas, ar kuru ārējām izpausmēm cilvēks nāk.

Kas ir trīs galvenās emocijas, ar ko mēs strādājam? Dusmas, bailes un bezspēcības izjūta. Man pašam priekš sevis ir tāda emociju klasifikācija, ko neesmu izlasījis nevienā grāmatā. Visi piekrīt, ka ir pamatemocijas – sešas, astoņas, kā kurš iedala. Dusmas, bailes, laime, prieks un kas tur vēl… Tad ir atvasinātās emocijas – dusmu grupa, kas sākas ar neizpratni, nepatiku, īgnumu, aizkaitinājumu, sašutumu, dusmām, naidu, niknumu un tā tālāk. Un tad ir saliktās emocijas. Visbiežākais salikums ir no divām pamatemocijām: aizvainojums – dusmas, plus bezspēcības izjūta. Tad pieliekam klāt vēl bailes, un atkarībā no proporcijas tur sanāk panika vai izmisums. Ja vairāk ir bezspēcības izjūta nekā bailes – tad ir izmisums. Ja vairāk būs bailes nekā bezspēcības izjūta – tad panika.

Un tādā veidā var kombinēt visas emocijas. Piemēram, ar ko atšķiras skaudība no nenovīdības? Skaudība ir dusmas par to, ka man nav tas, kas viņam ir. Nenovīdība – dusmas par to, ka viņam ir tas, kas man nav. Ir atšķirība.

Mēs ar jums satiekamies laikā, kad tepat netālu rit karš. Kad, godīgi sakot, par to visu domājot, gribas vemt. Un kad sievietēs valda bailes un bezspēcība, bet vīriešos vēl arī dusmas varētu būt.

Un bezspēcības izjūta arī. Tagad ir tāds laiks, jā. Bet mūsu tautu, īpaši vīriešus, šī bezspēcības izjūta pavada jau diezgan sen. Viss padomju laiks, kurā esam auguši.

Tieši vīriešus?

Jā. Vīrieši tika ļoti pazemoti. Vīrietis nevarēja sevi realizēt, rūpējoties par ģimeni vai aizstāvot ģimeni, aizstāvot savu tautu. Tā pati laulības šķiršana, kuras gadījumā vīrietis bija pilnīgi bezspēcīgs, sieva viņu varēja šantažēt, izmantojot bērnus kā ieroci. Protams, ka līdz zināmam vecumam bērnam vairāk ir vajadzīga māte, bet pēc tam parādās lielāka vajadzība pēc tēva. Kamēr pašvaldības iecēla bāriņtiesu sastāvu, pie varas bieži nonāca aizvainotas sievietes kā tiesu locekļi. Tagad kaut kas jau reformējas un iet uz labo pusi. Bet bezspēcības izjūta vīriešiem joprojām ir.

Pareizā uzvedība tagad būtu – kāda? Kaut ko darīt?

Tieši tā. Galvenais ir netrīcēt, sēžot pie datora vai telefona un lasot visas jaunākās ziņas. No tā gan izvairīties ir grūti, jo tas jādara, lai orientētos situācijā, lai sāktu saprast, kāda tā ir. Citādi mēs aizejam savā fantāziju pasaulē. Attālināmies no realitātes – un, kad būs kaut kāda reāla situācija, mēs nespēsim tajā orientēties un rīkoties. Bet es noteikti ieteiktu rīkoties – darīt kaut ko problēmas labā vai vismaz turpināt darīt savus ikdienas darbus. Nesēdēt kā paralizētam, bet darboties. Jo tev ir jāreaģē tieši uz to apdraudējuma faktoru. Tas bija brīnišķīgi, ka jau nākamajā dienā mums tas viss starp vēstniecību un Kongresu namu notika. Un, protams, vajag dziedāt, jo dziedāšana vieno cilvēkus. Dziedāšana jau gadu tūkstošiem ir bijusi visu rituālu sastāvdaļa, vai tie ir reliģiskie, valstiskie vai tradīciju un folkloras, vai ģimeniskie. Dziedāšana cilvēkus padara drošākus.

Kā jūs pats savā nemierīgajā dzīvē iemācījāties mieru?

Es nezinu, vai esmu to iemācījies. Redziet, tas vecums jau nāk, un man jau tās slimības pēc Černobiļas arī ir ļoti krāšņa buķete – jāsamierinās, ka nevari to, nevari šito un vēl kaut ko nevari… Ar to kaut kā ir jāsadzīvo. Un vieglāk to darīt, dzīvojot mierīgi. Arī slimības liek dzīvot mierīgāk, tā nu tas tiešām ir.

Jūsuprāt, cilvēks dzīves laikā mainās vai nemainās?

Nu, kaut cik jau mainās. Bet tikai tad, ja grib mainīties. Ir cilvēki, kurus noliek uz sliedēm – ģimene, skola vai citi apstākļi –, un tad viņš pa tām sliedēm arī rullē. Un ir cilvēki, kuri grib mainīties un ierauga kaut ko jaunu, ko var darīt. Es savā dzīvē esmu pietiekami profesionāli strādājis četrās profesijās. Tā ir ķirurģija, tā ir politika, tā ir slimnīcu vadība un tagad psihoterapija. Pirmajās trijās es biju Latvijā diezgan augstā reitingā, te man jāsamierinās ar birku “parasts ierindnieks”.

Kā jūs esat ticis galā ar ķirurgu humoriņu, kas ir tāds diezgan melns? Esat to iznīdējis no sevis? Psihoterapeitam laikam tāds īsti nepiestāv.

Nē, nav tik traki. Tikai jādomā līdzi, kam ko saki. Kam var atļauties to teikt, tiem arī saku.

Redziet, lielākā daļa psihoterapeitu cenšas būt ļoti anonīmi. Bet tad, kad es sāku šo jomu, es jau tik ilgi biju bijis publiska persona…

Anonīmi – tādā ziņā, ka pacientiem par sevi neko nestāsta?

Jā. Zinu pat tādu kolēģi psihoterapeitu, kurš, ja uzzina, ka pacients ies uz teātri vai koncertu tajā pašā dienā, atdod savu biļeti kādam citam, lai ar pacientu nesastaptos. Ir tāds princips, ka, satiekot uz ielas vai sabiedriskā vietā savu pacientu, psihoterapeits nekad nesveicina pirmais. Cenšas arī atņemt sveicienu ļoti neitrāli.

Jums arī reiki pa vidu visam ir bijis. Milzums visādu interešu!

Redziet, pēc tam, kad biju aizsaukts uz Černobiļu, strādāju Medicīnas institūtā. Un, atbraucot atpakaļ, man bija pieejams viss, kas Latvijā bija. Turpat Gaiļezerā gāju katru nedēļu pagulēt barokamerā. Bet nu nelīdzēja… Un tad sāku braukāt pie dziedniekiem. Man bija drausmīgas galvassāpes, pa sienu varēja rāpot. Aizbraucu uz Enguri pie tādas Anniņas. Bija jāņem līdzi šņabis, ūdens, sāls, cukurs, viss kā pienākas. Tā vizīte bija baigi iespaidīgā. Kā viņa tur būrās… Divu mēnešu laikā man tās galvassāpes pārgāja un tagad jau trīsdesmit cik tur gadu nav atjaunojušās.

Darbā nekautrējāties to stāstīt kolēģiem?

Vienam otram pastāstīju, bet es jau neesmu tāds vienīgais. Savus pacientus gan neesmu sūtījis pie dziedniekiem.

Jūs pats taču esat domājis, kas nostrādāja, ko tādu viņa izdarīja.

Nu kaut ko es lasīju. Man bija labs draugs Jānis Šmits Mārsnēnos. Viņš bija traumatologs, bet tad izdomāja kļūt vispirms par adatu terapeitu, tad par dziednieku. Kā dziednieks kļuva diezgan populārs. Viņš mani ar daudz ko iepazīstināja – ar to, kā kas notiek, mazliet arī ar rīkstniecību. Bet tad man tā politika aizgāja un darbs slimnīcā. Kamēr strādāju 1. slimnīcā, visas savas veselības problēmas risināju darba laikā un darbavietā – kolēģi par mani rūpējās. Tad, kad tas beidzās, man bija atkal jāmeklē. Tā es pamazām arī uz reiki izgāju.

Ja man būtu teikšana, es medicīnas augstskolās uzņemtu tikai cilvēkus ar dziednieka spējām. Tad dziednieki izmirtu kā šķira, un mēs iegūtu augstākas kvalifikācijas ārstus.

Reiki es aizgāju līdz augstākajai pakāpei, tā sauktajai skolotāja pakāpei. Bet jau uzreiz apņēmos, ka nepraktizēšu kā skolotājs. Jo reiki būšana ir ļoti komercializējusies, un es esmu redzējis, pie kā tāda intensīva spēju izmantošana naudas pelnīšanai noved. Pie slimībām, pie nelaimēm pašam skolotājam. Ja tas tev ir iedots, tas jāizmanto citādi. Tā būtībā ir priesterība.  Ja to sāksi izmantot komerciāli, tas agri vai vēlu beigsies slikti.

Drīz pēc reiki sāku apgūt astroloģiju. Pie sava astroloģijas skolotāja Valērija Babajeva vispirms gāju kā pie ļoti spēcīga dziednieka, un tad es pats teicu: varbūt man mācīties tajā skolā? Viņš teica – ē, ko tu, deputāts! Un tad 2005. gadā bija pēdējās vēlēšanas, kurās es ļāvu sevi “Latvijas ceļa” sarakstā ierakstīt. Neslēpšu, man bija sava interese – man vajadzēja, lai būtu labums slimnīcai, ko vadīju. Vēlēšanu vakarā nepaliku svinēt, negaidīju rezultātus, aizgāju gulēt, no rīta ieslēdzu radio – nav pieci procenti, viss beidzies. Es izlēmu aiziet uz pirti – domāju, aizbraukšu tepat uz “Joker klubu”, nomazgāšos, sākšu jaunu dzīvi! Pa ceļam man zvana Babajevs: klausies, dzirdēju, ka tu neesi vairs deputāts, nāc mācīties! Un tūlīt pēc brīža otrs zvans – Pēteris Viņķelis: nāc, nāc, nāc pie mums Aksenokam par konsultantu! Uz to es neparakstījos, aizgāju mācīties astroloģiju. (Smejas.)

Zvaigžņu karti kādam esat sastādījis?

Mācību laikā – jā. Bet tagad to vairs nedaru.

Vispār jūs astroloģijai ticat?

Tā ir viena no senākajām zinātnēm, kas pastāv desmitiem tūkstošu gadu.

Vai sev reizi gadā nākotni paskatāties?

Redziet, astrologi neprognozē nākotni. Astrologs var pateikt, vai tam vai citam notikumam apstākļi ir labvēlīgāki vai ir vairāk šķēršļu. Tas arī viss. Kad iestājos tur mācīties, uzreiz zināju, ka nekad nebūšu praktizējošs astrologs. Babajeva skolā – Baltijas astroloģijas skolā – bija ļoti daudz citu priekšmetu, kas mani interesēja: tur bija ģeoekoloģija, astrofizika, visādas dzīvās ētikas un teozofiskās mācības… Gāju tur mācīties visus tos citus priekšmetus.

Ir palicis vēl kas tāds, ko jūs labprāt pamācītos, kas jūs interesētu?

Es visu laiku kaut ko mācos. Tās metafiziskās lietas, kuras sauc par ezotēriskām, jā. Tās joprojām studēju. Jo esmu pārliecinājies, ka tās eksistē. Tici vai netici.

Jūs par to pārliecinājāties jau tad, kad strādājāt par ķirurgu? Jau tad jutāt, ka kaut kas tāds ir? 

Kamēr visas iekšas vaļā, tikmēr par to nedomā. Bet tad, kad sāc vērot, kas ar pacientiem vēlāk notiek, kā atveseļojas – jā, tur notiek brīnumi.

Pastāstīsiet kādu brīnumu?

Tas bija 1989. gads. Gaiļezerā atveda čigānu ar drausmīgu apendicītu, viņam viss vēders bija sapuvis. Tādu augsta ranga – jau toreiz viņam radi brauca mersedesos un naudu stūķēja kabatās. Un es domāju – šitas neizdzīvos. Viņam nevajadzēja izdzīvot, bet viņš pie vecajiem krievu aparātiem ar mākslīgo elpināšanu nodzīvoja kādu nedēļu. Kad tev tāds pacients reanimācijā guļ, tad tu visu laiku par viņu domā, ne guli, neko… Tā bija vasara. Un tad es ar meitenēm – savu toreiz nākamo, tagad bijušo sievu – braucām peldēties vēlu vakarā uz vienu ezeru Baldonē. Un izskrien uz ceļa stirna… Mašīna pagalam, stirniņa beigta. Un es tā iedomājos: johaidī, šitā stirniņa atdeva dzīvību par manu čigānu! Tāda doma nez no kurienes. Aizbraucu uz slimnīcu – jā! Čigāns veseļojas! Tā izstāstot, varbūt arī jocīgi izklausās, bet es toreiz skaidri jutu sakarību.

Jums kādreiz ir bijis jājūtas dīvainam ar to, ka jūs tam visam ticat, bet jūtat, ka kolēģi to noliedz?

Ziniet, es zinu pietiekami daudzus ķirurgus, kuri to nenoliedz. Vispār ķirurģijā ir ļoti maz ķirurgu, kuri to noliedz. Jo ar tādām nesaprotamām lietām nākas saskarties itin bieži.

Uzdošu jums pavisam dīvainu jautājumu – sargeņģeļi ir?

Ir.

Uz pleca sēž?

Viņi nesēž visu laiku. Atnāk grūtos brīžos. Meditācijās un citos pasākumos es esmu viņus pat ieraudzījis. Zinu, kā izskatās.

Un kā izskatās?

Tā kā cilvēks. Sargeņģelis parādās kā cilvēks.

Ar jums pašu brīnumi ir notikuši?

Ko sauc par brīnumu? Visas tās metafiziskās mācības – kad tu izburies tām cauri, tu uz to vairs neskaties kā uz brīnumu. Man ir draugi un paziņas, ar kuriem kopīgi iebraucam kaut kādās citās sfērās. Tur var izveidot pat kopīgu tā saukto kanālu – sevišķi tas ir grupā –, un, ja grib kaut ko redzēt vai ietekmēt, viss notiek. Teiksim, ja lielas cilvēku grupas vieno kaut kāda ideja, tad arī šie brīnumi notiek.

Latvijā ir arvien vairāk cilvēku, kuri šīs lietas apgūst. Lasot, ko raksta, teiksim, žurnālisti, es redzu – tur parādās kāds teikums, kāda pusfrāzīte, un es redzu – ahā, tas jau ir mūsējais!

Jums kā psihoterapeitam cilvēks ir pacients vai klients?

Es viņus saucu par pacientiem. Psihologi lielākoties sauc par klientiem. Mana nostāja: ārstiem ir pacienti, psihologiem – klienti. Bet tur ir cita lieta – vai tu liec akcentu uz palīdzību vai uz līgumattiecībām. Klients ir, ja ir līgums, un abiem tas ir bizness, pakalpojuma pirkšana un pārdošana. Pacients – tā ir ārstēšana.

Jūs savos pacientos redzat tos pieaugušos cilvēkus, kas viņi grib būt, vai tomēr mazus puisīšus un meitenītes? Cik mēs īsti atbilstam savam kalendārajam vecumam un statusam, un visam kopā?

Redziet, mums katram ir ļoti daudz vecumu. Pieminējāt kalendāro – tas ir pirmais atskaites punkts. Mums ir fiziskais vecums, mums ir emocionālais, ir intelektuālais vecums, ir seksuālais vecums, sociālais, finansiālais un vēl profesionālais, un vēl daudzi citi. Katrai šai grupai ir ļoti daudz apakšgrupu. Tas, ka psihoterapeits ierauga sev pretī piecdesmitgadīgu cilvēku, kurš emocionālajā attīstībā ir trīs četru gadu bērna attīstības līmenī, – tā ir ļoti bieža parādība. Nav jau tā, ka uzreiz to ieraugi. Tas viss notiek pamazām.

Arī emocionālais vecums viņam var būt vienā aspektā trīs četri gadi, citā aspektā viņš var būt septiņdesmitgadīgs – ja ir no vecmāmiņas kaut kādus gājienus pārņēmis. Tas ir ļoti, ļoti dažādi. Noņem vienu slāni, tad atklājas otrs, trešais… Tā ir sīpola mizošana, un tur jau tā rezistence parādās: jo vairāk to sīpolu nomizo, jo vairāk cērt acīs. Un vairāk pašam pacientam – viņš jau mizo sevi.

Ar kādām problēmām visbiežāk atnāk?

Ar dusmām. Un ar aizvainojumu. Visbiežāk ar dusmām un aizvainojumu kopā. Redziet, ikvienai dzīvai radībai no amēbas līdz valzivij, suņiem, kaķiem tīģeriem, cilvēkiem, ir divas pamatreakcijas uz apdraudējuma izjūtu – tas ir, uz bailēm. Vai nu agresija, vai bēgšana. Un vēl sastingšana kā bēgšanas apakšvariants. Un ko darīt, kad bailes? Bēgt! No kā tu aizbēgsi, no sevis? Bailes un apdraudējuma izjūta sakņojas divās lietās: vai nu manās fantāzijās, vai manā pieredzē. Bailes ir vajadzīgas. Tie, kas nemaz nebaidās, ilgi nedzīvo. Tā rociņa pie krāsns durtiņām kaut kad ir jāpiegrūž, lai bērns zinātu, ka karsts. Savulaik tā Napoleons esot darījis ar saviem virsniekiem: nostādījis visus ierindā un sācis neadekvāti uz visiem bļaut – skatījies, kā kurš reaģē. Kurš sarka, to sūtīja uz pirmajām rindām, kurš bālēja, to uz aizmugurējām, jo no tiem kaujā nebūšot nekādas jēgas.

Sarkšana bija dusmas?

Jā, tā ir agresija. Ļoti bieži cilvēki nezina, ko darīt ar savām dusmām. Redziet, ir tāds priekšstats – dusmīgs cilvēks nav labs cilvēks. Ja es būšu dusmīgs, tad mani nemīlēs, ar mani nedraudzēsies, mani ignorēs, par mani ņirgs, mani neņems kompānijā, nosodīs. Ja dusmas izpaudīšu destruktīvi, mani var pat sodīt. Piemēram, bērni ļoti bieži dusmojas uz mammu, bet uz mammu dusmoties nevar, jo tad mamma nemīlēs. Bērnam mammas mīlestība ir vissvarīgākais. Un tad ir bumba logā, kaķis tiek rauts aiz astes, rotaļlietas salauztas un viss kas. Vai bērniņš pat saslimst. Viena no labākajām mācību grāmatām psihoterapijā ir Bidstrupa karikatūras, kas kādreiz bija katrās latviešu mājās. Biežākais sižets: priekšnieks sabļauj uz padoto…

Padotais saraujas maziņš, maziņš…

… un tad visiem tiek: konduktoram tramvajā, pārdevējam veikalā, sunītim pagalmā un vēl mājiniekiem. Mājiniekiem tiek visvairāk. Bidstrups risina vienkārši: sunītis iekož priekšniekam, un lieta darīta. Daļa dusmu tātad tiek pārnestas uz blakusesošajiem, un dusmu pārnešanu vai atdošanu citiem objektiem sauc par transferenci jeb pārnesi. Bet daļa paliek, un to cilvēks pavērš pats pret sevi.

Šī pavēršana pret sevi notiek četrās fāzēs. Pirmā fāze: cilvēkam parādās vainas izjūta. Vainas izjūta ir dusmu pavēršana pašam pret sevi. Emocionāli veselam cilvēkam vainas izjūtas nav – vainas apzināšanās ir kaut kas cits. Otrā fāze ir depresija: es esmu slikts un nekam nederīgs, un visi to zina. Tāpēc es ielienu kaktiņā, nekur ārā nerādos, jo, tiklīdz es parādīšos, visi man atgādinās, kāds es esmu, jo visi taču to zina, un tas būs vēl sāpīgāk. Trešā fāze – psihosomatiskās slimības. Dusmas un ikviena emocija ir kā nemateriālas dzīvas būtnes, tā sauktās domformas, un, ja tu tās sadzen iekšā, viņām vajag kaut kādu barību, enerģētisko barību. Viņas sāk ēst iekšējos orgānus: asinsspiediens, stenokardija, gastrīts, kuņģa čūla, ekzēmas, bronhiālā astma (visbiežākā) un visas saaukstēšanās slimības. Jūs esat sēdējusi garlaicīgā sapulcē? Kas notiek? Khe, khe – tāda krekšķināšana. Sevī iekšā sadzītās dusmas vispirms trāpa elpošanas orgāniem un imūnsistēmai. Nedusmīgiem cilvēkiem vīrusi klāt neķeras.

Ceturtā fāze: es esmu tik slikts, ka mani vajag iznīcināt. Te ir divas apakšfāzes: a) jā, es piekrītu, ka mani vajag iznīcināt, bet varbūt es kļūdos, lūdzu, apskatieties – varbūt varu iesniegt apelāciju; tas ir demonstratīvais suicīds – tabletes, vēnu skrāpēšana un citas lietas; b) suicīds bez apelācijas, realizēts.

Ir vēl viena papildfāze, kas var uzklāties ikvienai no četrām minētajām: es esmu tik slikts un nekur nederīgs, ka mani vajag neitralizēt. Tāpēc es leju sevī indi, kurai ir ļoti laba garša un anestezējošas īpašības. Dzeru. Bet šī anestēzija var darboties divējādi – vai nu uz emocijām, tās notrulinot, vai arī uz bremzēm. Un tad iet vaļā.

Tas ir stāsts, ko es visiem pacientiem sākumā izstāstu, un tad es prasu – kas no visa šitā tev ir? Ko tu pazīsti? Tad jāsāk tās dusmas identificēt: uz ko, par ko, kā tās radās, kā tās izpaudās, kā tika pavērstas pret sevi? Nākamais solis: ir jāmācās dusmas izpaust konstruktīvi. Viens no vienkāršākajiem veidiem: aizej un pasaki, vienkārši informē to cilvēku – es uz tevi esmu dusmīgs par to un to! Nelamājies, nekaujies, vienkārši izstāsti. Un ļoti bieži man nākas redzēt, ka cilvēks nākamreiz atnāk un saka: zini, dakter, es to izdarīju. Un kļuva labāk!

Jūs mēdzat joprojām izjust dusmas vai esat tā uztrenējis sevi, ka ne?

Nē, nu gadās, gadās, kur tad bez tā. Tad sieva, piemēram, mani sauc par burkšķi.

Jūs redzat Putina video, dzirdat viņa runas – ko jūs varat teikt par viņu kā ārsts un psihoterapeits?

Viņš ir ļauns cilvēks. Tur jūt ļaunumu. Lielu aizvainojumu un lielu ļaunumu.

Stāsti par viņu, par viņa bērnību ir dažādi. Esmu lasījis arī pretrunīgus. Skaidrs, ka viņš ir audzis bez tēva, tas redzams visā viņa darbībā. Ir redzams, ka viņš ir arī mātes nemīlēts. Ir tādi narcisi – smagie narcisi, viņi ļoti bieži uzskata, ka viņu vērtību nosaka tas, cik liela vara viņiem ir pār citiem cilvēkiem. Tas ir patoloģisks savas vērtības mērs, bet tādiem bērnībā nemīlētiem narcisiem tāds bieži piemīt.

Ir tādi cilvēki, kuriem nevajag iet pie psihoterapeita, kuri ir dzīvespriecīgi, vitāli, vai tomēr visiem būtu kaut kas, kas būtu jāatrisina?

Ja mēs sākam kļūt pārāk ideāli, tas var novest pie lepnības un augstprātības. Vajag sevī atstāt arī kaut ko sāpīgu un sāpošu, lai tu labāk varētu saprast citus cilvēkus. Es domāju, ka kaut kas sevī ir jāatstāj. Citādi ir grūti būt empātiskam. Visi psihoterapeiti, pirms sāk strādāt, iziet ļoti pamatīgu personīgo psihoterapiju. Man tie bija trīs gadi, 250 sesijas. To vajag, lai tu varētu sevi saprast, jo, ja tu nesaproti sevi, citus arī nesapratīsi.

Personīgas dabas jautājums – vai jūs ticat Dievam?

(Nopūšas.) Redziet, es nedomāju, ka vārds “ticēt” te būtu īstajā vietā. Visas reliģijas sākotnēji ir bijušas zināšanu sistēmas. Atnāk kāds pravietis pie cilvēkiem un sāk mācīt. Tad viņam veidojas tāds apustuļu loks, kas viņu labāk saprot, – pārējie nesaprot. Tad apustuļi apmāca citus, un tā veidojas garīdzniecība. Un viņi redz: mēs to zinām, mēs viņiem stāstām, bet viņi to nesaprot – viņiem atliek tikai ticēt. Un agri vai vēlu reliģija kļūst no zināšanu sistēmas par varas instrumentu, jo priesteri saprot, ka zināšanas ir vara.

Esmu diezgan daudz par dažādām reliģijām lasījis, un ir ļoti daudz dažādu reliģiju klasifikāciju – monoteistiskās, pagāniskās un citas, ir pat tāda klasifikācija, ka ir īstās – tās, kam ir svētie raksti, un pagāniskās – tās, kam nav svēto rakstu. Ja paskatāmies uz senajiem latviešiem, viņiem bija svētie raksti, tās ir latvju dainas, no kurām ir saglabājušies, kā tiek spriests, varbūt divi trīs procenti. Bet, manuprāt, galvenais dalījums būtu – reliģijas, kur pārsvarā ticība vai pārsvarā zināšanas. Pēdējām ir nākotne.

Bet, kad tā baznīcas mācība kļūst par varas instrumentu, tad reliģijas deģenerējas. Visu lielo reliģiju mūžs ir apmēram pusotra, divi tūkstoši gadu. Kristietībai arī ir beigu fāze, nāks kaut kas jauns. Visticamāk, manuprāt, tas būs uz teozofijas bāzes, kurai jau ir ļoti daudz atvasinājumu – New Age, scientoloģija, antropozofija un viss kas cits.

Ticība – tas nav īstais vārds. Vajag saprast, kas tas ir. Ticība ir vajadzīga, jā – tam, ka es spēju to izzināt un saprast.

Bet “Dievs” ir īstais vārds?

Tā vēsturiski iegājies. Vairāk būtu jārunā par Dievu kā jēdzienu. “Dievišķā hierarhija” droši vien būtu precīzāk, kaut daudzi to šodien vēl neizprot, jo to pašu virsotni mēs neredzam. Redziet – nu, kā tur dažas mācības māca: mums visiem jākļūst vispirms par planētām, tad par saulēm, tad par galaktikām. Jo planēta Zeme ir dzīva būtne. Tāda pati kā mēs, tikai mēs esam tādi kā stafilokoki uz cilvēka ādas. Un tā sauktās Zemes svētvietas vai spēka vietas – tās ir tās, kas cilvēkam ir perifērās čakras, kuras ārstniecības praksē pazīstam kā akupunktūras punktus.

Kad pie jums atnāk pacients, ar kuru jums darbs labāk veicas – ar sievieti vai vīrieti? Vai viens dzimums ir atvērtāks un vairāk līdzdarbojas nekā otrs?

Esmu tas diezgan retais variants, pie kura vairāk nāk vīrieši – vairāk nekā puse ir vīrieši. Atceros, kad vēl mācījos, lektors dakteris Švarcs lekcijā vienmēr teica – tad, kad pie jums terapijā sāks turēties jūsu dzimuma pacienti, tad jūs esat profesionālis Un izskatās, ka ar mani tas ir noticis. Tomēr vairākumam kolēģu nāk sievietes. Jā, viņas vienkārši arī vairāk iet pie psihoterapeitiem. Ar katru pacientu ir jāstrādā citādi, un tas nav tik daudz no dzimuma atkarīgs, tur ir arī daudz citu apstākļu.

Tie cilvēki, kuri pie jums atnāk, viņi visi ir nelaimīgi vai arī viņi ir laimīgi, bet viņi nezina, ka tādi ir?

Lielākoties viņi ir nelaimīgi. Tāpat kā homoseksuālie cilvēki, kas pie manis ir nākuši, – viņi visi ir nelaimīgi. Viņi bieži ir izmisuši. Viņi tādi ir, lai ko mēs arī teiktu vai gribētu domāt.

Viņi kļūst laimīgāki?

Viņi ir kļuvuši mierīgāki. Terapijas laikā, teiksim tā. Es neapgalvošu, ka tās iespaidā, bet terapijas laikā. Tad viņi aiziet, tad atkal atnāk – pēc kāda laika viņiem atkal ir kaut kāda krīze. Tas ir vesels temats, kas patiesībā šodien ir ļoti aktuāls. Jo viņi prasa… Kā lai precīzāk pasaka… Jā, viņi prasa no sabiedrības kaut kādu kompensāciju, par to, ka viņi ir tādi.

Homoseksuālu cilvēku psiholoģiskā problēma, es domāju, ir līdzīga vientuļo sieviešu problēmai. Ļoti bieži vientuļas sievietes izvēlas dzemdēt bērnu, lai apliecinātu savu sievišķību – “kaut arī mani neviens neprec, es tomēr esmu sieviete”.

Vai šis laiks – nevis kara dēļ, bet pēdējie gadi, mūsdienas – ir piemērots, lai cilvēks vispār justos laimīgs?

Cilvēks nevar būt permanenti laimīgs. Tas nav iespējams. Ir laimes brīži. Laimīgāki ir tie, kuri nejūtas aizvainoti. Un laimīgs cilvēks jūtas tad, kad darbojas radoši un kaut kas sanāk. Kad ir gandarījums par to, ko esi paveicis.

Tad radošās profesijās ir vairāk laimīgu cilvēku?

Protams! Ienāca prātā viens mans laimes brīdis. Visu mūžu esmu dziedājis korī, un toreiz dziedāju pie Haralda Medņa vīru korī “Tēvzeme”. Viņam bija otrs jauktais koris, kur nepietika vīru balsu, un viņš mani jau no kāda otrā kursa sāka turp aicināt. Atceros, tas bija 1976. gada pavasaris, man tūlīt bija jābeidz augstskola, un maijā bija iecerēts koncerts – bija tāda Šarla Guno “Cecīlijas mesa”. Viņš saka – nāc, nāc, bet man valsts eksāmeni. Tad atnāku uz vienu mēģinājumu, koris jau samācījies, bet nošu grāmata uz 40 minūtēm… Jau stāv uz podestiem, un iet vaļā. Notis bija diezgan viegli lasāmas, un vienā brīdī – ar klavierēm, arfas skaņām – es jūtu: es paceļos, nejūtu pamatu zem kājām! Kā tagad atceros, fantastiska sajūta – ka tu tiec tam līdzi, ka esi ar pirmo rāvienu iegājis tajā nošu materiālā. Fantastika! Tādi ir tie laimes brīži.