"Acis bieži pastāsta, kas cilvēkam kaiš, vēl pirms izmeklējumiem!" - atklāta intervija ar acu ārsti Guntu Blezūru-Ūdri

Vai medicīna bija bērnības sapnis?

Esmu rīdziniece, mana mamma ir farmaceite, un, iespējams, tas kaut kādā veidā ietekmēja manu izvēli, bet es esmu domājusi par to, kādēļ kļuvu par ārsti. Manā bērnudārza apliecībā ir ierakstīts, ka es vēlos kļūt par medmāsu. Patiesībā es to ierakstīju tādēļ, ka visas meitenes rakstīja, ka viņas grib kļūt par medmāsām, un man nebija ne jausmas, par ko es vēlos kļūt. Man dēls arī kādreiz teica, ka viņam tas liekoties jocīgi, ja visiem bērniem prasa, par ko viņi grib kļūt – kā tad bērns to var zināt?!

Laikam astotajā klasē man bija divi varianti, par ko es kļūšu – gribēju būt vai nu dārzniece-ainavu arhitekte, vai arī kļūšu par ārsti. Man ļoti patika ziedi, atceros, ka mājās uz palodzes audzēju dažādas puķes un kaktusus, un daudzi no tiem ziedēja. Man joprojām ļoti patīk ziedi. Dzīvoju Vecmīlgrāvī, nolēmu, ka iešu studēt medicīnu. Brālis bija aizgājis mācīties uz Rīgas 1. ģimnāziju, jo viņam labi padevās matemātika, un es domāju, ka arī man jāiet mācīties uz Rīgas centru. Aizgāju mācīties uz Natālijas Draudziņas ģimnāziju, jo tur bija biomehānikas klase, kas sagatavoja Medicīnas akadēmijai. Iestājos, pabeidzu ģimnāziju un beigu beigās tā kļuvu par ārsti.

Un kad sapratāt, ka gribat kļūt par acu ārsti?

Šī izvēle nāca diezgan vēlu. Sākumā domāju par ginekoloģiju un dzemdniecību, bet sapratu, ka tā profesija nav īsti domāta man. Varbūt mani toreiz nošokēja Dzemdību nams, toreiz dzemdības bija pavisam citādākas, tās nebija privātas. Mūs, grupu, astoņus cilvēkus, ieveda pie sievietes, kas dzemdēja, un tas atstāja lielu psiholoģisku iespaidu uz mani kā uz sievieti, viss bija tik publiski. Un es arī sapratu, ka tās ir garas nakts stundas, garas dežūras un nezināju, vai to visu spēšu apvienot ar ģimeni.

Zinājāt, ka noteikti gribat ģimeni un ka tai dzīvē ir svarīga vieta?

Jā, es gribēju ģimeni un sapratu, ka tas gan nav tas, ko gribu – darbu, kas atņems laiku ģimenei. Gribēju šaurāku specialitāti un izdomāju, ka varētu mācīties vai nu par acīm, vai par ausīm, jo tas ir kaut kas neliels, mazs un tur ir arī ķirurģija. Piektajā kursā mums bija cikls oftalmoloģijā – acu slimībās, un pasniedzēja man bija daktere Marija Klindžāne, viņa mani ļoti iedvesmoja. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks, aizrautīga ārste, laba ķirurģe, un viņu es varu uzskatīt par savu labāko pirmo skolotāju. Viņa man iemācīja ļoti daudz un ar katru reizi man iepatikās aizvien vairāk. Es sapratu, ka tas tiešām ir tas, kas man ļoti patīk, un nekad neesmu nožēlojusi, ka esmu izvēlējusies oftalmoloģiju.

Vai vietu rezidentūrā atrast bija viegli?

Toreiz rezidentūra tikai sākās. Mēs laikam bijām otrais gads, kuram bija rezidentūra, man bija piešķirta valsts apmaksāta vieta, un es beidzu rezidentūru Rīgas Stradiņa universitātē. Bija konkurss, mani uzņēma un rezidentūrā tā bija budžeta apmaksāta vieta. Mēs toreiz mācījāmies trīs gadus, bet tagad tie būtu četri gadi.

Jūs pēc tam stažējāties arī ārzemēs?

Esmu bijusi vairākās klīnikās. Man ir bijuši granti un tā sauktie observership jeb novērotāja statuss, jo vairākiem pieteicos un tos saņēmu. Vēl biju rezidente, kad saņēmu pirmo un biju Zviedrijā pie dakteres Kērstinas Hallnas, un tas bija interesanti. Sākumā viņa strādāja Stokholmas klīnikā, bet, kad pie viņas aizbraucu, viņa jau strādāja Ūmeo universitātes klīnikā. Tā bija laba pieredze, tur jau toreiz sākās digitalizācijas laikmets, uz ko arī tagad ejam.

Ārstam dienas beigās datorā ir pietiekami daudz fotogrāfiju, un viņš raksta slēdzienus. – slimnieki tiek skrīnēti tādā veidā. Mums Latvijā tagad arī ir tāda programma, tā var ietaupīt līdzekļus un risināt jautājumu par ārstu trūkumu. Tur es daudz iemācījos par diabētu, skatījos ikdienas darbu.

Kādēļ oftalmologam jāpārzina diabēts?

Cukura diabētam ir liela nozīme acu slimībās, tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki darbaspējīgā vecumā neredz. Protams, mūsdienās skrīninga, lāzera un intravitreālo injekciju dēļ, tāpat arī pateicoties mūsdienu endokrinologu darbam, diabēta raisīts aklums mainās. Cukura diabēta slimniekiem ir speciāli izstrādāti algoritmi un vienu reizi gadā viņiem ir jānāk pie acu ārsta arī tad, ja viņiem nav sūdzību par redzi. Tas ir liels vizīšu skaits.

Zviedrijā man ļoti patika, es dzīvoju pilsētiņā pie Ūmeo, kurai blakus bija kalni, mēs vakaros kopā ar dakteri un viņas bērniem gājām slēpot, un man tas bija ļoti labs laiks.

Kurās valstīs vēl guvāt pieredzi?

Man bija grants pie profesores Susannes Binderes Austrijā, tur pavadīju mēnesi, mācījos gan par glaukomu, gan par acs tīkleni. Kopā ar profesori ļoti daudz laika pavadīju operāciju zālē un pacientu pieņemšanā. Profesore bija ļoti zinoša un pretimnākoša, viņa ir izmācījusi ļoti daudz jauno ārstu, ir rīkojusi Eiropas kongresus.

Vācijā biju privātklīnikā pie daktera Tandogana, viņš vairāk nodarbojās ar ķirurģiju, un viņš man ļoti daudz iemācīja par kataraktas ķirurģiju, vadīja man kursus par to. Bija interesanti vērot, kā tiek plānots darbs privātklīnikā.

Esmu piedalījusies arī daudzos un dažādos kongresos. Tagad gan tas viss notiek neklātienē, bet esmu klausījusies gan par glaukomu, gan par kataraktu un tīkleni. Jo mana galvenā specializācija ir glaukomas un kataraktas ķirurģija.

Cilvēki nereti saka – ja kataraktu laikus atklāj un ārstē, tad viss ir labi, bet ar glaukomu gan neko daudz nevar izdarīt, aklums neuzbēgams! Vai tiešām tā ir?

Glaukoma nav tā labākā acu slimība, to izārstēt nevaram, bet ļoti daudz ir atkarīgs no tā, cik agri to atklājam un kādā stadijā. Mērķis ir slimību apturēt, lai tā neprogresētu – līdzīgi kā cukura diabētu. Cukura diabētu nevar izārstēt, bet var panākt tādu slimības kompensāciju, kad cilvēks var pilnvērtīgi dzīvot. Ar glaukomu ir līdzīgi.

Vai ir zināmi glaukomas cēloņi, kas šo slimību izraisa?

Nē, tas nav zināms. Ir zināms tas, ka glaukoma ir ģenētiski noteikta. Protams, ja tā ir kādam radiniekam, tad iespēja saslimt ar glaukomu palielinās desmit reizes, bet, tieši kādēļ šī slimība rodas, nav zināms. Tas ir arī jautājums, ko cilvēki visbiežāk prasa – kāpēc man un ko es varu darīt? Bet tas nav atklāts, tādēļ jau arī nevar izārstēt, jo mēs nezinām. Tiek daudz strādāts, lai to noskaidrotu, tiek pētīti gēni. Pašlaik slimību varam apturēt tajā stadijā, kurā to esam atklājuši. Tādēļ nevar teikt, ka cilvēks noteikti kļūs akls, ja viņam ir glaukoma, es tam nepiekrītu.

Un kā ir ar kataraktu? Ir skaidrs, kā un kādēļ tā rodas?

Par kataraktu tā īsti nav skaidrs, kas to rada. Tagad arvien biežāk ar to slimo jauni cilvēki, tādēļ, iespējams, ka tas saistīts ar vidi. Ir arī vecuma katarakta – tas ir veids, kā organisms noveco. Tagad cilvēki dzīvo ilgāk un vairāk ar to slimo. Kataraktas operējam arvien agrāk, un šo operāciju skaits ir liels, jo prasība pēc dzīves kvalitātes ir liela.

Tā ir slimība, kuras ārstēšana dara laimīgu ārstu, jo ir taču prieks, ja vari atdot redzi cilvēkam, kurš neredz. Tagad gan arvien mazāk nāk kataraktas dēļ neredzīgi cilvēki, slimība biežāk tiek atklāta, pirms redze zudusi. Bet tas tiešām ir prieks – izoperē cilvēku, un jau nākamajā dienā viņš tevi ierauga, redz gaismu un pats var iet. Arī kataraktas ķirurģija ir mainījusies – mēs varam, piemēram, operācijas laikā mazināt arī lielos mīnusus redzei, cilvēks var atbrīvoties no brillēm, varam ielikt multifokālo lēcu, un viņš redz dažādos virzienos. Ar glaukomu ir citādi, rezultātu tomēr nevar vienmēr prognozēt, bet kataraktas operācijas rezultātu gan var. Saprotiet, glaukomai var izdarīt ļoti labu operāciju, viss izdodas, bet acs uz operāciju noreaģē pavisam citādi vai arī dzīšanas process notiek ne tā, kā vajadzētu un kā mēs to esam paredzējuši.

Tad jau var sacīt, ka jūsu darbs tomēr nes vairāk prieka nekā bēdu?

Jā, mēs tomēr varam palīdzēt daudziem cilvēkiem. No paša cilvēka, it sevišķi no glaukomas slimnieka, ir atkarīgs daudz, tādēļ vairāk jārunā, jāskaidro, jo sadarbība ir svarīga.

Manā bērnībā vecāki mēdza sacīt – nebojā acis, nelasi tik daudz! Vai tā var redzi sabojāt?

Tagad jau viss ir mainījies, tagad vecāki saka: nesēdi tik daudz pie datora, labāk palasi grāmatu (smejas)! Tam gan nepiekrītu, ka lasot cilvēks sabojā redzi. Es parasti saku pacientiem, ka nevajag taupīt acis un nelasīt, jo acis jau tāpēc mums ir dotas, lai mēs skatītos, lasītu, rakstītu. Man ir pacienti analfabēti, kuriem ir glaukoma. Protams, ja ilgi lasīsit, acis var nogurt, var grauzt, var asarot, sāpēt. Tas ir līdzīgi, kā pārdevējai vakarā pēc dienas, kas visu laiku pavadīta, stāvot kājās, tās sāk sāpēt vai visu dienu skenējot preci, vakarā roka sāpēs. Bet daudz lasot nav iespējams dabūt kataraktu vai glaukomu, tam nav pierādījumu.

Mēdz sacīt, ka saulainā laikā vienmēr jāliek saulesbrilles, vai tā ir?

Manuprāt, mūsu platuma grādos nav tik ļoti spilgtas un aktīvas saules. Pietiek, ja ir cepure ar nadziņu, pietiktu, un saule acis tik ļoti nemaz nebojātu. Tādēļ nedomāju, ka saulainā laikā visiem un vienmēr jānēsā saulesbrilles. Protams, ja braucat uz kalniem vai uz Dienvidiem, kur saules aktivitāte ir pavisam cita, saulesbrilles ir vajadzīgas.

Acis bojā ar smēķēšanu, jo tā bojā mazos asinsvadus, bet lielā mērā redzes pasliktināšanos ietekmē ģenētiskais mantojums. Kataraktu var dabūt arī citu iemeslu dēļ, piemēram, radiācijas kataraktu, bet visbiežāk tas tomēr saistīts ar ģenētiku.

Tātad acis tomēr ir diezgan noslēpumainas un viltīgas?

Ziniet, savu profesiju laikam izvēlējos arī tādēļ, ka, ieskatoties cilvēkam acīs, uzreiz varam daudz ieraudzīt, acis bieži vien pastāsta, kas tām kaiš vēl pirms izmeklējumiem. Terapeits taču tā vienmēr nevar – paskatās uz cilvēku un redz, kas viņam vainas. Acis ir runīgas, tās daudz pastāsta. Bet slimību cēloņi tiek meklēti, tur vēl daudz nezināmā.

Vēlos jums pajautāt par jūsu uzvārdu „Blezūra”, kam ir franču skaņa. Vai tas ir dzimtas uzvārds un saistīts ar Franciju?

Nē, tas ir mana pirmā vīra uzvārds. Apprecējos ļoti jauna un šķiroties uzvārdu nenomainīju. Vīrs bija latvietis, bet vīramāte pētīja dzimtas vēsturi un atklāja, ka uzvārdam ir franču izcelsme. Kad apprecējos otrreiz, šim uzvārdam pieliku klāt otrā vīra uzvārdu.

Man ir divi bērni. Dēls ir no pirmās laulības, pieaudzis vīrietis, jau pabeidzis maģistrantūru. Viņu medicīna nekad nav interesējusi, un es nekad arī neesmu centusies viņa profesijas izvēli ietekmēt. Bērniem ir jāmācās un jādara darbs, kas viņiem patīk. Dēlam patika un padevās matemātika, Glāzgovā viņš beidza universitāti un tur arī strādā par programmētāju. Tas ir labi, ka esam Eiropas Savienībā un studentiem ir iespēja braukt uz ārzemēm un tur mācīties labās universitātēs. Viņš strādā Glāzgovā, viņam patīk internacionālā vide, kurā ir, un kādu laiku vēl Skotijā strādās, bet tad jau redzēs. Galvenais, ka dēls ir apmierināts ar to, ko dara, kur strādā un dzīvo. Jaunā paaudze pasauli uztver bez robežām, un tagad ir vieglāk, ir modernās sakaru tehnoloģijas, varam sazināties, sazvanīties un viens otru redzēt katru dienu, ja gribam.

Meitiņai ir pieci gadi, viņa ir ļoti sievišķīga, ir aktīva un zinātkāra. Jau sarunājas vairākās valodās – bērni visu uztver ļoti ātri. Jaunajā gadā pēc ilga pārtraukuma bijām aizbraukuši uz kalniem Austrijā slēpot. Viņa labi runā vācu valodā, un mēs viņu ielikām austriešu slēpošanas skoliņā. Piektajā dienā viņa jau piedalījās sacensībās! Mums patīk kalni, un mēs izmantojām iespēju. Es nejautāju meitiņai, par ko viņa vēlas kļūt. Pašlaik viņai ļoti patīk balets, patīk slēpot. Meitiņa mums ar vīru ir kā Dieva dāvana.

Meitiņa pieteicās negaidīti?

Mēs gribējām bērnu, bet man jau bija vairāk par četrdesmit gadiem, kad viņa piedzima, un četrdesmit gados tā īsti jau vairs bērniņu nevar ieplānot, manuprāt. Bijām ļoti priecīgi, un, protams, tas ir pavisam citādāk viņu audzināt tagad, nekā tas bija jaunībā. Viņa labi satiek ar lielo brāli, viņiem ir savas attiecības, savas lietas, par kurām viņi abi sarunājas. Meitiņai ir savas domas, viņa ir ar savu raksturu. Domāju, tas ir labi un bērnam ir jādod iespēja izvēlēties un iespēja to darīt. Redzu, cik mazs bērns ir atvērts pret pasauli, cik viņš visus ļoti mīl, grib darīt labu.

Jums droši vien daudz brīva laika neatliek – darbs, meitiņa... un mājas jau arī prasa savus ikdienas darbus.

Esmu atkal sākusi spēlēt tenisu – mēs abi ar vīru to spēlējam. Agrāk mēs nūjojām, braucām pat uz kalniem nūjot un varbūt vasarā atkal to sāksim darīt, iesim gar jūru. Esmu priecīga, ka atkal notiek kultūras pasākumi, ka varam kaut kur aiziet. Pēc dažām dienām iesim uz baletu, uz „Drakulu”. Svētdien ar mazo meitiņu bijām operā uz bērnu izrādi „Amāls un nakts viesi” – operā ir ļoti skaistas bērnu izrādes. Katra reize, kad var aiziet uz operu vai teātri, ir svētki un pēc pandēmijas tagad to ļoti var novērtēt.

Un esat taču liela slēpotāja?

Jā, man ļoti patīk slēpot un patīk kalni. Agrāk braucām slēpot katru gadu un tad šogad, kā jau sacīju, arī aizbraucām uz kalniem, un tas bija brīnišķīgi! Priecājos, ka mazajai meitiņai tas ļoti patika, ka viņa varēja piedalīties sacensībās un izcīnīja medaļu! Medaļas gan iedeva visiem, kuri piedalījās, bet tas notika kā īstās sacensībās – katrs dalībnieks tika pieteikts mikrofonā, katram bija numurs, nosprausta trase, tika ziņots par katra nobrauciena laiku, viss kā pieaugušajiem. Meitiņa mācās Rīgas vācu skolā, tur viņa daudz runā vācu valodā un kalnos Austrijā priecājās, ka apkārt visi tā runā (smejas), pat veikalā! Brauciens mums visiem bija patīkama pārmaiņa.

Protat uz visu palūkoties no gaišās puses?

Protams, katram ir jādara labākais, ko var izdarīt – ja katrs savu darbu izdara, cik labi tas vien iespējams, tad taču dzīvot labāk būs visiem. Visu var saprast salīdzinājumā, un varu būt pateicīga par savu dzīvi – man ir profesija, kas patīk, man ir laba ģimene un veseli un gudri bērni. Man vēl ir abi vecāki, kuri daudz palīdz. Man dzīve ir devusi daudz dažādu bagātību un, jo kļūsti vecāks, jo vairāk saproti gan savus vecākus, gan vecvecākus. Manas vecmāmiņas vairs nav ar mums, bet atceros viņas stāstus par karu, un šodien man bija paciente, kura dzimusi trīsdesmit devītajā gadā un atcerējās karu un laiku pēc tam.