Atkal populāra kļūst bišu indes terapija. Ko tā var izārstēt?

Bišu ražoto produktu lietošana jeb apiterapija veselības saglabāšanā un dažādu slimību ārstēšanā cilvēcei zināma jau gadu simtiem, tomēr joprojām nav ieguvusi zinātniski atzītas medicīnas nozares statusu. Šo produktu klāstā bez medus ir arī propoliss, peru pieniņš, bišu maize, vasks, bišu inde, ziedputekšņi. Katrs no šiem produktiem satur noteiktas vielas – to sastāvs tagad ir lielā mērā noteikts, taču ne pilnībā atšifrēts.

Bišu indi jau senatnē uzskatīja par noslēpumainu vielu ar dziedniecisku spēku – sengrieķu medicīnas tēvs Hipokrats to dēvēja pat par brīnumlīdzekli. Mūsdienu pētnieki atzīst, ka no apiterapijas produktiem tieši indei piemīt vislielākā iedarbība, tāpēc zinātnes degpunktā jautājums, kā visefektīvāk to lietot ārstēšanā.

Aizmirstais bišu indes „pravietis”

Lai arī bišu dzēlieni dažādu slimību ārstēšanā izmantoti jau Senajā Ēģiptē, bišu indes terapija sāka veidoties tikai 19. gs. beigās. Par modernās bišu indes terapijas tēvu dēvē austriešu ārstu Filipu Terku, kurš par to ieinteresējās nejauši, – reiz viņu sadzēla bites, un tas mistiskā kārtā izārstēja viņu no artrīta saasinājuma. Terks kļuva par pirmo ārstu, kurš sistemātiski lietoja bišu dzēlienus, lai ārstētu pacientiem reimatiskās slimības. 1888. gadā Vīnes medicīniskajā presē viņš publicēja pirmo rakstu par šo tēmu “Ziņojums par īpašu saikni starp bišu dzēlieniem un reimatismu”. Lai gan oficiālā mediķu pasaule izsmēja Terku, viņš paziņoja, ka 25 gadu laikā ir lietojis ap 39 000 bišu dzēlienu apmēram 500 reimatisma pacientiem – bez kādām komplikācijām, blaknēm vai letāla iznākuma, un vairums šo pacientu izjutuši ilgstošu veselības uzlabojumu.

Bites izārstēja no reimatisma

Kādā mediķu sanāksmē 1904. gadā Terks aicināja kolēģus atzīt bišu indes terapiju. “Pirms vairākiem gadiem mani aicināja pie pacientes, kurai iepriekš bija ārstēts locītavu reimatisms, bet bez panākumiem. Šī kundze nespēja pati pakustēties gultā, viņai bija arī smaga sirdskaite, un, izdzirdējusi par bišu indi, viņa izmisīgi vēlējās izmēģināt šo līdzekli. Kad biju viņu ļoti rūpīgi izmeklējis un nolēmis riskēt, kāds viņas radinieks jautāja: “Vai jūs patiesi esat nodomājis mocīt šo cilvēku, kas ir jau uz nāves robežas?”” stāstīja Terks. Viņš sāka ārstēšanu, pakāpeniski palielinot bišu dzēlienu skaitu, ko paciente panesa labi. “Pēc trim nedēļām paciente “uz nāves robežas” pirmo reizi daudzu gadu laikā spēja piecelties no savas gultas... Pēdējā pārbaudē viņa ne tikai bija pilnībā izārstējusies no reimatisma, bet arī pavisam bija izzuduši trokšņi viņas sirdsdarbībā, kas bija saklausāmi iepriekš.”

Filips Terks savā praksē lietoja bišu indes terapiju četrdesmit gadus. Viņš bieži apgalvoja, ka ir pārliecināts: gandrīz jebkuru artrīta vai reimatisma formu var radikāli un uz ilgu laiku izārstēt ar bišu dzēlieniem, izņemot tos gadījumus, kad locītavas jau ir bojātas un notikusi pārkaulošanās. Diemžēl Terka daudzsološā pieredze nerada atsaucību kolēģos un drīz tika piemirsta. Šķiet, medicīnas līderiem ir īpašs talants bieži aizmirst svarīgus atklājumus!

Bišu indes terapijas bībele

1935. gadā Amerikā iznāca ungāru izcelsmes ārsta apiterapeita Bodoga Beka “Bišu indes terapijas bībele”, ko vēl tagad atzīst par vienu no labākajām grāmatām šajā jomā. Autors tajā apkopojis mūža pieredzi, ko ieguvis, pētot bites visos aspektos – sākot ar bišu audzēšanu jaunībā Ungārijā un beidzot ar apiterapeita praksi Ņujorkas centrā, kur viņš turēja bišu stropu pa rokai – uz sava kabineta loga palodzes. Beks bija tik ļoti pārņemts ar bitēm, ka savāca pat ievērojamu Napoleona lietu kolekciju ar viņa slavenās bites emblēmu.

30. gados Eiropā, jo sevišķi Vācijā un Austrijā, bija pastiprināta interese par bišu indi. Tolaik modē bija bišu indes šķīduma injicēšana ar šļirci. Tā kā vēl nebija atklāts veids, kā iegūt tīru indi, lielākajai daļai metožu pamatā bija indes izskalošana vai attīrīšana no bites indes dziedzeriem. Izplatīts paņēmiens bija ekstrakta iegūšana no veselas, saspiestas bites. Šajā procesā indes sastāvs tika degradēts – nebija vairs līdzvērtīgs dabīgajam. Dr. Beks, izmēģinot tā laika bišu indes šķīdumus, atteicās no tiem, jo secināja, ka dzīvas bites inde ir daudz iedarbīgāka. Viņš dēvēja biti par pašaktivētu, pašuzpildītu, sterilu šļirci zemādas injekcijām.

Pietūkuma, niezes un apsārtuma dēļ var zust ticība terapijai

Gan Terks, gan Beks lielu nozīmi ārstēšanā piešķīra tā dēvētajai reakcijas fāzei, kad parasti pēc nedēļas vai divām ķermeņa vietās, kurās tika ielaista bišu inde, pat desmit centimetru diametrā varēja parādīties pietūkums, karstums, nieze, apsārtums. Šajā laikā pacients bieži jutās sliktāk un varēja zaudēt ticību terapijai. Dr. Beks savā grāmatā sīki apraksta reakcijas fāzi, uzsverot, ka tā ir būtiska ārstēšanas daļa – ķermeņa reakcija uz bišu indi izraisa vislielāko terapeitisko efektu. Mūsdienās zināms, ka bišu inde stimulē organisma imūno un aizsardzības sistēmu, bet bišu indes terapijas pionieriem tas bija skaidrs, pirms vēl radās jēdziens “imūnterapija”.

Dr. Beka skolnieks, viens no ASV bišu indes terapijas pionieriem, Čārlzs Mercs atceras, cik apbēdināts juties Beks, kad izdzirdējis no citiem ārstiem vai saviem pacientiem, ka viņi pārtraukuši bišu indes terapiju “sliktas reakcijas dēļ”. “Tad vēlāk viņi apjēdza, ka pēc šīs “sliktās reakcijas” tie sāka justies labāk un bieži vien izveseļojās,” 1981. gadā Čārlzs Mercs rakstīja Beka bībeles priekšvārdā. “Nereti viņi arī neticēja, ka tieši no bišu indes terapijas tiem kļuvis labāk, bet domāja, ka tā ir “spontāna remisija”. Dīvaini, ka šīs “spontānās remisijas” vienmēr notika pēc bišu terapijas!” Mercs uzsver: “Līdz pat šai dienai viena no bišu indes terapijas grūtākajām problēmām ir likt cilvēkiem saprast, ka šī “sliktā reakcija” NAV slikta – tā ir “laba reakcija” un vissvarīgākā, lai pacients izveseļotos.”  

Reakcija uz bišu indi ir rādītājs, ka imūnā sistēma ir iekustināta dziedēšanas procesam, tāpēc terapija ir jāturpina. Bieži vien – jo stiprāka reakcija, jo paredzama ātrāka atlabšana. Pāris nedēļas pēc reakcijas fāzes parasti sākas pretestības periods, kad ķermenis attīsta rezistenci pret bišu indi un vairs nerodas pietūkums pēc injekcijas. Kad sasniegta šī pakāpe, ārstēšana parasti tiek pārtraukta; un ja vērojams stāvokļa uzlabojums, pie tās vairs nav jāatgriežas, līdz atkal parādās simptomi, kas var notikt tikai pēc vairākiem gadiem, ja vispār notiek.

Dzēlieni, injekcijas un akupunktūra

Lai gan kopš Bodoga Beka laikiem ir atklāta metode, kā no bitēm iegūt tīru indi jeb apitoksīnu, ko var injicēt pacientiem ar tādu pašu efektu, ko dod bites dzēliens, pati terapija pēdējā gadsimta laikā nav būtiski mainījusies. Terapijas kurss sastāv no bišu indes ievadīšanas vairāku nedēļu garumā; parasti ik dienu tiek ievadīti 1–20 dzēlieni jeb injekcijas. (Vienam bites dzēlienam atbilst 0,1 mg bišu indes pulvera veidā.) Ārstēšanas deva un ilgums atkarīgs no slimības, piemēram, lokāla akūta artrīta sāpes var noņemt ar vienu vai vairākiem dzēlieniem, bet ielaista hroniska artrīta gadījumā, kas skāris gandrīz visas locītavas, ārstēšana var ilgt pat gadu vai divus.

Parasti inde tiek ievadīta slimības skartajās vietās un gar mugurkaulu. Atkarībā no tā, kuras locītavas artrīts skāris, dzēlieni vai injekcijas tiek izvietotas muguras augšdaļā (kakla, plecu, roku, plaukstas locītavu artrīta gadījumā) vai lejasdaļā (gūžu, kāju, ceļu un potīšu artrīts). Visefektīvāk inde iedarbojas, ja tiek ievadīta karstajās vietās, kas lielā mērā atbilst akupunktūras punktiem. Tos nosaka, uzspiežot slimajās vietās ar īkšķi – šajos punktos rodas asas sāpes.

Dzeloņa terapiju Korejā lietoja jau pirms mūsu ēras

Pēdējā laikā aizvien populārāka kļūst bišu indes akupunktūra (BIA), jo sevišķi Korejā, kur gan bišu inde, gan akupunktūras metode ārstniecībā izmantota jau pirms mūsu ēras. BIA ir akupunktūras veids, kad noteiktos akupunktos – atkarībā no slimības – tiek ievadīta bišu inde; tādējādi vienlaikus tiek panākta ne vien mehāniska iedarbība no akupunktūras stimulācijas, bet arī farmakoloģisks efekts no ievadītajām bioaktīvajām bišu indes vielām. Japānā, Ķīnā un Korejā to dēvē par dzeloņa terapiju. Šajās valstīs veikti desmitiem pētījumu, un BIA apliecinājusi ievērojamu pretiekaisuma un sāpes remdinošu iedarbību gan eksperimentos ar dzīvniekiem, gan klīniskajos pētījumos. Ar labiem panākumiem šī akupunktūra lietota sāpju sindroma, starpskriemeļu diska trūces, progresējošās muskuļu atrofijas, reimatoīdā artrīta, osteoartrīta un citos gadījumos, un austrumu mediķi te bišu indes akupunktūrai saskata lielu nākotni.

Bišu indē atklātas vismaz 18 aktīvas sastāvdaļas, kam piemīt zināmas farmaceitiskas īpašības. Tomēr pats indes iedarbības mehānisms līdz galam nav atšifrēts. Zinātnieki domā, ka tā spēj mainīt imūnās sistēmas darbību un palielina stresa hormona kortizola līmeni.

Lielu ieguldījumu bišu indes efektivitātes izpratnē devis padomju laika krievu profesors Nikolajs Artemovs, kurš pirmais atklāja, ka inde stimulē virsnieru dziedzeri, veicinot kortizola izdalīšanos un paceļot tā līmeni asinīs. Savā darbā “Bišu indes pielietojuma medicīnā bioloģiskie principi” (1958) Artemovs skaidro: bites dzēliens un inde paredzēta aizsardzībai pret tās galvenajiem ienaidniekiem – zīdītājiem, kuriem inde iedarbojas uz visvārīgākajām un svarīgākajām organisma sistēmām (nervu sistēmu, asinīm). No otras puses, evolūcijas gaitā zīdītājiem attīstījusies spēja reaģēt uz indi, mobilizējot visus savus organisma aizsardzības spēkus un palielinot izturību pret to. Rezultātā bišu inde kļuvusi par zīdītāju organisma dabisku aizsardzības reakcijas stimulētāju.

Tādējādi indes terapeitiskās īpašības ir acīmredzamas – organisma aizsardzības sistēmas mobilizācija ar sekojošu reaktivitātes (organisma spēju noteiktā veidā atbildēt uz apkārtējās vides faktoru iedarbību) pārveidošanu. Tieši tāpēc bišu inde ir tik efektīva reimatisko slimību un alerģiju ārstēšanā. To vislabāk izskaidro indes stimulējošā iedarbība uz asinīm un asinsvadiem. Ievadot bišu indi, tā palielina kapilāru sieniņu caurlaidību un ļauj ķermenim vieglāk izvadīt atkritumvielas; paātrinās vielmaiņa, kas nodrošina lielāku skābekļa daudzumu. Labāka asinsrite un intensīvāka apgāde ar skābekli palīdz arī apturēt baktēriju vairošanos, šādā veidā sekmējot organisma atgriešanos no patoloģiskā uz normālu fizisko stāvokli.

Bišu inde ārstē artrītu (ja vien cilvēks nav alerģisks)

Pēc Otrā pasaules kara parādījās brīnumzāles reimatisko slimību ārstēšanai – kortizoni un citotoksīni. Taču drīz kļuva skaidrs, ka šīm zālēm ir lielas blaknes ar neatgriezenisku efektu, un, ja tās lieto ilgstoši, blaknes var pat pārspēt pamatslimību. Turklāt zāles var nomākt imūno sistēmu tādā mērā, ka to vairs nekas nespēj stimulēt, pat ne bišu indes terapija. Kāpēc? Kortikosteroīdiem ir tieksme atrofēt virsnieru dziedzeri, tāpēc tas vairs nespēj normāli ražot dabiskus hormonus, lai atvieglotu ķermeņa sāpes. Kad tas kļuva skaidrs, atdzima interese par bišu indi, kuras lietošana ir droša, efektīva un nekaitīga – ja vien cilvēks nav alerģisks, kas artrīta pacientu vidū ir reti sastopams.

“Bišu inde uzbrūk artrīta un reimatisma slimības izraisītājfaktoriem, nevis tikai ārstē simptomus, kā to dara remdējošās brīnumzāles,” uzskatīja Dr. Jozefs Brodmens, viena no lielākajām medicīnas autoritātēm bišu indes terapijā, grāmatas “Bišu inde: dabisks dziednieciskais līdzeklis pret artrītu un reimatismu” (1962) autors. “Tā uzbrūk jau šūnu līmenī, kur sākas ikviena slimība. Tas ir svarīgi, jo sāpju remdēšana vai slimības ārējo izpausmju ārstēšana nekādi nenozīmē, ka šī slimība ir izārstēta. Ārstējot ar steroīdiem, ir pievienotais blakusefektu risks. Bišu inde nesatur nevienu no šiem riskiem, kas var izraisīt nāvi.”

Mātes Dabas daudzsološā dāvana

Bišu inde ir unikāla viela, kurai līdzīgu nav iespējams mākslīgi radīt. Iespējams, tāpēc cilvēce beidzot apķērusies, ka šī dabas dāvana ir labāk jāiepazīst un jāizmanto. Pēdējā desmitgadē ir ievērojami sarosījušies bišu indes pētnieki, un viņu atklājumi ir patiešām daudzsološi, jo sevišķi artrīta un reimatisma jomā, kurā jau tik daudz praktiskā darba paveikuši viņu priekšteči.

2010. gadā reimatoloģijas asociētā profesore Suzana Beatrise Verisimo de Mello no Sanpaulu universitātes Brazīlijā nāca klajā ar zinātnisku pierādījumu, ka bišu inde izraisa glikokortikoīdu līmeņa palielināšanos – tie ir hormoni ar pretiekaisuma iedarbību.

Ķīniešu zinātnieki veica klīnisko pētījumu, lai noskaidrotu, vai bišu inde dod kādu papildu labumu tradicionālajai ārstēšanai reimatoīdā artrīta pacientiem. Simts pacienti tika sadalīti grupās pa piecdesmit, no kurām viena grupa saņēma tikai tradicionālās medicīnas zāles tablešu formā, bet otra – papildu zālēm arī bišu indi. Pēc trim mēnešiem pētnieki secināja, ka veselības stāvoklis ir uzlabojies abās grupās, tomēr bišu indes grupai bija nepieciešams lietot daudz mazākas zāļu devas, turklāt tajā bija arī mazāks slimības atkārtošanās gadījumu skaits (12% salīdzinājumā ar 32% otrā grupā). Viņi secināja: šāda kombinēta ārstēšanas metode ir daudz efektīvāka nekā tikai zāļu lietošana.

Savukārt amerikāņu vēža pētnieki pagājušā gadā paziņoja, ka bišu indes galveno peptīdu – melitīnu – varētu izmantot vēža ārstēšanā, jo laboratorijā šī viela parādīja, ka spēj apturēt krūts un ādas vēža šūnu vairošanos un tās iznīcināt. Jau piecu vai pat trīs gadu laikā pētnieki cer radīt zāles ar sintētiski iegūtu melitīnu, lai varētu tās pārbaudīt ar pacientiem.

Amerikāņu zinātnieki no Vašingtona universitātes Medicīnas skolas pirms pāris gadiem atklāja: nanodaļiņas, kas satur bišu indes toksīnu melitīnu, var iznīcināt imūndeficīta vīrusu (HIV), vienlaikus nekaitējot apkārtējām šūnām. Piemēram, ja radītu vaginālo gēlu ar šo vielu, rastos iespēja vienkārši un efektīvi ierobežot HIV izplatību, kas izraisa AIDS.

Bišu indes terapija ilgus gadus praksē apliecinājusi savu efektivitāti dažādu hronisku un autoimūnu slimību ārstēšanā. To plaši lieto ne tikai pret artrītu un reimatismu, bet arī neiroloģijā (hronisks sāpju sindroms, multiplā skleroze, cerebrāla tromboze, dažādas etioloģijas muguras sāpju sindromi, neirīti u. c.), dermatoloģijā (ekzēmas, mikozes, kārpas, psoriāze u. c.), kardioloģijā (miokardīts, koronārā sirds slimība, augsts asinsspiediens, aritmijas u. c.), endokrīno slimību (hipertireoze, hipoglikēmija, menstruālie traucējumi u. c.) un imunoloģisko traucējumu gadījumos. Veselības problēmu saraksts, kurām bišu indes terapija var palīdzēt, tiek nemitīgi papildināts.

Inguna Mukāne, žurnāls „Ko Ārsti Tev Nestāsta” / Foto: Shutterstock