"Es nekliedzu, mammu, ko tu runā?" Olgas stāsts par dēla uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu

"Aleksam Markam ir deviņi gadi. Mūsu ģimenē viņš ir pirmais adoptētais bērns, līdz ar to – dārgākais, vērtīgākais, jo mēs Aleksa dēļ esam izgājuši cauri daudz kam. Mūsu ģimenē viņš ir no 11 mēnešu vecuma, pirms tam viņš dzīvoja bērnu namā. Viņš nupat pabeidza otro klasi un turpinās mācīties trešajā. Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) simptomi viņam parādījās trīs gadu vecumā," VM kampaņā pieredzē dalās Olga.

Viņa stāsta, ka uzvedības izmaiņas pamanījusi, jo viņš skaļi uzvedies, nav varējis ilgstoši lasīt grāmatu vai krāsot.

"Alekss apmeklēja bērnudārzu, un mēs klausījāmies, ko viņš tur dara. Tādi bērni nevar nosēdēt mierā, viņiem visu laiku vajag kaut ko darīt. Un tad, kad viņiem nav interesanti, viņi sāk darīt arī blēņas un kādam piebakstīt. Audzinātāja sāka sūdzēties, mēs nomainījām bērnudārzu, un tur bija labi. Pirmsskolas vecumā viņš pazina burtus, bet viņam bija logopēdiskas problēmas. Savienot burtus zilbēs viņam bija neiespējamā misija, kaut gan matemātiskā puse bija ļoti laba. Es daļēji visu “norakstīju” uz to, ka viņam it kā iztrūkst pirmais dzīves gads [pilnvērtīgā ģimenē]. Visi jau gadu bija mācījušies bērnudārzā un gatavojušies skolai, bet Aleksam interese parādījās tikai gada beigās, kad jau bija pienācis izlaidums," atminas Olga.

Olga ir psiholoģe, tādēļ sākusi ievērot, ka audžuvecāku atbalsta centra vecākiem ir līdzīgi bērni, kas pēc uzvedības ir tikpat trokšņaini, skaļi. "Paveicās, ka mēs nonācām pie slavenā psihiatra Ņikitas Bezborodova. Viņš, uzdodot man dažus jautājumus, teica: “Jūsu aizdomas [par UDHS] apstiprinās.” Vērojot Aleksu, viņš uzreiz pateica, ka būs ar to jāsadzīvo."

Sieviete uzskata, ka kļūdījusies, laižot Aleksu ģimnāzijā. "Ģimnāzija nenodrošina atbalsta programmu, vien kaut kādus minimālus atbalsta pasākumus. Es pati jutu, ka Aleksam tas nav vajadzīgs, jo viņu ģimnāzijā uztvēra citādāk, sākās apsaukāšana. Viņš protestēja, jo gribēja draudzēties par spīti visam. Tad mēs nomainījām skolu. Arī ar visu to, ka bija psihiatra slēdziens, un es uz skolu atnācu ar informāciju, ka mums vajag iziet komisiju, lai mums ir tā saucamā “5-6” programma ar atbalsta pasākumiem. "

Ziemā sākuši lietot medikamentus. "Komisijā ārsts teica, ka, lasot psihologa atzinumu, Aleksam ir ievērojama uzlabošanās. Tas bija pateicoties medikamentiem, jo tie spēj stimulēt to pieres daivas smadzeņu daļu, kur ir visa tā problēma. Tādiem bērniem smadzenes attīstās citādi – tās nav pilnībā attīstītas brīdī, kad jāiet uz skolu. Arī ārsts teica: “Aleks, tu esi malacis! Tu tagad lasi.” Bija grūti, jo Aleksam pretīgākais šķiet lasīšana, jo tā nav matemātika, un viņš uzskata, ka tas nav interesanti, bet mēs joprojām mēģinām to dozētā veidā mācīties."

Olga stāsta, ka ļoti palīdzējusi mūzikas skola. "Viņam patīk sev pievērst uzmanību, tad viņam atveras visa viņa iekšējā pasaule. Viņam, tāpat kā citiem šādiem bērniem, patīk skatuve. Tas ļoti daudz deva viņa attīstībai, jo klavieres attīsta sīkās pirkstu kustības, smadzenes darbojas. Palīdz iegaumēt vārdus, jo viņš apmeklē kora klasi un tur jāzina no galvas ļoti daudz vārdu. Mūzikas skola mūsu bērniem ir svēta lieta, ļoti vajadzīga."

Aleksa māte uzskata, ka cilvēki pārsvarā zina, kas ir hiperaktivitāte.  "Viņš ir nepacietīgs, mēģina visu laiku pievērst sev uzmanību. Citreiz atslēdzas un dzīvo savā pasaulē, aizsapņojas. Viņu uzrunā, bet viņš ir kaut kur citur. Fiziski spēcīgs, aktīvs, nepacietīgs. Nevar nosēdēt, ilgstoši strādāt pie vienmuļa darba. Aleksam ļoti patīk viss, kas ir saistīts ar mākslu. Viņa mīnuss ir mazliet ierobežotā leksika, pat neskatoties uz visu paveikto darbu. Tagad mēs lasām, un es neatlaidīgi, pat ar skandāliem, mēģinu visvisādi panākt, lai piecas lapaspuses dienā izlasītu. Tagad ir daudz labāk. Es biju priecīga, kad viņš sāka lasīt, jo man bija bailes, ka ja nesāks, ko tad mēs darīsim? Pēc psihiatra ieteikuma zāles uzsākām lietot tikai brīvdienās, un pirmo reizi viņš apsēdās un izpildīja vairākus latviešu valodas uzdevumus vienā stundā. Viņš sauca brālim: ”Zāles iedarbojas! Es varu!” Bērni arī jūt diskomfortu no tā, ka viņi nevar nosēdēt mierā. Citreiz viņam ir haotiskas kustības, bet tad viņš nomierinās, un pašam prieks."

Olga norāda, ka šiem bērniem ir ļoti raksturīga bezbailība, viņi provocē likteni tur, kur nevajag. "Tas apgrūtina manu dzīvi, bet es tomēr ticu, ka varbūt Alekss būs tajos procentos, kas vidusskolā pieaugs.  Ceru, ka viņš iemācīsies sevi vairāk kontrolēt. Ceru, ka būs labi, ka viņš strādās uz skatuves – dejos, dziedās, apgaismos vai vēl kaut ko."

Sabiedrībā zēna uzvedība esot izcila. "Ir dzirdēts no skolotājiem un treneriem, ka “ar tādu mēs nestrādāsim, jo Alekss nav valdāms, mēs nevaram tikt galā”. Viņš laikam jūt, ja cilvēks ir ar stipru raksturu, un nav nekādu izredžu noteikumus apiet, un tad viņš mēģina provocēt, izmēģināt visu ko, paskatīties, vai izdodas. Ja nē, tad viņš klausa. Mūzikas skolā ir pedagogi, pret kuriem viņam ir cieņa."

Olga atzīst, ka Alekss joprojām ir ļoti skaļš, viņš bļaustās, kliedz. "Mēs dzīvojam privātmājā, nav kaimiņu. Dzīvoklī mums noteikti samaksātu, lai mēs ietu dzīvot kaut kur citur. Bet viņš to nejūt: “Es nekliedzu, mammu, ko tu runā? Viss ir kārtībā, es spēlējos.” Nav jāuztraucas, un bērns jāmīl tāds, kāds viņš ir. To es varu ieteikt visiem vecākiem."

Kur meklēt palīdzību? 

• Runā ar savu ģimenes ārstu!
• Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes": 67222922, 27722292
• "Pusaudžu resursu centrs": 29164747

Ambulatorā palīdzība:

• Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs: 67080147
• Ambulatorais centrs "Veldre" Rīgā:  67819748
• Ambulatorais centrs "Pārdaugava" Rīgā: 67715108
• Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca: 25480566, 25480540
• Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca: 65402240
• Piejūras slimnīcas Psihiatriskā klīnika Liepājā: 63423253 
• Slimnīca "Ģintermuiža"Jelgavā: 63022770, 63007495, 26164021