Bērns naktī zvana, raud un kliedz pēc palīdzības

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Amanda Vēja intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka pa Bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111 pērn sniegts ļoti daudz konsultāciju par dažādām ģimeņu problēmām, tostarp vardarbības gadījumiem. 

"Pandēmijas laiks bija tas brīdis, kad mums bija jābūt gataviem strādāt vairāk nekā iepriekš, jo mūsu darba specifika paredz to, ka krīzes apstākļos mums jābūt pieejamiem. Domājot par aktuālākajām lietām, viennozīmīgi redzam, ka absolūti mainījusies problemātika, ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem. Varētu teikt, ka atkāpušās ļoti daudzas problēmas, kas saistītas ar skolu, ar vienaudžu savstarpējām attiecībām klātienē, attiecību problēmas ar pedagogiem. Tas viss ir krietni samazinājies. (..)

Visu konsultāciju statistiku ir aizņēmuši stāsti par ģimenēm. Ļoti strauji palielinājies gadījumu skaits par vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām. Principā tā bijusi tēma numur viens. Varētu teikt, ka konkurentu šai tēmai principā nav," viņa raksturo zvanītāju problēmas.

Ne bērni, ne vecāki netika galā

Pērn par attiecību problēmām bijušas 739 konsultācijas, kas ir par 200 vairāk nekā gadu iepriekš. Cilvēki vērsās pēc palīdzības dažādās grūtībās, kas radušās saskarsmē starp vecākiem un bērniem. Zvanītāji runāja par dažādiem konfliktiem, strīdiem, nesaprašanām - situācijām, kurās nav izdevies rast savstarpēju saskaņu. Palīdzību meklēja gan daudz bērnu, gan daudz pieaugušo, saprotot, ka ir grūtības tikt galā un ir apgrūtināta komunikācija ar bērnu.

"Pandēmijas laiks to ļoti veicināja. Būšana mājās, būšana visiem kopā, kas ir neierasti, būšana saspīlētos apstākļos. Gan vecāki, gan bērni savā ziņā nevarēja spriedzi pienācīgi iznest, un tas ir ļoti saprotami. Bieži vien ir cietušas savstarpējās attiecības," teic speciāliste.

Vēja atzīst, ka sarunas ar bērniem bijušas ļoti emocionālas. "Bērni ļoti sāpīgi uztver to, ka nav sirsnīgu attiecību ar vecākiem, ka nav iespēju parunāties, ka vecāki neizprot, ka vecāki varbūt nenotic, ka vecāki minimizē viņu problēmas, sāpes vai nevarēšanu. Bērnam ir sajūta: mani neviens nesaprot! Turklāt viņš īsti ar to sajūtu nekur nevar likties, jo viņam jābūt starp savu ģimeni šajos apstākļos."

Iezogas vardarbība

"Tur, kur ir attiecību problēmas, iezogas vardarbība. Redzam, ka šīs tēmas ir ļoti cieši saistītas. Kurš ir tas brīdis, kad vecāks varbūt nespēj atrast sevī resursus, lai atbilstoši reaģētu vai disciplinētu savu bērnu? Varbūt vecāks pats ir pārguris un nezina, ko darīt. Varbūt vecāks ir atskārtis, ka viņa bērnam, iespējams, ir atkarības vai mācīšanās problēmas, un viņam tas ir liels šoks un trieciens, turklāt jāspēj tikt ar to galā. Iespējams, bērna uzvedība vecākam ir liels pārbaudījums, lai viņš varētu noturēties, neizmantojot kādu no vardarbības metodēm. Diemžēl nereti vecāki pēc tam paši par to pārdzīvo. Šeit mēs varam runāt par visiem vardarbības veidiem: emocionālu, fizisku un seksuālu." Tāpat bērni sūdzējušies par pamešanu novārtā.

Visizteiktākā pandēmijas laikā bijusi tieši emocionālā vardarbība. Arī par fiziskās vardarbības gadījumiem pandēmijā tika ziņots, bet šādu situāciju skaits ir mazāks. Par emocionālo vardarbību pagājušajā gadā bija gandrīz 500 gadījumu, bet par fiziskiem pārdarījumiem - 150. Vardarbības gadījumu skaits bija līdzīgs 2019. gada situācijai. Pērn par pamešanu novārtā sniegtas 229 konsultācijas, bet gadu iepriekš - 164.

Vardarbība pret bērnu, tostarp pamešana novārtā, bieži saistīta ar dažādām vecāku atkarībām, nespēju parūpēties par bērnu, sekot līdzi skolas lietām, bezdarbu, saslimšanu (gan garīgu, gan fizisku).

Samilzušas garīgās veselības problēmas

Pandēmijas sākumā ļaudis satraucās, ko viņiem darīt, kur vērsties, kā saņemt iepriekš pierasto palīdzību. Neziņa radīja papildu trauksmi, un bija labi, ka mediķi sāka attālinātu konsultēšanu.

Pandēmijas laikā ievērojami samilzušas visas garīgās veselības problēmas, īpaši tiem jauniešiem, kuriem jau iepriekš bijuši sarežģījumi šajā jomā. Zvanot uz Uzticības tālruni, bērni stāstīja par depresiju, ēšanas traucējumiem, kā arī ļoti smagām diagnozēm, piemēram, šizofrēniju. Ilgstošas izolācijas dēļ bērni stāstīja arī par trauksmi, nomāktību, depresiju, motivācijas trūkumu, vientulību, paškaitējošu uzvedību (graizīšanos un pāri darīšanu sev), pašnāvības domām.

Saistībā ar pašnāvības domām pērn zvanīja divreiz vairāk cilvēku nekā gadu iepriekš. "Iepriekš mums gadā konstanti bija aptuveni 60 šādu sarunu, bet 2020.gadā tās bija 118."

Speciālisti pat nevar izdalīt vienu problēmu, ko bērni piedzīvojuši šajā laikā. Drīzāk bērni saskārušies ar kompleksām grūtībām - gan spēcīgām emocijām, gan, iespējams, psihiskiem traucējumiem. Bērni pieminēja arī histēriju, paniku, nespēju izturēt dažādas situācijas bez emocionāla izvirduma. Agrāk šādas situācijas nebija tik ļoti izteikti bieži.

Vecāki var neizprast situācijas nopietnību

Pozitīvi, ka paši jaunieši aktīvi meklēja palīdzību, pat vairākās vietās. Piemēram, viņi stāstīja, ka apmeklē psihologu un citus speciālistus.

Diemžēl bijušas arī situācijas, kad jaunieši meklējuši palīdzību, bet vecāki tam iebilduši, jo nav izpratuši notiekošo. "Mēdz būt situācijas, kad vecāks neizprot, ka bērns nevar tikt ar sevi galā. Vecākam var šķist, ka tas ir slinkums, kāpēc viņš neceļas, nemācās, neko negrib. Varbūt zināšanu trūkuma dēļ vecāks neuztver ar bērnu notiekošo tik nopietni." Varbūt bērnam tiešām vajadzīga ģimenes ārsta, psihologa vai cita speciālista palīdzība.

Speciālisti atgādina, ka vecākiem noteikti vajadzētu pievērst bērnu garīgajai veselībai tikpat lielu uzmanību kā fiziskajai veselībai.  "Absolūti! Tas ir šā brīža secinājums. Varbūt, ja bērnam sāp vēders vai galva, mēs uz to reaģējam nopietnāk, nekā tad, ja viņš ir nomākts. Dažreiz mēs pat neredzam to, ka viņš ir nomākts, jo mums liekas, ka mēs visi kopā esam ģimenē."

Bet arī tad bērns var justies vientuļš un pat pamests. Īpaši vientulība raksturīga tiem bērniem, kuriem bijušas ierobežotas iespējas iziet laukā, sētā, lai padzīvotos ar citiem vienaudžiem, izkustētos un būtu svaigā gaisā.

Daļa centusies to kompensēt ar neklātienes sarunām, bet tas ir bijis ļoti nogurdinoši, un aizraušanās ar tehnoloģijām darījusi bērnus nervozus. Turklāt arī virtuālajā vidē bērni piedzīvojuši pārdarījumus, piemēram, apsmiešanu, apsaukāšanos, pazemošanu, izslēgšanu no kolektīvām grupām u.tml.

Arī vecāki izmisumā meklē palīdzību

Uzticības tālruņa speciālisti ar zvanītājiem pārrunājuši arī vecāku savstarpējās attiecības un vardarbības gadījumus. Piemēram, kāda sieviete nakts laikā bija izskrējusi uz ielas, bēgot no sava vardarbīgā partnera un meklējot palīdzību. Pandēmijas laikā bija jāuzklausa arī domstarpības šķirto vecāku starpā, jo "nereti Covid-19 bija iegansts, lai nenodrošinātu saskarsmi ar bērnu, uzturētu problemātiskās attiecības, papildu strīdus".

Aptuveni 40% no zvanītājiem bija pieaugušie, turklāt šo zvanītāju skaits pērn pieaudzis par aptuveni desmito daļu. Tā uzskatāma par labu zīmi, ka vecāki un pieaugušie apzinās problēmas un meklē palīdzību. "Mēs noteikti nevaram pārmest vecākiem, ka viņiem ir izmisums kaut kādās situācijās. Ļoti svarīgi, lai viņiem ir resurss. Tas var būt kāds ģimenes cilvēks, ar ko viņš aprunājas, savs psihologs vai cits padomdevējs, kas uzklausa.

Bet ir arī ļoti daudz tādu vecāku, kuriem nav atbalsta vai arī viņi jūtas nesaprasti no līdzcilvēkiem. Tāpēc labi, ka viņiem ir iespēja zvanīt bez maksas," Vēja atklāj, piebilstot, ka uz Bērnu uzticības tālruni zvana ne tikai paši vecāki, bet arī skolotāji, policisti, psihologi, radinieki, tantes, krustmātes, omas. Prieks, ka arī tētu, kas meklē palīdzību, kļūst arvien vairāk.

Visvairāk sarunu vakaros

Uzticības tālrunis ir anonīms, bet ir situācijas, kad uzklausītāji aicina zvanītāju atklāt notikušā detaļas tā, lai varētu iesaistīt arī citus speciālistus, kas varētu ģimenei un bērniem palīdzēt.

Pandēmijas laikā ievērojami pieaudzis e-konsultāciju skaits - cilvēki labprāt aprakstījuši (arī gari un plaši) savus sarežģījumus un gaidījuši speciālistu atbildes. Savukārt čata piedāvātās iespējas izmantojis līdzīgs skaits cilvēku, kā tas bijis iepriekš.

Kādreiz visvairāk zvanu Bērnu uzticības tālrunis saņēma starpbrīžos, bet tagad visaktīvāk konsultē vakaros. Konsultācijas tiek sniegtas arī naktī - šīs sarunas mēdz būt arī par akūtām un ļoti smagām situācijām.