"Kad sirdī ir tukšums un mēs no sevis slēpjamies, veidojas liekais svars," atzīst masiere Marita

Ķermenis ir kā grāmata – piepildīta ar laimīgām, skumjām, rotaļīgām un smeldzīgām lappusēm. Ķermenis ir lielisks stāstnieks, kurš nemelo un neizliekas, bet traumu, sāpju, deformāciju, sabiezējumu, izsitumu, apsārtumu veidā izliek ceļa zīmes, kas mūs spēj aizvest atpakaļ pie sevis. Zīmes ķermenī kā burtus nolasa prasmīga masiera rokas.

Zinu, ka par Maritu sacīt „masiere” nozīmē nepateikt neko, bet, kad jautāju par daudzajām mācībām, ko viņa apguvusi gan teorijā, gan praksē, Marita attrauc: nosaukumi, sertifikāti un pārējais, kas raksturo tikai sociālo un materiālo pusi, it kā ceļot cilvēku augstāk par tiem, kas to nav mācījušies, ir gluži vienaldzīgi un pat traucējoši. “Jā, esmu daudz mācījusies un daudz zinu, bet tie ir tikai instrumenti, kas man palīdzējuši attīstīt sevī to, ko izmantoju praksē. Varētu teikt, ka esmu psihosomatikas speciāliste, mediķe utt., bet tam nav nozīmes, jo mans darba instruments ir rokas, prāts un enerģijas, kas palīdz cilvēkam līdzsvarot viņa iekšējo pasauli un enerģētiku ar paša ķermeni.”

“Cilvēki ir apjukuši, jo enerģētiskā līmenī uz planētas, un ne tikai, viss mainās – notiek pāreja no dualitātes uz trialitāti,” atklāj Marita. “Mēs visi manām, ka laiks mainās. Kādreiz tas vilkās, bet tagad ir saspiests. Laiks kaut kur pazūd, jo ir izliecies. Jāsaprot, ka šis ir dvēseles laiks, kad no fiziskās realitātes pārejam uz dvēseles trialitāti, un to skaudri izjūt visas dzīvības formas. Dualitāte ir apziņas stāvoklis jeb snauda, kurā cilvēks iegrimst piedzimstot, tāpēc nespēj apzināties sevi kā Visuma sastāvdaļu un neuztver tā kopējo informatīvo lauku. Snaudā iegrimušam cilvēkam šķiet, ka viņš ir tikai bioloģiska būtne, kuras saistība ar garīgo pasauli ir nosacīta. Dzīvojot dualitātē, mēs uztveram tikai savu zemāko Es, jo dualitāte ir kā trīsdimensiju attēls. Pārejot trialitātē jeb piecu dimensiju sistēmā, pie mums pamazām atnāk augstākās zināšanas un iespēja pieslēgties globālajam Visuma informācijas tīklam. Trialitātē varēsim eksistēt vairākās realitātēs – būt te un tagad, pagātnē un nākotnē vienlaikus. Kā tas būs, neviens nezina. Pārejas laiks var ilgt tūkstoš gadu vai pienākt pavisam drīz. Pašreizējā apziņas stāvoklī mēs to nespējam saprast.”

Uz jautājumu, kas raksturo pārejas procesu, Marita piemēram min indigo bērnus. “Vai tad, kad sabiedrībā parādījās indigo bērni, daudzi viņus saprata? Nē! Viņus mēģināja iespiest diagnozēs un rāmjos. Tikai retais gribēja ar viņiem nodarboties. Tagad nāk ārkārtīgi jūtīgie kristāliskie bērni, kurus atkal sagaidām ar neizpratni. Pie manis nāk jau pieauguši kristāliskie bērni, kuriem tagad ir ap trīsdesmit. Tieši viņi ir tie, kas pasaulē, kuru vada prāts, ienes jūtīgumu, smalkas maņas, citādu redzējumu. Tajā pašā laikā es saprotu, ka viņiem ir ļoti grūti sadzīvot ar šo raupjo matēriju, iekļauties brutālos nosacījumos. Ja kaut kur atskan mūzika, mana jaunākā meita aizspiež ausis, viņa nespēj izturēt to skaļumu, ko mēs saucam par mūziku. Tā ir nopietna skola – spēja pieņemt savu jūtīgumu un izmantot to. Bet tiem, kuru jūtīgums nav tik attīstīts, pieņemt viņus un arī mācīties no viņiem, kā var izjust pasauli.”

Marita prāto, ka pārejas laikmetā visgrūtāk ir materiāli orientētiem, tikai sataustāmas lietas pieņemošiem cilvēkiem – rodas problēmas un slimības, ar kurām viņi netiek galā, jo neapzinās patiesos slimības cēloņus. Ir daudz piemēru, kad grūti noteikt diagnozi, mistiskas vainas, kas var sākties pēkšņi, nepadodoties ārstēšanai. Bet tieši slimība visbiežāk ir tā, kas caur ciešanām un sāpēm motivē mainīties. Garīgo attīstību, ceļu pie Dieva un jēgas meklējumus raksturo kritieni, sāpes, smagi pārdzīvojumi. Ja pieķeramies vecajam, neparko nelaižam vaļā, ceļš šķiet nebeidzams un ciešanu pilns.

“Palūkojieties uz kaķi, kuram regulāri krīt spalvas – veco kažoku nomaina jauns. Neesmu redzējusi nevienu kaķi, kas sēž un baksta vecās spalvas atpakaļ,” smejas Marita. “Turpretī mēs to darām regulāri – sēžam pie izkritušām spalvām un vaimanājam. Ir jāprot atstāt pagātnē visu, kas ir pagājis, attiecības, darbu, un ar pateicību iepriekšējam iet tālāk. Noteiktā periodā mēs šajās attiecībās vai nodarbē augām un attīstījāmies, bet, ja vairs neattīsties un garīgi nepieaudz, tad pienāk laiks kustēties uz priekšu, un tas ir normāli. Nenormāli ir palikt uz vietas, iekrampēties vecajā un nelaist vaļā.”

Ir cilvēki, kuri dara labus darbus, domā labas domas, iet uz baznīcu, bet viņus visu laiku vajā dažādas nelaimes un problēmas. Kāpēc? Marita skaidro: “Lielākā nelaime ir tā, ka uz savu šā brīža dzīvi raugāmies tikai šīs dzīves šķērsgriezumā. To, kā mums klājas šajā dzīvē, lielā mērā nosaka tas, kādi esam bijuši iepriekšējās dzīvēs. Visiem gribas būt baltiem un pūkainiem. Brīnāmies: kā, es taču visu dzīvi eju garīgās attīstības ceļu! Labi, bet ko tu darīji iepriekšējā dzīvē? Lai iegūtu pieredzi, ir jāiziet pilnīgi visi dzīves cikli – gan labie, gan sliktie. Ir aplami domāt: es ciešu. Iespējams, tava iepriekšējā dzīve, salīdzinot ar šo, bija gatavā elle. Ko gan mēs daudz zinām par ciešanām? Attieksme nosaka to, kā jūtamies. Laimi iespējams atrast tikai iekšienē, bet mēs maldīgi meklējam ārpusē. Ja man būs tas un šitas, es būšu laimīga.”

Marita uzskata, ka tas ir naivi. Ir cilvēki, kas dzīvi maldīgi mēdz iztēloties kā pasakas sižetu: es visu mūžu cietīšu, tad atnāks feja, pavicinās burvju nūjiņu, un man viss tiks iedots. Tā nenotiek. “Vienmēr ir jārīkojas, ir svarīga darbība, kustība uz priekšu, jo, lai cik labiņi mēs būtu, ja neko nedarīsim, nekā nebūs. To raksturo vecais stāsts par dievbijīgu vīru, kas dienu un nakti par visiem lūdzās. Kādu dienu visi ciemata iedzīvotāji sapulcējās un sprieda: “Viņš par mums lūdzās, tāpēc mēs visi esam laimīgi un pārtikuši, bet dievbijīgais vīrs dzīvo būdā ar cauru jumtu. Palūgsim Dievam, lai palīdz labajam cilvēkam.” Cieminieki salika rokas un sāka lūgties. Te no debesīm atskanēja Dieva balss: “Es jau palīdzētu, bet viņš kaut vai loterijas biļeti būtu nopircis.” Tas nozīmē, ka pašam ir jārada iespēja, lai Dievs varētu dot. Mēs visi atrodamies Dieva beznosacījumu mīlestības, tīrās gaismas plūsmā. Mēs esam tie, kas no tās izkāpj, norobežojas, aiziet. Tomēr nekas nav bezcerīgs. Strādājot ar domām, ikviens var sevi mainīt. Nav neviena, kas nespētu, ir tikai ļoti jāgrib sevī atrast harmonijas punktu,” pārliecināta Marita.

Sākot ceļu pie sevis, nākas godīgi atbildēt uz nepatīkamiem, sāpīgiem jautājumiem, atklāt sevī ne pārāk glaimojošus rakursus. Ir dziļi jārok, un tieši to daudziem negribas darīt. Marita ir kategoriska: “Es nevaru atrisināt problēmas, bet varu pavadīt ceļā, iedrošināt un iedvesmot, pārējais ir katra paša ziņā. Vissvarīgākais, lai cilvēks pats grib dzirdēt un grib mainīties. Sens teiciens vēsta: nav kurlāka par to, kas negrib dzirdēt, un aklāka par to, kurš negrib redzēt.”

Kad Marita stāsta par pārvērtībām, viņa nenodarbojas ar teoretizēšanu, jo ceļu no iekšējām uz ārējām pārmaiņām ir izstaigājusi pati. “Es esmu staigājošs piemērs, kas pierāda, ka ar ķermeni varam izdarīt pilnīgi visu,” viņa smejas. Pirms gadiem sešiem Marita svēra 136 kilogramus, tagad uz pusi mazāk.

“Lielā ķermenī ne vienmēr jūties liela un apaļa, reizēm iekšējā sajūta ir cita – kā slaidai, smalkai sievietei. Ja uzskrien galdam, uzduries krēslam, aizķer otru cilvēku, tas vien liecina, ka realitāte nesaskan ar tavu iekšējo būtību. Ir it kā divas realitātes – viena, kāds tu esi materiālajā pasaulē, fiziskie parametri, otrs – tava iekšējā sajūta. Un dualitāte piemīt daudz kur – gan kā izskatāmies, uzvedamies ārēji, gan kā uztveram sevi iekšēji. Tad jāsāk analizēt. Piemēram, liekais svars veidojas tad, kad sirdī ir tukšums un mēs no sevis slēpjamies. Mēs apaudzējam sevi ar kaut ko – masu, mantu, lai justos drošāk, komfortablāk. Lai kaut kas mainītos, man vajadzēja sākt apzināties, kas ar mani notiek. Līdz tam visu laiku domāju par citiem, pati atrodoties rindas galā. Kad mana kārta pienāca, vienmēr uzradās kāds, kuram vajadzēja vairāk. Nolikt sevi pirmajā vietā nebūt nav egoistiski. Gluži pretēji. Kad esi nelaimīga un dusmīga, tu esi tukša – tev nav ko citiem dot. Padomā, kādu enerģētiku tu ieliec maltītē, kad tādā stāvoklī gatavo ēst. Kad tevī nav noguruma un sasprindzinājuma, kad tu esi saskaņā ar sevi, jebkas – smaids, apskāviens, ēdiens, lieta, vārds –, ko tu atdod citiem, ir kvalitatīvs, pilns pozitīvas, uzlādējošas enerģijas.”

Un to visu Marita spēj izlasīt cilvēka ķermenī? No kurienes tad īsti ķermenī rodas sāpes, diskomforts, nervozitāte, savilkumi? Marita skaidro, ka simptomi parādās tad, kad prāts ar sirdi nav vienoti. Prāts izdomā, ka tā jābūt, ka tā ir pareizi, attaisno, kritizē, nosoda, bet sirds ir gluži citās domās. Sirdij ir citas maņas, cita uztvere, ko varam saukt par sirdsbalsi, zemapziņu, intuīciju, transcendentālām zināšanām, par jebko. Būtiskākais – ir atšķirīga informācija, kas rada disbalansu. Un ķermenis ir tik smalks instruments, ka uzreiz signalizē: ar tavu dzīvi kaut kas nav kārtībā.

Ko mēs darām? Labākajā gadījumā sāpošo vietu iesmērējam ar ziedi, bet visbiežāk nomērdējam ar tableti. Taču process jau neapstājas, mēs tikai to vairs nejūtam, lai gan tieši sāpes un diskomforts ir skolotāji, kas norāda uz to, ko vajadzētu mainīt. Mēs neprotam sajust, sadzirdēt un saprast savu ķermeni, jo dzīvojam prātā, nevis sajūtās.

Prasu, vai sievietes un vīrieši šajā ziņā atšķiras. Marita saka: dualitātē sievišķais un vīrišķais veido pretpolus, kas savā starpā cīnās, nesadarbojas, un uzvar stiprākais. Dualitātē prevalē materiālais līmenis, noliedzot visu, ko nevar sataustīt, izmērīt, izprast. Skolā tiek iegūtas tikai materiālās pasaules akceptētās zināšanas, lai gan mūsdienās gan likumi, gan teorijas ļoti ātri noveco un nereti tiek atmesti kā aplami. Tā veidojas haoss, kad zaudēta ass – iekšējā harmonija, kas iespējama, tikai sadarbojoties visiem esības plāniem.

Dualitātē visu laiku risinās cīņa par varu. Turpretī trialitāti raksturo sadarbība, formu meklējumi, virzība augšup. Vīrietim vairāk piemīt loģiskā domāšana, mērķtiecība, racionāla, enerģiska rīcība, bet sievietes lauciņš ir jūtas, intuīcija, iztēle. Mēs nevis attīstām Dieva dāvāto dvēseles saziņas spēju, kas ļauj domai vienā mirklī pārvarēt bezdibeni, bet to noslāpējam un apklusinām, jo intuitīvi sajustais neatbilst prāta konstrukcijām, shēmām, vīrišķās pasaules racionālajiem principiem. Sievietes rīcībā bieži vien nekādu loģiku nevar atrast, jo viņa reaģē lēcienveidā – vienkārši zina pareizo atbildi, uzmin rezultātu, bez nojausmas, kā un kāpēc.

Mani interesē, kā tieši Marita no ķermeņa nolasa konkrētā cilvēka stāstu. Ķermeņa smarža, krāsa, siltums vai aukstums, miklums vai sausums, tauku slāņa biezums, struktūra, apsārtums, pleķītis, sāpīga vieta, izaugums, savilkums, deformācija, atbrīvots vai sasprindzis ķermenis, kustības vai to ierobežojums – tam visam ir nozīme. Ja ķermenis ir vesels, ir patīkami, ja tam pieskaras. Uz sitienu, grūdienu, kutināšanu vai glāstu reaģējam atšķirīgi, bet pamēģiniet glāstīt vietu, kur ir iegriezts. Tas būs neciešami. Ja kāda ķermeņa daļa ir savilkta, masāža radīs nepatīkamu sajūtu. Reizēm mēdz būt bauda caur sāpēm. Cilvēks saka: man sāp, bet gribu, lai aiztiek. Tas nozīmē, ka sāpes runā, skaļi saka: ieraugi mani!

Marita stāsta, ka mūsdienu sievietēm ir raksturīga spriedze ķermenī, viņas visu laiku atrodas stāvoklī, ko varētu raksturot kā atrašanos sardzē. Stresa līmenis nav organisma sistēmu graujošs, bet pietiekami augsts, lai būtu traucējošs. Parasti tās ir sievietes (arī vīrieši), kas grib patikt, atstāt labu iespaidu, kam ir svarīgs apkārtējo viedoklis. Psiholoģijā uz šādu stāvokli var attiecināt daudz nosaukumu – mazvērtības komplekss, perfekcionisms –, bet nav nozīmes, kā to nosaucam, svarīgi ir saprast, ka cilvēkam nav stipras saiknes ar sevi. Viņš jūtas nebrīvs, atkarīgs no citu viedokļiem, viņam bail no neparedzamām situācijām, viņš atrodas nepārtrauktā maksimālā modrības stāvoklī, lai kontrolētu sevi (savu lomu, tēlu) un arī citus. Viņš ir saistīts savās brīvības izpausmēs, savā eksistencē šajā pasaulē. Lai gan pats cilvēks var to noliegt, jo cilvēki slēpjas, visbiežāk paši no sevis. Kad sajūtas rod izpausmi ķermenī, tas ir labi – tad tās jau ir pietiekami materiālas, fiksējamas domu līmenī.

Dažiem uz muguras starp pleciem ir tāds kā neliels uzkalniņš, pacēlums. Tāds parasti ir cilvēkiem, kas neprot atteikt. Tās ir tā sauktās labās meitenes, visu varošie, kam viss jāvar, jāpagūst, jāizdara: “Nu, kā es atteikšu, es tā nevaru.” Viņi palīdz vienam, otram, trešajam, atliekot pašu vajadzības un intereses, vienlaikus dusmojoties un pārmetot sev. Īstenībā cilvēkam nav jālāpa visa pasaule, un fiziskais sabiezējums uz muguras to skaidri un gaiši pasaka.

Dažiem īsā laikā uz augšdelma – no pleca līdz locītavai – izveidojas apaļumi, it kā rokas augtu. Tas liecina, ka cilvēks uztraucas par to, kā visu izdarīt un pagūt. Ķermenis nevar izaudzēt lieku roku pāri, tāpēc rada lielākas rokas. Arī dibena izliekums satur daudz informācijas. Sievietēs, kurām ir augsti, smuki dibena izliekumi, mīt bailes no tā, ka vīrietis viņas pametīs. Tās, kurām dibens ir plūstošākā līnijā ar muguru, ir drošākas par sevi. Apaļīgi augšstilbi, ko ne ar skriešanu, ne masāžām, ne pirtīm nevar dabūt nost, liecina par lielu, neizmantotu seksuālo vai radošo potenciālu. Kad seksuālā dzīve kļūst aktīva, kājās pašas no sevis kļūst slaidākas, jo enerģija tiek atbrīvota.

Kakls norāda uz rakstura elastīgumu – jo cilvēks ir pieņemošāks, tolerantāks, jo mazāk problēmu ar kakla daļu. Jo vairāk kāds raugās uz pasauli melnbaltās kategorijās, neievērojot starptoņus un nepieņemot citu viedokli, jo stīvāks kakls. Biezs sestais vai septītais muguras skriemelis norāda uz sliktu miegu. Dažiem galva ir tik savilkta, ka rodas sajūta, ka viņiem visas problēmas ir sadzītas galvā. Jo lielāks vēders, jo vairāk uzkrātas, neizmantotas enerģijas. Lai gan atkal – iespējams, tajā brīdī šāds buferis cilvēkam ir vajadzīgs, jo viņš ir uzņēmies pārāk lielu psihoemocionālo vai fizisko slodzi.

Viens no Maritas instrumentiem ir rokas, kas caur pieskārienu lasa, vibrē, izlīdzina un līdzsvaro. Kāpēc tieši pieskāriens ir tas, kas cilvēkam palīdz? “ “Tas ir ceļš! Pieskāriens ir senāks par vārdu,” saka Marita. Tas nereti ļauj par mums uzzināt daudz vairāk nekā vārdu plūdi. Ja dzīvības enerģija brīvi plūst un pulsē, ļaujot izpausties sāpēm un priekam, pieskaroties ķermenim, jūtams, ka tas it kā atsaucas ar siltuma plūsmu, harmonisku, piepildītu sajūtu. Traumas, negatīvas emocijas transformējas stresā un nogulsnējas ķermenī. Ja dzīvības enerģija tiek pārtraukta, ķermenī veidojas aizsprostojums, sabiezējums, bruņas. Spējīgs masieris var atkausēt bruņas, noņemt aizsprostus un dot iespēju sastapties ar to, kas nav apjaušams prāta līmenī. Kad cilvēks ļaujas procesam, viņš pats saņem atbildes uz daudziem zemapziņas jautājumiem.

Kad sirds murrā

Marita ik dienu saskaras ar negatīvajām enerģijām, kas ir ikviena slima vai nelaimīga cilvēka ķermenī. Pret enerģētiskajiem uzbrukumiem ir dažādas aizsardzības metodes, tomēr viņa tās neizmanto. Maritai par šo tēmu ir savs viedoklis: ja izejam mācību stundu, atstrādājam sevī konkrēto lietu, tumšā enerģija neko nevar izdarīt. Tā pārvēršas gaismā, jo tumsa ir neiepazīta gaisma.

“Daudzi teic, ka neko nejūt,” atzīst Marita. “Un tāpēc nekā arī nav viņu apziņā. Bet arī to, kā vārdi plūst no viena mobilā telefona uz otru, mēs neredzam, bet mīļotā balsi telefonā dzirdam. Ja izveidojam aizsardzību, mūsos netiek ne vien negatīvā, bet arī pozitīvā enerģija. Tad nu mēs tādi, apbruņojušies līdz zobiem, ejam pa dzīvi un palaižam garām daudz laba. Mūsos var iemājot arī citu civilizāciju enerģētiskie pieslēgumi. O, nē, tās nav sliktas, bet gan visai cienījamas būtnes, kas kādā dzīves brīdī mums ir palīdzējušas. Kad šīs enerģijas vairs nav vajadzīgas, tās sāk traucēt, piemēram, sievietei ir aizdusa, sirds aritmija, augsts asinsspiediens. Klasiskā medicīna saka: ko tu gribi, tev jau ir septiņdesmit gadu. Bet, atlaižot vienu enerģētisku pieslēgumu, pazūd visi traucējošie simptomi.

Kā būtnes no svešām civilizācijām iemājo mūsos? Visbiežāk paši tās uzaicinām. Piemēram, emocionālu pārdzīvojumu brīdī raudam un domājam, kaut es būtu nejūtīga kā spilvens, par ko man tādas ciešanas. Tajā brīdī sākas mūsu un svešādās būtnes simbioze. Citas civilizācijas būtnes ir nejūtīgas, tāpēc palīdz mums tikt galā ar ciešanām. Kad sāpes pāriet, tās vēlas izkļūt no mūsu ķermeņa, bet nespēj to pateikt citādā veidā kā vien caur diskomfortu. Mums ir jāpalīdz tām tikt uz mājām.”

Runājam, ka apkārt ir daudz nelaimīgu cilvēku – saspringtas sejas, ciešanu saliekti pleci. Arī sarunās bieži dzirdam – ir tik grūti, smagi ciešu, jūtos izmantota, man nav spēka. Ko lai iesāk? Maritas kritērijs ir vienkāršs: ja sirds murrā, tad tas ir mans, neatkarīgi no tā, ko saka prāts. Ja ap sirdi ir tā, it kā pie tās būtu piestiprināts svaru kauss, kā saspiests klucis vai arī nepatīkams trīceklis, tad man to nevajag.

“Ja darām to, kas nav mūsu, ko nevēlamies, pleci ir savilkti, jo nostājamies aizsargpozīcijā, emocionāli aizveramies, ieraujam galvu kā izbiedēts bruņrupucis,” zināmo ilustrē Marita. “Saka jau – katram savs krusts jānes. Bet vajag atcerēties arī to, ka neviens nekļūst par upuri, ja pats to nevēlas. Izeja ir vienmēr, bet, kā jau teicu iepriekš, cilvēki baksta atpakaļ spalvas kažokā un pat nemēģina saprast, kas īsti notiek. Vai ieslēdz sevī nolemtības sajūtu un dzīvo kā ellē, izliekoties ne tikai citiem, bet arī sev, ka viss ir kārtībā.”

Marita atgādina jau dzirdēto, ka dzīve ir dota nevis tādēļ, lai visu laiku ar kaut ko cīnītos un pierādītu. Tāpēc nevajag iet pret straumi, bet ļauties iekšējām sajūtām: “Dievs aiznesīs vienmēr tieši tur, kur tev jābūt, ar lielākiem vai īsākiem līkumiem, bet līdz mērķim. Cik ātri tur nokļūsi, ir atkarīgs no tā, cik pats gribēsi sevi dzirdēt – sadzirdēt to, ko tev saka dvēsele, tavas sirds apziņas centrs un caur to Dievs. Kad esi gatavs iepazīt sevi un mainies, pamazām apjaut savu spēku, iegūsti citu jaudu un instrumentus. Lielais Režisors nekad neuzliek pārbaudījumus, kam neesam gatavi. Zināma patiesība. Tomēr, kad pārbaudījums iziets, mēs vienmēr saprotam, kāpēc tas ir bijis nepieciešams. Ja neko nedarīsim, problēmas nepazudīs, tās būs jārisina nākamajā dzīvē.”

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris