Eduards Pāvuls bija kategoriski pret! Atskatāmies, kā notika pasaules masveidīgākā vakcinācija
Tagad, kad Latvijā uzradušies masu vakcinācijas centri, ir īstais laiks ielūkoties pagātnē un atcerēties, kā notika pasaules vēsturē visātrākā veiktā masu vakcinācija, turklāt stingras slepenības aizsegā, kā tā ietekmēja Latviju un latviešus. 1960. gada janvāra pirmajās trīs nedēļās vakcinēja apmēram desmit miljonus Krievijas galvaspilsētas Maskavas un Piemaskavas iedzīvotāju. Šī masveida vakcinācijas operācija ietekmēja arī Rīgas lidostas pasažierus, bet leģendārais latviešu aktieris Eduards Pāvuls kļuva par antivaroni, kurš viskaismīgāk pretojās epidemioloģiskās drošības prasībām.
Viss sākās ar padomju propagandas plakātista, mākslinieka Alekseja Kokorekina (1906-1959) atgriešanos no brauciena uz Indiju. Padomju Savienībā mākslinieks bija guvis ievērību Otrā pasaules kara laikā, kad zīmēja patriotiskus aģitācijas plakātus un veidoja kara ziņojumu dēļus “TASS skatlogs” par kara gaitu, kā arī par citiem darbiem, kas slavināja padomju sistēmu, par ko divas reizes bija nopelnījis Staļina prēmiju. Kā padomju iekārtai lojāls mākslinieks viņš arī bija nopelnījis braucienu uz ārzemēm – tolaik PSRS draudzīgo Indiju. Diemžēl šis padomju pilsoņa “sapņu ceļojums” izvērtās teju vai globālā katastrofā. Tika noskaidrots, ka Kokorekins nāvējošo melno baku infekciju bija saķēris, piedaloties kāda indiešu brahmaņa bēru ceremonijā.
1959. gad 23. decembrī viņš ielidoja Maskavā un jau pēc dienas sajutās nelāgi. Nākamajā dienā ar paaugstinātu temperatūru, drudzi, klepu, asām sāpēm viņš devās uz poliklīniku, kur ārsts viņam noteica kļūdainu diagnozi – gripa. 27. decembrī Kokorekinu hospitalizēja Botkina slimnīcā, kur konstatēja, ka viņš saķēris nāvīgu infekciju – melnās bakas. Pēc divām dienām mākslinieks mira, jo melnajām bakām gandrīz vienmēr ir letāls iznākums. Tika uzskatīts, ka infekcija ir pievārēta, jo pret to visā pasaulē vakcinācija notika jau kopš 19. gadsimta sākuma. Tomēr Kokorekinam izdarītā pote neiedarbojās.
Melnās bakas pārņem Maskavu
Maskavas ārsti bija šokā un izmisumā, jo infekcija ir lipīga un draudēja izplatīties ne tikai Maskavā, bet arī ārpus tās. Steidzīgi tika nolemts apmēram 11 000 cilvēku, ar kuriem Kokorekinam bija saskare tajās pāris dienās pēc ielidošanas Maskavā, nosūtīt pusotru mēnesi ilgā piespiedu karantīnā uz Maskavas slimnīcām. Karantīnā bija spiesti doties ne tikai mākslinieka radi un draugi, bet arī kolēģi, poliklīnikas, kuru apmeklēja mākslinieks, ārsts un pacienti, viņa kolēģi un mākslas studenti, to reisu pasažieri, ar kuriem lidoja Kokorekins, un citi. Karantīnā nokļuva arī trīs lidmašīnu reisu Maskava-Rīga-Maskava pasažieri, jo, kā izrādījās, ar tiem pēc kontaktēšanās ar saslimušo bija lidojis mākslinieka kolēģis Rubens Surjaņikovs ar sievu.
Epidēmija izplatījās, smagi saslima ap pussimta maskaviešu, no kuriem bez Kokorekina mira “tikai” divi. Izvairīties no melno baku epidēmijas varēja tikai ar ātru masveida vakcināciju. Tika nolemts vakcinēt visus Maskavas un Piemaskavas iedzīvotājus – kopumā ap desmit miljoniem.
Maskava 1960. gada janvārī tika pasludināta par slēgto pilsētu – no tās nevarēja ne izbraukt, ne tajā iebraukt. Šoreiz centralizētā padomju iekārta masu imunizācijai nāca par labu. Cilvēkus vakcinēja darba vietās, skolās, poliklīnikās pēc dzīvesvietas… Totālā cilvēku dzīves kontrole un izsekošana šoreiz deva savus rezultātus, jo no obligāti noteiktās vakcinācijas praktiski nevarēja izvairīties. Gandrīz vienīgās lidmašīnas, kas šajās “kritiskajās dienās” nosēdās Maskavas lidostā, bija ar vakcīnu kravām no visas plašās Padomju Savienības. Triju nedēļu laikā tika vakcinēti visi Krievijas galvaspilsētas un Piemaskavas iedzīvotāji.
Vērienīgākā vakcinācija pasaules vēsturē un Eduards Pāvuls
Šo epidemiologu operāciju joprojām uzskata par pasaulē nepārspētu vakcināciju gan tempu, gan vērienīguma ziņā. Tomēr tolaik par to daudz nerunāja, iespējamās katastrofas sekas padomju režīma slepenības apstākļos tika noklusētas. Tā pavēlēja pats PSRS līderis Ņikita Hruščovs, arī tādēļ, lai izvairītos no masveida panikas, jo Maskavā jau klīda baumas, ka pilsētas morgi ir stāvgrūdām pilni.
Bet pilnīgas slepenības plīvuru akcijai nevarēja uzlikt, jo par notikušo zināja miljoniem padomju pilsoņu – Maskavas iedzīvotāji. Sešus gadus vēlāk par šo epidēmijas apkarošanas gaitu Ukrainā – Aleksandra Dovženko studijā – tika uzņemta divsēriju televīzijas mākslas filma “Pilsētā atnākusi nelaime”, kurā vienu no galvenajām lomām spēlēja arī Dailes teātra aktieris Eduards Pāvuls (1929-2006). Kā jau visiem baltiešu aktieriem, arī viņam vajadzēja padomju filmā nācās tēlot slikto rietumnieku – amerikāņu žurnālistu, kuru “nocēla” no Maskavas-Parīzes reisa, jo viņš pirms izlidošanas bija kontaktējies ar saslimušo Kokorekinu (kuram filmā gan bija cits, tomēr ļoti tuvs oriģinālam uzvārds - Koļesņikovs). Lai arī filma skaitījās kā mākslas, tā lielā mērā bija dokumentāla, jo tik tiešām 1960. gada “janvāra operācijas” laikā Maskavas-Parīzes reisu “noņēma no trases” un atgrieza Maskavā, lai karantīnā varētu aizsūtīt Kokorekina paziņu, kurš lidoja uz Franciju un bija kontaktējies ar saslimušo.
Televīzijas filma “Pilsētā atnākusi nelaime” (Eduarda Pāvula tēlojums – no 30.45 min.):
Lai arī filma “Pilsētā atnākusi nelaime” nav starp spožākajiem Pāvula sasniegumiem, tā guvusi ievērību. Aktiera tēlotais varonis pēc padomju kinematogrāfijas labākajām tradīcijām tēlo “ļauno imperiālistu”, kurš visiem spēkiem pretojas karantīnai, pat sitot slimnīcas stiklus, demonstratīvi apvaino padomju policejisko sistēmu un neticību PSRS medicīnai. Filmas noslēgumā Pāvula tēlotais varonis gan ierodas pie padomju mediķa, lai izteiktu atzinību par viņu veiksmīgo un pašaizliedzīgo darbu.
