18 gadus vecais Kirils, kurš neredz un nedzird, pasauli sajūt caur ģitāru
Astoņpadsmit gadus vecais liepājnieks Kirils Švidčenko kopš bērnības ir neredzīgs un nedzirdīgs, bet ar ģimenes un mūzikas skolotājas Daces Milzeres rūpēm un atbalstu kļuvis par ģitāristu, uzvarējis daudzos konkursos, uzstājies koncertos.
Ģitārspēli viņš apguvis, izmantojot stāstījumu un tausti, turklāt mācījies parastajā, nevis specializētajā skolā. Palīdzējuši skolotāji, mamma un paša fenomenālā atmiņa.
Ļoti reta slimība
Kirila māte Svetlana Švidčenko Kas Jauns Avīzei atklāj, ka dēls triju gadu vecumā sāka zaudēt redzi, bet četru gadu vecumā – dzirdi. Radušās vēl arī citas veselības problēmas: “Nodevām analīzes Vācijā, un pateica, ka tā ir reta slimība – tikai 800 cilvēku pasaulē ar to slimo un nevar izārstēties.”
Vaicāts, kā viņa dzīvē ienākusi mūzika, Kirils stāsta: “Ciemos reiz dzirdēju ģitāras spēli – tas bija tik skaisti, un man arī gribējās tā spēlēt. Ģitāra jau mums mājās bija, jo mamma tētim Dmitrijam bija uzdāvinājusi dzimšanas dienā. Tā jau no piecu gadu vecuma visu laiku strinkšķināju stīgas. Vēlāk teicu mammai, ka gribu iemācīties spēlēt, un mani 13 gadu vecumā pieņēma Liepājas pilsētas 2. mūzikas skolā uzreiz pie skolotājas Daces.”
Par sadarbības sākumu pedagoģe atminas: “Man pateica, ka būs tāds bērns. Es pieņemu visus, un šis bija īpašs gadījums, jo tādas pieredzes skolā nebija. Citi skolotāji teica: skaties internetā, varbūt pasaulē kas tāds ir darīts. Es domāju: nē, paļaušos pati uz savām spējām, uz intuīciju. Pirmajā stundā paņēmu lielāko lapu, kāda bija, un uzzīmēju milzīgu noti: skaties, bet puisis skatās garām. Sapratu, ka tas neder. Tad iedomājos: man jābūt kā viņa acīm, ko es redzu, to arī izstāstu. Ir bijuši gadījumi, kad divas taktis esam mācījušies pat veselu stundu un neiet. Bet viņam ir fantastiska atmiņa.”
Skolotāja atminas Ziemassvētku koncertu Nāc līdzās, kurā piedalās bērni ar īpašām vajadzībām. Kirilam dota iespēja spēlēt kopā ar ģitāristu Kasparu Zemīti, mēģinājuši kopā tikai 20 minūtes, un – skanējis labi.
Katru dienu četras vai piecas stundas
Kirils ir uzcītīgs, katru dienu četras līdz piecas stundas spēlē ģitāru bez jebkādas uzspiešanas. Kad gatavojas uzstāties, vingrinās pat sešas stundas dienā. Puisis ir pārliecināts, ka ģitārspēli nav grūti apgūt, ja tikai vēlies: “Ja gribi iemācīties trīs akordus, paies, maksimums, viena nedēļa, bet, ja gribēsi labi iemācīties, paies ilgs laiks. Man jau ir 18 gadu, bet es vēl mācos – stundās studēju dažādu komponistu darbus. Tagad patīk klasika. Autoru ir ļoti daudz.”
Kirilam patīk dažāda mūzika – no klasikas līdz tai, kas tapa 1985. gadā, blūzs, klasiskais roks, rokenrols, Elviss Preslijs, Pink Floyd un citas toreizējās grupas. Viss, kas nācis pēc tam, gan vairs nepatīkot, viņš uzskata, ka “tie ir iemācīti tikai trīs akordi”.
Ar komponisti Mariju Linnemanu, nīderlandieti, kura tagad dzīvo Vācijā, viņš pat ir personīgi pazīstams. “Skolotājai bija viena viņas nošu grāmata, un es vairākus skaņdarbus iemācījos. Marija zem viena skaņdarba YouTube man uzrakstīja, ka viņai ļoti paticis un vēlētos dzirdēt vairākus savus darbus manā izpildījumā. Uzrakstīju, ka būtu priecīgs, bet man vairāk nav nošu. Aizsūtīju adresi, un komponiste man atsūtīja notis un divus savus diskus,” priecājas Kirils.
Mūzikas skolā ir arī otrs obligātais instruments – klavieres –, un mazliet viņš spēlē akordeonu, taču ģitāra ir favorīts. Ar šo instrumentu viņš dzīvo, spēlē pat pirms miega.
Pāris gados panāk pārējos
Pirmais konkurss jaunajam ģitāristam bijis komponista Andra Grīnberga Mārupē rīkotais Kur tad tu biji? – veltīts flamenko ģitāristam Andrim Kārkliņam. Pirmo reizi Kirils šajā konkursā piedalījās pirms četriem gadiem, kad gāja mūzikas skolas 3. klasē, kamēr sāncenši bija mācījušies jau piecus gadus.
“Viņam tas prasa vairāk pūļu nekā citiem – katra nots ir jāiemācās. Pirmie gadi bija grūtāki, bet Kirils citus panāca. Valsts konkurss notiek ik pēc četriem gadiem, Kirils šogad spēlēja 4. grupā un visas Latvijas līmenī ieguva pirmo vietu. Tur bija jaunieši, kuri mācījās koledžās, Dārziņskolā. Pa šiem gadiem esam bijuši arī Baltkrievijā, kur notika starptautisks konkurss – Kirils dabūja Grand Prix, pirmo vietu,” lepojas skolotāja Dace Milzere.
Arī Daugavpilī starptautiskā konkursā viņas audzēknis ieguvis pirmo vietu un gandrīz vienmēr uzvarējis Grīnberga rīkotajos konkursos. Kirils izturēja konkursu un finālā nopelnīja trešo vietu operdziedones Ineses Galantes organizētajā jauno talantu konkursā, kur bija liela konkurence. Pat pandēmijas laikā liepājnieks attālināti piedalījies divos starptautiskos konkursos ar ļoti labiem rezultātiem.
Beidzis parasto skolu Karostā
Kirils ir beidzis parasto skolu – Karostas 3. pamatskolu. “Mēs ģimenē nolēmām, ka dēlu nesūtīsim uz specializēto skolu, jo tas būtu kaut kur projām. No rīta līdz stundu beigām es kopā ar viņu biju skolā. Lasīju priekšā katru grāmatu, un palīdzēja puiša atmiņa, tā viņam unikāla,” lepojas Svetlana.
Kirilam ļoti patikusi vēsture un literatūra, skolotāji bijuši pretimnākoši: “Man daudzi patika. Ar pirmo skolotāju mēs joprojām sazvanāmies, viņa dod daudz labu padomu mammai.” Skola beigta ar labām atzīmēm – ir tikai viens sešnieks, bet vēsturē pat deviņnieks, tikai eksāmenus Kirils nekārtoja.
Tiesa, skolasbiedri gan bijuši dažādi, kāds palīdzēja, cits apcēla, un viņš vairāk turējies savrupus. Taču, kad Kirils apsēdies skolā spēlēt ģitāru, klasē uzreiz bijis klusums.
Par Kirila prasmēm liecina kāds gadījums. Reiz Lietuvā bijis koncerts, un skolotāja mūzikas veikala saimniekam palūgusi, vai nevar aizdot ģitāru, kas maksājusi 2000 eiro. Saimnieks piekritis, un, kad atdevuši, teicis paldies, jo pēc Kirila spēles šī ģitāra tūlīt nopirkta. “Lūk, ko nozīmē laba spēle!” uzsver skolotāja.
Tēmē uz akadēmiju
Nākamgad mūzikas skolā jābeidz 6. klase, jādomā, ko darīt tālāk – vai turpināt mācības mūzikas vidusskolā? Kirils sapņo par Latvijas Mūzikas akadēmiju un negrib apstāties. “Es gribētu dot savu ieguldījumu, palikt mūzikas vēsturē. Man ļoti gribas sarīkot savu solokoncertu Liepājas Lielajā dzintarā, skaņdarbu man ir daudz.”
Ārpus mūzikas viņa aizraušanās ir grāmatas, tētis bērnībā ieradinājis klausīties to audioierakstus. “Pašlaik klausos krievu autoru kriminālromānus. Mīļš man ir Žils Verns, Harija Potera piedzīvojumi. Grāmatas man ir otra pasaule, kurā mīlu atrasties brīvajā laikā. Dažreiz ar tēti vienlaikus klausāmies to pašu grāmatu un pēc tam apspriežam.”
Kirilam vēl ir 24 gadus veca māsa Jana, jau precējusies un savā dzīvē. Puisis ir tēvocis mazajam Mārim, kurš gan vēl nesaprotot, ka draugs neredz un nevar spēlēt ar viņu visas spēles. Švidčenko ģimenei ir arī divi sunīši, un puisis regulāri kopā ar tēti iet mīluļus staidzināt.
Visa dzīve kustībā
Kā jau teikts, Kirilu nevar izārstēt no vājredzības un vājdzirdības, piedevām ir diabēts, sirds slimības, viņš dzer zāles, izmanto rehabilitācijas kursus. Visa ģimenes dzīve ir kustībā – tētis strādā, mamma arī visu laiku aizņemta. “Kad braucam uz konkursiem, esam pat dzīvojuši mašīnā,” stāsta Svetlana.
Skolotāja Dace piebilst: “Es domāju, ka Kirilam ir bagāta dzīve. Viņš neredz, bet, tā kā braukā uz koncertiem, konkursiem, ir iepazinies ar tik daudziem cilvēkiem, bijis neredzīgo nometnēs. Viņu pat uzaicināja spēlēt kristīgajās brokastīs Melngalvju namā. Sākumā es svīdu no uztraukuma, pārdzīvoju, kad ar Kirilu strādāju, bet tagad tie ir svētki.”
Kirilam ir paveicies, jo ar viņu strādā arī Klaipēdas mūzikas profesors Juliuss Karausks, kurš mūsu Mūzikas akadēmijā skolojis arī citus labus Latvijas ģitāristus un pedagogus, bet nu iemīlējis arī Kirilu. “Tā ir dāvana, ka mums ir kontakts ar tik zinošu cilvēku. Tagad viņš skolo tikai Lietuvā,” teic skolotāja. Pašam Kirilam jau ir tik daudz informācijas par ģitāristiem un komponistiem, ka viņš varētu vadīt lekciju ciklu. Pagaidām bijusi viena.
Dāvana skolotājam
“Sākumā likās, ka tas būs briesmīgi, bet patiesībā skolotājam tā ir dāvana. Nevis tāpēc, ka viņš ir neredzīgs, bet tāpēc, ka tik ļoti grib mācīties – skolotājam tā ir kā medus maize,” Dace pateicas Dievam par šo iespēju. “Reiz viņš man būs jāatdod, bet kaut kas iekšēji saka, ka viņš ir savējais.” Arī Svetlana teic, ka Dace pa šo laiku kļuvusi ne tikai par skolotāju, bet jau par pašu cilvēku – Kirils viņai esot kā dēls, jo visi pārdzīvojumi, sāpes un prieki ir kopēji.
Māmiņa vienmēr teikusi, ka neapsēdinās dēlu dīvānā, glaudot galvu un sakot, ka neko darīt nevajag. Esot vecāki, kuri tā dara, un bērns pēc tam izaug nekam nederīgs. “Kirilam ir jāiet savā dzīvē, galu galā – jau astoņpadsmit gadu!” – tāda ir Svetlanas nostāja. “Es nezinu, kur dēlam radās mīlestība uz ģitārspēli, neviens sencis nebija muzikāls. Man šķiet, ka viņš ir atradis sevi un dzīvo šīs mūzikas dēļ. Tā viņam padodas un atrauj no domām par slimību.”
