VIDEO: Austris, kura dzīvību glāba ziedotāji un mediķi, kļuvis par muskuļotu vingrotāju un sporto arī Covid-19 laikā

Ar personīgajiem sasniegumiem fitnesā Austris ik pa laikam dalās sociālajos tīklos. Jauns.lv vērsās pie puiša, aicinot izstāstīt, kā no rehabilitācijas un treniņiem slimnīcā, fizioterapeites pavadībā, pašmācības ceļā nonācis līdz ielu vingrošanai.

Fiziskie treniņi sākušies jau īsi pēc operācijas

“Patiesībā vēl pirms operācijas es jau biju pievērsies aktīvam dzīvesveidam. Tas viss sākās ar domu, ka varbūt fiziskas aktivitātes palīdzētu man izveseļoties, jo biju dzirdējis stāstus, ka citiem tas ir palīdzējis. Tad nu vēl slimībai neesot tik akūtā stāvoklī, es konsultējos ar ārstu, kas mani iedrošināja un deva zaļo gaismu. Tā es sāku ar skriešanu. Skrēju daudz, un man patika to darīt. Un diezgan ātri nonācu līdz līmenim, kur vienkārši skriet kļuva garlaicīgi un vajadzēja kaut kā to visu novest līdz nākamajam līmenim. Nolēmu pieteikties Rīgas pusmaratonam, un tas arī bija mans nākamais līmenis. Trenējos un regulāri skrēju un beigās arī pusmaratonu pieveicu,” stāsta Austris.

Vienā brīdī tomēr skriešanai nācies pielikt punktu tieši pieaugošo veselības problēmu dēļ.

“Tas mani pavisam no sporta neatturēja, jo arī braukt ar velosipēdu man patīk un tas tad bija daudz atbilstošāk manam toreizējam veselības stāvoklim. Šajā disciplīnā gan nekādu sacensību man nav bijis – tikai pašam ar sevi un laiku, kurā veicu konkrēto distanci. Tas viss līdz brīdim, kad organisms jau bija tik novājināts cīņā ar slimību, ka papildus slodze varētu radīt vēl lielākas problēmas,” piebilst puisis.

Austrim operācija tika veikta 2016. gadā, naktī uz 1. decembri. Tā, kā zināms, noritēja ļoti veiksmīgi un, kā apgalvo pats jaunietis, jau ceturtajā, piektajā dienā pēc operācijas pie viņa atnākusi fizioterapeite, lai palīdzētu atgūt spēju celties sēdus, sēdēt, stāvēt un staigāt.

“Mēnesi, ko pavadīju slimnīcā pēc operācijas, uztvēru ļoti nopietni un nerāvos pa visām varītēm mājās, bet maksimāli centos atgūties, esot ārstu uzraudzībā. Fizioterapeita treniņi bija katru dienu, un tos ar lielāko prieku un pilnu atdevi pildīju, jo mērķis bija – atgūt pilnīgu ķermeņa darbību pat uzlabot to. Pilnīga atgūšanās nenotika mēneša laikā, jo tomēr dziļas rētas dzīst ilgi, bet aptuveni pusgada laikā, es jau pie sevis nodomāju, ka varētu atsākt ar sportiskajām aktivitātēm,” stāsta Austris.

Līdz operācijas brīdim viņam visvairāk patikusi un padevusies skriešana, taču pēc operācijas situācija mainījusies: “Redzi, tā lielā rēta uz vēdera, kā arī saistaudi, kas ir zem ādas un kurus nevar redzēt, lika par sevi zināt skrējiena laikā. Sākumā domāju, ka tas ir tāds laicīgs diskomforts, kas noteikt pāries. Vēl, turpinot treniņus, ar fizioterapeitu runājām par šo lietu un īpašu uzmanību pievērsām vēderam un tā stiprināšanai, kā arī muskuļu pastiepšanai. Taču, šīs sāpes un diskomforts skriešanas laikā nepazuda. Tās gan samazinājās, un šobrīd skriet varu, bet vairs nav tāda atdeve un skriet nav tik ērti, kā tas bija agrāk.”

Velobraukšanas sezonai sākoties, Austris daudz vairāk laika ir pavadījis uz velosipēda. Šī fiziskā nodarbe viņam esot bijusi daudz pieejamāka, ērtāka un, ņemot vērā pārciesto operāciju un uzvarēto slimību, nav pārlieku noslogojusi organismu. Šādu izvēli atbalstījuši arī viņa dakteri.

Lai vienu reizi pievilktos, trenējas mēnesi

Šobrīd Austris ir pievērsies ielu vingrošanai. Ceļš uz to bijis visai vienkāršs, atzīst pats jaunietis.

“Mani neapmierināja mani personīgie velobraukšanas rekordi, un es vēlējos tos uzlabot. Sāku meklēt veidus, kā uzstādīt labāku laiku noteiktā distancē. Meklējot, nedaudz iedziļinoties šinī lietā, es noskaidroju, ka braucot ar velosipēdu ir ne tikai būtisks kāju spēks, bet arī ķermeņa augšdaļas stiprums ir svarīgs. Tanī brīdī es zināju, ka mana ķermeņa augšdaļa ļoti daudz atpaliek no tā, cik spēcīgas ir kājas pēc vairākiem gadiem, regulāri skrienot un braucot,” skaidro Austris.

“Tā es sāku ar pavisam vienkāršiem vingrinājumiem mājās. Tā pati pumpēšanās un vēl citi vingrinājumi, ko pildīju, ejot uz fizioterapijas treniņiem, kas neprasīja nekādu ekipējumu un bija iespējams pildīt mājas apstākļos. Pagāja vairāki ziemas mēneši regulāri trenējoties mājās. “YouTube” bija mans nākamais treneris, kas palīdzēja man pilnveidot savu nelielo vingrinājumu arsenālu uz nedaudz nopietnākiem vingrinājumiem. Pienāca agrs pavasaris, un es vēlējos piestrādāt pie savām pievilkšanās prasmēm. Jo pēdējo reizi kad to darīju, man nesanāca pat vienu reizi uzkratīties un dabūt zodu pāri stienim. Tik vājas tās rociņas bija! Pirmo reizi aizejot uz vietējo vingrošanas laukumu, manas spējas uz pievilkšanos nebija uzlabojušās. Pilnīga izgāšanās, bet tas mani neapturēja. Kaut arī es vispār nevarēju pievilkties, es šo visu uzdevumu sadalīju mazākos uzdevumos. Pirmais uzdevums bija karāšanās pie stieņa. Regulāri turpinot trenēties mājās un vingrošanas laukumā, es kļuvu stiprāks un pirmo reizi pievilkos pēc mēneša. Tad es sāku pamanīt, ka šie regulārie treniņi mājās un vingrošanas laukumā sāk dot redzamu rezultātu. Manas tievās rokas sāk apaugt ar masu, kaut kur tur arī tā “sešpaka” sāk paspīdēt. Nerunājot jau par pašsajūtu un pašapziņu, kas neiedomājami pieauga, kļūstot spēcīgākam,” piedzīvoto transformāciju apraksta Austris.

Ar ielu vingrošanu, regulāriem treniņiem viņš nodarbojas jau gadu un trīs mēnešus. Neizpaliek arī iepriekš minētā velobraukšana un skriešana, taču uz šīm lietām puisis koncentrējas mazāk.

Šobrīd Austra nedēļas treniņu plāns sastāv no četriem spēka treniņiem (vingrošanas laukumā un/vai mājās) un diviem kardio treniņiem.

Dakteri stingri piekodina – nedrīkst pārpūlēties

“Sākumā bija grūti, bet tajā pašā laikā es necentos uzkāpt Everestā nedēļas laikā! Turpināju regulāri trenēties, un rezultāts bija. Jau pēc pāris mēnešiem bija redzams, ka iepriekšējie uzdevumi, vingrinājumi sāk kļūt vieglāki. Tā, pakāpeniski pilnveidojot vingrinājumus un palielinot to slodzi, es paaugstināju šo iedomāto latiņu un uzstādīju jaunus mērķus,” par progresu turpina Austris.

“Dakteri jautā par slodzi, jo ir iespējams sevi izsmelt un pārpūlēties un tas var radīt liekas problēmas. Vēl jo vairāk manā gadījumā, pēc operācijas un turpinot lietot medikamentus, kas novājina imunitāti. Taču šis mans sports ir kā ceļojums un es to izbaudu un nesteidzos sasniegt augstāko rezultātu visīsākajā laikā. Šobrīd esmu stadijā, kur man ir tikai nepieciešams turpināt regulāri trenēties un uzstādītie mērķi tiks sasniegti. Šeit nav nekādu īsāko ceļu, šeit ir regulārs, nogurdinošs un pat smags darbs, kas atmaksājas veselībā kā fiziski, tā morāli un garīgi. Tad nu, kamēr es pārlieku nepārpūlēju sevi un sekoju līdzi savai pašsajūtai un veselības stāvoklim, dakteri ir mierā,” skaidro puisis.

Nu jau ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi, kopš Austris ir uzskatāms par veselu. Vislielākais un negatīvākais efekts, ko atstājusi smagā kaite, esot jūtams skriešanas laikā.

“Pārējās sporta disciplīnās praktiski nav jūtams slimības vēstures iespaids, bet, ja ir, tas ir pavisam niecīgs un netraucē turpināt darboties,” viņš piebilst.

Covid-19 pandēmija un ar to saistītie, valstī ieviestie ierobežojumi, bez šaubām spēlē lielu lomu arī Austra dzīvē.

Viņš pats uzskata, ka ir ierindojams riska grupā, tamdēļ skrupulozi ievēro ārstu norādes, vienlaikus gādājot par to, lai ārkārtējie apstākļi neatņemtu viņam iespējas uzturēt un uzlabot fizisko formu.

“Dakteris man vienkārši ieteica ievērot uzstādītos ierobežojumus un būt piesardzīgam. Esmu pārliecināts, ka imūnsupresantu [imunitāti vājinošus medikamentus] lietošanas dēļ, ierindojos riska grupā. Es gan necenšos būt varonis un ievēroju ārstu norādījumus. Attiecībā uz sportu šajā laikā – man nekas nemainījās. Turpināju sportot mājās un iet uz vingrošanas laukumu, tikai stieņus pirms tam nodezinficēju un treniņi notika pilnā sparā,” par dzīvi Covid-19 laikā stāsta Austris.

“Nevaru izniekot savu otro iespēju”

Kā galveno ieguvumu treniņos Austris min pašpārliecinātību – pārliecību par sevi, savām spējām un spēku.

“Protams, neizpaliek arī ar acīm saskatāmi ieguvumi – izteikts ķermeņa muskuļu masas pieaugums, “sešpaka”, pleci, bicepsi un tricepsi, muguras muskuļi. Lielākā atziņa: šī nav sacīkste uz laiku, bet gan ceļojums mūža garumā. Ceļojums, kura laikā es turpinu iepazīst sevi, savas robežas, pilnveidojot un attīstot to, ko Dievs man devis. Galvenā atslēga paliekošam rezultātam ir regularitāte un pareiza pieeja. Bez šiem diviem nav iespējams sasniegt labu rezultātu, savu mērķi kopumā un tas neattiecas tikai uz sportu vien, bet uz dzīvi kopumā,” prāto puisis.

Bez sporta, Austris ikdienā atvēl laiku mācībām, konkrēti, programmēšanas apgūšanai un dažādām citām aktivitātēm.

“Garlaicīgi nav. Esmu ļoti priecīgs, ka veselība ir labā līmenī. Varu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un sasniegt jaunus augstumus. Līdz mūža beigām esmu pateicīgs katram, kas ir man palīdzējis dzīves grūtākajos gados. Tas, kas ir noticis, ir kaut kas, kas ik dienas par to atgādina un nekad netiks aizmirsts. Tā nu es nevaru izniekot savu otro iespēju, bet vēl jo vairāk vēlos to izmantot pilnā mērā un dalīties šinīs sasniegumos ar citiem,” par līdzcilvēku palīdzību pateicas Austris.

Par Austra cīņu ar slimību:

Austra veselības problēmas sākās pirms deviņiem gadiem, 2008. gadā, kad viņam konstatēja žultsvadu sašaurinājumu – slimību, ar kuru komplektā nāk virkne citu kaišu.

Slimība progresēja un, lai dzīvotu, vienīgā iespēja bija aknu transplantācija.

Vēl tā gada vasaras vidū Austrim Latvijas Republikas Veselības ministrija (VM) rakstiski apsolīja valsts apmaksātu aknu transplantāciju ar 2017. gada 1. janvāri, jo tā paredzēja pieņemtie Ministru kabineta (MK) noteikumi, ko parakstījusi arī veselības ministre Anda Čakša.

Taču septembrī tika izdoti jauni MK noteikumi Nr.642, kas jau tā attālo termiņu pārbīda vēl gadu tālāk – uz 2018. gada 1. janvāri.

Ministrijā gan toreiz informēja, ka politiskais lēmums par valsts apmaksātas aknu transplantācijas iekļaušanu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstā tika pieņemts iepriekšējā veselības ministra Gunta Belēviča laikā, bez nepieciešamā finansējuma nodrošinājuma šāda pakalpojuma apmaksai.

„Papildu līdzekļi nozares budžetā nav piešķirti ne pašas transplantācijas operācijai, ne arī turpmākai pacientu aprūpei pēc operācijas, kas ietver, piemēram, kompensējamo medikamentu nodrošinājumu, izmeklējumu veikšanu, ārstu konsultācijas,” 2016. gadā portālam Jauns.lv pauda VM komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders.

Taču, tā paša gada oktobrī četru dienu laikā ziedojumu veidā tika savākti 50 000 eiro, kas ļāva apmaksāt nepieciešamo ķirurģisko procedūru gadījumā, ja uzrastos donors.

Par to Austris savulaik teica: „Tas ir brīnums man, manai ģimenei un, domāju, arī citiem!”

Pēc kāda laika puisim donors arī atradās un operācija tika veikta Tartu slimnīcā.