Cilvēki izolācijā skatās daudz pornogrāfijas. Kā tas ietekmē mūsu smadzenes?

Izdevums “Snob.ru” publicējis fragmentu no Londonas Universitātes koledžas psiholoģes Jūlijas Šavas grāmatas “Ļaunuma psiholoģija: kāpēc cilvēks izvēlas tumšo pusi”, kurā izskaidrots tas, kā pornogrāfijas skatīšanās var ietekmēt mūsu smadzenes.

Pornogrāfiska rakstura materiālu patēriņu bieži pavada kauna sajūta. Vieglāk nekļūst, jo daudzi cilvēki pornogrāfiju uzskata par ļaunuma un sociālu problēmu avotu. Mīti par to, ka masturbēšana izraisa aklumu un citas kaites, jau sen izplatās noteiktās aprindās.

Vai pornogrāfijas skatīšanās, kurā pieauguši cilvēki pēc abpusējas piekrišanas nodarbojas ar seksu, ir normāla seksuālās dzīves sastāvdaļa? 2007. gada pētījumā atklājās, ka 66% vīriešu un 41% sieviešu vismaz reizi mēnesī to dara.

Psiholoģe grāmatā norāda, ka pētniecībā jūtams spēcīgs aizspriedums, jo daudzi šķietami uzskata, ka pornogrāfijai ir jābūt sliktai, un tam ir zinātnisks pierādījums. Piemēram, Semjuela Perija un viņa kolēģu pētījums parāda, ka pornogrāfijas skatīšanās var palielināt šķiršanās risku.

2016. gadā veikto pētījumu metaanalīzē pētnieks Pols Raits un kolēģi zīmē drūmu ainu par pornogrāfijas skatīšanās saistību ar seksuālu agresiju. Viņi apskatīja 22 valstu pētījumus un secināja, ka jautājums, vai pornogrāfijas patērēšanai ir droša korelācija ar seksuāli vardarbību uzvedību, aizvien ir diskutabls, tomēr viņu darba rezultāti liek nojaust, ka pornogrāfijas patērēšanai ir saistība ar seksuālu agresiju vairākās valstīs, un tas attiecas kā uz vīriešiem, tā arī uz sievietēm. Visvairāk šī saikne apstiprinājās verbālas, nevis fiziskas seksuālas vardarbības kontekstā. Izrādās, ka tie, kuri vairāk skatījās pornogrāfiskus video, uzrādīja lielāku noslieci uz verbālu agresiju seksuālās situācijās. Eksperti arī atrada ciešu saikni starp agresiju un “smago” pornogrāfiju. Tas gan nenozīmē, ka pornogrāfijas skatīšanās padara mūs agresīvus, bet gan norāda uz to, ka tie, kuri to skatās, kopumā savāca vairāk punktus agresijas līmeņa novērtēšanas skalā, salīdzinot ar tiem, kuri to nedara.

Pētnieki Simone Kūns un Jirgens Galinats nolēma noskaidrot, kuras smadzeņu zonas ir saistītas ar šo video skatīšanos, kā arī uzzināt par iespējamu agresijas saistību ar pornogrāfisku materiālu patērēšanu. Autori 2014. gadā publicētajā rakstā vēsta, ka pornogrāfijas patērēšana ir saistīta ar atalgojuma meklēšanu, jaunu sajūtu lūkošanu, kā arī atkarīgu uzvedību. Cilvēkiem patīk sekss, tas mūsos jau ir “iekodēts”. Mums patīk nodarboties ar seksu, domāt par to un skatīties uz to. Pornogrāfija, līdzīgi kā narkotikas, sniedz mums ātru baudu.

Jebkurš atalgojuma veids – ēdiens, narkotikas, mīlestība vai pornogrāfija, potenciāli var mainīt sistēmu, kas atbildīga par baudu un gandarījumu. Bieža šīs smadzenes daļas aktivizēšana var novest pie tā, ka atalgojums ātri zaudē savu pievilcību. Autori norāda, ka tiek pieņemts – ir iesaistīti adaptīvi procesi, kuru ietekmē smadzenes sāk vājāk reaģēt uz pornogrāfiju. Tas nozīmē – jo vairāk mēs skatāmies pornogrāfiju, jo mazāk efektīvi tā mūs ietekmē. Pornogrāfijas skatīšanās var izraisīt atkarību un kā jau ar jebkuru atkarību – jo vairāk mēs patērējam “vielu”, jo lielāka deva mums ir nepieciešama vēlamā rezultāta iegūšanā gan piesātinājuma, gan daudzuma ziņā.

Pētnieki uzskata, ka bieža smadzeņu daļas aktivizēšana, ko izraisa pornogrāfijas skatīšanās, var novest pie iesaistīto smadzeņu struktūras nodiluma un radīt lielāku vajadzību pēc atalgojuma sistēmas ārējās stimulācijas, kā arī tendences atrast jaunus un ekstrēmākus seksuāla satura video. Tas var nozīmēt to, ka ar laiku mums sāks vajadzēt neparastākus materiālus, un mēs varam sākt meklēt tādus video, kuru skatīšanās un ražošana ir aizliegta.

Tomēr grāmatas autore norāda, ka šis “slidenā ceļa” arguments nav precīzs, jo arī regulāra dzeršana nenozīmē, ka cilvēks kļūs atkarīgs no heroīna, tāpat arī regulāra šādu video skatīšanās, kur ir redzams sekss ar abpusēju piekrišanu, nenozīmē, ka cilvēks sāks skatīties pornogrāfiju ar spīdzināšanas elementiem. Daži no mums var iet šo ceļu, taču vairums to nedarīs. Pētnieku Kūna un Galianta veiktajā pētījumā bija atlasīti vīrieši, kuri vidēji pornogrāfiju skatījās četras stundas nedēļā, taču kāds tad ir pārmērīgs šāda rakstura video patēriņš? Četras? Desmit vai divdesmit stundas? Un kad rodas kaitējums? Dot atbildi uz šo jautājumu esot teju neiespējami, jo jebkurā gadījumā tā, visdrīzāk, nebūs izsmeļoša.

Pētnieki arī secina – ir iespējams, ka nevis pornogrāfija izmaina smadzenes, bet smadzeņu īpatnības maina to, kā katrs no mums raugās uz pornogrāfiju. Bet iespējams, ka patiesība ir gan vienā, gan otrā apgalvojumā. “Pornogrāfija vairs nav parādība, kas attiecas uz mazākumu, tas ir masveida fenomens, kurš ietekmē mūsu sabiedrību,” norāda pētnieki. Un tomēr šis fenomens ir lielā mērā neizskaidrots.

Tikai tagad mēs sākam saprast, kā pornogrāfijas skatīšanās ietekmē cilvēkus. Mēs zinām, ka tam, ko cilvēks dara internetā, ir saistība ar to, ko viņš dara īstajā dzīvē, tomēr šī saistība ir vāja un sarežģīta. Daudzi no mums ir gatavi skatīties uz pretrunīgi vērtētu seksa veidu pornogrāfijā, bet nedarītu to reālajā dzīvē, kamēr daži var iesaistīties zemiskās seksuālās darbībās, vienlaikus noliedzot pornogrāfiju.

Par to, kāpēc cilvēki skatās pornogrāfiju, ir zināms maz. Daudzi no mums to skatās ne tikai, lai gūtu seksuālu baudu, bet arī mācību nolūkos vai ziņkārības dēļ. Tāpat ir zināms, ka pornogrāfijas skatīšanās var novest pie nereālistiskām seksuālām gaidām (tostarp apmulsumu par to, kā izskatās mūsu dzimumorgāni), tomēr, šķiet, pornogrāfijai var būt arī plusi. 2017. gadā pētnieces Kasandra Hese un Korija Pedersena uzzināja, ka viņu respondenti kopumā jutušies kā ieguvēji no pornogrāfijas skatīšanās, jo tā kaut kādā mērā izskaidroja kādu sarežģītu vai biedējošu pieaugšanas aspektu.

Medaļas otra puse

Bez pornogrāfijas skatītājiem ir otra medaļas puse – tās radītāji. Pornogrāfijas filmēšana rada daudzus ētiskas dabas jautājumus. Kā mēs zinām, ka cilvēki, kuri filmējas, ir devuši piekrišanu seksam? Vai mēs varam būt droši, ka aktieri ir pilngadīgi? Vai viņus uz filmēšanos nepamudināja sarežģīti dzīves apstākļi? Vai aktieriem ir jāveic obligātās veselības pārbaudes un vai viņiem obligāti jālieto prezervatīvs? Jautājumu ir daudz lielākoties tāpēc, ka pornoindustrijā iesaistītie slēpj faktus, bet pētījumu par pornogrāfijas radīšanu ir ļoti maz.

Vai pornogrāfiju būtu jāaizliedz? Vai tā ir jāpieņem? Daži pētnieki apgalvo, ka pornogrāfija būtu jāaplūko kā mācību materiāls un dzimumaudzināšanas speciālistiem būtu jākoncentrē uzmanība savās mācību programmās uz darbībām un izturēšanos tipiska dzimumakta laikā. Tas palīdzētu cilvēkiem ne tikai izprast seksuālo attiecību realitāti, bet arī ļautu ar lielāku pārliecību izpētīt sevi un savus seksuālos partnerus.

Autore norāda, ka sabiedrībai būtu mazāk jākaunas par tādas pornogrāfijas skatīšanos, kur redzami pieauguši cilvēki, kuri nodarbojas ar seksu pēc abpusējas piekrišanas. Tieši pretēji, šis materiāls būtu jāizmanto kā iemesls sarunām par seksualitātes reālijām, tostarp seksuālu izvirtību, kā arī, ko darīt tad, ja mūs uzbudina aizliegtais saturs.