Vai ārsts drīkst atteikties ārstēt?
Mēs visi esam dzirdējuši par Hipokrata zvērestu, kuru jaunie ārsti nodod, saņemot diplomu, un tas uzskatāms par ārsta apņemšanos savā darbā ievērot ētikas normas atbilstoši savai profesijai.
Tajā ir arī šādi vārdi: “Mana pacienta veselība un labklājība man allaž būs vissvarīgākais. Es nepieļaušu, ka manu profesionālo pienākumu iespaidotu pacienta vecums, slimība vai nespēja, reliģiskā pārliecība, etniskā izcelsme, dzimums, pilsonība, politiskā piederība, rase, seksuālā orientācija, sociālais stāvoklis vai jebkādi citi apsvērumi.”
Ja ir draudi mediķa dzīvībai
Tomēr Hipokrata zvērestam nav likuma spēka, un Latvijā visu, kas saistīts ar ārsta darbu, nosaka Ārstniecības likums. Kādas ir situācijas, kad ārsts var atteikties pildīt savus pienākumus?
Minētā likuma 47. pants nosaka, ka “ārstniecības personai ir tiesības atteikt pirmo un neatliekamo palīdzību apstākļos, kas apdraud ārstniecības personas pašas dzīvību, kā arī tad, ja ārstniecības persona to nespēj veselības stāvokļa dēļ”.
Pie šādām likumā skaidri noformulētām situācijām noteikti var pieskaitīt arī reizes, ar kurām sastopas neatliekamās medicīniskās palīdzības un slimnīcu uzņemšanas nodaļu mediķi, kad viņiem jāaprūpē uz ielas atrastas personas alkohola vai narkotisko vielu reibumā. Nereti šie pacienti kļūst izteikti agresīvi, un ir bijušas situācijas, kad ārstiem ir jāsniedz medicīniska palīdzība saviem piekautajiem kolēģiem.
Var neārstēt, ja pats negrib
Likuma 42. pantā teikts: “Gadījumos, kad pacienta dzīvība nav apdraudēta, bet pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personu norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai un šādā veidā tieši ietekmē konkrētas slimības ārstēšanu, ārstam ir tiesības atteikties no turpmākas pacienta ārstēšanas.”
Tas var notikt, piemēram, gadījumā, ja pacients slimnīcā ārstējas no plaušu karsoņa, bet tajā pašā laikā plānā halātā un čībās regulāri slapstās ārā uz ielas, lai uzsmēķētu. Arī alkohola lietošana kopā ar antibiotikām nav ieteicama. Vispirms šādu konfliktu jāmēģina atrisināt ar ārstniecības iestādes vadību; ja neizdodas, var vērsties kontrolējošajās iestādēs.
Kur sūdzēties
Veselības inspekcijas pārstāve Saiva Luste informē: “Ja nu pacients ir izpelnījies šāda veida atteikumu un tomēr uzskata, ka tas nav pamatots, to var risināt ar Nacionālā veselības dienesta palīdzību vai vērsties Veselības inspekcijā. Saņemot iesniegumu par atteikšanos ārstēt, inspekcija izvērtēs, vai personai ir nodarīts tiešs kaitējums ārstniecības procesam. Ja tāda nebūs, iesniegums nonāks atpakaļ Nacionālajā veselības dienestā.”
Nacionālā veselības dienesta pārstāve Sintija Gulbe stāsta, ka dienesta kompetencē būs situācijas, kas saistītas ar ģimenes ārstiem vai valsts apmaksātajiem pakalpojumiem: “Pie mums var vērsties tad, ja ārsts atsakās pierakstīt pacientu rindā uz valsts apmaksāto pakalpojumu, vai pēkšņi no viņa atsakās ģimenes ārsts vai arī nepamatoti atsaka uzņemt savā praksē.”
Situācija tiks izvērtēta, un jebkurā gadījumā pacientam piedāvās risinājumu. Ja nu ar ģimenes ārstu noticis strīds cilvēcisku iemeslu dēļ vai ir domstarpības par ārstniecības metodēm, labāk to atrisināt mierīgā ceļā. Ģimenes ārstu nomainīt nav grūti, tāpat arī panākt visas dokumentācijas nodošanu jaunajam ārstam.
Pie ģimenes ārsta
Ģimenes ārsts var atteikties cilvēku reģistrēt savā praksē divos gadījumos – ja pacienta dzīvesvieta atrodas ārpus ārsta darbības pamatteritorijas un ja ārsta pacientu sarakstā jau ir 1800 reģistrētu pacientu vai 800 bērnu.
Reģistrāciju nevar atteikt, ja pacients dzīvo viņa darbības pamatteritorijā vai šajā praksē ir reģistrēts pacienta bērns, vecāki vai laulātais.
Kā rāda pieredze un kontrolējošo institūciju statistika, tad gadījumi, kad tām būtu jāiesaistās šādu situāciju risināšanā tomēr ir visai reti.
Britu mediķi varēs neārstēt agresīvus rasistus
Lielbritānijas Nacionālais veselības dienests ieviesis jaunus noteikumus, atļaujot mediķiem atteikties apkalpot pacientus, kas pret viņiem raida rasistiskus, seksistiskus, homofobiskus un citus apvainojumus. Izņēmums ir situācijas, kad rupekļa dzīvībai draud briesmas. Līdz šim britu ārsti varēja nepalīdzēt pacientiem, kas uzbrūk viņiem fiziski. Tāpat tas attiecās uz verbālu jeb mutisku agresiju, kas tagad papildināta ar diskriminējošiem izteikumiem.
Pērn Lielbritānijā no uzbrukumiem cietusi ceturtā daļa mediķu, 14% no 569 000 aptaujāto – fiziski. Visbiežāk to piedzīvo neatliekamās palīdzības, psihiatrijas dienesta un invalīdu rehabilitācijas centru darbinieki. Latvijā mediķiem ir tiesības atteikt palīdzību apstākļos, kas apdraud viņu pašu dzīvību.
