Tas jāizlasa visiem! Dzintaru koncertzāles bijušais direktors stāsta, līdz kam noveda nevainīgas sāpes pakrūtē

„Draugi, kolēģi, līdzcilvēki!

Es nerakstu bieži, bet šoreiz saprotu, ka nedrīkstu klusēt, jo daudziem šodien var gadīties kas stipri līdzīgs un diemžēl ne tas patīkamākais. Kā arī nezinu, cik laika ir palicis, tāpēc vēlos izdzīvot to pilnvērtīgi. Tikai lūdzu to neuztvert kā palīdzības saucienu, jo palīdzēt var tikai pats sev un tad arī Dieva palīdzība Tev sekos. To rakstu, jo tas var notikt ikkatram no mums, arī tādām pāpārliecinātam vēža noliedzējam, kā man.

Un tā par visu pēc kārtas.

Esmu salīdzinoši kārtīgs pilsonis un cenšos reizi gadā nodot asins analīzes un apmeklēt ārstus, atzīstos pie ārstiem eju reti, reizi gadā pie ģimenes ārsta pēc norīkojuma uz analīzēm un reizes 3 nodot donora asinis.

Jau gadu, varbūt vairāk atpakaļ, naktī jutu spiedošas sāpes pakrūtē, vakarā pārēdos, protams bija manas domas, un nogāju virtuvē ieraut 15-20 gramu mārrutku uzlējumu, ko pats gatavoju, uzkodu maizes garoziņu un miegs atkal klāt.

Bet no janvāra vidus šīs spiedošās sāpes mani sāka piemeklēt katru nakti, no sākuma līdzēja kola, pēc tam jau bija jāķeras mezinam pie ragiem, bet naktī no 12. uz 13. martu uz stundu bija palīgs vārīts piens ar sodu un medu, bet tikai stundu.

No rīta kolēģis darbā silti ieteica atrast kobru, kuru nepatīkami, bet ļoti ieteicami ir pāris reizes gadā norīt. Es to pēdējo reizi darīju pirms 12 gadiem, tad viss bija kārtībā.

Šoreiz 13. marta piektdienā, lai arī datuma un dienas sakritība man ir laimīgākā diena manā mūžā, jo piedzima mana pirmā princese, mazmeitiņa.

Jā šoreiz man parādīja bildi ar lielu kuņģa čūlu, kurai pa vidu bija labi iekārtojies prāvs audzējs, kurš tomēr izrādījās visvienkāršākais vēzis.

Es, kurš 8 gadus ik rītus rija pa ķiploka daiviņai, neslimoju ne ar kādām gripām un pārējām saaukstēšanās slimībām, varēju no ledusskapja aukstu pienu dzert malkiem un joprojām to daru, biju pārliecināts līdz mielēm, ka tādus šis krabis nespēj sasniegt, jo ķiploks saskaldot vēža šūnas, tā vismaz biju lasījis kādā grāmatiņā, neizturēja kritiku.

Bet tā jau saka, ne viss, kas rakstīts uz žoga, ir patiesība...

Parasti es atļāvos ēst visu, ko sirds kāroja un maks atļāva.

Tā sākās mans ceļš cīņā ar šo gadsimta briesmoni laikā, kad visu pasauli arvien vairāk sāka pārņemt vēl viens briesmonis Covid-19.

Pēc laba drauga onkologa ieteikuma, tūlīt pat 16. martā biju pie ģimenes ārsta un lūdzu Zaļo koridoru uz onkoloģijas centru, 25. martā jau bija pilnīgi skaidrs, krabis jāņem ārā ar visu kuņģi. Paldies ārstējošā ārsta operatīvai rīcībai, un 2. aprīļa pēcpusdienā jau bija bez kuņģa kunga kopā ar visu krabi.

Paldies Visuaugstajam, mans optimisms arī šodien nav noplacis, tikai pastiprinājies un varu tagad droši teikt, cīņa tikai sākas, jo vēzis jau paspēja savas metastāzes ieripināt tālāk limfmezglos, to es pilnībā uzzināju vakar, cik tālu un kā saprotu, tad dziļi.

Un vienalga mana pārliecība par uzvaru nav ne pa mata tiesu mazinājusies.

Lai arī no 29. aprīļa jau nozīmēta ķīmijterapija, es jau iznākot no slimnīcas sāku lietot visu iespējamo tautas medicīnu, sāku ar čagu. Un interesanti, ka gadu atpakaļ, nejauši žurnālā izlasīju rakstu, kā kāda sieviete ar tautas līdzekļiem kopā ar ķīmijterapiju paglāba kolēģi no 4. stadijas, pilnīgi bezcerīgi visu iekšējo orgānu pārņemtu vēža metastāžu okupācijas.

Tātad viņu var pievarēt, protams 90% atkarīgs no katra psiholoģiskā stāvokļa, cik kurš no mums ir spējīgs cīnīties. Grību teikt, ka dzīvot bez kuņģa, vēl jau tikai divas nedēļas, ir tīri interesanti un nemaz nav briesmīgi, pat viegli, esmu par 10 kg vieglāks (no 84 uz 74), bet, ņemot vērā augumu 170, tad viss kārtībā.

Tātad, kā iznācu no slimnīcas, tā nākamā dienā kolēģi no darba man atveda bērza čagu, kuru pats arī pagatavoju un aktīvi lietoju, tāpat lietoju arī bebru dziedzeru uzlējumu un visu pārējo dabisko, kas nevar nogalināt mani, bet vēzim varbūt arī nepatīk.

Paldies ārstējošam ārstam, viņš neiebilst manām aktivitātēm, lai arī viņa attieksmē, kā jau ārstam ar lielu pieredzi, jūtama zināma skepse. Nevaru nepateikt vislielāko paldies onkoloģijas centra reanimācijas un nodaļas apkalpojošam personālam!

Laikā kad slimnīcā neielaiž nevienu apmeklētāju, es jutos aprūpēts un apmīļots, kā vistuvākais, vismīļākais radinieks, bet ar visu to viņas nespēja mani ilgāk tur noturēt kā 8 dienas, jo solīju, ka 9. aprīlī uz sieviņas dzimšanas dienu aizbēgšu vienalga, un, ņemot vērā manu labo kopējo stāvokli, izrakstīja oficiāli. Stāvoklis tiešām bija stabils, arī tagad viņš ir vairāk nekā stabils, lai arī esmu uz slimības lapas.

Un vēlreiz saku, ka rakstu ne tāpēc lai izstāstītu savu bēdu, bet, lai mūsu līdzcilvēki, kurus vēl nav aizķēris šis vēzis, tomēr tas nav izraut zobu, AIZDOMĀJATIES DRAUGI VISMAZ REIZI GADĀ PAR SAVU VESELĪBUun izejat pilnu veselības pārbaudi.

Pie jebkuras stipras un spēcīgas imunitātes un veselības, šodienas ķīmitizētajā pārtikas plūsmā, mūs var ķert da jebkurš krabis, covids, vai vēl kāds mutants, kuru pasaule vēl nepazīst.

Protams, neskatoties uz visu iepriekš stāstīto, ierastā dzīve turpinās, tikai citā ritmā un citā kvalitātē, bet arī pie tās esam spējīgi pielāgoties. Kas interesanti, enerģiju sevī jūtu divtik, nekā pirms operācijas, acīmredzot tas rupucis daudz ēd mūsu enerģijas.

Tikai žēl, ka šodien jāiztur šī karantīna un bērni, mazbērni retāk atļaujas iebraukt, jo mēs esam riska grupā un viņi rūpējas, lai mums neatnestu vēl kādu pārsteigumu, bet, kad vajag- palīdz.

Tad pie mūsu šodienas iespējām, lai arī neesmu foto mīlis, labāk izbaudu mirkļus tagad un uzreiz, šoreiz padalīšos ar emocijām par šīm septiņām dienām.

Protams, tās traģēdijā un lauztos likteņus ko tur satapu jums nerādīšu, šiem cilvēkiem ir daudz, daudz grūtāk,” secina Andrejs Kondratjuks, kurš dzīvesprieku, optimismu un ticību labajam nav zaudējis, neraugoties uz skaudro dzīves pārbaudījumu.