Sarunājam, ka mēs runāsim godīgi. Neizskaistinot sevi un notikumus. Arī es mēģināšu neizlikties par prokuroru vai advokātu. Tiesa, nekāda nozieguma jau nav arī bijis. Bija tavas bijušās sievas Rūtas apvainojumi par emocionālu un fizisku vardarbību, bija sabiedrības uzšūmēšanās un sadalīšanās divās nometnēs, tālāk bija ilga šķiršanās un nespēja mierīgi vienoties par mantu. Rezultātā tu paliki, kā pats saki, “ar pliku pakaļu” un sabiedrības attieksmes dēļ biji spiests aizbraukt no Latvijas. Tu devies uz Angliju, kur dzīvoja un strādāja tava draudzene Līva. Bet tagad tu esi Spānijā.

Jā, es tagad dzīvoju Spānijā – Andalūzijā. Pirmo gadu pēc aizbraukšanas no Latvijas nodzīvoju Anglijā. Tā kā Anglija izstājās no Eiropas Savienības, man nebija uzturēšanās atļaujas, es devos uz Spāniju – vienmēr par to biju sapņojis, patiesībā jau kopš bērnības. Ka kaut kad, vēlāk… Mans mīļākais koks vienmēr bijis olīvkoks, nevis ozols. Fonā man visu laiku bija domas par Spāniju. Esmu to manifestējis ļoti daudzus gadus. Tagad es te dzīvoju, no savas terases skatos uz jūru. Manā reģionā aug nispero auglīši. Vai zini tādus? Te ir vienīgā vieta Spānijā, kur ir subtropu klimats un aug nispero. Tā ir Japānas plūme – ar četriem kauliņiem, veselīgākais auglis pasaulē. Tie augļi ir diezgan dārgi, viens maksā ap eiro. Ciematiņš, kurā dzīvoju, tikai ar to nodarbojas – ar tropiskajiem augļiem. Plus vēl te ir mango un avokado audzes. Te ir džungļu sajūta, un man jau no bērnības gribējies dzīvot tādā vietā. Kalnu ciematiņā ar skatu uz jūru.

Un ko tu tur dari? Nevar jau tikai avokado, mango un plūmītes ēst – nauda arī jāpelna.

Man ir daudz vietējo draugu, cik nu mēs te vispār esam tādā mazā ciematā. Pāris dienu braucu palīgā viņiem vākt augļus – nispero, olīvas –, tīri lai izzinātu, kā tie aug un uzvedas. To daru sava prieka pēc, un par to mani jauniegūtie spāņu draugi iedod kaudzi ar mango, avokado. Tāda meditācija un laba enerģijas apmaiņa, teiksim tā. Es kā zemnieka dēls daudz zinu par zemes lietām, mani interesē izpētīt vietējos kultūraugus. Plus man ir ideja, nu, protams, ka man ir ideja! (smejas) Mēģināju izvārīt nispero zapti, sanāca baigi labā. Mums te ir osta, un man prātā ienāca ķecerīga doma – varbūt pavasarī nispero augļus eksportēt uz Latviju? Esmu iepazinies ar olīveļļas ražotājiem, arī par to domāju. Mani vienmēr ir interesējusi komercija, man tas patīk.

Kas tevi tagad saista ar Latviju? Izņemot atmiņas un plānus par augļu eksportu.

Vienīgais, kas mani saista ar Latviju, ir bērni, mana māte, tēvs, ome un vecāmamma, manas māsas, abi švāģeri un daži draugi.

Es nupat atcerējos – tu taču arī Latvijā kaut ko lielos apmēros audzēji.

Tās bija kliņģerītes. Es biju Latvijā lielākais kliņģerīšu audzētājs, pēc tam Gundegas Skudriņas bijušais vīrs arī sāka audzēt. Man patīk darīt kaut ko foršu, un, ja tas vēl ir labi veselībai, vispār super! Bet kliņģerīšu projektu esmu atstājis pensijas fāzei – kliņģerītes ir vecākais ārstniecības augs, zināji? Romieši, cīņās ejot, brūces dziedēja ar kliņģerīšu ziedi. Es taču pat esmu rakstījis Gundai Reirei, Valsts prezidenta kancelejas vadītājai, ka Latvija varētu būt lielvalsts ārstniecisko augu audzēšanā, ražošanā, pārstrādāšanā utt. Nav jādomā deviņas matemātikas, nav mums ne naftas, ne gāzes, mums ir meži un ārstnieciskie augi. Man joprojām galvā ir shēma. Viensētā dzīvo latvietis. Viņam ir 5 hektāri zemes. Šajā laikā ar 5 hektāriem neko nenopelnīsi, iesēsi graudus, nu kāda tur būs peļņa, izdzīvot nevarēs. Ja no hektāra var nopelnīt X summu, tev jāpanāk, ka no hektāra var nopelnīt 20 tūkstošus. Ja tev ir 5 hektāri, tas būtu 100 tūkstošu apgrozījums. Un tev jādomā, izejot no šādiem aprēķiniem. Man sanāk, ka tieši ārstnieciskie augi ir tas, kas varētu strādāt. Būtu jāizstrādā sistēma, kas jāaudzē, kurš pārstrādā, kurš dara to un to... Bet neviens jau to negrib darīt un arī nesaprot. Kurš politiķis Latvijā saprot kaut ko no tādām lietām?

Tu tagad vairāk domā par augiem vai par mūziku?

Es šajā laikā ļoti daudz esmu apceļojis Spāniju, Angliju un Maroku. Godīgi sakot, nekad mūžā neesmu lidojis un ceļojis tik daudz kā tagad, kad man ir plika pakaļa un patiesībā vispār gandrīz nemaz nav naudas. Ir viena doma, ko es gribu īstenot, un es to izdarīšu un attīstīšu. Tātad – man vienmēr ir patikuši cilvēki. Divus gadus esmu nodzīvojis tā, ka apkārt gandrīz nav cilvēku, blakus ir tikai mīļotais cilvēks. Tagad esmu izdomājis, ka ar to cilvēkmīlestību, kas man ir, es varētu vadāt tūristus pa paša izstrādātiem maršrutiem. Teiksim, tu atbrauc pie manis uz nedēļu vai mēnesi, mēs katru dienu darīsim kaut ko citu, un visu laiku būs interesanti. Ceļošana ne pa tūristu vietām. Man te ir māja, ko nopirka mana mamma, – normālai kompānijai te būtu, kur palikt. Mans sapņu scenārijs: tu ielido Spānijā, es tevi sagaidu, tu smuki iekāp busiņā, es tev iedodu vīna gāzi, un mēs braucam. Pēc tam es jūs smuki aizvestu atpakaļ uz lidostu.

Zini, neslēpšu – es sākumā biju ļoti nobijies. Ļoti, ļoti. Ko man tagad darīt? Viss, ko es mīlu, – man tā vairs nav. Man nav darba, ko darīju 25 gadus, nav mūzikas. Man nav ģimenes, nav bērnu. Un tad man atnāca ideja – braukt un ceļot kopā ar cilvēkiem, kuri to grib ar mani kopā darīt. Zinu, ka tā nav nekāda ģeniālā ideja, bet tā ir ļoti piemērota man.

Tagad tu galīgi neizskaties nobijies par nākotni. Bet no kā tu dzīvo, es tāpat nesapratu… Kad ciemos atbrauc draugi, mēs taču no viņiem naudu neprasām.

Kad atbrauc draugi, viņi piepērk pilnu ledusskapi, par ko viņiem liels paldies. Un draugi parasti uzkavējas labu laiku, attiecīgi arī paši nosedz savas izmaksas. Tepat netālu dzīvo mans draugs Luijs Fonteins. Viņš ir uztaisījis viesnīcu, es viņam šo to piepalīdzēju. Mēs kopā aizbraucām uz Maroku iegādāties viesnīcai mēbeles, gleznas un visu pārējo, un tur mēs arī gandrīz palikām – diezgan traki mums gāja. Par to Sandijs Semjonovs taisa filmu, tāpēc vairāk nestāstīšu. Vasarā es piepalīdzēju Fonteinam ar viņa viesnīcas jautājumiem, jo viņš pats bija aizlidojis uz Dāniju. Es arī mēdzu uzspēlēt kopā ar Fonteinu, bet tagad pusotru mēnesi neesam tikušies.

Man ir liels un priecīgs notikums – esmu sācis rakstīt mūziku filmai. Tā uzņemta Spānijā, saucas Magdalēna. Ļoti skaista, romantiska pilnmetrāžas filma. Esmu sakomponējis mūziku jau 40 minūtēm. Plus man ir viens biznesa partneris, ar kuru mēs “kustinām” nekustamos īpašumus. Agrāk es Latvijā daudz nodarbojos ar nekustamajiem īpašumiem, pats attīstīju, visu ko esmu darījis. Un nu būvniecība atkal atgriezusies manā dzīvē. Es daudzos virzienos mēģinu rosīties. Beidzot esmu spējīgs to darīt. Jo nu… Pirmais gads pēc aizbraukšanas no Latvijas bija drausmīgs.

Kuros laikos tad tev bija būvniecība?

Man bija gadi divdesmit. Es uztaisīju būvniecības biznesu, lai ātri pats nopelnītu savai pirmajai mājai. Tas bija krīzes laikā – 2007. gadā. Nopelnīju sev māju un pārdevu to biznesu. Tagad es atkal sāku kustēties šajā jomā. Tie nav miljonu īpašumi, tajā segmentā, kur Versace lampas interjerā, es neorientējos. Es saprotu, cik maksā uzbūvēt māju, bet tās emocijas, ko tur vēl klāt par miljonu saliek, – to es nesaprotu. Es varu dabūt māju ar skatu uz jūru par 50–100 tūkstošiem. Varu atrast lētus īpašumus 40 minūšu brauciena attālumā līdz Granadai vai stundas braucienā līdz Malagai.

Filma, mūzika, viss man ir, esmu iekārtojis arī studiju un darbojos. Plus vēl Granadā ir divas vietējās grupas, kuras grib ar mani kopā spēlēt. Ir idejas par Ryga dziesmām spāņu valodā. Droši vien mēs arī kaut kad spēlēsim kopā, bet tagad man bišķiņ pietrūkst laika, jo jāpabeidz tā mūzika filmai. Un ir viens noslēpums, ko vēl nevaru atklāt. Pirmajā adventē man bija zvans no Latvijas – no viena ļoti, ļoti zināma mūziķa.

Kaupers, Dons vai Busulis?

Es zināju, ka tu tā teiksi. Bet es vēl nevaru par to stāstīt. Viņš zvana un jautā, vai es būtu gatavs bungas spēlēt. Bāāc! Man tas emocionāli izšāva korķus. Jo es zinu, ka tās ir lielās zāles un lielie koncerti. Esmu iesācis lietas šeit, beidzot kaut kur virzos, kaut ko sāku darīt. Bet… Es taču visu dzīvi esmu bijis uz skatuves. Stāsts pat nav par to, vai es pēc tās ilgojos, bet tā tik ilgi bijusi mana dzīve. Un pēkšņi tāds piedāvājums. Nu tā, ka pavilka uz asariņu. Zvanīju videozvanā savam draugam Arnim Bikšum, un viņam arī klausoties asariņa tecēja.

Tu teici jā vai nē?

Protams – jā!

Un tāpēc tev būs jāpamet Spānija?

Nē, tie ir lielie koncerti, un jāieraksta albums. Es atlidoju, mēs izbraucam tūri, un es lidoju atpakaļ uz mājām. Latvijā man pat vairs nav vietas, kur palikt. Protams, es varu palikt pie mammas, bet tagad manas mājas ir šeit – Spānijā.

Es te mēģinu par jūtām, bet tu man stāsti praktiskas lietas. Ejam nu pie jūtām. Latvijā tu biji slavenība, tagad tu dzīvo mazā ciematā – neviens nezina, kas tu esi. Kā tu par šo jūties?

Īstenībā visi vietējie zina, kas es esmu. Izpētījuši, noklausījušies dziesmas, es te skaitos mākslinieks. Bet es nekad neesmu juties baigā slavenība. Vienmēr esmu bijis vienkāršs, nekas man nav sakāpis galvā. Vienmēr biju tāds praktiskais latvietis paralēli rokmūzikai. Vienkārši ir kaut kādi notikumi, kas mani kā petardi uzšauj gaisā. Un es tur vairs neko nevaru izdarīt. Vai kāds par Mārci Judzi runātu, ja es nebūtu uzsācis attiecības ar Irinu Maliginu? Ja viņa nebūtu miljonāra meita, nevienam tas vispār neinteresētu. Cilvēkiem vienkārši patīk skaitīt citu naudu. Kā teica mans onkulis: tur, kur Judzis, vienmēr salūts šaujas.

Tā dzīve man ļoti patika. 25 gadus es biju Dzelzs Vilkā. Mēs ar Kaukuli dzīvojām vienā dzīvoklī. Mums nebija, ko ēst, mana mamma deva naudu, par to naudu mēs abi dzīvojām. Jātaisa ieraksti, bet naudas nav, Mārcis atkal paņem naudu no mammas un samaksā par studiju. To nevar nosaukt par biznesu, tā bija nenormāla mīlestība pret mūziku un to, ko mēs darām. Cilvēki pārmeta, ka Jurka šķībi dzied, mēs jau paši to arī jutām. Bet ticējām rokenrolam un sev un teicām: tas ir mūsu stils! Krūtis uz priekšu, un mēs bijām vislabākie, tā mēs visu sitām ārā, tas bija smags darbs bez naudas, bez nekā. Vismaz pirmie pieci gadi. Mēs to darījām, tāpēc ka ticējām. Un sasniedzām visu, ko sasniedzām. Nav tā, ka Dzelzs Vilks ir Juris Kaukulis. Mēs visi to darījām. Finansiāli varbūt mēs ar Juri vairāk to pasākumu vilkām. Bet tā izveidojās par foršu lietu, izauga un attīstījās spēcīga grupa, kas arī ļoti labu naudu pelnīja. No sākuma mēs bijām muļķi, kas pat nemāk sniegt intervijas, vispār nemāk runāt. Tādi padumji, naivi un sirsnīgi džeki no Mālpils ar ļoti lielu kāri uz rokenrolu. Mēs to pacēlām, mums izdevās. Un es jutos ļoti dīvaini, ka džeki atstāja mani bēdā, kad notika tas viss vājprāts. Viņi taču zināja pilnīgi visu, kas tur notiek un nenotiek, viņi zināja manu un tās situācijas asinsainu.

Visu interviju lasi janvāra Jauns OK numurā!

Vēl janvāra žurnālā lasi interviju ar televīzijas un radio dīvu Sandu Dejus. Intervijā viņa stāsta par izdegšanu, mieru un lielajiem dzīves mērķiem. Šomēnes žurnālā arī raksts par atlaišanas mākslu - kā atvadīties no pārslogota kalendāra, pārlieku lielām apkārtējo gaidām un attiecībām, kas vairāk atgādina slogu kā atbalstu. Veselības rubrikā - perimenopauze. Tā šobrīd ir kļuvusi par karsto atslēgvārdu sabiedrībā - par to iznāk vairākas jaunas grāmatas, un tēma, kas vēl pavisam nesen dzīvoja galvenokārt ginekologu kabinetos, beidzot ir iznākusi dienasgaismā. Žurnālā lasi ginekoloģes Katrīnas Puriņas-Libertes rakstu par to, kā atpazīt pirmās pazīmes un kā sev palīdzēt, lai jaunais posms nāk ar apzinātu sagatavošanos. Un, protams, jauns gads prasa arī svaigu skatu uz stilu: modes prognoze 2026. gadam iepazīstinās ar galvenajām tendencēm, kas noteiks stila virzienu turpmākajos mēnešos.

Citi šobrīd lasa

Mārcis Judzis 40 gadu vecumā zaudēja visu: “Manas mājas tagad ir Spānijā”

“Mēs pēc viņas ļoti ilgojamies!” Ko par traģēdiju saka Kuldīgā bojāgājušās skolnieces klasesbiedrenes

Šādu atpūtu mēs nevaram atļauties: kāpēc Latvijas darba devēji pieprasa pārskatīt svētku dienas

"Dzemdēja stāvus, medmāsa knapi noķēra bērnu": kas notika Novokuzņeckas dzemdību namā, kur pēkšņi nomira deviņi jaundzimušie