Latvijā kritiski trūkst medicīnas māsu
Māsu skaits Latvijā uz 100 000 iedzīvotājiem ir par 42% mazāks nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs, turklāt aptuveni 40% strādājošo māsu ir pirmspensijas vai pensijas vecumā, informēja Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes dekāne Inga Millere.
Millere klāstīja, ka Latvijā ir tādas slimnīcu nodaļas, kur viena māsa aprūpē 40 līdz 60 pacientus, bet atsevišķos stacionāros - pat 80 pacientus, tajā pašā laikā Eiropā ir viena māsa uz četriem līdz astoņiem pacientiem. "Skaidrs, ka kaut kas paliek līdz galam neizdarīts, jo reāli nevar paspēt visu paveikt, tādēļ cieš aprūpes kvalitāte," māsu darbu latvijā raksturoja Millere.
Ņemot vērā, ka tikai puse māsu Latvijā strādā savā profesijā, ja tiktu sakārtots algu jautājums, pieaugtu arī māsu motivācija strādāt savā profesijā, uzskata profesore. Tāpat priekšā esot liels darbs sabiedrības stigmu izskaušanā, kas māsu uztver kā palīgu, kā pakļautu profesionāli, nevis profesionāli, kas pats pieņem lēmumus, uzskata Millere.
Pēc profesores paustā, mūsdienās māsas profesija ir ieguvusi pilnīgi citu vietu veselības aprūpes sistēmā - to zināšanas un kompetences ļaujot vadīt aprūpes procesu un nostāties līdzās ārstam kā vienlīdzīgai kolēģei, nevis tikai kā ārsta norādījumu veicējai.
Veselības ministrijas (VM) darba grupa piedāvā jaunu māsas standartu, kurā būs skaidri definētas arī jaunās kompetences, kas atbildīs Eiropas direktīvai. Tas nozīmē, ka, sākot ar 2022.gadu, māsas profesiju varēs apgūt tikai profesionālā bakalaura studiju programmā. Šis VM konceptuālais ziņojums "Par māsas profesijas turpmāko attīstību" Ministru kabinetā tika apstiprināts 2019.gada oktobrī.
Millere norādīja, ka pašreizējie izglītības līmeņi un kompetences vienā profesijā daudziem rada neizpratni, kā arī apgrūtina veselības aprūpes darba organizāciju. Turklāt līdz šim katrai māsai bija relatīvi šaura specializācija, līdz ar to tad, ja, piemēram, operāciju māsa gribēja mainīt darbu un iet strādāt ķirurģijā vai ambulatorajā aprūpē, viņai bija atkārtoti jāstudē. Jaunais modelis piedāvā vienu izglītības procesu un lielāku mobilitāti darba tirgū, uzskata profesore.
Tomēr vecmātes profesijā patlaban ir līdzīga situācija, tāpēc Millere cer, ka drīzumā arī šīs profesijas līderi virzīs līdzīgas pārmaiņas.
Profesore prognozēja, ka nākotnē māsai būs plašākas zināšanas un kompetence, kas pašlaik Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir ļoti nozīmīgi. Jaunā kompetence paredzēs, ka māsa ir apguvusi prasmi pieņemt patstāvīgi lēmumus, kas skar pacienta aprūpi, uzsvēra Millere, norādot, ka daudzās attīstītās valstīs māsām ir piešķirtas tiesības izrakstīt medikamentus.
Millere Rīgas Stradiņa universitātē strādā deviņpadsmito gadu. No 2012. līdz 2014. gadam viņa bija Māszinību fakultātes dekāne, bet kopš 2014. gada viņa ir Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes dekāne, kur izglītību iegūst topošās māsas un vecmātes, kā arī uzturzinātnes, veselības sporta, veselības psiholoģijas, supervīzijas, sabiedrības veselības un sociālā darba speciālisti.
