"Ja nebūtu atklājis šo metodi, es jau būtu miris vai cietumā!" - elpošanas guru par alternatīvu veidu, kā sevi izārstēt

Kad Metjū Donači bija jaunāks, viņš domāja, ka nonāks cietumā vai pirms laika kapā, jo viņā mājoja milzīgas dusmas, depresija, trūka pašcieņas un bija sliktas attiecības ar apkārtējiem. Bērnībā Metjū bija pārcietis vardarbību, un viņš vienkārši netika galā ar šo pieredzi. Vēlāk viņš saprata, ka uzvedības traucējumi, kas viņam kā bērnam bija konstatēti, bija parasts mēģinājums pievērst sev uzmanību. Taču negatīvais scenārijs, ko bija radījuši pāridarītāji, realizējās – Metjū dzīve kļuva nekontrolējama.

Viņš katru dienu bija dzirdējis pazemojošas piezīmes un frāzes, piemēram, “Tu neesi pietiekami labs, tu nekad neko nesasniegsi” vai “Neviens tevi nekad nemīlēs”. Tās atbalsojās viņa galvā un iesprostoja nomācošā ciklā, kurā toksiskas attiecības mijās ar strupceļā nonākušiem darbiem. 

“Es domāju, ka nevienu es neuztraucu, un tāpēc arī pats par sevi nerūpējos,” tagad saka 39 gadus vecais Metjū Donači. “Dažreiz biju tādā depresijā, ka gandrīz nespēju izkāpt no gultas. Manas dusmas bija tik lielas, ka mēdzu dauzīt ar dūri pa durvīm un sienām. Biju staigājoša bumba ar laika degli.”

Metjū izmēģināja psihologa konsultācijas un dusmu pārvaldīšanas metodes, bet runāšana par pagātni un to, kāpēc viņš bija tik dusmīgs, tikai vēl vairāk viņu saniknoja. 

Divdesmit gadu vecumā viņš sāka lietot narkotikas. “Es kļuvu atkarīgs no kokaīna, smēķēju marihuānu un reizēm lietoju pārāk daudz alkohola. Sākumā tas bija jautri, izklaidējos kopā ar draugiem, piedalījos trakās ballītēs, bet, kad biju tā nodzīvojis septiņus gadus, sapratu, ka man ir problēmas. Man bija 28 vai 29 gadi, kad sajutu tādu kā klikšķi – man ir jāmainās!” 
Lūzuma brīdis notika, kad Metjū strādāja par celtnieku un laboja kādas mājas jumtu. Viņa domas kā parasti bezmērķīgi klīda apkārt, un viņš trīs reizes ar āmuru sev trāpīja pa īkšķi. Sāpēs un izmisumā viņam izlauzās kliedziens: “Viss, pietiek! Es tā vairs nespēju dzīvot.”

Par laimi, Metjū kolēģis saprata, cik ārkārtīgi nopietni viņš to domāja, un tūlīt piezvanīja kādam, kas, viņaprāt, spēja palīdzēt – Penijai Kveilai-Pīrsai. Penija ir terapeite, kas izveidojusi elpošanas tehniku "Breath4Life", kas spēj mainīt cilvēka sajūtas un izjūtas. Pēc divām stundām Metjū jau gulēja viņas kabinetā uz grīdas. 

Tas bija ļoti neparasts pārmaiņu sākums. “Es biju skeptisks, bet tobrīd būtu darījis jebko,” atceras Metjū. “Man nenācās pārāk daudz runāt, un uzreiz nodevos elpošanas tehnikai. Tiku galā ar daļu no savām dusmām un bailēm un beidzu seansu ar ekstāzes izjūtu.”

Metjū sajuta, ka viņa dzīve ir mainījusies vienā mirklī. “Pēc tam ilgi nevarēju aptvert, kā, noguļot uz grīdas divas stundas, cilvēks var kļūt citāds, bet trīs vai četru dienu laikā ievēroju, ka man kaut kā trūkst. Domāju par to un vēl pēc 24 stundām sapratu, ka bija pazudusi uzmācīgā balss manā galvā. Tā vienmēr skandināja: “Tu to nevari izdarīt, tu esi idiots” un “Ja pat es tevi nespēju mīlēt, kurš tad spēs?” Bet nu tā bija pazudusi!”

Metjū turpināja reizi mēnesī apmeklēt Penijas elpošanas seansus, ko papildināja ar izaugsmes treniņiem un kognitīvām metodēm, piemēram, neirolingvistisko programmēšanu (NLP). Bija svarīgi nostiprināt iekšējās pārmaiņas un sekmēt, lai mainītos arī viņa dzīve.  

“Man vajadzēja ne tikai pārvarēt bērnības traumas, bet arī pārskatīt savu uzvedību, lai saprastu, ko biju izlicis uz āru un ko saņēmu atpakaļ,” Metjū stāsta.

Pēc gada viņš bija tik ļoti mainījies, ka nolēma kļūt par "Breath4Life" terapeitu un sāka trīs gadus ilgu apmācību "Acorn to Oak" Starptautiskajā Enerģijas medicīnas skolā Anglijas dienvidos. “Ja nebūtu atklājis šo elpošanas metodi, es jau būtu miris vai cietumā,” Metjū uzskata. “Mana dzīve apvērsās otrādi, un es vēlējos palīdzēt citiem.”

Kas ir "Breath4Life"?

"Breath4Life" ir viens no daudzajiem elpošanas tehnikas veidiem, kas radās Rietumos ap sešdesmitajiem gadiem. Mērķis – pārveidot un dziedināt ķermeni, prātu un garu. Šajās elpošanas tehnikās izmanto nepārtrauktas jeb saistītas elpošanas paņēmienu, kas, pēc terapeitu teiktā, apziņā darbojas kā pārmaiņu katalizators.

"Breath4Life" tehnikā enerģiskai ieelpai seko lēna izelpa, un šis process noris bez pauzēm starp ieelpu un izelpu. Saskaņā ar šīs elpošanas tehnikas teoriju šāda vienkārša, nepārtraukta elpošana drošā vidē ļauj drīzāk izjust, nevis nomākt apspiestās emocijas, un ar to ir pietiekami, lai šīs emocijas varētu parādīties un tikt atbrīvotas, neatkarīgi no tā, cik ilgi tās bijušas bloķētas.
Breath4Life unikālais aspekts emocionālās dziedēšanas ziņā ir tas, ka seansa sākumā terapeits vienkāršā vizualizācijas un relaksācijas procesā aizved pacientu līdz viņa zemapziņai. Tas ļauj jau apzināti daudz vieglāk piekļūt emocionālajam juceklim, kas ir noglabāts zemapziņā – ierobežojošiem uzskatiem, pamatkonfliktiem un bloķētām jūtām. Un tās nav tikai negatīvas emocijas, kas tur glabājas, – mēs varam apspiest arī prieku, mīlestību un smieklus.

“Apzinātas elpošanas nolūks galvenokārt nav gaisa plūsmas, bet gan enerģijas plūsmas nodrošināšana,” teicis Leonards Orrs, pārveidojošās elpošanas aizsācējs. “Ja jūs dažas minūtes veiksiet relaksētu nepārtrauktas, saistītas elpošanas ciklu, tad sāksiet sajust ķermenī dinamiskas enerģijas plūsmas. Šīs enerģijas plūsmas ir gara un matērijas apvienošanās.”

Praktiķi apgalvo, ka, saņēmis atļauju just, ķermenis pats zina, ko darīt, un emocionālā enerģija tiek automātiski ar elpu palaista vaļā. Rezultātā cilvēkam var rasties neticama plašuma un viegluma izjūta – kā Metjū pirmajā svētlaimīgajā reizē –, lai gan citi seansa beigās var sajusties noguruši. Spēcīgu emociju uzpeldēšana var būt biedējošs process, tāpēc terapeita atbalsts ļoti palīdz. 

“Mums nav mācīts, ka emocijas ir mūsu draugi. Cilvēki domā, ka tas būs biedējoši un viņi netiks ar savām emocijām galā,” saka Metjū. “Bet vingrinājumi un formulējumi, ko es lietoju, ļauj šīs emocijas atbrīvot. Cilvēkiem atliek tās sajust tikai uz īsu brīdi (piemēram, sēras par kādu nāvi). Turklāt nav nepieciešams runāt par to, kas uzrodas galvā. Cilvēki var atklāt savu sirdi, bet var arī neteikt neko, un tas tik un tā iedarbosies. Elpošanas seansā ir tā – ja kaut ko sajūti, tas nozīmē, ka ar to tiksi arī galā.”

Universāli ieguvumi

Kopumā tiek uzskatīts, ka elpošanas tehnikas ir drošas un piemērotas visiem. Izņēmums ir vienīgi cilvēki ar sirds un asinsvadu slimībām, augstu asinsspiedienu, glaukomu, tīklenes atslāņošanos, kā arī cilvēki, kas lieto noteiktus antipsihotiskos medikamentus. 

Ja cilvēks lieto zāles, ir būtiski konsultēties ar ārstu, pirms sākt elpošanas seansus. Taču fiziskā vai psiholoģiskā līmenī ar nepārtraukto elpošanu var risināt dažādas problēmas, sevišķi, ja tās ir radušās saistībā ar stresu.

“Jo sliktāks emocionālais stāvoklis, jo lielākas pārmaiņas var novērot,” saka Metjū. “Problēma var būt trauksme, depresija, stress, trauma, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), autisms, smags zaudējums, attiecību problēmas. Elpošana var palīdzēt pārvarēt jebkuru negatīvu pieredzi, ko esat apslāpējuši.”

Emociju atbloķēšana

Metjū savā klīnikā Vestbaiflītā, Sarejā, strādā ar cilvēkiem, kam ir visdažādākās sūdzības un problēmas. Pie viņa nāk gan izvarošanas upuri, gan bērni ar uzmanības deficītu un hiperaktivitātes sindromu (UDHS) un autismu. “Kādam bērnam ar autismu, kas pie manis ārstējās, reiz vaicāju: “Kāda ir sajūta, kad tev ir autisms?”

Viņš teica: “Tas ir tā, it kā tev uz datora ekrāna būtu vienlaikus atvērti 100 logi, un tie visi kaut ko pieprasa.” Pēc viena seansa viņš atzinās, ka radusies sajūta, it kā 20 logus kāds būtu aizvēris.

Metjū īpaši vēlas izcelt elpošanas tehnikas lietderību vīriešiem, kuri parasti vairāk nekā sievietes apspiež savas emocijas. “Karavīri ar posttraumatiskā stresa sindromu nespēja noticēt, kādas pārmaiņas var panākt ar šo metodi. Ja es lūgtu viņus padomāt par emocijām, tad pirmais vārds, kas viņiem nāktu prātā, būtu “ievainojamība”. Seansa laikā karavīriem varēja sākties gandrīz divas stundas ilga panikas lēkme, kad bija jāpārvar visas emocijas, ko viņi nekad nebija drīkstējuši pārdzīvot, cīnoties kaujas laukā. Daudzi atzina, ka bija atgriezušies no kara kā pavisam citi cilvēki.

Karavīri atzina, ka nebija domājuši, ka spēs atgriezties pie sava iepriekšējā “es”, taču viņi strādāja ar šo traumu un pārvarēja bailes, kādas nebija jutuši. Līdzīgi ir ugunsdzēsējiem, kam jāiet degošā mājā, lai kādu izglābtu. Viņi nejūt bailes, viņi tās nomāc, un šo seansu laikā viņi jūt neticamu atvieglojumu.”

Lielākā daļa cilvēku aptuveni divu stundu ilgos elpošanas seansus apmeklē reizi mēnesī. Tas atstāj laiku pārmaiņu ievērošanai un iekļaušanai savā dzīvē, un tad atkal var “uzpeldēt” jaunas lietas. Nozīmīgus rezultātus var novērot jau pēc viena seansa, bet daudz dziļākas pārmaiņas notiek ilgākā laikposmā. 

“Man vajadzēja piecus līdz sešus gadus, lai pārvarētu savas pamata problēmas,” saka Metjū, kurš tagad izstaro pozitīvismu un laimes izjūtu. “Tagad uzskatu sevi par vienu no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Viss notiek, dzīve ir viegla, man vispār vairs nav negatīvu situāciju. Ja kāda problēma parādās, es nekrītu panikā, bet domāju: “Ko varu darīt, lai to atrisinātu?” Elpošana man ir ļoti palīdzējusi, un mana misija ir palīdzēt tik daudziem cilvēkiem, cik vien varu.”