Vienkārša asins analīze, kas mainīja aktrises Ketlīnas Tērneres dzīvi: "Es domāju, ka mirstu"

Ketlīna Tērnere (65), iespējams, visspilgtāk mums palikusi atmiņā no romantiskās komēdijas “Dēka ar akmeni”, kas šogad atzīmē savus 35 gadus un kur viņa spoži tēloja duetā ar Maiklu Duglasu. Pēc 2000. gada aktrise vairāk darbojās Brodvejas un Londonas teātros. Kritiķi atzinīgi vērtē viņas spējas iejusties plašas amplitūdas žanros, sākot no komēdijas līdz dramatiskai atkailinātībai, bet daudzi kolēģi viņu uzskata par “pārsteidzošu murgu” un alkoholiķi, ar ko grūti sastrādāties. Patiesība, kā tas bieži gadās, ir pavisam citāda.

Tā ir vienkārša asins analīze

90. gadu sākumā Ketlīnas Tērneres spožo karjeru strauji aprāva veselības problēmas. Apmēram gadu cietusi nepanesamas sāpes, viņa beidzot griezās pie sava ārsta. “Es domāju, ka mirstu. Kāja nekustējās, roka nebija kārtībā. Nevarēju pagriezt galvu, un neviens nespēja pateikt, kas par vainu,” atceras Tērnere. “Ārsti gribēja veikt izpētes operāciju, bet es nebiju par to sajūsmā. Beigās devos pie sava ģimenes ārsta, un viņš paņēma asinis un atklāja, kas par lietu.”

Tādējādi pāris gadus pirms aktrises 40. dzimšanas dienas ārsts paziņoja, ka viņai ir reimatoīdais artrīts – autoimūna slimība, kas izraisa sāpes, pietūkumu, stīvumu un funkciju zudumu locītavās. Tolaik viņa gandrīz vairs nespēja pagrozīt galvu un staigāt, un ārsti paredzēja, ka viņai drīz nāksies pārvietoties ratiņkrēslā.

“Joprojām spilgti atceros, kā uzzināju par artrītu,” stāsta aktrise. “Biju ceļā uz meitas skolu, lai satiktos ar viņas skolotāju. Vienīgais, par ko spēju tobrīd domāt: kā es tikšu ar to galā, kā varēšu būt māte, kā spēšu turpināt dzīvi?”

Slimības dēļ Tērnerei nācās atteikties no galvenās lomas vēlākos hitos kā “Spoks” (ar Demiju Mūru) un “Medisonas apgabala tilti” (ar Merilu Strīpu). Filmzvaigznes karjera strauji gāja lejup – kā pikējoša lidmašīna.

Tagad Tērnere bieži atgādina: “Atcerieties: jo agrāk jūs varat pārbaudīties uz artrītu, jo labāk. Tā ir vienkārša asins analīze.”

Nekontrolē savu dzeršanu

Pēc diagnozes noteikšanas Tērnere izmisīgi meklēja labākos speciālistus, kas varētu palīdzēt uzveikt slimību, kura draudēja ar invaliditāti. Tikai pēc gada viņai izdevās atrast ārstu, kas spēja palīdzēt gūt būtisku atvieglojumu. Aktrisei tolaik paveicās, jo parādījās jaunas paaudzes medikamenti, ko viņas gadījumā varēja sekmīgi lietot. Tomēr slimība turpināja progresēt vēl astoņus gadus, līdz iestājās remisija.

“Reimatoīdais artrīts nav fatāla slimība, bet tas var iznīcināt tavu dzīvesveidu,” uzskata Tērnere. “Ja esi sportists vai aktieris, tev ir jāveic tiešām liela un nopietna pielāgošanās un jāiemācās tikt galā ar hroniskām sāpēm.” Turklāt Tērnere turēja savu slimību noslēpumā, kas nebija viegli. Kāda Brodvejas uzveduma laikā 1995. gadā viņa katrā izrādē spēja ar augstiem papēžiem uzkāpt pa iespaidīgām trīsstāvu kāpnēm, bet augšā viņai bija nepieciešamas piecas minūtes vienatnē, lai no sāpēm izraudātos. “Strādājot es varēju ignorēt sāpes. Ārpus skatuves nevarēju,” atceras aktrise.

Steroīdu un citu medikamentu ietekmē Tērnere sāka izskatīties uzblīdusi un nestabila. Paklīda arī runas, ka viņa pārāk daudz lieto alkoholu. Vēlāk intervijās Tērnere atzina šo, kā viņa apzīmēja, “īslaicīgo kļūdu”: “Alkohols izrādījās lielisks pretsāpju līdzeklis.” Taču tolaik viņa izvēlējās nekomentēt savu dzeršanu, jo šovbiznesā dzērāji pieņemti darbā vienmēr, bet slimnieki gan ne.

Būdama spēcīga rakstura, Tērnere atbildēja savā stilā, kad pienāca īstais laiks. 2002. gadā, kad beidzās līgums Brodvejas izrādē “Absolvents”, Tērnere pati pieteicās rehabilitācijas iestādē, paziņojot, ka vēlas atmest dzeršanu “vīra, bērna un karjeras labā” (viņa bija vairāk nekā 20 gadus precējusies ar nekustamo īpašumu uzņēmēju Džeju Veisu, un abiem ir meita Reičela, kurai tagad ir 32 gadi). “Man nav problēmu ar alkoholu, kad strādāju. Taču kad esmu mājās viena, es nevaru kontrolēt dzeršanu,” viņa teica. “Jutu, ka tuvojos pārmērībai. Tiešām, es zaudēju kontroli pār to. Un tas mani atturēja turpināt.”

Dzīves netaisnība?

“Ir grūti saprast sāpju līmeni, ko šī slimība sagādā,” Tērnere stāsta kādā no jaunākajām intervijām. Aktrisei vissāpīgākā vieta ir labās plaukstas locītava: “Ja tai tikai pieskaras, es jau varu sākt kliegt.”

Atskatoties pagātnē, aktrise spiesta atzīt zināmu dzīves netaisnīgumu: “Reimatoīdais artrīts mani ķēra īsi pirms 40 gadu sasniegšanas – pēdējā vecumā, kad Holivuda mani uzskatītu par seksuāli pievilcīgu galveno varoni. Tolaik sabiedrībai bija ļoti maz zināšanu par autoimūnām slimībām, tāpēc mana bija tumšs noslēpums.” Vienīgās zāles bija “smagas steroīdu devas” ar “smagām blaknēm”. Aktrise atceras, ka bieži vien, mēģinot paņemt pudeli, nav spējusi to satvert rokā, bet apkārtējie parasti nodomāja, ka viņa ir piedzērusies. No zālēm cieta arī izskats un atmiņa – bija traucētas spējas atcerēties lomu vārdus, tāpēc populārā aktrise sāka darbā justies nedroši. “Pieņemu, ka man bija zaudējuma izjūta. Vissmagākais bija tas, ka manas pašpārliecības pamatā tik lielā mērā bija fiziskais izskats. Ja man tā nebija, tad kas es biju?” atceras aktrise, piebilstot, ka “nācās strādāt ar to, kas ir, tik labi, cik vari”.

Beidzamo 30 gadu laikā situācija ārstēšanas ziņā ir uzlabojusies, tomēr Tērnere saprot, ka viņas slimība ir process, kas turpinās. “Esmu pārāk aizņemta ar slimības uzveikšanu, lai varētu daudz domāt plašākā mērogā. Man ir tikai: vai es varu noturēt pildspalvu? Vai varu piecelties? Vai varu uzkāpt pa kāpnēm?”

Pirms 60 gadu jubilejas aktrise sajuta, ka pelnījusi sev labu gredzenu un pati to nopirka; uz gredzena viņas pirkstā ir uzraksts La vita è un dono (Dzīve ir dāvana). Tagad viņa atzīst, ka dzīve pēc 60 gadiem ir dīvaina interesantā ziņā. “Tagad es esmu kā koks, kura stumbrs ir pietiekami stiprs un saknes stiepjas pietiekami dziļi, lai es varētu atzaroties jebkurā virzienā: aktieru mācīšanā, tēlošanā, manā iecerē par kabarē. Un es visu laiku kļūstu stiprāka. Redzēsim, ko varu izdarīt.”