Par KNAB vadītāju varētu kļūt arī cilvēks, kurš sodīts par noziedzīgu nodarījumu neuzmanības dēļ
Par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku un amatpersonu varētu ļaut kļūt personai, kura bijusi sodīta noziedzīgu nodarījumu, kas veikts aiz neuzmanības.
To paredz grozījumi KNAB likumā, par ko otrdien, 15. jūlijā, plāno lemt valdībā.
Šobrīd likums paredz, ka pa biroja priekšnieka amata pretendentu var izvirzīt personu, kura nav sodīta par noziedzīgu nodarījumu (neatkarīgi no sodāmības noņemšanas vai dzēšanas), nav notiesāta par noziedzīgu nodarījumu, atbrīvojot no soda, kā arī nav saukta pie kriminālatbildības, izņemot gadījumu, kad persona ir saukta pie kriminālatbildības, bet kriminālprocess pret to izbeigts uz reabilitējoša pamata. Šie paši nosacījumi attiecas uz citām KNAB amatpersonām.
Ar grozījumiem tiks noteikts, ka nosakot, ka uz KNAB priekšnieka un KNAB amatpersonas amatu var pretendēt persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas vai kura nav notiesāta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, atbrīvojot no soda, vai pret kuru uzsāktais kriminālprocess ir izbeigts, izņemot gadījumus, ja uzsāktais kriminālprocess ir izbeigts uz nereabilitējoša pamata.
Vienlaikus likums tiks papildināts ar normu, paredzot izņēmuma gadījumu, kad KNAB priekšnieka izveidota komisija var atļaut personai, kas sodīta par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, pretendēt uz biroja amatpersonas (izņemot priekšnieka) amatu, ja no brīža, kad persona notiesāta vai kad pieņemts lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata, ir pagājuši ne mazāk kā pieci gadi, bet gadījumā, ja šajā termiņā sodāmība nav dzēsta vai noņemta - no brīža, kad tas ir noticis.
Grozījumu izstrādātāji skaidro, ka izmaiņas nepieciešamas tostarp arī tādēļ, ka citās tiesībsargājošajās institūcijās personas, kuras sodītas par noziedzīgu nodarījumu, kas paveikts aiz neuzmanības, drīkst strādāt. Tiek norādīts, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām.
Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
