Aci pret aci ar nāvi - katru dienu. Dakteris Fūrmanis atklāti par darbu NMPD un dzīvi

Kā jau daudzi dakteri Latvijā, 35 gadus vecais Roberts Fūrmanis strādā vairākos darbos – paralēli NMPD arī slimnīcā par anesteziologu, pasniedzēju medicīnas koledžā – ne tikai, lai uzturētu savu profesionalitāti, bet arī savilktu galus. Viņš ir augstu novērtēts kā sava darba entuziasts un profesionālis ārstu profesionālajā vidē un pilda Latvijas ārstu biedrības viceprezidenta pienākumus. Dakteris arī veido izglītojošus materiālus par nelaimes gadījumu profilaksi un pirmo palīdzību.

Izaudzis mediķu vidē

Bija dzirdēts, ka dakteris Roberts Fūrmanis ātrajos sāka strādāt, būdams vēl ļoti jauns, taču reālā saskare ar neatliekamās palīdzības mediķu ikdienas darbu viņam sākās agrā bērnībā, kad vecāki viņu ņēma līdzi uz darbu. Tēvs Imants Ostrovskis toreiz strādāja tur par ārstu, mamma, pēc izglītības vecmāte, par ārsta palīgu, jeb, kā toreiz teica, – feldšeri. Bērnudārzā vietu nebija, tāpēc Robertu pieskatīja vecāki un reizēm vecvecāki. Puika devas ar brigādi uz izsaukumiem, bet, kamēr vecāki palīdzēja pacientiem, mazais Robis palika mašīnā kopā ar šoferi. Tad, kad viņš jau bija lielāks zēns, vecāku dežūru laikā mājās bija jāpieskata par sevi astoņus gadus jaunākā māsa. Nu viņa ir pieaugusi un turpina ģimenes tradīcijas – strādā NMPD par ārsta palīgu.

Mammas brālis Viesturs Fūrmanis savulaik bija Jūrmalas slimnīcā slavens ķirurgs, vecvecāki – arī mediķi, tāpēc Roberts uzskata, ka ir no mediķu dinastijas. Jau izvēloties mācīties Rīgas 49. vidusskolā, bija skaidrs, ka dosies studēt medicīnu. Tas šķita vienkārši pašsaprotami.

Uz ātrajiem pirms studijām

2002. gadā Roberts pabeidza vidusskolu, iestājās Rīgas Stradiņa universitātē, bet vēl pirms bija sācis medicīnas studijas – jau no 2. jūnija sāka strādāt ātrajos par sanitāru.

“Visu, ko darīja brigāde, darīju arī es. Bija arī atdzīvināšanas. Naži sirdīs. Viss bija atkarīgs no tā, ar ko strādāju kopā. Man deva uzdevumus, es tos pildīju. Mācēju durt vēnās, veikt dažādas manipulācijas,” atceras dakteris. Pilnīgi gan bez izglītības viņš nebija – jau 2001. gadā viņš pabeidza glābēju kursus, ko organizēja Vācijas glābēju asociācija sadarbībā ar Starptautisko glābēju asociāciju, un veiksmīgi nokārtoja pārbaudījumus.

Paralēli darbam ātrajos septiņas vasaras līdz pat tēva nāvei kopā ar citiem līdzīgi domājošiem jauniešiem vasarās strādāja Jūrmalas pludmales glābējos. Reizēm šis darbs nebija tik viegls – 2006. gada vasarā festivāla Jaunais vilnis nakts diskotēkas laikā mēģinot nepieļaut kāda pārlieku iedzēruša cilvēka iekulšanos dzīvībai pārāk bīstamā situācijā, izraisījās kautiņš. “Tur bija daudz agresīvu ļaužu, kas glābējus saukāja par pērkamām sievietēm un draudēja pat nogalināt,” atceras Roberts. Kāds stipri piedzēries vīrietis uzbruka glābējam ar stikla pudeli. Puisis sargāja galvu un seju, tāpēc cieta roka.

Tēva vadībā

Mācoties otrajā kursā, studijas bija tik intensīvas un smagas, ka Roberts jau gribēja tās pamest. Tomēr tēvs lika saprast, ka iesāktais jāpabeidz. Tā viņš turpināja studēt un brīvdienās strādāt uz ātrajiem.

Jūrmalas NMP nodaļu vadīja Roberta tēvs, bet tas nenozīmēja, ka viņam tiktu dotas atlaides. Gluži otrādi – prasības bija lielākas un stingrākas. Ja varbūt kolēģiem par kaut ko tik stingri neprasīja, tad Robertam kā dēlam tika pēc pilnas programmas. Tēvs bija ārkārtīgi korekts arī tajā ziņā, ka aizmuguriski nevaicāja neko par darbu un kolēģiem.

Tēvs arī Robertu virzīja darboties Dzīvības glābšanas asociācijā, kas rūpējās par glābēju apmācību, un Robertam bija iespēja tajā sevi apliecināt – vadīt gan kursus, gan izglītojošus pasākumus.
Tā turpinājās līdz tēva nāvei 2007. gada 30. novembrī. Imants Ostrovskis pēkšņi mira, būdams vien 47 gadus vecs. Pēc tēva nāves turpināt strādāt Jūrmalas ātrajos vairs nebija iespējams.

Novērtē talantu

Kā jaunu, bet ļoti pieredzējušu, zinošu un talantīgu mediķi Fūrmani uzaicināja darbā Katastrofu medicīnas centrā. “Es biju redzējis, kā viņš strādā – tas ir bijis ļoti labi gan no organizatoriskā, gan medicīnas viedokļa arī attieksmes pret cilvēkiem ziņā. Viņā ir tā cilvēkmīlestība pret pacientiem, absolūti nešķirojot pēc sabiedriskā stāvokļa. Situāciju izprotošs. Augstu novērtēju arī viņa pedagoga talantu un degsmi, darbojoties Dzīvības glābšanas asociācijā. Redzēju kā viņš aug un nākotnē saskatīju, ka viņš varētu būt vismaz mana darba turpinātājs vadot Katastrofu medicīnas centru,” atklāj ilggadējais nu jau likvidētā Katastrofu medicīnas centra direktors Mārtiņš Šics.

Katastrofu medicīnas centrā Fūrmanis strādāja ātrās reaģēšanas vienībā. Šajā darbā bija arī jāraksta Ministru kabineta noteikumu projekti, jāpiedalās mācībās ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Tomēr Katastrofu medicīnas centrā valsts ekonomiskās krīzes dēļ tolaik ļoti samazinājās darbinieku skaitu, un Roberts bija viens no tiem. 

Pierāda sevi kā vadītāju

2009. gada 16. martā mācoties 6. kursā Fūrmanis uzsāka darbu Rīgas neatliekamās palīdzības dienestā, bet ar 3. jūliju šo darbu veica jau ārsta statusā un savienoja ar studijām rezidentūrā. Pacienti, kā jau ātrajiem, bija visdažādākie. Tostarp arī Centrāltirgus bomzīši – dažus jaunais dakteris pazina pēc vārdiem.

Jau pēc pāris gadiem – 2011. gada oktobrī, būdams vien 27 gadus vecs, Roberts Fūrmanis pieņēma piedāvājumu kļūt par NMPD Zemgales reģionālā centra vadītāju. “Tolaik tas bija izdzīvošanas jautājums – bija jāuztur tēva atstātā saimniecība,” atceras mediķis. 

Nu viņam bija jāatbild par 30 neatliekamās palīdzības brigādēm reģionā no Auces līdz Dunavai. Pret tik jauniņu priekšnieku darbinieku attieksme sākotnēji bija visai rezervēta un bija sevi jāpierāda ar darbiem. Kad kolēģi juta, ka Fūrmanis pazīst drēbi un novērtēja viņa attieksmi pret cilvēkiem, skepse zuda un līdz šim kā par šī centra vadītāju ir dzirdamas labas atsauksmes. “Centos, lai attiecības būtu tīras, godā būtu princips vīrs un vārds. Šāda attieksme pret cilvēkiem man bija dabīga,” atceras dakteris.

Šajā amata bijis gan kabineta darbs, gan paralēli dežūrās došanās uz izsaukumiem, un arī studijas rezidentūrā izcilu anesteziologu un reanimatologu vadībā. Rezidentūru vadīja dakteris Oļegs Sabeļņikovs, savu ieguldījumu jauno kolēģu apmācībā deva profesors Indulis Vanags, profesore Antoņina Sondore, rezidentiem bija mācību cikli dažādās Rīgas lielākajās slimnīcās.

Priekšniekošanas garoziņa

To, ka vadītāja darbam ir vēl kāda netīkama garoziņa, Fūrmanis uz savas ādas sāka izbaudīt ar 2014. gadu, kad amatā stājās veselības ministrs Guntis Belēvičs, un viena no viņa darbības prioritātēm bija nomainīt līdzšinējo NMPD vadītāju Armandu Ploriņu. Roberts Fūrmanis izvēlējās nenostāties ne Ploriņa, ne nākamās NMPD vadītājas Sarmītes Villeres pusē, paliekot pie sava viedokļa. “Tā kā negāju, nodūris galvu Beleviča un Villeres virzienā, izbaudīju sekas,” atklāj Fūrmanis.

Bijušas gan nomelnošanas kampaņas, gan dažādas anonīmas vēstules. Melnās putas no jauna uzbangoja tad, kad Fūrmanis bija viens no trim pretendentiem uz NMPD vadītāja amatu, kurā par labāko tika atzīta Liene Cipule. Vai tagad tas nerada problēmas sastrādāties ar dienesta vadītāju? “Nē. Lai arī viņa nav strādājusi par mediķi NMPD brigādēs, Cipulei ir daudzi vadītāja talanti, kuru savukārt nav man. Mēs labi sastrādājamies,” atzīst Fūrmanis.

Izvēlas reālo cilvēku glābšanu

“Fūrmanim ir laba starptautiskā sagatavotība, viņš perfekti pārzina ko un kā darīt, ir gatavs dažādajām lomām. Patiesībā Fūrmanis varētu veidot gan karjeru nozarē, gan politikā, bet pats saka – viņu tas neinteresē, un viņš izvēlas reālo cilvēku glābšanu. Iespējams, dažādie diskreditēšanas mēģinājumi nav nejauši, bet to saknes ir bailēs par spēcīgāku iespējamo konkurentu, ” uzskata Mārtiņš Šics.

2018. gada 13. aprīlī Fūrmanis pamet Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Zemgales reģionālo centru Jelgavā. “Visu savu apzināto dzīvo esmu bijis ārsts. 11 gadus pavadīju augstskolā, lai iegūtu ārsta izglītību, un pašlaik ir pēdējais brīdis, kad jāizlemj, vai ārsta sertifikātu nolieku plauktā, vai turpinu strādāt profesijā un attīstīties tajā,” atzīst Fūrmanis, piebilstot, ka lēmums nav bijis spontāns, bet pārdomāts un izsvērts.

Papildu grūdiens aiziešanai no vadītāja amata Fūrmanim bijis ārējais spiediens uz dienestu un viņu kā reģionālā centra vadītāju. “Divus gadus seni notikumi, kuros visas pārbaudes un izmeklēšanas mani attaisnoja, joprojām tiek izmantotas, lai grautu dienesta prestižu. Nevēlos kļūt par instrumentu, ar kura palīdzību kaut kādā veidā tiek mēģināts izdarīt spiedienu un bremzēt nepieciešamās pārmaiņas,” teica Fūrmanis. “Man tas darbs kabinetā nesniedza gandarījumu. Ap manu amatu bija daudz intrigu.”

Uz smagākajiem izsaukumiem

Kopš pērnā gada 16. aprīļa Fūrmanis darbu turpina NMPD kā ārsta-speciālista brigādes vadītājs, steidzoties uz izsaukumiem, kad nepieciešama specializēta palīdzība. “Man patīk fīlings ar bākugunīm un sirēnām traukties cauri satiksmei uz nezināmo, lai risinātu sarežģītas situācijas,” atklāj ārsts. Tāpat Fūrmanis iesaistīties arī NMPD mentoru pilotprojektā, palīdzot celt darbinieku profesionalitāti palīdzības sniegšanā sarežģītās situācijās.

“Kad atkāpos, man acīs bija asaras, jo man bija žēl kolektīva, no kura gāju prom. Tas ir lielisks. Ir kolēģi, kuri grib, lai nāku atpakaļ. Taču, šajā darbā strādājot, jūtos brīvāks. Lai arī iepriekšējais amats bija augstāks, naudas ziņā atšķirības nav.”

Vairākas slodzes

Protams, noslodze joprojām ir liela. Kad jāsarunā laiks intervijai, dakteris noskaita: “Svētdien Jūrmalas slimnīcā jādod anestēzija operācijā, tad jāaprūpē slimnieki intensīvās terapijas nodaļā (darbs ievelkas līdz vēlai naktij – A.L.), pirmdien diennakts dežūra NMPD, otrdien Stradiņa koledžā topošajiem ārstu palīgiem jālasa lekcijas, tad tikšanās Veselības ministrijā, dienas noslēgumā Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) valdes sēde (dakteris Fūrmanis ir biedrības viceprezidents), trešdien diennakts NMPD, ceturtdien visa diena Jūrmalas slimnīcā, pēcpusdienā dēls jāved pie zobārsta, vakarā dēlam treniņš tenisā, piektdien visu dienu jālasa lekcijas koledžā. Tad nu atrodam laiku parunāties pašā rītausmā, cerot, ka tik agri vēl nebūs jāskrien uz izsaukumu. Ja būs, tad protams, darbs pirmajā vietā.” Šajā grafikā jāatrod laiks arī ģimenei – sievai, diviem dēliem un vaļaspriekiem – tenisam un mauriņa pļaušanai mājas pagalmā.

Darba stundas ir garas, intensīvas un augstu profesionalitāti prasošas. Lai arī dažādie darbi palīdz uzturēt augstāku meistarību, tomēr ārsts atzīst, ka gribētos mazāku slodzi. Diemžēl tad finansiāli būtu grūti savilkt galus, atklāj Fūrmanis. “Mūsu NMPD ir tehniski labi aprīkots, mums ir labi sagatavots personāls, pasaules līmenis izsaukumu pieņemšanā. Bet atalgojums – 5 reizes mazāks nekā citās valstīs par šo darbu. Cilvēkus notur ticība valstij, mīlestība pret valsti,” atzīst ārsts.

Mentors ar degsmi

Kad Latvijas NMPD komanda – Anita Abula, Armands Āre un Pēteris Kalējs – 11. jūlijā atgriezās ar kausu par labāko internacionālo komandu no starptautiskajām sacensībām Neatliekamās medicīnas palīdzības sniegšanā "Simulation training of the Estonian Union for Emergency Medical services 2019" Igaunijā, Hāpsalā, viņus ar citu ekipāžu sirēnām un sirsnīgiem sveicieniem sagaidīja gan kolēģi, gan NMPD vadītāja Liene Cipule, gan Roberts Fūrmanis. Tieši viņam veltīti vārdi: “Dakter, jūsu entuziasms un palīdzēt/mācīt griba ir fantastiska!”

Gados jauno mediķu komandu doties uz sacensībām rosināja un arī palīdzēja sagatavot Roberts Fūrmanis. Apstākļu sakritības dēļ viņš pats nevarēja doties komandai līdzi, bet, regulāri sazvanoties, ar visu sirdi un bija viņiem blakus. “Pirms tam uzņēma savās mājās, mācīja, lika trenēties,” ar sajūsmu stāsta Pēteris Kalējs, operatīvā medicīniskā transporta vadītājs. “Dienests ir kā liela ģimene, un Robis nekad neatsaka pamācīt.” Tieši pateicoties Robertam Fūrmanim, arī Pēteris Kalējs ir izlēmis apgūt ārsta palīga specialitāti un jau tagad iesaistās cilvēku glābšanā. Viņš nav ne pirmais, ne vienīgais, kuru dakteris Fūrmanis inficējis ar savu profesionālo degsmi. Arī Andis Feldmanis, kas dienestā karjeru sāka šofera amatā, nu izmācījies par ārsta palīgu.

“Ja godīgi, ar nepacietību gaidu atvaļinājuma beigas un iespēju mācīties/saņemt brāzienus. Man jau sāk pietrūkt mazo ekspresuzdevumu smadzeņu kustināšanai,” atklāj Feldmanis.
Kolēģi ne tikai starp izsaukumiem uzprasās uz pamācīšanu, bet ļoti labprāt dodas kopā ar dakteri Fūrmani uz sarežģītajiem izsaukumiem. Bieži vien arī savās brīvajās dienās voluntēt kā trešais divu cilvēku speciālajā brigādē.

Pēteris atklāj, ka ar Robertu sapazinušies smagajos izsaukumos, uz kuriem dakteris braucis palīdzēt. “Es nezinu, kam jānotek, lai viņš psihotu. Tik spēcīgu un nosvērtu cilvēku reti var redzēt. Ne vienmēr palīgos brauc Roberts, tāpēc ir, ar ko salīdzināt. Ja arī kādreiz mazajiem dakterīšiem pietrūcis meistarības, dakteris Fūrmanis tajā brīdī morāli nelasīs, bet pēc tam izskaidros un pamācīs, kā darīt labāk. Viņam patīk, ka kolēģi nāk mācīties.”

Gan degsme, gan koleģialitāte, gan augsta profesionalitāte un stingra disciplīna raksturīga Zemgales reģionālajam centram, kur šīs vērtības augstā godā turējis Fūrmanis. “Tas Roberta pirksts – tur spēcīgi ir visi,” atklāj Kalējs. Varbūt tāpēc, ka dakteris ir stingrs un arī ar visiem draudzīgs.

Gatavojoties NMPD 10 gadu jubilejai, pēc daktera Fūrmaņa iniciatīvas, izveidota aizraujoša nakts stafete – sacensības.
“Robis ir Robis, daudziem to dzirksti iedevis. Ne katrs ārsts tādu var iedot. To, ko Roberts dara visas Latvijas labā, to nevar pārvērtēt. Roberts ir Roberts ar savu lielo R priekšā,” atklāj Kalējs.

Arī Andis Feldmanis neskopojas ar atzinīgiem vārdiem: “Dakteris Fūrmanis ir savas jomas profesionālis. Izsaukumos prasīgs gan pret sevi, gan pret kolēģiem. Nekad neatteiks padomu, ja būs kaut kas neskaidrs, nesaprotams. Dakteris, kurš labprāt dalīsies ar savām zināšanām, pieredzi ar jaunajiem kolēģiem. Ārpus izsaukumiem – jautrs, atraktīvs kolēģis ar plašu interešu loku un iespēju robežās gatavs iesaistīties visāda veida aktivitātēs. Ļoti augstu vērtē cilvēkus, kas gatavi mācīties un pilnveidoties izvēlētajā profesijā.

Viņš noteikti nav no tiem cilvēkiem, kas runās aiz muguras. Ja ir kas sakāms, pateiks to tieši un bez aplinkiem.”

Būt gataviem X stundai

“Nonākot jebkurā vietā, mums ir jāsaprot, kā rīkosimies, ja pienāks stunda X. Jo tā pienāk, kad to vismazāk gaidām,” uzskata pieredzējušais ārsts. Ārkārtas situācijām ir jābūt gataviem ne tikai teorētiski, bet tā, lai visi glābšanas darbi notiktu ļoti saskaņoti un pēc iespējas automātiski. Tāpēc visā pasaulē rīko mācības. Tāpēc arī Latvijā ir likumdošana un ārkārtas situāciju darbības plāni.

“Ilgus gadus esmu bijis Jelgavas un Ozolnieku novada apvienotās civilās aizsardzības komisijas loceklis, un mums vismaz divas reizes gadā notika mācības. No šīs komisijas būtu vērts mācīties visā Latvijā – nekur citur šajā jomā nenotiek tik strukturēts, kvalificēts darbs. Šī komisija ļoti skrupulozi skatījās uz daudzām lietām, iesaistīja NMPD un citus valsts dienestus. Vienmēr pēc mācībām bija analīze, tika uzklausīti un ņemti vērā profesionāļu ieteikumi.

Arī plašās Latvijas mēroga mācībās Dzīvības cena bijusi iespēja gūt vērtīgu pieredzi. Tāpat arī mācībās ārvalstīs – Somijā, Polijā, Lietuvā un citur. “Izraēla ir viena no vietām, kur mums būtu jābrauc daudz un dikti, lai mācītos,” uzskata ārsts.

Mācīties arī nelaimēs

Savu mācību nes arī reālas nelaimes, piemēram, Zolitūdes traģēdija 2013. gadā 21. novembrī. “Ierados tur brīvprātīgā kārtā pāris stundu pēc notikušā savā brīvdienā. Mani iesūtīja teltī aprakstīt pirmos 20 bojāgājušos. Esot uz vietas, intensīvi darījām katrs savu darbu. Tikai tad, kad pēc 12 stundām no rīta izgāju no telts, apjēdzu, cik milzīga traģēdija notikusi,” atceras ārsts. Arī pēc šī notikuma pārdomājot un pētot visus pieejamos materiālus, dakteris analizējis glābšanas darbus un domājis, kā vēl labāk tos varētu organizēt, ko pat sīkumos pilnveidot.
“Ļoti svarīga ārkārtas situāciju vietā ir kārtība un loģistika, tas ir pamats,” uzskata Fūrmanis.

Krīze Stradiņos

Kā neplānotas, bet ļoti vērtīgas mācības šovasar 31. jūlijā izvērtās Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas evakuācija pēc tam, kad bija saņemta ziņa par it kā slimnīcā ievietotu spridzekli. Tas iekrita daktera Fūrmaņa dežūrā. No rīta viņš bija jau paguvis kolēģiem doties palīgā uz pāris ļoti smagiem gadījumiem un draudu zvana saņemšanas laikā bija Stradiņu slimnīcā. “Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem un NMPD Ārkārtas situācijas vadības plānam notikuma vietā sāka pildīt vadības ārsta funkcijas. Pulksten 15.06 tika pieņemts lēmums evakuēt slimnīcu. Pēc stundas notikumu vietā ieradās arī otra specializētā NMPD brigāde, un ārsts Viktors Gorovenko uzņēmās evakuācijas ārsta pienākumus. Šajā laikā jau bija pārvesti 29 smagi, guloši pacienti, galvenokārt uz Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu, Rīgas Dzemdību namu, kā arī uz Ogres, Jelgavas un Jūrmalas slimnīcām.

Vēl pēc stundas sākot no 17.00 veselības ministre Ilze Viņķele un slimnīcas direktore Ilze Kreicberga uz vietas slimnīcā sāka aktīvi iesaistīties notikumos. “Tas noteikti ir uzteicami, ka visaugstākā līmeņa vadība ir pirmajā frontes līnijā šādos notikumos, tomēr svarīgi ir vispirms iziet kaut galda apmācību bāzes līmeni. Tas aiztaupītu dažu neizpratni par notiekošo un atvieglotu komunikāciju ar iesaistītajām atbildīgajām ārstniecības personām,” diplomātiski atzīst Fūrmanis. Tie, kas šajā jomā orientējas, saka skarbāk – tā bija ministres absurda jaukšanās jomas speciālistu darbā un savu pienākumu nepildīšana. Ministrei bija jāstrādā no ministrijas un šādā situācijā atbilstoši likumdošanai un priekšrakstiem, bija jāsasauc VOMK – valsts operatīvās medicīnas komisija, kas koordinētu un atbalstītu dažādu dienestu sadarbību krīzes situācijā. Ministre detaļās to varēja arī nezināt, bet uzticēties ministrijas darbiniekiem, kam šis plāns tomēr jāpārzina. Veiksmīgāku evakuāciju cita starpā kavēja arī likumdošanas ierobežojumi, ko pēc amatu hierarhijas pienācās operatīvi koriģēt ministrei.

“Šajā krīzes situācijā strādāt ļoti smagi, jo bija jāsaskaras ar nesaskaņotiem lēmumiem no dažādām pusēm. Bija iespaids, ka slimnīca nebija mūsu plānu dzirdējusi, tomēr sadarbība ar atsevišķiem ārstiem bija laba,” atceras Fūrmanis. “Nedaudz traucējoši bija neticami daudzo slimnieku, radinieku, garāmgājēju, nezināmu interesentu, kā arī slimnīcas darbinieku baltajos virsvalkos, kas rosījās pa vidu, deva padomus un nepārtraukti taisīja selfijus. Pulksten 18.26 evakuācija tika atcelta. Par laimi, tā bija tikai viltus trauksme.

Šī krīze parādīja NMPD kopējo augsto gatavības līmeni šādām situācijām, citu dienestu vērtējumā Roberts Fūrmanis kā vadības ārsts savus pienākumus veicis ar atbildību un precizitāti, demonstrējot augstas raudzes profesionalitāti. Diemžēl Veselības ministrijas, ministres un slimnīcas gatavībai šādām situācijām ir ļoti lielas izaugsmes iespējas.

Jau septembrī dakteris Fūrmanis plašu un detalizētu analīzi par pasaules pieredzi slimnīcu spridzināšanu draudu gadījumos, ieteicamo rīcību šādas krīzes situācijā un to, kas bija labs un kas vēl pilnveidojams, uzrakstīja Latvijas Ārstu biedrības interneta tīmekļa vietnē. 

“Zinu, ka šis analītiskais raksts ne visiem patīk,” pasmaida dakteris Feldmanis un atzīst, ka par spīti visam Stradiņu krīze bija notikums ar neizsakāmu vērtību visiem. Paldies Dievam, bez upuriem.

Sastopoties ar nāvi

Dežūrās braucot uz vissmagākajiem gadījumiem, tomēr visus cilvēkus neizdodas izglābt un sastapšanās ar nāvi ir daktera Fūrmaņa darba neizbēgama daļa. Uz jautājumu, kāda ir viņa attieksme pret nāvi, dakteris pasmaida: “Miris cilvēks nav nekas ārkārtējs. Cilvēks nomirst no slimības vai traumas. Jautājums – kurā gadījumā varējām izglābt, kurā ne. Ja varējām, tad jāsaprot, ko citreiz varētu darīt labāk.

Nāves gadījumiem ir emocionālā puse, ar ko jāiemācās sadzīvot. Kāpēc pārdzīvojam par nāvi? Tāpēc, ka dzīvajiem sāp par sevi. Tam, kas nomirst, vairs nesāp.

Ja cilvēks ir miris un cēlonis ir skaidrs, emociju nav. Ir tukšums pret situāciju. Jāpasaka tuviniekiem, ka šāds fakts ir noticis un nav atgriežams, ka jādzīvo uz priekšu. Smagāk ir, kad mirst mazi bērni.

Reizēm mirušā radinieki nespēj notikušo pieņemt. Arī nesen bija uzrakstījuši sūdzību. Kaut arī skaidri zinu, ka izdarīju visu iespējamo, lai glābtu dzīvību, radiniekiem ir cits viedoklis. Dažkārt cilvēkiem grūti pieņemt, ka vainīgo nav.”

Ir vērts izglābto dēļ

15. augustā sociālajā tīklā Facebook dakteris Fūrmanis ierakstījis: “Šīs nav paģiras. Šī ir ārsta seja pēc nostrādātām trīs diennakts dežūrām pēc kārtas. Šorīt dežūru pabeidzu ar asiņojošu degunu un sāpēm aiz krūšu kaula,” un aicina ministriju un ministri darīt visu iespējamo, lai labotu situāciju medicīnā.

“Mums nevajag ārstus, ārsta palīgus, medicīnas māsas un sanitārus, kas mirst 47 gadu vecumā no izdegšanas sindroma, kā arī emocionālas un fiziskas pārslodzes. Paldies nē - man tas vairāk nav vajadzīgs,” emocionāli rakstījis ārsts.
Vai bieži rodas vēlme kādreiz pamest darbu NMPD vai doties pelnīt adekvātāku algu ārzemēs?

“Vienu mirkli, bija tādas pārdomas. Viens ir daudz strādāt un glābt cilvēka dzīvības. Bet, ja vēl ir jācīnās ar stulbumu, pretīgu attieksmi, ja nenovērtē darbu, tad var uznākt šaubu brīži,” atzīst ārsts.

Tomēr pēc atpūtas optimisms atgriežas. Jo sevišķi, kad izdodas apspēlēt kaulaino un izglābt dzīvības. “Darbu nepametīšu. Tādu mirkļu dēļ, kāds bija pirmdien, ir vērts celties un iet uz darbu,” ārsts atbild sievietei, kuras dēla dzīvību tajā pirmdienā izdevies glābt.