Nikola Kidmena teju pusi no sava mūža nesusi dziļu sāpi sirdī - neauglību

Spontānie aborti, adoptēti bērni, dzemdības, surogātmātes iznēsāts bērns, nemaz nerunājot par neauglības ārstēšanas ilgo un grūto ceļu. Nikola Kidmena reiz par savu pieredzi izteicās: “Esmu viena no retajām sievietēm uz pasaules, kas ir piedzīvojusi tik daudz un dažādas mātes stāvokļa formas.” Piebilstot, ka pietrūkst vienīgi bērns no donora olšūnas un audžumātes loma.

Piecdesmit divus gadus vecās Kidmenas dzīve ir ticams apliecinājums tam, ka sieviete var piepildīt savu sapni par bērniem arī tad, kad šķietami visas cerības jau ir zudušas. Taču viens no būtiskākajiem nosacījumiem – lai līdzās ir viņas īstais vīrietis.

Milzīgas, smeldzošas ilgas

Nikola Kidmena atzinusi, ka viņai kopš bērnības piemīt liela vēlme par kādu rūpēties un viņas trīs gadus vecākā māsa Antonija vēl tagad pārmetot, ka Nikola izturas pret viņu kā māte un mīl pamācīt. “Man patīk tā darīt uzņemšanas laukumā ar jaunākiem aktieriem,” aktrise saka. “Man ir milzīga vēlme rūpēties kā mātei.”

Tāpēc aktrise nešaubīgi bija gatava kļūt par māti jau drīz pēc apprecēšanās ar slaveno Holivudas aktieri Tomu Krūzu 1990. gadā. Diemžēl tad 23 gadu vecumā arī sākās smago pārbaudījumu un šķēršļu pilnais ceļš uz pašu galveno lomu viņas dzīvē – mātes lomu. Tikai 40 gadu vecumā Kidmena presei pastāstīja, ka desmit gadus ilgās laulības laikā pārdzīvojusi divas neveiksmīgas grūtniecības, ko prese kļūdaini izziņojusi kā spontānos abortus. “Tika ziņots nepareizi. Tā nebija. Spontānais aborts man bija laulības beigās, bet laulības sākumā man bija ārpusdzemdes grūtniecība. Tā man bija ārkārtīgi liela trauma,” atceras aktrise. “Es pazīstu šīs ilgas, šo ilgošanos. Tās ir milzīgas, smeldzošas. Un tas zaudējums! Par bērna zaudējumu spontānajā abortā runā nepietiekami daudz. Sievietēm, kas to pārdzīvojušas, tās ir smagas bēdas. Ir milzīgi daudz sāpju, no vienas puses, un milzīgi daudz prieka, no otras, kad pēc tik lielām ilgām un sāpēm ir sajūta “ahhh!”, kad tev ir bērns.”

Māte adoptētiem bērniem

Pēc pirmās neveiksmes ārstu prognoze bija drūma – viņi neticēja, ka Nikolai varētu iestāties grūtniecība. Iespējams, tam varētu būt kāda saistība arī ar iedzimtību – Nikolas mamma piedzima, kad viņas māte bija jau 49 gadus veca.

Jaunlaulātie nolēma adoptēt bērnu, un jau 1992. gadā viņu ģimenē ienāca meitiņa Izabella – bioloģiskā māte atdeva meiteni adopcijai, jo nespēja finansiāli parūpēties par trešo bērnu. Nikolai ātri izveidojās saikne ar bērnu, un meitenīte bija kā cerību un saules stariņš Nikolas un Toma dzīvē.

1995. gadā pāris adoptēja četrus mēnešus veco Konoru, par kura bioloģiskajiem vecākiem nav ziņu. Patiesībā Konors uzauga, domādams, ka Nikola un Toms ir viņa īstie vecāki. Ikreiz, kad viņam radās jautājums par savu tumšo ādas krāsu, viņi vienkārši pateica, ka dēls pārmantojis šo iezīmi no Nikolas Austrālijas senčiem. Tikai 2012. gadā Konors to uzzināja preses konferencē, kad kāds žurnālists viņam pajautāja par bioloģiskajiem vecākiem.

Kidmena uzskata, ka sabiedrība ir pārāk ieciklējusies uz bioloģisko māti. “Kāda tam nozīme? Vai esi adoptējusi bērnu, esi audžumāte vai bioloģiskā māte – tā ir pieķeršanās bērnam un palīdzība viņiem virzīties, un viņu izaudzināšana [kas ir svarīga],” saka aktrise.

Scientoloģijas ēnā

Kidmenas un Krūza pēkšņā šķiršanās 2001. gadā pēc Toma iniciatīvas radīja šoku ne tikai sabiedrībai, bet arī pašai Nikolai, kuras apjukumu nevarēja nepamanīt. Uz preses jautājumiem Krūzs atbildēja ar aprautām frāzēm: “Nikola zina, ko viņa izdarīja”, “Vaicājiet Nikolai”, bet īstais šķiršanās cēlonis tā arī līdz šim nav zināms. Izplatījušās gan baumas, ka visa pamatā ir scientoloģija – reliģiskā mācība, kurai Krūzs dedzīgi nodevies. Tiesa, Kidmena to vienmēr bija respektējusi, kaut arī pati saglabāja savu katoļticību.

Diemžēl tika sarauta ne vien laulība, bet arī mātes saikne ar bērniem, jo Bella un Konors palika dzīvot pie Krūza. Viņi sāka saukt viņa otro sievu Keitiju Holmsu par mammu un vairākkārt tika dzirdēti dēvējam Nikolu par “nomācošu personu”, kas ir ļaunākais vārds, kādā scientoloģijas valodā kādu cilvēku var nodēvēt.

Izabella un Konors, kuriem nu jau ir vairāk nekā divdesmit gadu, arī pievērsās scientoloģijai. Viņi sen vairs nesauc Nikolu par mammu, pat ignorē viņu, piemēram, Bella 2014. gadā neapmeklēja sava vectēva, Nikolas tēva, bēres, un gan Bella, gan Konors Nikolai pat nepaziņoja par savām kāzām. Tiesa, viņi kontaktējas, un Nikola nesen palīdzēja 25 gadus vecajai Bellai ar vīru adoptēt bērnu, tomēr tā vairs nav tāda tuvība, kāda bija laulības laikā ar Krūzu.

Daudzi uzskata, ka bērnus no mātes nošķīra viņu reliģiskā izvēle. “Viņi ir pieauguši, spēj pieņemt paši savus lēmumus. Viņi ir izvēlējušies būt scientologi, un kā mātei mans darbs ir viņus mīlēt. Un es esmu piemērs tolerancei un viedoklim, ka neatkarīgi no tā, ko tavs bērns dara, viņam pienākas mīlestība, un šim bērnam ir jāzina, ka viņu vienmēr gaida mīlestība, un es esmu tam atvērta.”

Kununurras ūdeņu brīnumi

2006. gadā Kidmena pāršķīra jaunu dzīves lappusi – apprecējās ar Jaunzēlandes dziedātāju Kītu Urbanu. Taču vecā problēma palika. “Es mēģināju, un man neveicās un neveicās, un neveicās… Esmu izmēģinājusi visas lietas, ko var darīt, lai iestātos grūtniecība,” atklāja Nikola.

2008. gadā Kidmena filmējās Austrālijā galvenajā lomā filmā “Austrālija”. “Nekad nedomāju, ka es varētu palikt stāvoklī un dzemdēt bērnu, bet tas notika šīs filmas laikā,” atceras aktrise. Viņa domā, ka par šo mistisko dāvanu jāpateicas maģiskajiem Austrālijas ūdenskritumiem Kununurrā, kur viņa peldējās. “Šīs filmas laikā tika ieņemti septiņi bērni, un tikai viens bija zēns. Kununurras ūdenī kaut kas ir, jo mēs visas peldējāmies ūdenskritumos, tāpēc tagad tos var saukt par auglības ūdeņiem.” Pasaulē nāca Nikolas un Kīta pirmā meita Sandeja Rouza (Sunday Rose), kurai nu jau ir desmit gadu. Kidmena to joprojām sauc par “savas dzīves brīnumu”.

Pāra otrā meita – Feita Margareta (Faith Margaret) – piedzima 2010. gadā. Feita ir Nikolas un Kīta bioloģiskais bērns, taču to iznēsāja surogātmāte. Sievietes personība netiek atklāta, un pāris pat slēpa meitas piedzimšanu no savas ģimenes un draugiem, jo abi vēlējās dažas mierīgas nedēļas, lai satuvinātos ar bērnu. Vēlāk Nikola paskaidroja, ka izlēmuši par labu surogātmātei sava vecuma (43) dēļ, lai būtu droši, ka bērns piedzims vesels un bez komplikācijām.

Pēc lielas apspriešanās un diskusijām ar vīru Nikola galu galā nolēma atļaut Feitai satikties ar sievieti, kas viņu deviņus mēnešus iznēsāja. Lai gan viņa par to nav izteikusies, presē parādījās ziņas, ka sešus gadus vecās meitenes tikšanās ar surogātmāti arī viņai bijusi emocionāla līdz pat asarām.

Mātes stāvoklis bija pieredze, kas ļoti mainīja Kidmenu. Viņa atzīst, ka tagad uztraucas par novecošanu – ne izskata dēļ, bet gan tāpēc, ka “gribu palikt vesela un dinamiska, gribu būt spējīga rūpēties par viņām. [..] Tam ir liela nozīme, ja bērni piedzimuši lielākā vecumā.”

Pēc garā un sāpju pilnā ceļa uz mātes lomu Kidmena atzīst, ka neko nenožēlo. “Visi mani bērni ir dzīves augstākās virsotnes. Atceros, kad adoptējām Bellu, kā viņa pirmo reizi uz mani paskatījās. Tas ir ārkārtīgi spēcīgs brīdis, līdzīgi kā piedzimšana. Viņi visi ir mans vislielākais prieks.”