Latvijas veterinārārsti paveic brīnumu! Kājas zaudējusī kaķenīte Reja atkal spēj staigāt
Pirms astoņiem mēnešiem, pērn 4. novembrī, kaķenīte Reja mājās Lapmežciemā atgriezās, būtībā atrāpoja, ar norautām pakaļkājām... Tagad pēc unikālas operācijas veterinārārsta Gusta Indāna vadībā kaķene ir atguvusi spēju staigāt – jaunās kājas ir protēzes, darinātas no titāna un vanādija sakausējuma. Latvijā kas tāds veikts pirmoreiz.
Brīnums varēja notikt, pateicoties arī dāsnajiem ziedotājiem – kopējās operāciju izmaksas pārsniedza 2000 eiro. Pirmās divas amputācijas operācijas notika Dr. Beinerta veterinārajā klīnikā, protezēšana – Dzīvnieku veselības centrā Rīgā.
Iekrita malumednieku lamatās
“Reja savainoja kājiņas malumednieku izliktajās lamatās,” Kas Jauns Avīzei atklāj saimniece Zanda Briķe, kurai tajā brīdī bija jāizšķiras, ko darīt ar mīluli – beigt viņas mocības un iemidzināt vai ļauties kam nezināmam.
“Būtībā es vēlējos iegūt nedaudz laika, lai saprastu, vai un kādas ir iespējas,” teic Zanda. “Kad kāju īsināšanas operācija bija notikusi, sāku interesēties, ko iespējams darīt Latvijā tālāk. Pirmā atbilde bija, ka protezēšanu dzīvniekiem mūsu valstī neveic, nav tādu iespēju. Taču mana draudzene parunāja ar savu veterinārārstu Gustu Indānu un saveda mūs kopā. Gusts ir mūsu labais eņģelis, kurš kopā ar savu komandu deva iespēju Rejai ne tikai staigāt, bet pat skriet un būt atkal pilnvērtīgai mūsu mājas mīlulei.”
Pusgadu ilgs projekts
Veterinārārsts Gusts Indāns par paveikto stāsta: “Viss bija ļoti labi, medicīniski kontrolējām visus aspektus – pirms katras operācijas tika veiktas pilnas asins analīzes, pārbaudīts, kā strādā iekšējie orgāni. Reja pēc katras operācijas atmodās bez jebkādām komplikācijām. Man ir ļoti liels prieks, jo projekts ilga apmēram pusgadu un viss noslēdzās veiksmīgi.”
Līdz šim Latvijā nebija pieredzes dzīvnieku ekstremitāšu protezēšanā, arī citur Eiropā tāda ir tikai dažiem speciālistiem. “Jāuzteic Rejas saimniece, kas bija gatava mēģināt, kaut dažreiz bija smagi. Tieši atkopšanās process pēc operācijām ir ļoti sarežģīts, jo kaķis taču pieradis kustēties – lēkt, skriet, darboties,” saka veterinārārsts. Ar vienu zaudētu pakaļkāju kaķis vēl varētu patstāvīgi pārvietoties, bet te bija zaudētas divas.
Vēl tikai Anglijā un Bulgārijā
Pirms sarežģīto operāciju uzsākšanas Indāns vispirms apspriedās ar Dzīvnieku veselības centra galveno ārstu Aigaru Briņķi, kādas alternatīvas var piedāvāt. Briņķis atzīmējis, ka ārzemēs ir bijuši precedenti – pakaļkājas dzīvniekiem amputētas un pēc tam protezētas.
“Pēc manas apkopotās informācijas, Latvijā un Baltijā tas nekad nav darīts. Ja Eiropas Savienībai vēl pieskaitām Lielbritāniju, tad dzīvnieku protezēšanas pieredze ir Anglijā un Bulgārijā, spriežot pēc pieejamajām publikācijām un klīnisko gadījumu apskatiem, ar kuriem saskāros pētījuma laikā,” turpina Indāns.
Ideja bija dzimusi, atlika ķerties pie darba. Pēc amputācijas kaķenei bija nelielas komplikācijas, nācās vēlreiz pāroperēt kājas, sākās atkopšanās periods, kad nekādas ķirurģiskas darbības nevarēja veikt.
Pastaigās jāved pavadā
Cilvēkam ārsts var noteikt mierīgi gulēt, bet kaķis to nesaprot. Saimniece, konsultējoties ar klīniku, izveidoja speciālu ietērpu, lai Rejas kājas būtu drošībā.
“Man bija pāris mēnešu laika, lai saprastu, kas nepieciešams – gan izveidot implantus, gan izplānot tālāko rīcību. Sākotnēji jau veicām brūču apkopi, bija nepieciešamība pēc antibiotikām un pretsāpju līdzekļiem. Mēģinājām nodrošināt apstākļus, lai kaķītis varētu veiksmīgi atkopties un sagatavoties nākamajai fāzei – intraosseālā implanta ievietošanai, jo šī protēze sastāv no divām daļām,” skaidro Indāns.
Proti, viena daļa ir pats implants, kas ievietots kaulā, otra ir eksoprotēze, kas pievienojama implanta daļai, kas atrodas ārpus mīkstajiem audiem. Medicīnas terminoloģijā runājot, sekoja implanta integrācijas process un kāju atkārtotas sadziedēšanas periods, kas mājas apstākļos aizņēma astoņas līdz deviņas nedēļas.
Reja tagad jūtas ļoti labi, dakteris ar Zandu sazinās regulāri, vismaz reizi nedēļā. Ārsts saņem arī fotogrāfijas un video – Reja kļuvusi ļoti aktīva, tikai jārēķinās, ka nepieskatīta viņa nevar iet ārā, arī skriet un lēkt nedrīkst. Šobrīd kaķim lielākoties ir istabas režīms, un, pastaigājoties pagalmā, saimniece ved Reju tikai pavadā vai nes rokās.
Varam lepoties, ka esam trešā valsts Eiropā, kur paveikts kas tāds. Līdz 2017. gadam visā pasaulē tikai 25 dzīvniekiem protezētas divas vai vairāk ekstremitātes.
Kājas izvirpoja daktera krusttēvs
Indāns par šo gadījumu veic arī pētniecisko darbu: “Fiksēju, kā procedūra ietekmē dzīvnieka turpmākās dzīves kvalitāti. Biju izveidojis anketu ar 37 jautājumiem, balstoties arī uz Glāzgovas universitātes izveidoto sāpju skalas aptauju kaķiem. Pēcoperācijas sāpju un diskomforta līmenis kaķim dažas nedēļas pēc procedūras jau tuvojās nullei.”
Zanda Briķe ir ļoti pateicīga ārstu komandai: “Dzīvnieku veselības centrā mums par operācijām prasīja tikai pašizmaksu, konsultācijas bija pilnībā par brīvu. Daudz cilvēku mums palīdzēja, visus nemaz nenosaukt. Vislielākais paldies Gustam Indānam, ka viņš uzņēmās virsvadību un būtībā paveica brīnumu. Ļoti palīdzēja arī centra vadītājs Aigars Briņķis, kurš mūs ļoti atbalstīja Rejas pēcamputācijas periodā. Paldies vārdus ir pelnījis veterinārārsts Miervaldis Kļaviņš, kurš aizkulisēs sniedza milzīgu atbalstu.”
Neiztika bez cilvēku mediķiem – protēzes izgatavošanā ar savu palīdzību un pieredzi talkā nāca Vaivaru tehniskais ortopēds Kaspars Lejiņš. Pašu implantu izveidoja Indāna krusttēvs, kurš gan vēlas palikt aizkadrā – meistars ar zelta rokām, pieredzējis virpotājs, kurš visu mūžu strādā ar metālu.
Pārējie minči klausās un brīnās
Kaķenīte tagad jūtas labi, jaunās kājas pieņēmusi ļoti organiski. Jau pēc operācijām viņa, vēl esot uz pagaidu stieņiem, cēlās kājās un muka no dakteriem! Lielākā problēma gan esot tā, ka protēzēs, protams, nav jūtības, tādēļ pastāv risks ar tām kaut kur aizķerties vai iesprūst. Tomēr šķiet, ka Rejai tas ļoti netraucē – viņa nododas dzīvespriecīgām kaķa rotaļām, izbaudot savus ikdienas priekus, tikai jāpadomā par apkārtējās vides drošību.
“Rejai varētu būt četri gadi – īsti nezinu, jo viņa pie manis nonāca jau kā pieaudzis ielas kaķis. Man ir četri minči, un visi no ielas, man ļoti patīk šie murrājošie, harismātiskie dzīvnieki. Viņi cits citu ir pieņēmuši, un interesantākais ir, ka, Rejai tagad kustoties, protēzes rada skaņu. “Kāpēc no tevis nāk tāds troksnis?” – tā ik pa laikam ar ziņkāri acīs pie Rejas pieiet pārējie ģimenes astaiņi un brīnās,” smaida Zanda un novēl, lai veterinārārstiem būtu iespēja arī turpmāk palīdzēt dzīvniekiem ar īpašām vajadzībām.
