10 gadi bez ārstiem un zālēm - uzņēmējs Aigars Rostovskis par citādu skatījumu uz medicīnu

Sen zināma patiesība: kamēr viss ir labi, cilvēks neko nemaina un nedara.

Dabiski!

Kā jūs nonācāt līdz tam, ka jums tomēr vajadzēja kaut ko ar savu veselību darīt?

Arī dabiski. Bērnībā, protams, slimoju tāpat kā citi bērni. Ar tagadējo prātu gan domāju, ka to slimošanu nemaz nebija tik maz: parastas saaukstēšanās, bet bija arī cūciņas, meningīts, angīnas. Ārstniecība ierastā – ar zālēm. Nedēļu paslimo, atkal uz skolu, pēc laiciņa atkal paslimo, atkal uz skolu… Veselība kļuva stiprāka, kad sāku spēlēt futbolu. Treniņi notika ārā, arī ziemā, un es vienkārši norūdījos svaigā gaisā un fiziskā slodzē.

Kad man bija ap divdesmit, valstī notika ģeopolitiskas izmaiņas. Es pievērsos biznesam. Enerģiski metos naudas pelnīšanā. Un enerģijas man bija daudz! Sekoja posms, kurā aktīvi un pat fanātiski investēju savu laiku un spēku biznesā. No 20 līdz 35 gadu vecumam. Un paralēli es biju ļoti aktīvs arī tajā, ko sauc par “atpūtu”. Nevienam nav noslēpums, ka biznesa būvēšana saistīta ar lieliem stresiem, un kaut kā šie stresa ugunskuri ir arī jādzēš. Es neteiktu, ka kādā dzīves posmā būtu pārlieku daudz lietojis alkoholu, bet man patika naktsdzīve. Kas savukārt nozīmēja negulētas naktis, neregulāras ēdienreizes un tomēr arī alkoholu. Smags darbs pa dienu un aktīva atpūta naktīs – tāds bija mans karuselis 15 gadu garumā. Septiņas dienas nedēļā. Bez atpūtas. Tādu jēdzienu kā atvaļinājums es nepazinu. Patiesībā arī tagad nepazīstu. Kāpēc es tā sevi izdzinu? Jo pēc padomju laika nosacītā trūkuma gribējās dzīvot labāk. Tas bija skrējiens pakaļ zelta teļam.

Un tad man palika trīsdesmit pieci. Un kaut kas sāka mainīties. Kaut kā vairs es tik nevainojami nefunkcionēju. Tad tāda kaite, tad šitāda… Kaut kas sāka sāpēt, pret sāpēm dzēru zāles. Vienai pārbaudei sekoja nākamā, sāka parādīties arī diagnozes… Saukt tagad tās diagnozes un ieslīgt detaļās pat nav jēgas. Bet biju nonācis vāveres ritenī: strādā, “atpūties”, sporto, bet no tās sliktās pašsajūtas vairs netiec ārā. Jā, brīžiem ir arī labāk, bet vairs nevar lepni teikt: “Man viss ir kārtībā!”, jo regulāri kaut kas iesāpas, ir nogurums… Un vienā brīdī tas diskomforts pieaug līdz līmenim, kas sāk nomākt visu citu, un īsti jau pat pastrādāt vairs nevari. Tā es tur riņķoju pa medicīnas sistēmu. Papīru kaudze palika arvien lielāka, diagnozes tik nāca klāt, viens speciālists sūta pie nākamā… Bet es noteikti neesmu no tiem, kas vaino ārstus. Ir izcili ārsti un ne tik izcili – kā jebkurā jomā. Ir arī tie, kas saprot, ka, piemēram, muguras sāpju gadījumā tā vaina var nemaz nebūt mugurā, bet vēderā. Pēdējos gados esmu bijis ārstniecības iestādēs kopā ar sev tuviem cilvēkiem, un, kas mani ļoti priecē – izpratne par to, kas ir veselīgs dzīvesveids, mediķu vidū pieaug. Tie advancētākie jau vairs nemaz nešaubās, ka veselības pamats ir pārtika un dzīvesveids.

Bet, redziet, mēs jau visi to zinām. To nav grūti zināt un arī saprast nav grūti. Grūti ir to no dienas dienā ievērot. Praktizēt. Es arī pats esmu tikai šā ceļā sākumā. Ir vajadzīgs raksturs, lai stingri turētos pie tā, ko saprotam ar veselīgu pārtiku, un piespiestu sevi katru dienu veikt fizisku slodzi. Un pat izgulēties vajag sevi piespiest! Jo tie kārdinājumi ir visu laiku. Katru dienu ir darbs, bērni, pienākumi. Pieņemšanas, prezentācijas, galu galā izbraukumi pie draugiem, kur sagaida klāti galdi… Visā tajā izlavierēt nav viegli.

Nav jau grūti turēties pretī tiem kārdinājumiem, kad esi speciāli aizbraucis uz Indiju, Austrāliju vai pat saviem laukiem. Tur ir citi noteikumi, un tiem vienkārši jāseko. Bet noturēties pie maksimāli dabiska dzīvesveida, dzīvojot pilsētā un ejot uz darbu, – tas galīgi nav viegli.

Bet mēs palikām pie jūsu pašsajūtas 35 gadu vecumā. Ko jūs tad mainījāt? Un, starp citu, cik jums tagad gadu?

Šobrīd man ir 48 gadi. Bet toreiz, tātad tā kritiskā situācija auga. Man nebija citu variantu, kā meklēt risinājumus. Biju nonācis jau līdz jogai un faktiski biju arī kļuvis par veģetārieti. Tad man uztaisīja vienu operāciju. Pēc tās es aizbraucu uz kādu ājurvēdas centru Ungārijā, kur dzīvoju divus mēnešus. Taču nekas īpaši nemainījās. Jutu, ka man vajag ko radikālāku. Un tad – kas klauvē, tas atrod! Ungārijas centrā pamatā strādāja cilvēki no Indijas. Un bija tur viens pāris, kas man tā arī teica: “Te nekas nebūs. Brauc pie mūsu skolotāja uz Indiju. Citādi ar tevi nebūs labi.” Un es paklausīju. Aizbraucu uz Kerolas štatu, uz vietu ar nosaukumu Nature Cure & Yoga Education Centre. Dabiskās atjaunošanās un jogas izglītības centrs. Šovasar būs tieši desmit gadi pagājuši kopš tās dienas, kad iesēdos lidmašīnā un pirmo reizi turp aizlidoju.

Mugursomā man bija pāris T krekli, šorti un čības. Tajā laikā man nebija pārliecības, ka atgriezīšos. Stāvoklis bija galīgi nelāgs. Turklāt tas sakrita ar laiku, kad gaidījām ierodamies pasaulē mūsu pirmo bērnu. Nezinot, vai spēšu atgriezties, to datumu tomēr kā atgriešanās dienu biju sev iezīmējis.

Centrā, starp citu, ierados kā pirmais ārzemnieks. Tagad tā taciņa ir jau iestaigāta.

Un kas tur notika?

Nekas pārdabisks. Jogas centrs, kurā tevi ieliek normālā dzīves ritmā. Aizbraucu tur ar visām savām analīzēm un diagnozēm. Tas viss tā lēnām tika pastumts malā, uztaisīja tik asins analīzi, kurā noteica cukura līmeni. Nomērīja, nosvēra un izmērīja asinsspiedienu. Un viss. Ēšana divreiz dienā, ļoti askētiska: augļi, sulas, dārzeņi. Viņu speciālā tēja no rīta pēc pamošanās. Rīta sauļošanās, neliela pastaiga pa akmeņiem. Jogas un ājurvēdas procedūras bagātīgā piedāvājumā. Vakarā obligāta garāka pastaiga, kādas divas stundas. Atgriezos Rīgā pēc divām nedēļām joprojām tāds “nekāds”, tomēr jutu – kaut kas sāk kustēties. Ka ir pat brīži, kuros jūtos gluži ok. Bet toreiz ar mani notika vēl kas būtisks. Jogas centrā bija bibliotēka. Sāku lasīt tās grāmatas. Lasīju un sapratu: tā ir pilnīga cita pieeja veselībai. Pilnīga cita informācija nekā tas, ko man te ārsti bija stāstījuši. Pat nevis cita, bet pilnīgi pretēja!

Kas jūs pārsteidza?

Trešajā dienā man pateica: “Apmēram pēc desmit dienām tev urīnā vai vēdera izejā parādīsies asinis.” Saku, ka tā nekad nav bijis un neticu, ka būs. Bet paiet tās dienas, un tā tiešām notiek. Es tāds pārbijies, bet man saka: “Ļoti laba zīme! Organisms sāk tīrīties.”

Es neesmu studējis medicīnu. Līdz ar to nevienu profesionāli neapšaubu. Es tikai esmu cilvēks, kas nodzīvojis uz šīs planētas 48 gadus un desmit no tiem citādi, nekā dzīvoju pirms tam. Toreiz, pirms tiem desmit gadiem, braucot uz Indiju, es sev noteicu vienu apņemšanos. Es pie ārstiem vairs bez galējas nepieciešamības neiešu un tabletes nelietošu. Vienalga, kas ar mani notiks. Tāds dziļi personīgs lēmums. Un šajos desmit gados esmu bijis tikai pie zobārsta un vienreiz tieši pie zobārsta arī iedzēris vienu tableti. Neesmu bijis ne uz vienu pārbaudi, manipulāciju, analīzi vai testu. Es nevienam neiesaku rīkoties tāpat. Bet es esmu brīvs cilvēks un izdaru tādas izvēles, kādas gribu. Arī viss, ko saku, tā ir tikai mana pieredze.

Jūs gribējāt zaudēt svaru?

Man nekad nekāds īpaši liekais svars nav bijis. Ar manu augumu 1,80 m manā vecumā optimāls svars būtu ap 72 kg. Bet par svaru vispār nav stāsts. Protams, tur svars sāka krist, jo ēdiens daudz askētiskāks un viss arī sāk tīrīties ārā. Bet es neko neesmu darījis ar mērķi zaudēt svaru.

Pasaulē ir divas pieejas cilvēka veselībai. Pirmā ir tā saucamā zinātnē un pētījumos balstītā pieeja. Un ir otra – praksē balstītā pieeja, ko praktizē arī joga. Pirmajā gadījumā pēta kolbās, mēra, aprēķina. Bet otrajā cilvēki 5000 gadus praktizējuši un pierakstījuši, nododot zināšanas no paaudzes paaudzē. Un es uzticos praksē pārbaudītām lietām.

Bet kas ir tā lielākā atziņa, ko esmu šajos desmit gados sapratis – vēlreiz uzsvēršu, ka esmu tikai ceļa sākumā, – daba cilvēkam ir iedevusi milzīgus resursus. Tā enerģija, kas mūsos ielikta, ir neaptverama! Jautājums tikai tajā, cik daudz mēs paši par šīm savām spējām zinām un cik gudri izturamies pret savu ķermeni. Ideālā variantā mums ir ne tikai zināšanas, bet mēs tās arī liekam lietā, katru dienu praktizējam. Ja zini, ka nevajag trīs reizes dienā pārēsties, tad nepietiek ar to, ka tu to zini. Ir arī šīm zināšanām jāseko. Par ķermeni ir katru dienu jārūpējas. Taču mēs uzcītīgi rūpējamies par savām mašīnām, piemēram, bet ķermeni atstājam novārtā.

Jums ir paveicies, ka ģimenē neesat viens ar tādu izvēli.

Mana dzīvesbiedre (Guna Bīlande – dabiskās veselības centra “ReCure” dibinātāja un vadītāja – red.) studē uzturzinātni, šobrīd ir Seviļā, zinātniskā konferencē. Ceru, ka viņa būs viens no tiem speciālistiem, kam būs gan zinātnē, gan praksē balstīta pieeja. Mans ceļš sākās kā klīnikas pacientam. Guna praktizē šīs zināšanas, paralēli studējot akadēmisko pusi, šobrīd doktorantūrā.

No Kerolas jūs tomēr atgriezāties. Dzīvs un arī mazliet veselāks. Kas notika tālāk?

Atgriezos. Piedzima pirmā meita. Un es pēc mēneša devos uz Kerolu otrreiz, šoreiz pavadot tur jau 40 dienas. Tas iedeva jau lielāku jaudu. Un tad es vienkārši ekstrēmi stingri divus gadus ievēroju visas rekomendācijas, kas man tika dotas. Ļoti precīzi ievēroju visus noteikumus par pārtiku, nepieļāvu gandrīz nekādas atkāpes. Dzēru tikai ūdeni un svaigi spiestas sulas. Faktiski biju svaigēdājs, ēdu tikai dārzeņus un augļus. Un tos divus gadus lielos vilcienos par visām problēmām biju aizmirsis.

Un tad…

Un tad nāk grūtākais. Tu jūties aizvien labāk. Pavisam labi. Un tad sāk atgriezties kārdinājumi. Kaut kas cepts garšīgi nosmaržo. Aizbrauc uz Krieviju – liekas, kāpēc gan neiedzert 50 gramus? Un tā lēnām aizvien biežāk roka pastiepjas nevis pēc tā, ko organismam vajag, bet ko garšas kārpiņas pieprasa. Paņemas tie kārdinājumi. Tāpēc arī pats sev esmu noformulējis, ka tas ir tāds izaicinājums dzīves garumā.

Skaidrs, ka ar gadiem visi procesi cilvēka ķermenī paliek lēnāki. Attiecīgi stingrāk jāievēro disciplīna. Izaicinājums ir tajā, kā visu sabalansēt. Biznesā, pašrealizācijā, attiecībās.

Bet tagad par jūsu pēdējo piedzīvojumu – badošanos Austrālijā pie Džona Fīldera (John Fielder).

Nebija tā, ka aizbraucu un uzreiz sāku badoties. Organisms šim pasākumam ir jāsagatavo. Pirmajās dienās četras stundas bija diezgan smags darbs dārzā un ļoti askētiska pārtika divreiz dienā. Dienas pirmā ēdienreize ir ap pusdienlaiku, kopumā 700 grami: pamatā augļi un 150 grami riekstu vai žāvētu augļu. Jo pārtikas vienību ir mazāk, jo organismam vieglāk tikt ar to galā. Vakarpusē, ap pulksten sešiem, ir vakariņas: 500 grami dārzeņu plus avokado. Tieši pārtikas pārstrāde ķermenim ir fiziski smagākais darbs. Tas ir grūtāk nekā svarus cilāt. Ēst vajag ļoti lēni. Nesteidzīgi. Tad arī sāta sajūtu var ātrāk sasniegt. Ja ieēsts nedaudz, ja nav nekādu ārējo stresu, tad viss tiek pārstrādāts un novirzīts ķermeņa vajadzībām. Kas nu minimāli paliek pāri, tas tiek izvadīts caur dažādiem kanāliem – vai caur sviedriem vai labierīcībās. Līdz ar to toksīni jau vairs nekrājas, kaut vēl ēdiens tiek uzņemts. Savukārt, kad ēdam par daudz un bieži, ķermenis vēl nav spējis pārstrādāt vienu devu, kad jau saņem nākošo. Un ko organisms tad dara – sāk toksīnus deponēt. Sāk tos kaut kur izvietot. Nu, tad iedomājamies cilvēku, kurš gadiem ēd neregulāri un neveselīgi, un daudz par daudz. Rezultātā tie depozīti tiek salikti dažādās ķermeņa daļās. Un ķermenis visu laiku cīnās un vairs nesaprot, kurā brīdī tad varēs to visu izvadīt. Vienam uzkrājas onkoloģijā, citam migrēnā, tās diagnozes var saukt bezgalīgi. Jāsaprot, ka ne jau pārtika ir tā inde, kas veido toksīnus. Bet tieši nepārstrādātā pārtika, nepārstrādātās emocijas un stress ir tie vaininieki, kas rada vidi, kur slimībai veidoties. Jo, ja toksīnu organismā nav, tai slimībai nemaz nav, kur “aizķerties”. Vienkārši nav, kur “aizāķēties”. Džons savu metodi ir nosaucis par “dabisko higiēnu”.

Kā jūs vispār šo vīru atradāt?

Indijā es sapratu, ka tas viss reāli darbojas. Manai dzīvesbiedrei radās ideja to mācīties. Bet Indijā mācīties bija grūti, jo pats skolotājs nepārvaldīja angļu valodu. Sakām skatīties, kas šajā jomā notiek citur pasaulē. Un tā, vienkārši “gūglējot”, Guna arī atrada Džonu. Sakontaktējāmies, uzzinājām, ka reizi gadā viņš dodas braucienā pa pasauli un iebrauc arī Eiropā. Mēs speciāli braucām viņu satikt uz Horvātiju. Sākumā viņš bija diezgan atturīgs. Pie viņa visos šajos gados mācības ir pabeiguši vien seši cilvēki. Un Guna to izmācījās.

Kāpēc jums tomēr bija jābrauc badoties pie Džona uz Austrāliju, varējāt taču tepat Gunas uzraudzībā iziet šo pasākumu.

Te ir pārāk daudz blakusapstākļu. Un droši vien advancētāks cilvēks nekā es, ar spēcīgāku raksturu var nekur nebraukt, jo pats spēj sevi no dienas dienā uzturēt režīmā un formā. Mana darba specifika neļauj izbēgt no stresa, tas vienkārši nav iespējams. Tāpēc man bija jābrauc ārpus ierastās vides. Ne jau par velti ir šīs attīrīšanās klīnikas, tajās vienkārši ir vieglāk. Turklāt svarīgi to darīt uzraudzībā. Jo procesi, kas notiek, ir ļoti jaudīgi.

Pirmā pazīme, ka sāk notikt attīrīšanās, – paaugstinās temperatūra. Sāk pat lauzt kaulus, sajūta, kā slimojot. Tā ķermenis saprot, ka var tīrīties. Kādam sāk sāpēt roka, kādam kāja, citam vēl kaut kas. Jo neviena analīze nevar noteikt, kur tieši tie toksīni ir uzkrājušies. Es taču arī tajā laikā, kad gandrīz miru nost, uztaisīju visas iespējamās analīzes. Un tās pat nebija sliktas!

Paaugstinoties temperatūrai, sākas toksīnu dedzināšana. To var pamēģināt jebkurš cilvēks. Visātrākais veids, kā atveseļoties, – tiklīdz parādās slimības simptomi, tiklīdz paaugstinās temperatūra, pārstāt ēst. Un es varu galvot, ka atveseļošanās būs ātrāka. Tāpēc, ka tad organisms visu savu enerģiju novada uz toksīnu sadedzināšanu.

Badojoties dzērāt tikai tīru ūdeni?

Tikai ūdeni. Austrālijā, starp citu, es pamatā dzēru lietus ūdeni, kas turpat toveros krājās. Tas skaitās visvērtīgākais. Badojoties ķermenim ir rezerves apmēram trim dienām, kurās vēl var darboties un kaut ko darīt. Tad tās izsīkst, un tad arī sāk nākt visa tā draza ārā. Es to nosauktu par ķirurģisku operāciju bez skalpeļa.

Caureja, vemšana?

Man nebija nekas. Bet citiem ir gan caureja, gan kaut kas sāk sāpēt. Sāp tā vieta, no kurienes organisms skrāpē toksīnus ārā.

Cik dienas badojāties?

Man bija 16 dienas. Bet tas ir atšķirīgi. Džons praktizē 50 gadus, un paciente, kas viņa praksē badojusies visilgāk, to darīja 150 dienas. Taču viņa arī ieradās ar svaru 200 kilogrami. Bet “normāli” ir robežās starp septiņām un 21 dienu. Tāpēc jau ir uzraudzība, un tāpēc skatās pazīmes. Viena no pazīmēm ir aplikums uz mēles. Tas visu šo laiku veidojas uz mēles kā pierādījums tam, ka organisms kaut ko turpina izvadīt.

Un kur tad sajūsminātie stāsti par enerģijas pieplūdumu badošanās laikā…

Konkrēti man nebija enerģijas pat lasīt vai skatīties filmas. Tas stāvoklis ir interesants, diennaktis saplūst, iemiedz, pamosties… Bet es vēlreiz saku: tā ir ekstrēma nodarbe, to nevar uz savu roku darīt. Jo tas jau ir tajā dzīvības-nāves teritorijā.

Jūs arī tagad to neuzdrīkstētos darīt viens pats?

Šī ir bīstama atbilde, un man jāsaka: nē, neuzdrīkstētos. Jo katram reakcijas atšķiras, cits cilvēks nevar darīt tieši tā, kā daru es. Es rekomendēju to darīt uzraudzībā. Var jau justies ļoti gudrs, bet var arī pats sevī kādas pazīmes nepamanīt, ko profesionālis no malas uzreiz ievēros un badošanos pārtauks. Latviski lieto vārdu “badošanās”, bet angliski tas saucas fasting. Un tā pat īsti nav badošanās. Fastings ilgst līdz brīdim, kamēr organismā ir neveselās jeb sliktās šūnas, kas jāvada laukā. Bet nedrīkst ieiet brīdī, kad organisms sāk likvidēt veselās šūnas. Tas jau ir virziens uz nāvi. Un tās robežas ir ļoti smalkas. Es esmu viens pats septiņas dienas laukos badojies. Un toreiz vienā dienā pēkšņi tiešām sajutu enerģijas pieplūdumu. Nu tā, ka tūlīt pat jāiet pastaigā! Izgāju, nogāju metrus 300 un knapi tiku atpakaļ.

Jūsu svars, beidzot badošanos Austrālijā, bija 58 kilogrami.

Jā, un arī fiziski biju ļoti vājš. Tieši tāpēc ne mazāk svarīga fastinga daļa ir atgriešanās “normālajā dzīvē”. Skaidrs, ka nevar sākt uzreiz ēst. Faktiski atgriešanās procesam jābūt tikpat ilgam, cik ilga badošanās. Trīs pirmās dienas dzēru tikai sulas. Pēc tam trīs dienas tikai augļi. Un tad lēnām, lēnām nāca klāt arī cita pārtika.

Bet zinu stāstu par kādu sievieti, kas pēc fastinga atļāvās maratonu noskriet.

Kā jūs nostiprināt savu ķermeni fiziski?

Esmu daudz ko izmēģinājis. Bet par sevi man nu jau ir skaidrs: man tā pamatlieta ir pārtika. Ja spēju to noturēt maksimāli saprātīgā rāmī, tad uzreiz jūtu uzlabojumu. Ar fizisko slodzi man klājas vieglāk, tas nāk kaut kā pašsaprotami. Es katru dienu vai nu vismaz pusstundu skrienu, vai spēlēju skvošu vai volejbolu. Kaut mazliet, bet neizlaižot ne dienu. Ja man ir kāds agrais lidojums, piecelšos vēl agrāk – bet to pusstundu noskriešu. Ir bijis tā, ka es naktī eju skriet. Nē, ar fizisko man nav problēmu, tas man ir iekšā. Bet pēc smagas darbadienas saprast tās nianses: vai tā ir apetīte vai vajag enerģiju, vai tas vienkārši ir nogurums, kāpēc gribas vairāk apēst… Tas ir mans izaicinājums. Turklāt es esmu galējību cilvēks. Varu badoties un varu pārēsties. Varu turēt smagu slodzi, bet tad man atkal vajag pilnīgi neko nedarīt. Iemācīties dzīvot mērenāk un vienmērīgāk – tas ir mans darbs ar sevi.

Kādi ir tie jūsu pārtikas grēciņi?

Ēst par daudz. Esmu daudz lasījis par šo tēmu, un arī pats no savas pieredzes sapratis, ka optimāli cilvēkam būtu jāēd vienreiz dienā. Un vēl labāk darīt to tad, kad visi darbi jau padarīti. Tomēr arī ne vēlu vakarā. Lūk, un kā to tagad realitātē izpildīt, ja pienākumi beidzas vien vēlā vakarā – tas ir lielais jautājums. Tur nu sanāk sagrēkot bieži vien. Tāpat man nemaz tik labi nesanāk izvairīties no ēdiena pasākumos. Un arī vienkārši ar notikumiem piesātinātās dienās, kādas faktiski ir visas darba dienas.

Man patīk domāt, ka veselīgi ir ēst vairākas reizes dienā nelielām porcijām.

Tad jums tā jāēd. Katram savs. Es varu runāt tikai par sevi un savu organismu. Noteikti negribu iesaistīties diskusijās ar uztura speciālistiem.

Un kādi ir jūsu nākotnes nodomi?

Šajā jomā mani nākotnes plāni ir kultivēt sevī dabiskās higiēnas principus un distancēties no kārdinājumiem. Kā jau minēju, kad ir fiziski slikti, tad ir ļoti viegli pateikt “nē”. Jo nav jau variantu. Viss kaut kas ir bijis, savulaik par mani ir arī pasmējušies, bet mani tas nekādi neietekmēja. Jo man bija slikti un es gribēju izdzīvot. Arī pēc tam man pietika atcerēties, kādā stāvoklī biju un kādu uzlabojumu panācu ar visu šo uztura metodi, – un tas motivēja turpināt. Bet grūtākais tiešām ir tad, kad jūties ļoti labi. Tad sāk likties: nu, mazliet jau var pagrēkot…

Es šos desmit gadus faktiski neesmu slimojis. Jā, ir bijušas saaukstēšanās pazīmes, bet tad ātri atslēdzu ēdienu, izmantoju vēl dažas metodes un atveseļošanās notiek burtiski pa stundām.

Ko jūs sev esat aizliedzis ēst?

Stingri izvairos no visa, kas ir konservēts. Protams, ideāli būtu dzīvot laukos un pašiem visu audzēt. Mēs arī paši salasām ogas, sasaldējam, taču tas arī viss, ko Rīgā strādājošs cilvēks var savā labā izdarīt. Tieši tāpat kā visi citi, lielāko daļu pārtikas produktu pērkam veikalā. Atšķirība tikai tajā, ka grozā pārsvarā ir augļi un dārzeņi. Skaidrs, ka nezinu ne to augļu, ne dārzeņu izcelsmi, bet, ja grib dzīvot absolūti veselīgi un tīri, tad jāskatās jogas un kalnu virzienā, nevis pilsētas.

Starp citu, tam pašam Džonam ir visai skarba pieredze šajā ziņā. Viņš piedzima kā astmatiķis, un zināmā vecumā viņam bija jāizdara izvēle par labu savai veselībai – jāpārceļas uz subtropiem. Viņa sieva mainīt dzīvesvietu negribēja. Nācās šķirties. Šobrīd viņš ir vecs vīrs, bet joprojām to pārdzīvo. Bet nu tā ir dzīve. Visu laiku jāizdara izvēle.

Un kā jums ar gaļas ēšanu?

Cenšos izvairīties. Bet, ja tā ir ezerā noķerta zivs vai tepat audzēts jērs, kāpēc ne? Gaļa jau pati par sevi nav nekas slikts. Taču to pašu var uzņemt arī ar citu pārtiku. Cilvēkam ir pietiekami daudz, ko ēst.

Ja abstrahējamies no garšas kārpiņām un kairinājumiem, tad svarīgākais, kāpēc jāēd, – tā mēs saņemam enerģiju. Un lielākais enerģijas avots pasaulē ir saule. Viss, kas aug tiešos saules staros, arī dod vislielāko enerģiju. Augļi, ogas, dārzeņi, rieksti. Saule – ābols – apēdi – enerģija. Otrs nosacījums: lai apēstā pārtika viegli pārstrādājas. Lai nav jāpiedzīvo klasika, kad apēd karbonādi un pēc tam gribas pagulēt.

Ko es pats uz sevis esmu pārbaudījis: ja ēd svaigu, vieglu pārtiku, vieglāk pārdzīvot karstumu. Tā dzesēšana notiek no iekšpuses. Plus 35 grādu karstumā apēst šašliku nozīmē pakļaut sevi mokām.

Tāpat esmu uz savas ādas izjutis, ka, ēdot svaigu pārtiku, mierīgāka kļūst reakcija uz ārējiem kairinātajiem. Cilvēks burtiskā nozīmē kļūst vēsāks.

Pie mums pieņemts, ka cilvēki ietur ēdienreizes kopā. Mana pārliecība – tam jābūt slēgtam procesam. Cilvēks un viņa pārtika. Nevienam citam tajā nav jāpiedalās, savā ziņā tas ir meditatīvs process. Kad cilvēks ar katru kumosu, tēlaini runājot, saplūst. Tas ir pārdomu process. Bet te es varu arī aizfilozofēties. Man ir sajūta, ka civilizāciju gaida lielas pārmaiņas, lai tā spētu izdzīvot. Ekoloģija ir tikai viena joma. Cilvēku skaits pieaugs, resursu apjoms nepieaugs, un veidosies neizbēgamas sadursmes. Vienīgais veids, kā to nomenedžēt, – pāriet citā domāšanā. Jo cilvēkam jau reāli vajag daudz, daudz mazāk, nekā viņš šobrīd patērē. Ja cilvēks iemācītos lietot mazāk, uz planētas attiecīgi būtu vieta vairāk cilvēkiem. Tā matemātika ir vienkārša. Un pārtika ir tikai daļa no šiem pārtērētajiem resursiem.

Teicāt, ka sākumā kāds par jums arī pasmīkņāja. Vairs ne?

Es ar savu dzīvesveidu nevienam neuzbāžos. Bet zināmā mērā jau es to smīkņāšanu arī varu saprast. Cilvēks ir bara loceklis. Un šobrīd barā ir pieņemta norma, ka cilvēks ēd neveselīgi un 70 gadu vecumā nonāk slimnīcā. Tā skaitās normāla dzīve. Man āda ir gana bieza, man nav problēmu ar to, ka kāds nedomā tāpat kā es. Diemžēl es zinu cilvēku, kurš arī bija Indijā, kuram kļuva labāk, bet, atgriezies Latvijā, viņš nomira, jo ģimenē uzskatīja, ka jāārstējas citādi… Jā, šie attīrīšanās procesi saistīti ar saasinājumiem, epizodiski var palikt sliktāk, jo tā izpaužas toksīnu izvadīšanās.

Es ticu cilvēka iekšējiem resursiem un ticu dabai. Tas pats Džons – viņam piedzimstot, nebija iedalītas labas kārtis. Pat ļoti vājas. Bet viņš izvēlējās savu ceļu, un viņš joprojām ir dzīvs un pat ļoti možs. Cits ienāk pasaulē ar ļoti labām kārtīm. Daba cilvēkam ir iedevusi 120–140 gadu resursu dzīvot. Kā smejas: tie, kas aiziet vecumā līdz simts, – tie ir pašnāvnieki! Jautājums tikai, kā mēs par šo resursu rūpējamies.

Man laukos bija kaimiņš. Bail pat iedomāties, ko un cik tieši viņš dzēra, bet 70 gadu vecumā viņš sevi bija novedis līdz nāvei. Bet tā, kā viņš dzīvoja un kā dzēra, es varbūt nedēļu tādā režīmā nodzīvotu. Viņam veselība bija iedota apbrīnojama! Ja tam pašam Džonam iedotu šā vīra kārtis, viņš 500 gadus nodzīvotu.

Man patīk, ka es pats savām acīm redzu, kādi ir šie vīri, kas kaut ko man māca. Kā izskatās astoņdesmitgadīgs kungs Indijā, kāda viņam ir enerģija. Un cik kustīgs un dzīvīgs ir Džons savos 85 gados. Es skatos uz viņu, un man nepaliek daudz jautājumu, vai tiešām viņa dabiskās higiēnas metodes darbojas. Jo es redzu – strādā!

Visvairāk šķēpu lauž ap onkoloģijas ārstēšanas metodēm, un otra jūtīgā tēma ir vakcinācija. Jūsu bērni ir vakcinēti?

Nē, nav.

Bet par onkoloģiju – Indijā to uzskata par vienu no vieglāk ārstējamajām slimībām, pielīdzina iesnām. Protams, tas atkarīgs arī no stadijas. Ielaistas slimības gadījumā salīdzināt to ar iesnām būtu nekorekti.

Un ko uzskata par grūti ārstējamām slimībām?

Mentālās slimības. Jo tās ir visdziļāk. Bet vēlreiz atkārtošu, ka es neesmu speciālists. Es esmu tikai šo seno zināšanu lietotājs. Un tāpēc varu atļauties izteikties tā, kā pats to saprotu un ko esmu uz savas ādas pārbaudījis. Runājot līdzībās: es ar mašīnu arī protu braukt, bet, kas notiek zem “kapota”, līdz galam nesaprotu. Pēc ājurvēdas saslimšanai ir deviņi līmeņi. Tradicionālā medicīna spēj paņemt trīs četrus. Bet katrai slimībai ir arī spirituālais līmenis, kuram ne ar kādu stetoskopu netiek klāt. Mentālām slimībām toksīni aizgājuši dziļāk. Līdz tiem var nokļūt, tos var izvadīt, bet tam vajag daudz ilgāku laiku. Ne velti arī tradicionālā medicīna šīs slimības ārstē visai vienkārši: sašpricē, un cilvēks guļ kā dārzenis.

Kādi ir jūsu dzīves noteikumi?

Dabas likumi. Jo tie funkcionē. Mana pārliecība: ir universs, mēs esam daļa no tā, un visi – cilvēki, dzīvnieki, augi – esam saistīti. Jo vairāk un labāk cilvēks ievēro universa likumus, jo labāk viņam veicas visās dzīves jomās. Jo vairāk tos pārkāpj, jo sliktāk klājas. Un katrs var pats izvēlēties, kuru ceļu iet.

Tā pašrealizācija dabiskā dzīvesveida vektorā – tur ir kosmoss. Tur var ķert tādas sajūtas! Kaut vai tajā pašā badošanās procesā: izmaiņas jau nenotiek tikai ar ķermeni, mainās arī apziņa. Cilvēks domā meditatīvāk, nāk atziņas. Tas ir tik interesants ceļojums! Un tas galīgi nav stāsts tikai par fizisku ķermeņa attīrīšanos.