"Sākās ar to, ka vilku ārā no vannām pašnāvniekus ar pārgrieztām vēnām" - atklāta intervija ar misionāru Aleksi Daumi

Kad cilvēks saka “esmu dusmīgs”, jums ir kāds paņēmiens, kā viņu ātri dabūt atkal “normā”?

Es nedomāju, ka man jāatbild un jāpalīdz cilvēkiem visās situācijās. Katram cilvēkam jādod rīcības brīvība darīt tā, kā viņš grib. Šis ir tas, ko es gribu, lai arī man atļauj – izdarīt izvēles.

Ar jums nav nemaz tik vienkārši iepazīstināt, jo esat tik daudz kas. Bet kā jūs pats sakāt: kas jūs esat?

Cenšos apstāties pie vārda un uzvārda. Viss pārējais ir citu novērojumi, pielipuši nosaukumi. Es pats sevi nosauktu ļoti nemodernā vārdā – par misionāru. Bībeliskā tradīcijā – par apustuli. Un tad tik sākas samulsumi…

Jā, es arī uzreiz aizdomājos pat diagnozi.

Vai ne? (smejas) Gan jau arī diagnoze ir. Vienīgais – ja jau pats vēl jūtu nianses, tad ir arī cerība kaut ko uzlabot.

Citi mani visbiežāk apsaukā par izaugsmes vai apmācību treneri. Vēl mani mēdz saukt par “tēti pēc izsaukuma” vai SOS tēti. Par stāstnieku. Kādreiz apsaukāja par motivatoru, bet es pats uzskatu, ka esmu demotivators. Jo reāli nodarbojos ar demotivēšanu. Man ir apnikusi tā pārspīlētā vēlme kaut ko motivēt. Jā, ir laiki, kad vajag motivēt, bet šis nav tāds laiks. Ja kāds domā, ka es motivēšu strādāt darbu, kas nesanāk un nepatīk, – nē. Visdrīzāk tur būs pat pendele.

Pirms dažiem gadiem man reiz lūdza atbildēt uz jautājumu, kā motivēt darbiniekus, kuri negrib sasniegt uzņēmuma mērķus. Es domāju: trakie! Jo šajā jautājumā ļoti daudz pateikts par cilvēkiem, kas to jautā. Šādus cilvēkus ir aizliegts motivēt! Nevajag un nedrīkst motivēt cilvēkus, kuri negrib sasniegt uzņēmuma mērķus! Jo galvenais uzdevums ir noskaidrot, kurš grib tos mērķus sasniegt. Tiem, kuri negrib, uzreiz jāsaka “uz redzēšanos”.

Un kāpēc esat SOS tētis?

Izaugsmes trenera darbs pārauga tajā, ka sāku tikties ar skolotājiem, skolu direktoriem. Un bija gadījums, kas man izgrieza dvēseli uz otru pusi. Ģimnāzijas direktore satiekoties man teica: “Aleksi, ja mums te nebūs kaut kāda garīga elementa, mēs vai nu sadegsim, vai sajuksim prātā…” Es ļoti nopietni uztvēru šos vārdus. Un kaut kādā mistiskā veidā tās durvis cita pēc citas sāka vērties. No skolas uz skolu kā pa tādu “kluso radio” aizgāja ziņa, un nu es jau trešo gadu neeju no skolām ārā. Un vienā skolā skolotāji man reiz teica, ka es viņiem asociējoties ar “tēti uz stundu”. Un es pieņēmu šo nosaukumu, jo dziļi sevī es tiecos kļūt par tādu. Man pašam ir divi dēli, bet tas vēl nenozīmē, ka es sevi drīkstu saukt par tēti ar lielo burtu.

Jūs šo darbu skolās darāt par velti?

Nē. Esmu iemācījies, ka kaut kāda enerģijas apmaiņa ir vajadzīga. Tā ir pat ļoti nepieciešama. Piemēram, manai ģimenei ir vajadzīga atbilde, kāpēc tētis bieži nav mājās. Kāpēc viņš vēlu atbrauc. Kāpēc viņš ir noguris. Un tur tai “vielmaiņai” ir jābūt, arī naudas izteiksmē. Bet, ja pie manis atnāk un saka: “Mums ir grūti, mums vajag palīdzību, bet nav naudas” – es iešu par velti. Tas ir komunikācijas jautājums; visu var sarunāt. Gadiem esmu daudz ko darījis par velti. Līdz pārgurumam. Bet nu ir pienācis laiks par to arī saņemt naudu.

Nav grūti būt tam gudrajam, no kura visi gaida atbildes? Starp citu – vai ir jomas, kurās jums pašam nav to atbilžu?

Cilvēki, stāvot auditorijas priekšā, parasti rada iespaidu, ka visu zina. Es jau ievadā parasti pasaku, ka daudz ko nezinu, daudz kas man nesanāk. Un, ka “es tagad no savas pieredzes miskastes vilkšu kaut ko ārā un barošu jūs ar atliekām. Ja jūs tas apmierina – forši. Ja nē – neklausieties.”

Kas ir jūsu spēcīgās puses, un kādas – vājās?

Paradoksāli, bet tas pārklājas. Mana pieredze sākās ar to, ka es vilku ārā no vannām pašnāvniekus ar pārgrieztām vēnām vai vienkārši biju blakus, kad viss ir galīgi slikti. Tad parādījās cilvēki no biznesa vides, kas teica, ka grib, lai strādāju ar viņiem. Kad pajautāju, kāpēc, viņi teica: “Jūs mīlat cilvēkus!” Tas gan man bija šoks. Jo gan manai sievai, gan man pašam šķita, ka lielāku egoistu par mani grūti atrast. Un tagad es mācu organizāciju, iestāžu un dažreiz arī valstu vadītājiem, kā mīlēt cilvēkus. Un viņiem šķiet, ka es kaut ko no tā jēdzu. Man pašam vēl joprojām ir šaubas.

Kas jūs esat pēc izglītības?

Un kā izskatās?

Viss kaut kas jūs varētu būt. Jums varētu būt vismaz trīs nepabeigtas augstākās izglītības, piemēram.

Ļoti precīzi. Esmu studējis teoloģiju. Psiholoģiju. Neesmu pabeidzis. Esmu totāls autodidakts. Un esmu tāds apzināti, speciāli. Manī ir pretenzijas pret sistēmu. Bet šobrīd ir tāda interesanta situācija, ka tās durtiņas ir pavērušās un esmu ļoti ierauts tieši izglītības jomā. Ne tikai skolās, arī akadēmiskajā vidē. Un palīdzu profesoriem. Šobrīd vispār ir paradoksu un lielu iespēju laiks. Un es negribu to palaist garām.

Kur tad jūs tos pašnāvniekus glābāt?

No 1996. gada esmu draudzes mācītājs. Parasti man jautā: “Jūs esat bijušais mācītājs?” Neeksistē tādi bijušie mācītāji. Ja man prasa: “Jūs esat kristietis?”, es saku – nē. Pirms 20 gadiem es teiktu, ka jā. Un ne tāpēc, ka būtu piedzīvojis kādu vilšanos, absolūti nē. Bet ir progresējoša izpratne par lietām, kas šobrīd ļoti radikāli maina manu dzīvi un to, kas notiek ap mani. Man pašam ir pilnīgi skaidrs tas iemesls, kāpēc es saku, ka neesmu kristietis.

Kāds tas ir?

Jo Radītājs pats mani nekad nav tā saucis. Jo Radītājs mani sauc par savu bērnu, dēlu, mīļoto, mācekli, viņš dod dažādus apbrīnojamus titulus, sauc pat par savu mantinieku! Bet viņš nekad mani nav saucis par kristieti. Tā sauc tikai kāds no ārienes. Un tas nozīmē, ka tā ir tikai iesauka. Tas nav nekāds protests, tāds vienkārši ir mans lēmums. Es gribu būt viņa mīļotais dēls.

Ko jūs atbildējāt par saviem vājākajiem punktiem?

Vēl neko neatbildēju. Neskatoties uz to, ka par mani saka: “Aleksi, jūs mīlat cilvēkus!”, manī nav iecietības pret cilvēkiem. Vispār trūkst pacietības, dažkārt man mērķis ir svarīgāks par to cilvēku. Kas man dzīvē ar tiešām reālu piepūli ir nācis, tā ir prasme komunicēt ar cilvēkiem. Jo es jau vairāk dzirdu sevi. Reiz mana sieva izdarīja ļoti pedagoģiski labu gājienu. Viņa man uzdāvināja skaistu gredzenu ar ērgli un teica: “Tas esi tu – tādu es tevi redzu. Augstu lido, tālu redzi – bet esi ļoti tālu no cilvēkiem.” Iespējams, tas vislabāk raksturo, kas ir mana vājā puse. Lai cik dīvaini tas tagad skanētu. Man vajag megapiepūli, lai tomēr sajustu, kā cilvēki jūtas. Es labprātāk no tā muktu. Bet man ļoti patīk inficēt ar ideju, pievērst globālām tēmām.

Jums esot interese par kalniem. Tur jūs atpūšaties no cilvēkiem?

Atpūta tā nav ne tuvu. Sākotnēji man tīri intuitīvi gribējās tur nokļūt. Un sākumā tam līdzi nāca arī kaut kādi “atvāzti pirksti” un iedomāts “spicums”. Bet tad, kad tu tur nonāc, saproti, kāds esi vārgulis un niecība. Daba garantēti dod šādas sajūtas. Pēc tam nākamais skaidrojums man bija, ka es dodos kalnos to cilvēku dēļ, kuri arī tur iet. Jo to, ko pamanu kalnos, reti varu pamanīt šeit, lejā. Tur palīdzība, atbalsts, ziedošanās ir tik sakāpinātā līmenī. Kalnos, piemēram, ilgstoši var neredzēt dušu. Un pēkšņi kādai lēdijai, tuvojoties virsotnei, šausmīgi sāk salt kājas. Grupas vadītājs novelk viņai apavus, un tie pilnīgi kūp. Un viņš paņem tās pēdas rokās un ar savu dvašu silda. Nu, kad kaut ko tādu redzi… Bet par sevi es arī sapratu, ka kalnos mūku no atbildības. Mūku no sievas, no bērniem, no darba, no sabiedrības. Veči kalnos parasti kārtīgi izraudas. Tad atgriežas mājās, un atkal mīl sievu un bērnus, un visus cilvēkus.

Kad pasaulē Ričards Rors kļuva megapopulārs un Latvijā Juris Rubenis izdarīja savu ļoti labo darbu, es aptvēru, ka tīri intuitīvi esmu veicis savas iniciācijas procesus. To tad es tagad skolās arī pamatā daru: mācu par iniciācijas procesiem, par brieduma nosacījumiem. Vecākiem mutes vaļā, bet jaunieši ļoti pateicīgi. Nāk pat tie viskautrīgākie. Jaunieši arī nāk runāt par seksuālās orientācijas jautājumiem. Neesmu tajā eksperts, bet saprotu, ka viņiem nav, ar ko par to runāt. Un ko vēl es ļoti esmu novērojis: cik sačakarētas attiecības ir ģimenēs. Mamma un tētis tik ļoti grib izmainīt savu pusaudzi tā vietā, lai kaut ko mainītu paši savās attiecībās. Reiz man benzīntankā pienāca viens vīrietis, pazīstot manī raidījuma “Saknes debesīs” vadītāju, un sāka stāstīt, ka ar viņa dēlu kaut kas notiek, bet viņam ir kauns par to runāt. Es viņam teicu: “Klau, bet kad tu pēdējo reizi bērnu klātbūtnē esi apķēris vai samīļojis savu sievu? Kad tu viņai esi kaut buču uz vaiga iedevis?” Acu skats uz leju, un es saprotu, ka sen, varbūt pat vairs neatceras, kad… Izrādiet savu mīlestību, čubinieties, un dēlam būs, no kā iedvesmoties! Es domāju, ka milzīgs procents “netradicionāli orientēto” piespēlē sabiedrībai līdzi un tēlo to, kas nav. Man jau, godīgi sakot, viss šis ir apnicis. Kad divas mazas meitenītes paziņo, ka viņas ir lesbietes, jo, redz, mājās no skolas dodas, sadevušās rokās. Man negribas šai mode piespēlēt un gribas, lai jaunieši saprot, ka viņiem arī tam nav jāpiespēlē.

Tu man prasīji, kas man neizdodas: iejusties citos man prasa piepūli. Reiz, kad manam jaunākajam dēlam, kuram tagad ir piecpadsmit, bija kādi četri gadiņi, viņš man sniedza labu mācībstundu. Tēviem piemīt tāda briesmīga īpašība – sēdēt un blenzt televizorā. Mums šķiet, ja mēs atrodamies vienā ģeogrāfiskā punktā ar ģimeni, tad mēs ar to arī esam. Mazais nāk, kaut ko stāsta, es tik māju ar galvu, bet neklausos. Tad viņš pienāca, abām savām mazajām rociņām ieblieza man pa vaigiem un pagrieza savā virzienā. Un tad 30 sekundēs izstāstīja man visu savu pasaules glābšanas plānu. Tajā brīdī es sapratu, kāds maita esmu bijis. Jā, tā man ir piepūle – pagriezties pretī cilvēkam. Tagad esmu to “automātā” iemācījies. Un pēc tam jau arī tā interese parādās. Gan domāt, gan dzirdēt.

Kad tapa šā gada labdarības maratons “Dod pieci!”, man jautāja: “Vai tu gribētu mums būt par tādu “vecu ziloni”?” Tā “vecā ziloņa” ideja nāk no Ričarda Rora. Viņam ir stāsts, kā Āfrikā pēkšņi pamanīja, ka ziloņi sāk nogalināt cilvēkus. Dabā tas zilonim nepavisam nav raksturīgi. Kad pētnieki sāka tam meklēt iemeslu, saprata – pie vainas ir malumednieki, kas ilkņu vieglā biznesa dēļ nošāva visus vecos ziloņus. Barā palika tikai jaunie, viņu testosterona līmenis tā pieauga, ka viņi vairs nezināja, ko ar to darīt. Un izlēma skriet. Ja pa ceļam gadījās kāds ciemats, viņi to noslaucīja no zemes virsas, nogalinot un sakropļojot cilvēkus. Tad gudrie pētnieki izdarīja tā: atrada tālumā vienu vecu, vecu ziloni, atveda viņu ar helikopteru, nolika bara vidū. Un vecais stāv bara vidū un dara divas vissarežģītākās lietas pasaulē: ēd un kustina ausis. Jaunie tajā brīdī saprot: ā, ak, tad tā ziloņi uzvedas, nevis skrien un nogalina cilvēkus! Viņi jau nepalika mazāk agresīvi, bet to agresiju sāka izrādīt cits pret citu, nevis pret cilvēkiem. Tā arī man piedāvāja kļūt par tādu vecu ziloni. Ēst un kustināt ausis? Mierīgi! Tas ir tas, ko es labi daru.

Cik vecs tad jūs esat?

Šomēnes būs četrdesmit deviņi.

Kas tad nu tas mūsdienās par vecumu?

Es vispār par to neperos it nemaz. Šis ir tāds baudīšanas vecums. Es izbaudu uzticēšanos. Un izbaudu arī iespēju trakot, būt mežonīgs.

Kā tad jūs trakojat?

Kaut vai ar savu izskatu. Man patīk vikingu lietas, indiāņu un šamaņu lietas. Kādreiz aizeju pamācīties vikingu zobenu cīņas, esmu trakoti laimīgs, ja kāds šamanis ar mani parunā. Vai, ja pasēžam pirtī ar vargānu mutē. Es priecājos par šādu komunikāciju. Nav barjeru, nav kaut kādas ākstīšanās. Mani vienlīdz interesē saruna ar Romas pāvestu un ar šamani, bet visas tās runas, kurš cilvēks ir pareizais, kurš kuram piemērots… Nē, tas mani neinteresē.

Teicāt, ka konsultējat valstu vadītājus. Citu valstu?

Jā, citu. Konkrēti Ukrainas. Tas ir mans maizes darbs – apmācīt vadītājus. Mācu, kā strādāt ar cilvēkiem. Tie ir gari, interesanti, bet atsevišķi stāsti.

Iedziļinoties šādās citu paranojās un šamaņu lietās, jūs pats nebaidāties šķirties no veselā saprāta?

Bet es to nelaižu caur sevi, man neviens nav jāārstē, es ar to nenodarbojos. Man jātiek galā ar sevi, ģimeni, draugiem. Es necenšos pasauli pārveidot. Es vispār ticu, ka pasaule pārveidojas starp divām ausīm. Un, kad man tas izdodas, tad arī pārējos tas kaut kā ietekmē.

Jums joprojām ir draudze?

Esmu nodevis draudzes mācītāja pilnvaras nākamajam cilvēkam. Tas mans statuss tagad ir vecākais mācītājs jeb pārraugs. Vēl briesmīgākā vārdā tos sauc par bīskapiem. Es palīdzu tiem, kas ir reāli draudžu gani. Ir tik daudz pamācītāju, bet tādu, kas vajadzīgā brīdī vienkārši ir blakus, tādu ir maz.

Bet vienalga – vai nav grūti būt tam visuzinošajam?

Biznesa vide, kurā grozījos n-tos gadus, man iemācīja plānot laiku. Es ļoti komfortabli jūtos ar kalendāru un nedaru sev pāri. Šajā ziņā man veselais saprāts labi strādā, es māku pateikt nē. Es nevaru pateikt, ka Dievs, piemēram, ir svarīgāks par ģimeni. Man viss ir svarīgs. Man šī mūsu saruna arī ir svarīga. Man ir svarīga mana sieva. Bērni. Draugi. Kad cilvēki prasa: “Kā tu visu vari izturēt?”, pat nezinu, ko atbildēt. Man ir kaut kāds megaresurss iekšā. Bet es esmu arī savulaik sadedzis. 2001. gadā es sāku ienīst cilvēkus. Es aizklapēju visas durvis, zaudēju draugus, gandrīz zaudēju arī savu ģimeni. Smagi bija.

Un ko jūs darījāt? Aizmukāt uz citu valsti, glābāties kādos citos veidos?

Nē, paliku tikai savā ģimenē. Sāku kārtot attiecības savās mājās. Un izrādījās, tas arī ir tas grūtākais uzdevums – sakārtot paša mājas. Tā jau tāda ekstra – aizskriet uz kalniem. Vienalga, Alpi vai Kaukāzs. Bet grūtā brīdī palikt mājās – tas ir vissmagāk. Un es paliku tur.

Kāda ir jūsu galvenā atšķirība, piemēram, no Jura Rubeņa?

Vai vajag vienmēr atrast atšķirīgo un salīdzināt? Salīdzināšana ļoti viegli var ievest kompleksos. Es drīzāk pateikšu, kas ir kopīgs. Un, ko es cienu gan Rubenī, gan viņam līdzīgos cilvēkos, – tā ir spēja iziet ārā no sistēmas. Tieši ar to arī es visu laiku nodarbojos. Tas nenozīmē, ka sistēma būtu baigi ļaunā. Vienkārši pienāk tāds brieduma brīdis, kad tas ir jāizdara. Kad ir jāiziet no esošās sistēmas ārā. Arī no reliģiskās sistēmas. Citādi tā tevi samals. Mainīt sistēmu, esot tajā iekšā, ir faktiski neiespējami. Es, piemēram, tāpat palieku blakus baznīcai, bet nepiedalos lēmumu pieņemšanā, administrēšanas procesos, vēl kādās dīvainībās. Daudz kas dzīvē ir tik bezjēdzīgi, mākslīgi saveidots, ka es ar to vairs nodarboties negribu.

Ir kāds cilvēks, ko jūs ļoti cienāt?

Es joprojām Roru klausītos un klausītos. Nu, viņš māk! Viņš joprojām paliek par superuzticamu katoli, bet tajā pašā laikā rada pašos katoļos šaubas, vai viņš tāds ir. Viņš ir tik universāls cilvēks. Visuma cilvēks.

Jūs skatījāties Sorentino seriālu “Jaunais pāvests”?

Tas ir mans mīļākais seriāls.

Un ko jūs tajā saskatījāt?

Ar tādām filmām ir kā ar pravietojumiem – pravietojums arī var skanēt vairākos līmeņos. Tas nenozīmē, ka mēs tos visus dzirdam. Šī filma var būt katoļu reklāma, turklāt izcila. Tā var būt piedošanas lūgšana sabiedrībai. Tā var kādam būt cerības sajūta. Un tā var būt provokācija. Man tajā visvairāk patīk cilvēciskā daļa. Un man ir milzīga cieņa pret filmas veidotājiem, kuri tik pedantiski atstrādājuši detaļas un nianses.

Kad jums bija tā krīze, kāpēc jūs izvēlējāties glābt ģimeni, nevis kādu citu dzīves jomu?

Te ir jāpaskaidro viena lieta. Ja es tagad teiktu, ka esmu lielisks ģimenes cilvēks, tas būtu melots. Man pāri visam stāv tas, ka es gribu piepildīt savu aicinājumu. Tur ir tas dievišķais elements.

Nesapratu.

Viena no manām vērtībām ir kongruences jēdziens. Tas ir trigonometrijā, kur vienādmalu trijstūrī visas malas ir atbilstošas cita citai. Tas nozīmē, ka tas, ko es mācu vai runāju, tam ir jāatbilst tam, kā es dzīvoju. Un tas, kā es dzīvoju, atbilst tam, kā es domāju. Man ir svarīgi, lai katram vārdam ir svars un aizmugure. Arī tam, ko mēs tagad runājam. Ja runājam par aicinājumu, es vairs nemīlu lietot teicienu “mans aicinājums”. Tāds neeksistē. Eksistē tikai Dieva nodomi. Un, cik lielā mērā cilvēks tos saprot, tik lielā mērā arī var atrast to savu aicinājumu. Un visi tie jautājumi, kas ir modernam cilvēkam – kas es esmu, kāpēc eksistēju –, tie ir jau sen atbildēti. Vienkārši noskaidro viņa nodomu attiecībā pret sevi un esi daļa no tā.

Kalnos jūs izraudaties. No kā vēl jums acis miklas paliek?

No klātbūtnes. Man, piemēram, ir draugs Sibīrijā. Viņš atraksta īsziņu: “Aleksi, man ir slikti.” Es nopērku biļeti, aizlidoju, paēdu ar viņu boršču un lidoju mājās. Jo tā mana mīlestības valoda ir kvalitatīvi kopā pavadīts laiks. Un, ja es redzu kādu, kurš gatavs no otra pasaules gala atbraukt, lai apsēstos blakus un pateiktu: “Es ļoti ticu tev, man tu esi ļoti, ļoti svarīgs!” – tas mani ļoti aizkustina. Tādā brīdī visā šajā trakumā var atgriezties pie kaut kāda lietu gājuma un vienkārši pasēdēt. Tā ir bagātība. Vēl mani aizkustina cilvēka spēja atzīt savas kļūdas un meklēt tajā gudrību. Tas reti notiek. Bet, kad notiek, tad ļoti aizkustina.

Jums ir kāds kodekss, pēc kura audzināt savus dēlus?

Pirmā un galvenā lieta: viņi nedrīkst rādīt zobus savai mammai, kas ir mana sieva. Jo tad var reāli no manis norauties. Un vismaz reizi mūžā katrs no viņiem ir norāvies. Un viņiem ļoti ātri pielēca, ka tā darīt nedrīkst. Viņi var sasist logus, televizoru, pazaudēt naudu – tas viss ir cilvēcīgi, var notikt un notiek. Bet viņi nedrīkst izrādīt necieņu.

Un pret jums drīkst?

Pret mani nesanāks. Bet pret mammu nedrīkst pat mēģināt. Un nevis tāpēc, ka viņa ir sieviete, bet tāpēc, ka viņa ir mana sieva. Tas ir pirms visām mammām. Viņi to zina un trakoti ciena savu mammu. Otra lieta, kas ir kodekss man pašam, – būt pieejamam viņiem. Un vēl es joprojām mācos atzīt savas kļūdas attiecībā pret bērniem. Lai viņi jūtas cienīti. Un tas, ko jau pieminēju, – pagriezt savu rumpi pret viņiem, kad viņi ar mani runā.

Bet jūs taču nepiedzimāt tāds, kāds tagad esat? Kaut kas jums lika mainīties.

Tie terapeiti, kas nodarbojas ar sistēmiskām lietām, droši vien teiktu, ka mana dzīve ir diezgan sačakarēta sistēma. Tur ir daudz kas bijis traks. Un tas viss sasummējas kopā. Es vakar pats sēdēju vienās vakariņās, kur kāda armēņu kundzīte gados, zinātņu doktore psiholoģijā, man pēkšņi saka: “Jūs esat tāds skaists vīrietis. Jums ir unikāli sejas panti, bet tik un tā tam visam cauri jūsu acīs ir tik daudz traģiskuma.” Un tā ir taisnība. Traģisku notikumu manā dzīvē bijis ļoti daudz.

Ne vienmēr tā ir bijis, bet tagad es ļoti cienu savus vecākus, par to, ka viņi dzīvoja tā, kā gribēja. Mans tēvs vairs nav dzīvs, viņš dzērumā, iedams mājās, lauka vidū vienkārši nosala. Un tajā brīdī jau man viņš nemaz nelikās tik foršs tēvs. Bet tagad es pat skaļi esmu teicis: “Es cienu tavu izvēli dzīvot tā, kā tu gribēji.” Tas attiecas arī uz mammu. Tas sākums bija smags. Es piedzimu Tālajos Austrumos, kur vietējās sievietes manu mammu noveda līdz nervu sabrukumam dzemdību namā. Tikai tāpēc, ka viņa bija latviete. Dzemdību namā viņu visu laiku sauca par fašisti. Un tie jau vairs nebija izsūtījuma gadi. Ir lietas, ko es nevaru stāstīt, jo zinu, ka mamma to izlasīs un viņai būs smagi. Taču tās ir svarīgas lietas, kas mani veidojušas. Es jau arī pats ar savām rokām savu ģimeni gandrīz izārdīju vismaz pāris reizes. Tomēr brīnumainā kārtā šogad mums būs jau 30 gadi kopā. Varbūt traģiskākais ir tas, ka es nevaru piefiksēt tādu ģimenisku bērnību. Nav man tāda modeļa. Bet līdz ar to es tagad to tik centīgi veidoju.

Kad jūs pats sākāt sevi uzskatīt par vīrieti?

O, šis nu gan ir labs jautājums! Tas bija ap gadiem trīsdesmit pieciem. Tikai tad es sāku sevi uztvert kā vīrieti. Es pēkšņi sapratu, ka nevis padodos plūsmai un notikumiem, bet pats izdaru izvēles.

Kas pēc tam mainījās?

Elpoju brīvāk. Un mazāk kritu uz nerviem citiem cilvēkiem. Jo tā upura loma ir ļoti kretīniska. Ilgus gadus mans nolūks bija atriebties, un tas ir ļoti draņķīgs nolūks. Vēl draņķīgāks nolūks ir pierādīt, cik dzīve ir šausmīgi netaisnīga pret tevi bijusi. Un tad pienāk brīdis, kad ļoti gribas pašapliecināties. Un tas arī ļoti sit nost no dzīves spēka. Ja gribat atbrīvoties no noguruma, izmetiet ārā to pašapliecināšanās tieksmi. Jo tie, kas pašapliecinās, tērē divtik vairāk enerģijas. Viņi mēģina izskatīties labāki nekā citi, un, kamēr neviens neredz, paralēli cenšas būt labāki nekā citi. Tieši tāpēc nogurst dubultā. Tu sākumā jautāji, vai es ko daru par velti. Nē. Jo tā vīrišķība ir arī pateikt: tas jums maksās tik un tik. Tas ir stāsts par to, ka es gribu labumu savai ģimenei, sev vai savam aicinājumam. Lai to piepildītu, man vajag naudu. Es saņemu naudu par kādu darījumu, un par to es braucu misijā. Šonedēļ, piemēram, braukšu uz Keniju. Un es zinu, ka par to naudiņu es pabarošu vairākus simtus vietējo bērnu, mēs uztaisīsim superīgākos pasākumus, iemācīsim vecākiem saprast viņu bērnu dzīvi. Tur ir tā vīrišķība. Sekot tiem saviem nolūkiem, kas attīsta un kas ir ar plus zīmi.

Kā jūs saucat Dievu? Vienkārši par Dievu?

Redzi, ja tev ar kādu ir sekss, kā tu viņu sauc?

Ko man jums tagad atbildēt?

Dažreiz nevajag nekādi saukt, vajag vienkārši elpot. Dažreiz ir tikai elpa. Tikai sajūsma. Tikai acu skatiens. Jo pat Dievam saukt sevi par Dievu – tas ir pazemojoši. Viņš saka: “Es esmu.” Dievs sevī apvieno tik daudz, ka es vienkārši nopūšos, izelpoju, pasmaidu, paskatos acīs… Dažreiz arī sievu par sievu nevajag saukt. Pietiek paskatīties, un viņa saprot, par ko ir stāsts. Ir jēdziens “vārds” un ir jēdziens “balss”. Dievs nesaka, ka jāklausās viņa vārdos. Jāklausās viņa balss. Dievs mani uzrunā ar savu balsi. Un arī tu vari būt tā balss. Tu atnāc manā dzīvē šobrīd, un tu par tādu kļūsti.

Kāpēc jūs piekritāt vadīt raidījumu “Saknes debesīs”? Gribējāt parādīties televīzijā?

Viss bija daudz vienkāršāk. Mani uzaicināja kā viesi uz interviju šajā radījumā. Par tādu jūtīgu tēmu kā laulības šķiršana ticīgās ģimenēs. Pēc dažām dienām atskanēja zvans, un man piedāvāja vadīt šo raidījumu. Mana atbilde bija “nē”, jo sapratu, ka tas radīs satraukumu un trauksmi, ko man nevajag. Es jau visur tomēr kaut kādu komfortu sev meklēju. Man teica: padomā. Es padomāju un tad pēkšņi sajutu tomēr vilkmi tajā virzienā. Kas mani paņēma – tie cilvēki strādāja kā laba komanda, ļoti iestājās par mani. Es teicu, ka esmu nejēga, ka tā nav mana profesija, ka man nav pieredzes tajā lietā. Bet viņi gribēja, lai es to daru. Redzi, kad tev pirmoreiz saka, ka tu esi zirgs, tev ir jautri. Kad otro reizi saka, ka tu esi zirgs, tu arī vēl pasmejies. Bet divdesmit piektajā reizē, kad tev saka, ka esi zirgs, tu skrien pēc siena un iemauktiem.

Bet jūs taču pats teicāt, ka nemākat klausīties!

Pēkšņi izrādījās, ka es dzirdu! Izrādījās, tas ir pats svarīgākais kritērijs – dzirdēt cilvēkus. Un tas ir tas, ko es šajā raidījumā daru. Protams, ir arī komiski gadījumi. Piemēram, kad cilvēki man raksta vēstules sprediķa formātā par to, cik es nepareizi domāju un runāju. Tad es mēģinu skaidrot, ka Latvijas Televīzija nav kristīgā televīzija un – urrā! – Latvija vēl nav kristīga valsts. Un ka cilvēki, kas pasūta šo raidījumu, ļoti ilgojas pēc garīgiem procesiem, sarunām par TO. Tāpēc pārstājiet te ar saviem krustiņiem kā zobentiņiem vicināties. Atļaujiet vienkārši cilvēkiem runāt. Runāt jebko, arī muļķības. Izrunāt jūtas, bailes, bezjēdzības. Jebko! Mūsu sabiedrībā vienkārši vēl jāmācās klausīties citam citu.

Bez jau pieminētā Rora un Sorentīno “Jaunā pāvesta” – kas vēl cilvēkiem būtu jālasa, jāredz?

Pirmais un grūtākais – laikazīmes jālasa.

Kā to saprast?

Tas, ko senči darīja. Ja sarkana saule riet, rīt būs vējaina diena. Es, protams, tajā esmu nejēga, bet ir vēl citas laikazīmes, tendences, kas notiek apkārt. Jo šobrīd pasaulē ir reāli mājieni. Kad saproti – tur loģika nestrādā, tās ir Dieva izpausmes. Piemēram, pēkšņi Trampu ievēl. Kaut neviens normāls cilvēks taču neizvēlētos Trampu par prezidentu. Bet viņš ir! Vai pēkšņi Kazahstānā mūža vadonis pats noliek savas pilnvaras, lai varētu veltīt vairāk laika ģimenei. Nu, tas tā normāli nenotiek. Mums jāsāk lasīt šīs lietas.

Tikai tagad nesakiet, ka Parīzes Dievmātes katedrāle nodega kā brīdinājums Eiropas civilizācijai…

Nē, dažreiz banāns ir tikai banāns. Bet ir nianses, kuras ir jāievēro. Un otra lieta, kas jālasa, tas ir cilvēks. Cilvēks ir pati gudrākā grāmata. Lasīt pirmām kārtām sevi. Un tad arī citus. Un tās īstās grāmatas jau vienmēr pašas atnāk pie mums.

Kas ir trakākais, kas ar cilvēku var notikt?

Tikai ne nāve. Nāve kādreiz ir risinājums. Es domāju, ka trakākais ir nodot pašam sevi.

Jūs savās apmācībās mācāt pazīt negatīvus cilvēkus. Kādas ir tās pazīmes?

Tas ir cilvēks, kas dzīvo problēmu, vainas un depresīvu jautājumu lokā. “Kurš man traucē?” “Kurš, cūka, vainīgs?” “Kāpēc tas viss notiek ar mani?” “Un kāpēc tas viss, johaidī, visu laiku atkārtojas?” Es nesaku, ka tie ir slikti jautājumi, bet, ja cilvēks dzīvo tikai tajā… Otrs veids, kā atpazīt negatīvu cilvēku, ir pajautāt viņam: “Ko tu gribi?” Ja viņš atbild: “Nezinu” vai “Liec mani mierā”, tad ir skaidrs, ar ko tev ir darīšana. Jautājums “Ko tu gribi?” ir ļoti labs filtrs. Ja mazam bērnam pavaicāsiet, ko viņš grib, viņam būs ļoti daudz atbilžu.

Ko jūs gribat?

Šis izklausīsies no augstiem plauktiem, bet es gribu to sākotnējo Dieva kārtību šeit uz zemes. Otrs – es gribu māju pie jūras mežiņā un ar pirti. Trešais – es gribētu būt vēl brīvāks cilvēks.

Ar otro jums nevajadzētu būt problēmām. Par trešo – kurš gan to negrib? Bet kā to pirmo nodrošināt? Kāda bija Dieva sākotnējā kārtība uz zemes?

Ka cilvēks ir līdzvērtīgās attiecībās ar Dievu kā valdnieku šeit, uz zemes. Un viņš izrāda rūpes par šo zemi, nevis mēģina aizbēgt uz debesīm, kā to visa kristietība māca. Viņa sākotnējais nodoms ir līdzvērtīgas attiecības. Ja viņš ir ķēniņš, tad viņš grib ar tevi kā ar ķēniņieni runāt. Ja viņš ir Dievs ar lielo burtu, tu būsi dievs ar mazo.

Elle ir?

Ir.

Tiešām ir?

Jā. Bet elle arī nav tas trakākais, kas var būt. Gētes “Faustā” ir laba ideja par to, kas ir elle. Tā ir dziļa, dziļa bedre ar mazu, mazu pretestību. Un, kur ir maza pretestība, tur ir nenormāls ātrums. Šobrīd tā ellišķīgākā lieta uz zemes ir nenormālā traukšanās kaut kur. Bet vēl trakāk par elli ir dzīvot dzīvi, kurā tev nav izpratnes par to, kas notiek. Kurā tev nav atziņu, atklāsmju un nav nekādas gaismas, uz kuru virzīties.