Kad pieaugušais grib būt mūžīgais bērns: mūsdienās tik visaptverošs fenomens, ka pat grūti tam noticēt

Kidaltu fenomens mūsdienās ir tik visaptverošs, ka pat grūti tam noticēt!

Jēdziens “kidalts” ir veidojums no angļu valodas (kid – bērns + adult – pieaugušais; kidult) un pirmo reizi fiksēts 1985. gadā avīzē "The New York Times". Tajā aprakstīti “lielie bērni”, kas pieauguši joprojām turas pie savas bērnības un pusaudžu gadu gaumes, paradumiem un nosliecēm. Jau tad – pirms vairāk nekā 30 gadiem – kidalti bija diezgan daudz sastopami Rietumu sabiedrībā: tie bija vīrieši pēc trīsdesmit gadu vecuma, kas aizrāvās ar multfilmām, fantāzijas žanru, kompjūterspēlēm, nelietderīgiem, bet skaistiem un bieži vien dārgiem “gadžetiem”. Taču trūkst vārdu, lai aprakstītu to, kas mūsdienās darās kidaltu galvā un cik lielā mērā viņi ietekmē sabiedrību!

Viņiem vajag rotaļlietas…

Mēs dzīvojam kidaltu laikmetā, un par to visdaiļrunīgāk liecina rotaļlietu bizness. Beidzamajos gados strauji aug tendence, ka pieauguši cilvēki sev, nevis bērniem iegādājas dažādas spēles, puzles, konstruktorus, lelles, zaldātiņus un citas spēļmantiņas. Amerikāņu tirgus izpētes grupa NPD, kas darbojas 20 valstīs, atklāja: 2017. gadā Lielbritānijā kidaltu apetīte uz rotaļlietām bija pieaugusi par veseliem astoņiem procentiem jeb 30 miljoniem mārciņu, salīdzinot ar iepriekšējo gadu! Rotaļlietu tirdzniecībā no katrām deviņām mārciņām vienu (jeb 11 % no kopējā nozares ienākuma) deva kidalti. Par pagājušo gadu statistika vēl nav publicēta, taču NPD prognozē, ka 2018. gadā kidalti sev iegādāsies mantiņas vismaz par 300 miljoniem mārciņu.

Mileniāļu paaudze (dzimuši laikā no 80. gadu sākuma līdz 90. gadu beigām) sevišķi izceļas šajā ziņā – viņi veido gandrīz pusi (48%) no visiem kidaltiem, kas sev pērk rotaļlietas, savukārt X paaudze (60.–80. gadu sākums) veido 28 % un “būmeri” jeb pēckara dzimstības uzplaukuma paaudze (1945.–1964. gads) – 24 procentus. Interesanti, ka 62% no kidaltiem mileniāļiem jau paši ir jaunie vecāki, kas tiem nemaz netraucē iegādāties spēļmantas sev.

Kidaltisms vairs nav vīriešu priekšrocība, kā tas bija pagājušā gadsimtā. Izrādās, mileniāļu sievietes jau gandrīz panākušas līdztiesību šajā jomā (45% kidaltu ir sievietes, 55 procenti – vīriešu). Tomēr, jo vecāka paaudze, jo vairāk kidaltu ir vīrieši – no X paaudzes tās ir divas trešdaļas, no pēckara paaudzes – 70 procenti.

Šņabis ar konfekšu garšu

Pieaugošo kidaltisma tendenci pamanījuši arī citu nozaru pārstāvji. Ar kidaltiem rēķinās, un viņi pat ir mērķauditorija vairākiem produktiem, kas ražotājiem palīdz palielināt pārdošanas rādītājus.

Piemēram, alkoholisko dzērienu rūpniecība ir oriģinālā veidā sajaukusi bērna un pieaugušā specifiskās pieredzes, radot speciālas receptes kidaltiem un ļaujot viņiem izbaudīt labāko no abām pasaulēm. Proti, "Pinnacle" vodkas apmēram 30 garšu vidū ir arī šņabis ar cukurvates, zefīra un gumijas lācīšu garšu. Šīs saldās garšas pieaugušiem vienā rāvienā atgādina par našķiem, kas vodkas dzērājus priecēja viņa agrajā jaunībā.

Patērētāju sabiedrības izpausme

Daudzi pētnieki uzskata, ka kidalti ir mūsdienu patērētāju sabiedrības veidojums, jo pieaugušo infantilizācija ir ienesīga un kidalti ir ideāls mērķis pārdevējiem – pieaugušajiem ir daudz vēlmju un reālas iespējas tās piepildīt, tas ir, visu, ko vēlas, nopirkt.

Perudžas Universitātes sociālo un politisko zinātņu asistējošais profesors Džakopo Bernardini (Jacopo Bernardini) saskata vismaz četrus cēloņus, kāpēc tieši bērnu un jauniešu preces ir tirdzniecības epicentrā.

1. Bērnu un jauniešu vajadzības ir ideāli un potenciāli bezgalīgas, īslaicīgas, ātri gaistošas, patiesībā nevajadzīgas, bez kādas praktiskas vai utilitāras vērtības pretēji pieaugušo vajadzībām, kas nav bezgalīgas, jo viņi novērtē lietu praktisko nozīmi.

2. Nostalģijas efekts, cenšoties atrast stabilitāti pagātnes pieredzē, jo pieaugušais jau zina, kā tas ir – būt bērnam vai pusaudzim.

3. Vecākās paaudzes demogrāfiskais pieaugums salīdzinājumā ar jaunatni.

4. Jauniešu dzīvesstila standartizācija, jo jaunatne ir optimāls tirdzniecības mērķis.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad īstenībā ir normāli noraidīt savu īsto vecumu, un jaunieši grib būt pieauguši, bet pieaugušie grib būt jauni. Cilvēku sauc par jaunu nevis viņa vecuma dēļ, bet tāpēc, ka viņš ir izvēlējies pieņemt noteiktu dzīvesstilu un patēriņa produktus.

“Patiesībā viņš cenšas slēpt no pasaules un sevis to, ka nepieņem savu jauno tēlu, ko laiks, par spīti viņam, ir radījis,” kidalta problēmu skaidro Bernardini. “Tas ir tēls, kas ir jāaizvāc, jātur pa gabalu no apziņas, jo tā akceptēšana būtu nemitīgo iekšējo un ārējo pārmaiņu atzīšana. Šis process nevienu nemaina pēkšņi, psiholoģiskās un estētiskās īpašības, ko cilvēks sevī pazīst, tiek pārveidotas laika gaitā. Pārmaiņas ir grūti pieņemt, jo tā sevis forma, ko cilvēks negrib redzēt mainītu, ir kļuvusi par viņa būtības daļu.”.

Tādējādi kidalti ir ar jaunību apsēstas sabiedrības likumsakarīgs produkts, un šāds infantilisms zināmā veidā saskan ar kolektīvo regresiju, kas sāk uztraukt zinātnieku prātus.

Vai tā ir garīga novirze?

Psihiatrijā ir atzīts garīgā infantilisma sindroms – psihopatoloģija, kuras pamatā ir kavēta emocionālās un personīgās attīstības gaita. Visbiežāk infantilisms rodas smadzeņu bojājumu dēļ un nereti – jau mātes miesās. Gan bērniem, gan pieaugušajiem infantilisms izpaužas kā uzmanības fokusēšanas trūkums, pārsteidzīgi un nepamatoti spriedumi, nespēja analizēt, bezrūpīga uzvedība, vieglprātība, egocentrisms, naivums, tieksme fantazēt, nedrošība par saviem spēkiem, emocionāla nestabilitāte u. c.

Kidaltiem infantilisms parādās tikai noteiktās lietās – kā sava veida psiholoģiskā atbrīvošanās. Kidaltu gadījumā sasniegumi pieaugušo dzīvē nav nekādi saistīti ar viņu pieķeršanos bērnības nodarbēm. Gluži pretēji, novērots, ka kidalti bieži vien ir garīgi ļoti labi attīstīti, ar labu izglītību un karjeru.

Lai arī no tradicionālo pieaugušo dzīves paraugu un principu viedokļa kidaltu infantilo uzvedību var uztvert kā kādas novirzes simptomu, tomēr mūsdienās šī uzvedība kļuvusi par modeli, kuram sekot, par prieka un bezrūpības ideālu, kas ir klātesošs ļoti plašā sabiedrības kontekstā.

Jauns cilvēks – tas vairs nav pārejošs dzīves posms, bet drīzāk izvēle. Kidalti seko savā ziņā pārdomātam brieduma trūkumam, apzināti bēg no atbildības un pienākumiem, ko prasa novecojušais dzīves modelis, kurš nosaka pieaugušā dzīves parametrus – stabilu darbu, stabilas attiecības, no vecākiem neatkarīgu dzīvošanu un savus bērnus. Šie klasiskie brieduma rādītāji mūsu ērā joprojām pastāv, taču tie pakāpeniski aizvien vairāk aizkavējas, un to sociālā un individuālā vērtība samazinās, pieaugot tendencei šos rādītājus pārcelt uz kādu ideālu un abstraktu līmeni.