Psihiatrs: cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nozīmīga sabiedrības izpratne

Taube stāstīja, ka garīga rakstura traucējumi vai psihiskas slimības ir tādas, kas ierobežo cilvēka spējas strādāt un pilnvērtīgi aprūpēt sevi, tādēļ reizēm apgrūtina šo cilvēku iekļaušanos sabiedrībā. Nereti garīga rakstura traucējumi cilvēkiem tiek konstatēti piedzimstot vai agrā bērnībā, piemēram, autisms vai Dauna sindroms, tomēr reizēm šie traucējumi rodas dzīves laikā, piemēram, smadzeņu bojājumu rezultātā, pēc pārciestām slimībām vai lielām emocionālām traumām, skaidroja Taube.

Pēc viņa paustā, psihiski traucējumi ir slimības, kurām ir bioloģiski, psiholoģiski un sociāli cēloņi. "Šobrīd izpētīts, ka dažādu izpausmju un dažāda smaguma psihiskus traucējumus var piedzīvot katrs trešais Eiropas iedzīvotājs. Taču, pateicoties mūsdienu medicīnas attīstībai, lielāko daļu šo traucējumu, iespējams, sekmīgi ārstēt. Būtiski saprast, ka ārstēšanas procesā, gluži tāpat kā jebkuru citu slimību gadījumā, vislabākie rezultāti sasniedzami, ja palīdzība tiek saņemta iespējami ātrāk un ja saslimušais saņem apkārtējo atbalstu un sapratni," stāstīja psihiatrs.

Viņš norādīja, ka cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem ir ļoti dažādi - atšķiras gan intelektuālās attīstības traucējumu pakāpes, gan psihisko saslimšanu traucējumu smagums, gan diagnožu kopumi, un atšķiras arī pašu cilvēku raksturi.

Taube uzsvēra, ka neatkarīgi no garīgā rakstura traucējumu veida šo cilvēku jūtas, vēlmes, emocijas un nepieciešamība pēc pašizpausmes ir tikpat svarīgas kā citiem cilvēkiem. "Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem dzīve sabiedrībā var atšķirties no tā, cik smagi ir cilvēka funkcionālie traucējumi. Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, ja tiem tiek nodrošināts nepieciešamais atbalsts, var mācīties, un veiksmīgi iekļauties darba tirgū un dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi," skaidroja psihiatrs.

Pēc viņa paustā, pasaulē vidēji viens no 700 bērniem piedzimst ar Dauna sindromu, un tas ir visbiežākā hromosomālā patoloģija, kā arī viens no biežākajiem garīgās atpalicības cēloņiem. Dauna sindroms izpaužas ar intelektuālās attīstības traucējumiem un tā ārstēšanas iespējas ir ierobežotas.

Taube norādīja, ka nereti cilvēki ar Dauna sindromu vizuāli atšķiras, taču visvairāk tos raksturo ļoti draudzīgā, pat vientiesīgā izturēšanās, kas var šķist nedaudz bērnišķīga. "Neierasti draudzīgā un familiārā uzvedība apkārtējos var samulsināt, radot nepareizu priekšstatu par agresiju, taču patiesībā šie cilvēki nereti nav apguvuši vispārpieņemtās komunikācijas normas. Tādēļ izpauž savas emocijas šādi - ar vēlmi pieskarties, draudzēties," skaidroja psihiatrs.

Viņš sacīja, ka komunikācijā ar cilvēkiem, kam ir Dauna sindroms, nav nepieciešams ievērot kādas specifiskas saskarsmes prasmes. Psihiatrs norādīja, ka šiem cilvēkiem komunikācija ir vienlīdz svarīga kā ikvienam, tādēļ no tās nav jāvairās, taču jāatceras, ka tā var būt neierasti draudzīga.

Runājot par autismu, Taube skaidroja, ka autisms ir psihiski traucējumi, kam var būt ļoti dažādas formas - tas var izpausties gan kā vieglas saskarsmes grūtības, ar kurām iespējams dzīvot patstāvīgu un pilnvērtīgu mūžu, gan smagāki psihiski traucējumi, kam raksturīgas ierobežotas spējas pilnvērtīgi komunicēt un sociāli mijiedarboties. "Cilvēki ar autismu var būt ļoti intraverti un nekomunicēt vispār, tai pašā laikā var būt arī intelektuāli labi attīstīti, apdāvināti kādā noteiktā jomā. Autisms nav ārstējams, taču traucējumus iespējams mazināt," stāsta psihiatrs.

Psihiatrs stāstīja, ka lielākoties cilvēki ar autismu vizuāli neatšķiras, taču atšķirībā no slimības smaguma pakāpes tos raksturo vēlme norobežoties un noslēgties no apkārtējās sabiedrības. Šiem cilvēkiem nereti ir grūti saprasties ar vienaudžiem, viņiem patīk sava lietu kārtība, ierastā vide un ierastie cilvēki, tādēļ viss jaunais un nepierastais viņos var radīt satraukumu.

Pēc Taubes paustā, komunicējot ar cilvēkiem, kam ir autisms, nevajadzētu būt pārlieku uzstājīgiem vai uzbāzīgiem, bez vajadzības aiztikt viņu mantas vai kā savādāk ietekmēt viņu ierasto vidi.

Viena no garīgā rakstura traucējumu formām ir arī depresija. Kā norādīja Taube, depresija ir psihiska slimība, kas var saasināties un izpausties viļņveidīgi. Šī slimība ir biežākais pašnāvību iemesls, tā ietekmē cilvēka emocijas, domas, uzvedību un fiziskās ķermeņa reakcijas. Slimības biežākie simptomi ir nomākts garastāvoklis, interešu trūkums, vienaldzības sajūta, nespēks un enerģijas izsīkums. Cilvēks nespēj priecāties, parādās nepamatota vainas sajūta un nākotnes redzējums kļūst drūms. Tāpat cilvēkiem ar depresiju ir grūtības koncentrēties un pieņemt lēmumus. Taube piebilda, ka nereti šiem cilvēkiem ir traucēts miegs, izmainīta apetīte, cilvēks kļūst lēnīgs, izjūt sasprindzinājumu un var parādīties domas par pašnāvību.

Psihiatrs uzsvēra, ka depresija nepāriet pati no sevis. "Līdzcilvēkiem redzot izmaiņas cilvēka uzvedībā - nomāktību, vienaldzību pret apkārt notiekošo -, tā laikus ir jāspēj identificēt, lai palīdzētu noorganizēt vizīti pie speciālista. Depresiju ārstē ar medikamentiem vai psihoterapiju, smagākos gadījumos nepieciešama ārstēšanās dienas stacionārā vai slimnīcā," teica Taube.

Komunicējot ar cilvēkiem, kam ir depresija, psihiatrs aicina izvairīties no klišejiskām frāzēm, nosodījuma, kritizēšanas un padomu došanas. Taube uzsvēra, ka šādi izteikumi cilvēkiem, kuriem ir depresija, var radīt vēl mazāku ticību saviem spēkiem. Vispareizākā rīcība, psihiatra ieskatā, depresijas saasinājuma laikā, kas var izpausties viļņveidīgi, ir nenovēršanās, iejūtīga uzklausīšana un palīdzība sazināties ar speciālistu. "Pārējā laikā pret cilvēkiem, kam ir depresija, neesot nepieciešams izturēties kā īpaši - līdzīgi kā ar jebkuru citu slimību, piemēram, mēs zinām, ka cilvēkam ir cukura diabēts, taču tādēļ pret viņu mūsu attieksme un ikdienas saskarsme nemainās," piebilda Taube.

Nopietna, hroniska psihiska slimība, kas skar apmēram 1% populācijas un izpaužas ar domāšanas, uztveres, emocionālo reakciju un uzvedības izmaiņām, ir šizofrēnija. Psihiatrs norādīja, ka tā var sākties pēkšņi vai attīstīties pakāpeniski. Šizofrēnija izpaužas ar īstenībai neatbilstošām idejām, piemēram, idejām par vajāšanu, ka kāds cilvēku izseko vai indē, halucinācijām, no kurām raksturīgākās ir dzirdes halucinācijas, domāšana var kļūt juceklīga un neloģiska. Cilvēkam var attīstīties arī emociju, gribas, motivācijas un interešu trūkums. Nereti viņiem vairs nerūp ikdienas higiēnas normu ievērošana, viņi kļūst nevīžīgi, norobežojas un izjūt bailes, skaidroja Taube.

Viņš sacīja, ka ļoti bieži šī slimība raksturīga cilvēkiem, kas dzīvo uz ielas - vienaldzība pret apkārtējo vidi un sevi, bet laicīgi nesniegta palīdzība noved cilvēkus pie tā, ka viņi zaudē darbu, mājas un kļūst par bezpajumtniekiem.

Pēc Taubes paustā, šizofrēnijas ārstēšana ir ļoti komplicēta, jo vienlīdz svarīgi ir ne tikai mazināt un pārtraukt simptomus ar medikamentu un psihoterapijas palīdzību, bet arī sniegt pareizu sociālo aprūpi. Šizofrēnijas slimniekiem būtiska ir viņu nodarbināšana, nepieļaujot "sēdēšanu četrās sienās". Šī iemesla dēļ rehabilitācijā svarīgs ir līdzcilvēku atbalsts, palīdzība iekļauties sabiedrībā, strādāt, sasniegt savus dzīves mērķus. Smagākos gadījumos būtiska esot sociālo dienestu spēja sniegt atbalstu - dzīvesvietu, darba iespējas, piemēram, specializētās darbnīcās.

Taube komunikācijā ar cilvēkiem, kuriem ir šizofrēnija, aicina atcerēties, ka vairumā gadījumu šie cilvēki nav agresīvi un ar viņiem var komunicēt kā ar ikvienu sabiedrības locekli, taču reizēm, uznākot lēkmei, murgainu ideju vai halucināciju iespaidā šie cilvēki var izjust vēlmi aizstāvēties. "Šādos gadījumos nepieciešams runāt mierīgi un skaidri, nekādā gadījumā nedrīkstētu apgalvot, ka halucinācijas patiesībā nepastāv, labāk ir nestrīdēties, izteikt sapratni un nomainīt sarunas tematu, vēršot šī cilvēka uzmanību uz ko citu - daudz interesantāku. Izteikti akūtās situācijās, jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība," uzsvēra psihiatrs.

Savukārt, runājot par veģetatīvo distoniju, Taube skaidroja, ka tie ir psihiski traucējumi, kas izpaužas ietekmējot cilvēka veģetatīvās sistēmas pamatfunkcijas, un kam nav iespējams rast objektīvu un medicīniski izskaidrojamu iemeslu. "Cilvēki ar veģetatīvo distoniju pamatā izjūt trauksmi, ko papildina ķermeņa funkciju vai sajūtu traucējumus, ko nevar ietekmēt. Piemēram, pastiprināta svīšana, karstuma viļņi, elpas trūkums, sirdsklauves, sarkšana, sausums mutē, trīcēšana, klepus, bieža urinācija, paātrināta zarnu darbība, kas satraukuma brīžos liek steidzami apmeklēt tualeti u.tml. Cilvēkam ar fiziskām saslimšana slimībām nereti ir līdzīgi simptomi, taču, izmeklējot klīniski, šiem cilvēkiem saslimšana slimības cēloni nav iespējams noteikt. Parasti veģetatīvo distoniju saista ar dažādas intensitātes stresu. Šī slimība pamatā tiek ārstēta ar psihoterapiju, taču reizēm papildus jālieto arī medikamenti," norāda psihiatrs.

Viņš skaidroja, ka komunikācijā ar cilvēkiem, kam ir veģetatīvā distonija, nav nepieciešams ievērot kādas īpašas saskarsmes formas, taču vēlams šos cilvēkus atbalstīt un motivēt regulāri sportot, praktizēt relaksācijas vingrojumus un ievērot sabalansētu dienas režīmu.

Taube norāda, ka cilvēkiem, kuri slimo ar kādu no psihiskām slimībām, ļoti svarīga ir drošības sajūta, jo nereti cilvēki baidās ne tikai par savu fizisko drošību, bet arī par to, ka tiks kritizēti, nosodīti, izsmieti, atstumti un nepieņemti. "Saskarsmē ar cilvēku, kuram ir psihiski traucējumi, īpaši svarīgi ir radīt sajūtu, ka mēs nenodarīsim ne fizisku, ne emocionālu kaitējumu," aicina psihiatrs.

Vienlaikus viņš sacīja, ka lielai daļai cilvēku, kuriem ir kādi psihiski traucējumi, neapzināti ir iekšēja sajūta, ka viņi nav pietiekami mīlami vai vērtīgi. Šī iemesla dēļ svarīgi, lai saskarsmē ar cilvēku, kam ir garīga rakstura traucējumi, tiek parādīta sava izpratne un līdzjūtība par situāciju.

Tāpat Taube skaidroja, ka liela daļa cilvēku, kas sirgst ar psihiskiem traucējumiem, iekšēji jūtas nevarīgi un bezspēcīgi, tādēļ īpaši svarīgi sarunās šiem cilvēkiem dot cerību, iedrošināt un uzslavēt.

Psihiatrs arī norāda, ka šiem cilvēkiem ir vieglāk sarunāties un atvērties, ja viņi jūtas līdzvērtīgi sarunu partnerim, nevis pamācāmi un kontrolējami. "Cilvēkam jājūtas uzklausītam, un jāapzinās, ka viņam ir tiesības izvēlēties. Piemēram, reizēm cieņu palīdz demonstrēt attieksme, ka mēs esam gatavi no otra cilvēka mācīties," piebilda Taube.