"Ārsti uzreiz pateica - visu mūžu pavadīšu ratiņkrēslā!" - pasaules čempions parabobslejā atklāti par nelaimi un dzīvi pēc tās

Kāda nelaime jūs piemeklēja jaunībā?

Negadījums notika 2008. gada februārī – man toreiz bija 17 gadu un mācījos Valkas pamatskolā. Es kopā ar draugiem spēlēju paslēpes Tēraudskolā – tā bija veca ēka, kur dažās vietās grīdā bija caurumi. Viss notika ap pusnakti – ēkā bija tumšs, es neko neredzēju, paslīdēju un nokritu no trešā stāva uz otro. Uz muguras... Kopš tā brīža vairs nevaru staigāt, jo man ir muguras smadzeņu bojājums. Toreiz tā bija apspriešanas vērta tēma – masu mediji nebeidza stāstīt par traģisko notikumu. Tika meklēti vainīgie attiecīgos dienestos un Valkas pašvaldībā, lai noskaidrotu, kāpēc kaut kas tāds varēja notikt tieši Tēraudskolā.
Tolaik jūs dzīvojāt ar vecomāti, kas notikušo ļoti pārdzīvoja.
Jā, pirms diviem gadiem bija mirusi mamma, un mani audzināja vecāmāte. Man ir arī brālis un divas māsas.

Tādu negaidītu likteņa pavērsienu ikvienam ir grūti pieņemt. Ko domājāt tajā brīdī, kad ārsti pateica, ka vairs nestaigāsiet?

Ārsti man uzreiz pateica, ka visu mūžu pavadīšu invalīda ratiņos. Jau tajā brīdī sapratu, ka sevi žēlot nevajag – jāturpina dzīvot, turklāt pēc iespējas pilnvērtīgāk.
Kā nolēmāt savu dzīvi saistīt ar sportu? Valkā dzīvojot, tas nav viegli.

Es vienmēr esmu bijis fiziski aktīvs. Tas nekas, ka dzīvoju Valkā – esmu daudz piestrādājis pie tā, lai māju pielāgotu iespējām sportot un trenēties.

Kas pamudināja iet uz parabobsleju?

Vita un Kristaps Kotāni – ar viņiem es iepazinos, mācoties Sociālās integrācijas valsts aģentūras skolā Jūrmalā. Varu teikt, ka Latvija ir viena no pirmajām valstīm pasaulē, kas aizsākusi paraolimpisko bobsleju sportistiem ar kustību traucējumiem. To mūsu valstī koordinē Vita un Kristaps, kas ir vieni no šī sporta veida kūrētājiem starptautiskajā apritē.

Jūs, tāpat kā daudzi citi invalīdi, mācījāties Jūrmalā?

Pēc traģiskā negadījuma es vēl Valkā pabeidzu devīto klasi, un tad no sociālā darbinieka uzzināju, ka Jūrmalā ir tāda skola. Tur ieguvu vidējo profesionālo izglītību – esmu elektrotehniķis. Gribēju iet uz datortehniķiem, bet tajā gadā nenokomplektējās grupa, tāpēc apguvu elektrotehniķa profesiju.

Vai kaut kur esat izmantojis iegūto profesiju?

Oficiāli šajā specialitātē strādājis neesmu, bet, ja mājās kaut ko vajag izdarīt, varu visu lieliski salabot. Arī tagad, kad nav aktīvās bobsleja sezonas, pārsvarā dzīvoju Valkā – piekopju, sakārtoju mājas apkārtni.

Atgriezīsimies vēlreiz pie parabobsleja. Tātad – iepazināties ar Vitu un Kristapu Kotāniem. Kas notika tālāk?

Kad iepazinos ar Vitu, kopā spēlējām ratiņbasketbolu, kā arī braucām uz treniņiem sporta zālē. Uzreiz gribu teikt, ka ne Vita, ne viņas dēls Kristaps nav ratiņos. Tieši tajā laikā uzzināju, ka ir tāds parabobslejs, un aizbraucām izmēģināt – tas bija 2011. gadā. Vēlos piebilst, ka Kristapa tētis Rihards savulaik, pirms viņš gāja bojā traģiskā negadījumā, bija bobsleja un skeletona treneris.

Daudzi, kuri seko parastā bobsleja sacensībām, zina, ka katram bobam ir ne vien pilots, bet arī stūmēji. Kas jums iestumj bobu?
Parastais bobslejs no parabobsleja neko daudz neatšķiras, vienīgi man to bobu iestumj mehānisms.

Cik daudz jums ikdienā iznāk trenēties?

Pārsvarā trenējos darbdienās, bet sestdiena un svētdiena man ir brīva. Savukārt sezonā nodarbības notiek visas piecas dienas no pirmdienas līdz piektdienai, bet sestdienās un svētdienās ir sacensības.

Ja notiek intensīva gatavošanās sacensībām, cik daudz laika katru dienu pavadāt treniņos?

Kā kurā trasē. Dažās sanāk divas reizes dienā pa diviem braucieniem – pāris stundu no rīta un vakarā. Dažreiz ir tikai treniņi līdz pulksten 12, tad parasti sanāk 3–4 stundas.
Ko darāt pārējā laikā pēc treniņiem?
Analizējam braucienus, skatāmies trases pierakstus, domājam, kur kļūdas.

Kad parabobslejistiem atkal atsāksies treniņi?

Oktobrī–novembrī, bet mājās man ir savi trenažieri, uz kuriem es varu fiziski nodarboties.

Kā ir tad, kad notiek bobsleja sacensības? Jūs tomēr esat ratiņkrēslā – vai un kā varat visur izbraukāt?

Ja runājam par pārlidojumiem, tad, manuprāt, Rīgas lidosta ir vislabākā – mūs tur sagaida speciāls transports, ar ko tiekam nogādāti līdz lidmašīnai. Dažreiz pat Vācijā nav tik labi kā te, pie mums Latvijā. Lielāko daļu visur ir padomāts par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, arī vietējie, ja nepieciešams, cenšas mums vienmēr palīdzēt.

Kā jūs spējat ar to visu – treniņiem, sacensībām – tikt galā? Tā tomēr ir liela slodze.

Lai varētu to izturēt, trenējos arī vasarā.

Divus gadus pēc kārtas jūs kļuvāt par pasaules čempionu parabobslejā. Konkurence bija liela?

Kopumā bija 12 valstis ar 18 pārstāvjiem.

Kā pašam šķiet, kas ļauj jums iegūt tik augstu vietu? Jūtaties spēcīgāks par pārējiem vai arī mums ir labāki bobi?

Bobi visiem ir vienādi. Nezinu, iespējams, mans trumpis ir pieredze, tas, ka klausu trenerus. Starp citu, arī treneri mums ir ļoti labi – izstāsta visu, kā vajag.

Bobs pa trasi traucas lielā ātrumā. Cik grūti ir braukt ar tādu bobu?

Te jau ir vajadzīga pieredze. Man pašam no sākuma bija grūti, bet ar laiku visu sapratu un apguvu. Arī bobslejā kā katrā sporta veidā ir tādi, kas nevar kaut ko izpildīt, ir arī tādi, kas vienkārši padodas. Man, visiem par prieku, vienkārši sanāk.

Kāda bija izjūta brīdī, kad sapratāt, ka esat uzvarējis pasaules čempionātā?

Laba. Jutu gandarījumu par labi izdarītu darbu.
Vai jums par uzvaru pienākas arī naudas prēmija?
Es nezinu, gada beigās to izvērtē Izglītības un zinātnes ministrija. Viņi izskata sasniegumus un novērtē, vai konkrētais sportists ir pelnījis prēmiju vai nav. Pērn es nekādu naudas balvu nesaņēmu.

Vai nekādas materiālas atzinības nebija arī no sacensību organizētājiem?

Nē, tur nav balvu fonda.

Kā jums pašam šķiet – kur ir vislabākā trase?

Sanktmoricā.

Kas tur ir labāks, salīdzinot ar citām?

Tur viss ir citādi, arī cilvēki, attieksme.

Kāda ir jūsu sadarbība ar Latvijas izlases bobslejistiem un treneriem? Kā nekā šī gada Ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijai ir vismaz viena medaļa, kuru izcīnīja bobslejisti Oskars Melbārdis un Jānis Strenga.

Visvairāk kontaktējos ar Uģi Žaļimu – viņš skaitās trešais pilots. Tieši ar viņu esmu vairākkārt ticies, runājies. Abus Oskarus (Melbārdi un Ķibermani) esmu redzējis, bet neko daudz ar viņiem runājis neesmu. Es, protams, esmu ļoti priecīgs par olimpisko medaļu – Melbārdis un Strenga izdarīja, ko varēja, nepadevās, un viss tā forši sarīmējās.

Vai jūtaties apmierināts, ka esat aizrāvies ar bobsleju?

Ja jau sanāk, tad, protams, tas sagādā prieku. Ir cilvēki, kas palīdz un ar kuriem patīkami strādāt, un tad ir arī sasniegumi.

Cik ilgi plānojat nodarboties ar bobsleju?

Nav ne jausmas. Kamēr varēšu, tikmēr nodarbošos.

Kā pašam šķiet – cik tas ir labi, ka ir, kam veltīt savu laiku?

Daudzi, kas ir ratiņkrēslā, neko negrib. Viņi uzskata, ka ir dzīves apdalīti, sēž mājās un gaužas par to, kā viņiem nav paveicies.
Katrā ziņā aktīvās sportista gaitas man ir iespēja tikt ārā no mājas.

Arī parabobslejistei Annijai Krūmiņai ir labi panākumi. Cik sportistu jūs no Latvijas esat?

Mēs esam četri cilvēki – viena sieviete un trīs vīrieši.
Jūs parasti braucat uz sacensībām visi kopā?
Jā, kaut gan – kā kuro reizi, kā kurā posmā. 

Braucot uz sacensībām un treniņiem, jūs redzat ne tikai Latviju, bet arī pārējo pasauli? 

Arī iepriekš, kad staigāju, nodarbojos ar sportu – sākumā vieglatlētiku, pēc tam ugunsdzēsēju sportu. Mēs daudz braukājām – visur ir būts.

Vai uzskatāt, ka jums ir pilnvērtīga dzīve, lai gan esat ratiņkrēslā?

Varu teikt, ka jā. Protams, nav tā, ka varu pilnīgi visu izdarīt, bet daudz ko tomēr spēju. Nemeklēju kādu, kas kaut ko paveiks manā vietā. Ja ratiņos esošais neapzināsies, ka jārīkojas, viņš arī neko nedarīs. Es negribu tāds būt. Es vēlos baudīt dzīvi un saņemt no tās visu labo. Man ir palīdzējuši ļoti daudzi cilvēki, un man negribas viņus pievilt, nolaižot rokas. Viņi taču kaut ko darījuši manā labā, tad kāpēc man būtu jāatsakās no cīņas – es arī varu kaut ko paveikt!