Astigmatisms nav slimība, atgādina acu ārste

Optometriste Aija Muceniece sāk ar labo ziņu: astigmātisms nav slimība, bet – tieši tāpat kā tuvredzība un tālredzība – viena no acs fizioloģiskajām īpatnībām, ko nosaka staru laušanas veids acī. Astigmatisms nereti kombinējas ar tuvredzību vai tālredzību, taču var izpausties arī kā atsevišķa problēma.

Visbiežāk astigmatisma gadījumā acs radzene nav pilnībā sfēriska vai apaļa kā basketbola bumba, kādai tai ideālajā variantā vajadzētu būt, bet gan ovālāka, nedaudz atgādinot regbija bumbu. Līdz ar to gaisma uz tīklenes neveidojas vienā punktā, bet izkliedējas un rada divus fokusa punktus. Tādējādi rodas miglains attēls, kuru nevar iegūt pilnīgi skaidru, izmantojot tālredzībai vai tuvredzībai paredzētu sfērisku lēcu. Ir nepieciešamas specifiskākas, kuras mēdz saukt par cilindriskajām briļļu lēcām.

Krietni retāk astigmatisma iemesls var būt acs lēcas neregularitāte. Tāpat mēdz būt kopējais – gan lēcas, gan radzenes – astigmatisms.

Astigmatisms var būt gan tikai vienai acij, gan abām, turklāt katrai izpausties atšķirīgā stiprumā un nevienādos virzienos. Jo astigmatisms lielāks (to mēra dioptrijās), jo attēla uztvere traucētāka un sūdzības izteiktākas. Speciāliste atgādina, ka astigmatisms visbiežāk ir iedzimts, taču var veidoties arī dzīves laikā, kā arī mainīties saistībā ar citām acu slimībām, piemēram, ar acs lēcas apduļķošanos jeb kataraktu.

Problēmas galvenā identifikācijas zīme ir miglains un izplūdis attēls visos attālumos (gan tālumā, gan tuvumā), kā arī sajūta, ka attēls met ēnu vai pat dubultojas, turklāt dubultošanās izpaužas arī tad, ja skatās tikai ar vienu aci. Vēl nereti pacienti ar astigmātismu, esot paaugstināti redzes slodzei, sūdzas par galvas sāpēm, kā arī par acu nogurumu un acu sāpēm vai acu sausumu.

Acs radzene reti kad ir precīzi vienādi izliekta, tāpēc neliels, fizioloģisks astigmatisms piemīt lielākajai daļai cilvēku un ne vienmēr tiek koriģēts ar brillēm. Tomēr, ja ar šo novirzi saistītā redzes pasliktināšanās rada jau pieminētās diskomforta izpausmes, noteikti jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista.

“Gandrīz visas astigmatisma izraisītās sūdzības visbiežāk ir koriģējamas. Pēc brillēm to, ka cilvēkam ir astigmatisms, pat nevar ievērot – parastas acenes. Arī pašam lietotājam pēc redzes koriģēšanas astigmatisms nekādas problēmas vairs nerada,” stāsta Aija Muceniece. Bet paskaidro, ka sākumā pārāk liela optimisma var nebūt, īpaši tiem, kam redzes korekcija nekad nav bijusi.

Jo cilvēks vecāks, jo vairāk jārēķinās: uzliekot astigmatismu koriģējošas brilles, pirmajās dienās var reibt galva un šķist, ka pasaule sašķiebusies – galda stūri nevienādi, sienas izliekušās. Tas ir ļoti individuāli – traucējošo sajūtu var nebūt vispār, tomēr dažiem tās var ilgt pat līdz pāris nedēļām. Smadzenēm jāadaptējas, kamēr viss nostājas savās vietās.

Jāredz viss, kas tuvu un tālu

Arī tad, ja redzes traucējumi, tostarp astigmatisms, tiek novērsti ar briļļu vai kontaktlēcu palīdzību, nedrīkst aizmirst profilaktiskos pasākumus un acu atpūtināšanu. Pārlieku liela redzes slodze var radīt sūdzības pat tad, kad briļļu korekcija ir atbilstoša un citas acu slimības nav novērojamas.

Patlaban pasaules aktuālākā problēma ir tuvredzības progresēšana. Āzijā tā jau sasniegusi epidēmijas apmēru, taču strauji ienāk arī pie mums. Organisms protestē, ka pārāk ilgstoši kaut ko aplūkojam tuvā attālumā, kas ir viens no iemesliem, kāpēc tuvredzība progresē. Tuvuma darbs ir mūsu ikdiena, un tas ir vajadzīgs, bet vienīgi – saglabājot dinamiskumu: 20 minūtes telefoniem, planšetdatoriem, datoriem un lasīšanai, bet tad nepieciešama īsa pauze, kaut vai 20 sekundes paskatoties tālumā. Reizi stundā acīm vajadzētu nodrošināt arī ilgāku atpūtu.

Šajā ziņā par savu redzi vislabāk rūpējas ziņkārīgas dāmas – lai ko darītu saliektas rokas attālumā, ik pa brīdim pamet skatienu arī apkārt. Jāredz viss, kas tuvu un tālu.

Arī jaunākie pētījumi ļauj secināt, ka viens no faktoriem, kā izvairīties no tuvredzības veidošanās, kas var kombinēties ar astigmātismu, – pēc iespējas vairāk laika pavadīt veselīgā kustīgumā un – vislabāk – ārpus telpām. Atrodoties dabā, mobilo telefonu tomēr lietojam mazāk. Īpaši svarīgi tas ir bērniem, kam redzes korekcija vēl nav bijusi nepieciešama; tas briļļu nēsāšanas laiku var būtiski attālināt.

Arī pēc 40 gadiem, kad fizioloģisko acs izmaiņu dēļ gandrīz vienmēr būs vajadzīgas brilles lasīšanai, ļoti svarīgas ir biežākas pauzes acu atpūtināšanai un skatpunkta maiņai no tuvuma uz tālumu.

Aija Muceniece atgādina: ja ir sūdzības par redzi, labāk tomēr pēc iespējas ātrāk vērsties pie optometrista vai acu ārsta. Pat tad, ja pašam šķiet, ka viss kārtībā, kā bērniem, tā cilvēkiem pēc četrdesmit acis jāpārbauda ne retāk kā reizi gadā. Tikai vecumā no 20 līdz 40 gadiem, ja nekādu sūdzību nav, pietiek arī ar pārbaudi reizi divos gados.