Medus - vai tik tiešām labāks par cukuru?

“Es cukuru uzturā nelietoju.” Šo frāzi es bieži dzirdu no saviem pacientiem, stāsta uztura speciāliste Eva Kataja. 

 Pēc brīža tai parasti seko otra frāze: “Es – tikai medu.” It kā medus būtu veidots no kādiem citiem savienojumiem, nevis cukuriem. 

Labs, bet bez maģijas

Medus ir dabīgi veidojies produkts, ko no ziedu nektāra pagatavo bites. Medus ir bijis cilvēku uzturā kopš senseniem laikiem, un to lietoja jau aptuveni pirms 5500 gadu. Medu izmantoja gan kā uztura sastāvdaļu, gan kā ārstniecības līdzekli, lai novērstu dažādas veselības problēmas.

Mūsdienās lielākie medus ražotāji ir Ķīna (kas arī aktīvi pēta medu zinātniskā līmenī), Turcija, ASV, Krievija un Ukraina.
Medus ir ieņēmis diezgan stabilu vietu daudzu cilvēku uzturā. To lieto kā saldinātāju pie tējas, izmanto dažādu saldo un sāļo ēdienu receptēs, arī ēd tāpat vien. Medus ir vērtīgs produkts, taču tam nepiemīt maģiskas īpašības, ko daudzi tam piedēvē.

Tas var palīdzēt uzlabot veselību, taču medus būtu jāuztver kā viens no profilakses pasākumu komponentiem un kā palīglīdzeklis ārstēšanā. Viens pats šis produkts nevar izārstēt no vēža. Vai, ja to uzturā regulāri (un bagātīgi) lieto cilvēks, kas vēlas samazināt svaru, tad medus kalorijas maģiski pašas neizgaist. Ja to visu saprotam, tad medu var droši ēst uz veselību.

Medus pret cukuru – kurš kuru?

Tātad – vai medus ir kaut kas cits vai tomēr gana līdzīgs cukuram? Viedokļi atšķiras, taču, ja analizējam uzturvērtību, redzam, ka abi produkti primāri satur ogļhidrātus. Vēl vairāk – tie satur tieši cukurus, nevis citus ogļhidrātu grupas pārstāvjus, piemēram, cieti vai šķiedrvielas. Tātad gan medū, gan galda cukurā primāri ir cukuru veidoti savienojumi. Lielākā atšķirība ir tā, ka medū ir gan monosaharīdu pārstāvji (glikoze un fruktoze), gan disaharīds saharoze, bet cukuru veido tikai disaharīdi, proti, saharozes molekulas.

Medus glikēmiskais indekss vidēji ir 60 (dažādos datos – no 45 līdz 74), bet cukuram tas ir 65. Ja ņemam vērā medus vidējos rādītājos, no glikēmiskā indeksa viedokļa šie produkti nav pārāk atšķirīgi, jo abi satur līdzīgi daudzumu cukura molekulu.

Kāds varbūt teiks, ka medū ir mazāk cukuru nekā galdā cukurā, kas nebūs nepareizi. Tas ir diezgan likumsakarīgi, jo medū ir vairāk ūdens, bet galda cukurs ir kristalizēts, attiecīgi tajā ir vairāk cukura molekulu. Ja pie tējas cukura vietā pieliekam karoti medus, tad uzņemam mazāk cukura. Ilgtermiņā noteikti būs ieguvums – proti, tiks uzņemts mazāk cukura.

Esmu izcēlusi dažas minerālvielas un vitamīnus, lai parādītu, ka tie ir medus sastāvā, taču, ēdot medu vai cukuru, mums nebūtu par tiem jādomā, jo šie produkti nenodrošinās ar vajadzīgo dzelzs vai C vitamīna daudzumu. Medū vitamīnu un minerālvielu daudzums nepārsniedz 3 % (uz 100 gramiem medus) no dienā rekomendētajām devām. Drīzāk mēs varētu pievērsties citām bioloģiski aktīvām vielām, kas ir medus sastāvā, bet nav galda cukurā. 

Rezumējot – gan medus, gan galda cukurs satur cukurus. Abi divi produkti nodrošina papildu cukura daudzumu mūsu ēdienkartē. Ja cenšamies to samazināt, ir jāsamazina arī medus patēriņš, un nevajadzētu to pārmēru pievienot desertiem, domājot, ka medus ir labs, bet cukurs slikts. Ar mēru, lūdzu, ar mēru!