Kur un ko tetovēt, lai uzlabotu veselību

Vairāk nekā dekoratīvi

Eiropas teritorijā, tāpat kā citviet pasaulē, cilvēki tika tetovēti jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras. Lai gan lielākoties tetovējumiem bija rituāla nozīme vai tie bija domāti aizsardzībai, daļa tika izmantoti arī kā dziedniecības līdzeklis.

Daudzas seno ēģiptiešu mūmijas, kas tika atrastas 19. un 20. gs., liecināja, ka ēģiptieši bagātīgi izmantojuši tetovējumus. Jau 1898. gadā franču medicīnas doktors Daniels Fukē (Daniel Fouquet), kas pētīja tetovētās mūmijas, izteica domu par medicīniskās tetovēšanas praksi Senajā Ēģiptē: “Šo rētu izpēte, no kurām dažas ir baltas, citas zilas, neatstāj šaubas par to, ka tās nav ornaments, bet gan noteikta ārstēšana pret kādu iegurņa slimību, ļoti iespējams, pret hronisku iegurņa peritonītu.”

Fukē to secināja, atklājot, ka vairākām sieviešu mūmijām, kā arī skulptūrām uz vēdera ir ļoti līdzīgi punktveida tetovējumi.

Tetovējumu dziedniecisko nozīmi apliecina fakts, ka dažviet vēl ir saglabājusies tradīcija tetovēt, lai iegūtu ārstējošu efektu.

Arābu zemēs, piemēram, Irākā un berberu ciltīs, zina, ka tetovēšana attiecīgās ķermeņa vietās var palīdzēt pret reimatisma sāpēm. No Ēģiptes līdz Dienvidāfrikai pazīstami medicīniskie tetovējumi uz sejas, kas pasargā no acu slimībām un galvassāpēm. 

Jo vairāk, jo labāka imunitāte?

Par spīti tetovēšanas prakses senumam, zinātnei nav daudz, ko pavēstīt par tās ietekmi uz veselību, sevišķi par tetovēšanas pozitīvo pusi. Tikai pirms gada Alabamas Universitātes pētnieki veica interesantu pētījumu, kura rezultāti vedināja domāt, ka tetovēšana ir saistīta ar imunitāti. 

Zinātnieki paņēma siekalu paraugus 29 pētījuma dalībniekiem (24 sievietēm un 5 vīriešiem) vecumā no 18 līdz 47 gadiem pirms un pēc tetovēšanas, lai noteiktu imūnās funkcijas rādītāju imūnglobulīna A un kortizola līmeni. Pētnieki arī apkopoja katra dalībnieka tetovēšanas pieredzi – kopējo tetovējumu skaitu, tetovēšanā pavadītās dzīves stundas, laiku, kas pagājis kopš pirmā tetovējuma veikšanas, ar tetovējumiem noklātā ķermeņa laukuma proporciju un tetovēšanas seansu skaitu.

Deviņi dalībnieki bija tetovējušies pirmo reizi. Šie aspekti bija svarīgi, lai noteiktu, vai imūnsistēma ar laiku citādi reaģē uz tetovēšanu.

Siekalu paraugu analīze liecināja, ka dalībniekiem, kurus tetovēja pirmo reizi, imūnglobulīna A līmenis pazeminājās daudz būtiskāk nekā tiem, kas bija tetovējušies vairākas reizes. “Mūsu dati liek domāt, ka ķermenis ar laiku pierod pie tetovēšanas kairinātāja jeb stresora. Iespējams, cilvēki ar veselīgāku imūnsistēmu atlabst ātrāk, kas viņus vieglāk pamudina veikt daudzkārtējus tetovējumus,” secināja amerikāņu zinātnieki. 

Imūnglobulīns A ir pirmā aizsardzības līnija pret vairākām izplatītām infekcijām, tostarp saaukstēšanās slimībām. Tas, protams, nenozīmē to, ka, lai tiktu pie spēcīgas imunitātes, viscaur jāaptetovē ķermenis. Pētījums apliecināja, ka organisma imūnā un stresa atbildes reakcija uz tetovēšanu ar laiku mainās. Tiesa, pētījuma autori atzīst, ka tetovēšana var stimulēt imūnsistēmu vakcinācijai līdzīgā veidā, padarot to mazāk uzņēmīgu pret patogēnu iefiltrēšanos organismā. Šis maza mēroga pētījums sniedz pārsteidzošu ieskatu, cik veiksmīgi var uztrenēt ķermeni, lai ar laiku organisms dotu pretsparu stresoram.

Nākotnes vakcinācija – tetovēšana?

Zinātnieki velk sava veida paralēles starp tetovēšanu un vakcināciju, sevišķi nākotnes perspektīvā, proti, vairums ļaužu domā, ka tetovēšanas adatas injicē krāsu cilvēka ādā, taču tas ir nepareizs priekšstats. Patiesībā tetovēšana notiek, pateicoties kapilāru darbībai. Tetovējot krāsa tiek saņemta starp vairākām sīkām adatiņām, līdzīgi kā tā turas otas saros, un, kad adatas ieduras ādā, krāsa tiek uzsūkta dziļāk ādā. 

Tetovējumi kļūst permanenti, apmānot cilvēka imūnsistēmu. Kad adatas ieduras ādā, ķermenis reaģē kā parasti, ja kaut kas ievaino ādu, – tas cenšas “aizlāpīt” šo caurumu. Šūnas, kas steidzas glābt, atklāj ne tikai brūci, bet arī svešu “iebrucēju” – krāsvielu. Šīs šūnas aprij krāsu, bet daļa no tām iesprūst ādas dermas slānī. Ja palūkojas uz tetovējumu, tā nav tikai krāsa, kas atrodas zem ādas. Patiesībā tā ir krāsa, kas ir iesprostota šūnās, kuras cerēja šo krāsu iznīcināt. Un šie “gadījuma partneri” paliek kopā un ir diezgan labi saredzami uz mūžu, par spīti balināšanai vai izņemšanai ar lāzeri.

Jaunie atklājumi liek dziļāk palūkoties uz tradicionālo tetovēšanu – skaidrs, ka tā atstāj neizdzēšamas pēdas ne tikai ādā, bet arī ietekmē visu organismu. Jautājums: vai mēs atšķirībā no senajiem cilvēkiem zinām, kur un kas jātetovē, lai no tā būtu labums?

Medicīniskie tetovējumi

Viena no tetovējumu funkcionālajām grupām ir tā sauktie medicīniskie tetovējumi, kas pēdējā desmitgadē kļūst aizvien populārāki. Tos veic dažādos nolūkos.

• Lai maskētu ādas nepilnības un rētas. Estētiskos nolūkos tetovējumus izmanto kā permanento kosmētiku, lai, piemēram, ietetovētu uzacis (alopēcijas – matu izkrišanas gadījumā) vai noklātu ādas tonī vietas, kur trūkst pigmentācijas (vitiligo plankumus). Populārs paņēmiens, kā defektu padarīt par efektu – uz neglītas rētas tetovē kādu zīmējumu. Sievietes nereti tetovē krūšu galus pēc mastektomijas – uz rētām vai rekonstruētajām krūtīm.

• Identifikācijai un informācijai par pacientu. Daudz cilvēku, lielākoties militāristu, izvēlas tā saukto gaļas žetonu – tetovējumu ar savu vārdu, asins grupu, alerģiju un citu slimību uzskaitījumu gadījumam, ja tiek atrasti smagā stāvoklī, lai atvieglotu ārsta darbu. Parasti šāds tetovējums ir paduses rajonā. Bieži vien vārds tiek ietetovēts arī Alcheimera slimniekiem, lai viņus varētu identificēt, ja tie ir noklīduši un neatceras ne savu vārdu, ne adresi. Arī daudzi diabēta un smagu alerģiju slimnieki izvēlas ietetovēt diagnozi, lai varētu ātri palīdzēt, ja viņi zaudējuši samaņu.

• Staru terapijas palīglīdzeklis. Daudzviet pasaulē radiologi terapeiti izmanto metodi, ar ietetovētiem punktiem iezīmējot apstarošanas vietu – tas ļauj precīzāk virzīt staru kūli un trāpīt to tajā pašā vietā arī nākamajā starošanas reizē, tā iespējami samazinot kaitējumu apkārtējiem audiem.