Aktrise Emma Tompsone: man ir nosliece uz depresiju un dažādām garīgām kaitēm
Aktiera liktenis bieži vien ir neapskaužams – tev ir jāiet uz skatuves spēlēt komēdiju vai starojoši jāsmaida TV kamerām, saņemot balvu, bet patiesībā ir tāda klīniskā depresija, ka gribētos izzust no pasaules. Tieši to ir piedzīvojusi britu godalgotā aktrise Emma Tompsone.
Piecdesmitdeviņus gadus vecā Emma Tompsone pēdējā laikā ļoti atklāti stāsta par savu mūža depresiju, kas vairākkārt aktrisi novedusi līdz klīniski smagam stāvoklim un nekad nav atkāpusies pavisam. Vislielākos saasinājumus izraisīja personīgās dzīves traģēdijas: tēva nāve, šķiršanās no vīra, nespēja dzemdēt bērnus. Un, kā par spīti, šīs lēkmes sakrita ar viņas karjeras spožākajiem uzmirdzējumiem.
Baidoties no publiskas apspriešanas un karjeras labad, viņa nemeklēja ārsta palīdzību, bet slēpa savu slimību un raudāja klusībā, piespiežot sevi iznākt no ģērbtuves starojošai un smaidošai, lai spoži mirdzētu dažādās lomās.
Savu īsto terapiju aktrise atklāja nejauši – par viņas glābiņu kļuva rakstīšana, scenārija radīšana filmai “Prāts un jūtīgums” (Sense and Sensibility). Katru dienu intensīvi rakstot, viņa spēja uzveikt balsis savā galvā, kas viņu bez apstājas vajāja un kritizēja. Rakstīšanas terapija palīdzēja Emmai Tompsonei ne tikai “norakstīt” lielu daļu savu psihisko problēmu, bet arī atnesa Oskara balvu par labāko scenāriju.
Pirmā lēkme 24 gados
“Man ir nosliece uz depresiju un dažādām garīgām kaitēm,” Emma Tompsone publiski paziņoja pirms vairāk nekā desmit gadiem. “Tā nav tāda depresija, kas izraisītu vēlmi sevi nogalināt. Sajūta vienkārši ir tāda, ka negribas būt. Gribas no visa atslēgties un visu apstādināt. Tas nav tas pats, kā teikt: “Izdarīšu pašnāvību”. Lai gan arī šo izjūtu pazīstu labi.”
Depresija Emmu vajā jau kopš jaunības. Visgrūtākajos laikos aktrise jutās tik slikti, ka viņai katru rītu bija jāpiespiež sevi piecelties, viņa varēja dienām nemazgāties un staigāt vienās un tajās pašās drēbēs.
Pirmā smagākā depresijas lēkme bija 24 gadu vecumā, kad Tompsone Londonā tēloja galveno lomu mūziklā Me And My Girl, ar kuru guva pirmos lielos panākumus. Taču tieši tad 53 gadu vecumā nomira viņas tēvs aktieris Ēriks Tompsons (Eric Thompson), un tas, kā vēlāk teica Emma, ģimeni “satrieca druskās”.
“Man nebija nekādas dzīves. Es dzīvoju kā mūķene. Nedzēru. Man nebija seksa. Skaļi raudāju. Nav brīnums, ka biju depresijā,” atcerējās aktrise. “Domāju, ka šī pirmā lēkme bija īsta klīniskā depresija. Es nemainīju drēbes un nespēju atbildēt uz telefona zvaniem, bet katru vakaru devos uz teātri un dziedāju “Lambeta ielu” (The Lambeth Walk; slavena komiska dziesma no mūzikla Me And My Girl) un biju jautra. Bet tāds ir teātris. Kad mans tētis nomira, mamma (aktrise Filida Lo (Phyllida Law)) tajā pašā dienā uzstājās kādā farsā.”
Emma Tompsone darīja to pašu, ko dara lielākā daļa cilvēku, kad sastopas ar savu pirmo klīniskās depresijas lēkmi, – uzlika masku un centās tikt tai pāri.
Šķiršanās trieciens
Apmēram pēc desmit gadiem smaga depresija uzbruka vēlreiz, šoreiz par tās katalizatoru kalpoja publiska un ļoti sāpīga šķiršanās no vīra aktiera un režisora Keneta Brana (Kenneth Branagh), ar kuru viņa bija nodzīvojusi kopā sešus gadus. Tā dēvētā britu zelta pāra šķiršanās iemesls – Brana bija iemīlējis aktrisi Helēnu Bonemu Kārteri (Helena Bonham Carter).
Tompsonei ar Branu nodzīvotie gadi bija pats produktīvākais un veiksmīgākais dzīves laiks – viņa filmējās divpadsmit filmās un ieguva divus Oskarus, arī Zelta Globusu un citas prestižas balvas.
“Es tiešām nedomāju, ka spēšu saglabāt veselo saprātu. Man droši vien jau daudz agrāk vajadzēja meklēt profesionālu palīdzību. Šķiršanās bija drausmīgs, sāpīgs process, bet arī popularitāte bija savā ziņā tikpat drausmīga. Tu kļūsti vēl vairāk publisks, un tas izpaužas veidos, kuri ne vienmēr apmierina,” atzina Tompsone.
Un atkal Emmas profesionālie panākumi un personīgā laime izrādījās diametrāli pretēji. Tolaik viņai bija uzticēts pārstrādāt Džeinas Ostinas slaveno romānu par mīlestības sarežģījumiem “Prāts un jūtīgums” filmas scenārijā. “Atceros, ka vienīgais, ko spēju darīt, bija rakstīt,” vēlāk stāstīja aktrise. “Kenam bija vecs, melns kašmira halāts, kuru es biju uzdāvinājusi vienos Ziemassvētkos, un viņa nebija – viņš nedzīvoja mājās –, es to uzvilku, izvilkos no guļamistabas pie datora, apsēdos un rakstīju.
Tad ar mani viss bija kārtībā, jo manis nebija. “Prāts un jūtīgums” mani izglāba, lai nenonāktu līdz tam, ka ir ļoti slikti.”
Tā, protams, bija bēgšana no sevis, tāpat kā loma filmā, “kuru, kauns atzīties, es ļoti izbaudīju”, atcerējās aktrise. Filmā “Prāts un jūtīgums” Tompsone filmējās kopā ar Keitu Vinsletu (Kate Winslet) un Gregu Vaizu (Greg Wise), kurš kļuva par viņas otro vīru. Vaizs arī aktrisei ļoti palīdzēja, savācot viņu “pa gabalam vien kopā”, kā viņa izteicās.
Bet no kā Emma bēga? “Ak, zināt, tās balsis manā galvā. Vienmēr ir “jādara labāk”, “jācenšas vairāk” un vēl: “Tu esi pārāk resna, un tu patiešām neesi laba māte.” Nosodoša sirdsapziņa ir daļa no manas psihiskās problēmas,” viņa sacīja.
Kā atzīst psihologi, tā ir spilgta depresijas īpašība. Spēcīgs superego jeb iekšējā morālā cenzūra, kas soda un notiesā cilvēku kā nepietiekami labu, neraugoties uz to, ko viņš sasniedzis vai cik smagi pūlējies. Būtiski ir pazīt šo iekšējo nosodošo balsi un mainīt savas domas, un to Emma Tompsone arī spēja izdarīt.
Zūd cerības kļūt par māti
Emmai bija 39 gadi, kad beidzot piedzima ilgi gaidītā meita Gaia, kura tika ieņemta IVF procesā (ārpusķermeņa apaugļošanā). Taču nākamie gadi nesa bēdas un ciešanas, jo sekojošie trīs IVF procesi bija neveiksmīgi. “Tas bija briesmīgi: pēc Gaias piedzimšanas censties tikt vēl pie viena bērna ar IVF. Es vainoju sevi, un neviens nespēja mani pārliecināt, ka tā nav mana vaina, un tas noveda pie vēl vienas depresijas,” atcerējās Tompsone.
“Es nepamanīju savu četrdesmito dzimšanas dienu, jo manā ķermenī bija noticis milzīgs sprādziens. Tas mazliet līdzinājās manas mammas pieredzei, kas nepamanīja menopauzi, jo kļuva atraitne 48 gados. Kad viņa beidzot pacēla galvu no sērošanas, viņa tai jau bija izgājusi cauri. Tas bija slikti. Gadiem ilgi es skaitīju citu cilvēku bērnus savā ielā un domāju, ka nekad neatlabšu. Bet cilvēks atlabst, protams.”
2003. gadā Tompsone un Vaizs neoficiāli adoptēja 16 gadu vecu Ruandas bāreni Tindiju (Tindyebwa Agaba), kura ģimene bija gājusi bojā genocīdā un kuru aktrise iepazina bēgļu padomē, ko atbalstīja. “Man vairs nevarēja būt bērnu, un tas bija smagi. Bet, ja man būtu bijuši vēl bērni, neatrastos vieta šim jaunajam puisim, kuru mēs visi mīlam un kurš ir mainījis mūsu dzīvi,” Emma rezumēja.
Pēdējos gados aktrise vairs nelieto antidepresantus, lai gan regulāri apmeklē savu psihoterapeitu. Nesen viņa presei ieminējās par novecojošu aktrišu problēmu. “Es tiešām dažreiz uztraucos, jo kļūstu vecāka, un nav zināms, kādas lomas gaidāmas.” Vai atkal būs pamats depresijai? Nē, Emma Tompsone tagad ir atradusi līdzekli pret šo kaiti. “Atbilde ir šāda – ņemu savu pildspalvu un rakstu kaut ko patiešām labu.” Patlaban Emma strādā pie kāda Holivudā aizmirsta un nerealizēta šausmu filmas scenārija par melno mēri 17. gadsimta Anglijā.
Vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā aktrise ir iemācījusies sadzīvot ar savu slimību un tagad drīzāk spēj sevi līdzsvarot, nevis mēģina bēgt un “pazust kādā fantāzijas pasaulē”.
