Māris Olte: "Mazais kukainis, kas ir sūc"

Fakti

Ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēka veselību ērces sāka apdraudēt tad, kad noskaidrojās, ka tās pārnēsā cilvēkiem bīstamo encefalītu. Daudzi uzskata, ka Latvijas teritorijā tas parādījās ar jenotsuņu iemitināšanu dabā. Interneta vietnē Vikipēdija minēts, ka ērču encefalīts ir Latvijā izplatītākā neiroloģiskā infekcijas slimība. To pārnēsā ganību ērces un suņu ērces, bet retos gadījumos ar to var saslimt, dzerot nepasterizētu pienu no govīm, kas ir inficētas ar šo slimību. Infekcija sākas 1—3 nedēļu laikā pēc ērces piesūkšanās. Cilvēkam parādās vieglas gripas pazīmes: drudzis, galvassāpes un nespēks. Dažu dienu laikā tās pāriet. Vairums saslimušo izveseļojas, bet aptuveni trešdaļa piedzīvo otro slimības fāzi, kad vēl pēc vairākām dienām rodas meningīts. Raksturīgas stipras galvassāpes, reiboņi, vemšana, stiprs drudzis, drebuļi un vispārējs nespēks. Tikai retos gadījumos (6%) attīstās arī encefalīts — smadzeņu šūnu iekaisums, kas rada arī atmiņas un kustību traucējumus, tai skaitā paralīzi. Pēc ērču encefalīta izslimošanas cilvēks iegūst imunitāti uz mūžu.

Fizika

Tas ir apbrīnojami kā tik mazs, sīks kukainītis spēj sajust, kur un kā iezīsties milzīgā, dzīvā kalnā tik smalki, ka tiek pie tā dzīvības sulām! Tā sūkšanas spēks ir varenāks nekā džipa degvielas sūknim vai dārza pumpītim! Nieka kukainītim pašam ir vesela varza parazītu un vainu, kas to vajā. Tas elpo ar ķermeņa virsmu. Lai tiktu līdz olu dēšanai, tam ir divas reizes jādabū vēders pilns — sākumā kā mazai nimfai piesūcoties pie vardes, peles, ķirzakas vai cita plānādainā sāniem un tad jau pa lielam — pie mums “mamāļiem”. Iedomājies, ja man vajadzētu gaidīt savu upuri, dienu no dienas tupot lapas galā un sajūtot impulsu krist, lūkojot aizķerties… tad atkal rāpties augšup un tā divus gadus, līdz spēki izsīkst. Nopietns ir dabas uzliktais pārbaudījums ērču tautai. Uz ērču dzīves īpatnībām balstās arī mūsu pretērču stratēģija. Tās nedzīvo augstāk par 60-80 centimetriem no zemes. Tās netiek pie Tevis, ja krītot nav kur aizķerties. Tām nepatīk auksts laiks, karsts laiks, lietus, dažas smakas. Tās ir salīdzinoši lēnas un neveiklas, viegli sajūtamas pa ādu rāpojam, tātad arī nolasāmas pirms piesūkušās. Noņemtu ērci var vienkārši izmest pa auto logu vai noskalot tualetes podā. Spiest ar nagu tās nevajag, tā vari tikt pie borēlijām (baktērijām, kas atrodas ērču zarnu traktā).

Pārdevēji apgalvo, ka ir repelenti (kukaiņu atbaidītāji), kas ērcēm nepatīk vai ir nāvējoši. Tā tas varētu būt. Sevišķi uzticami šķiet tie, kurus armijnieki izmanto tropos, kur kukaiņi ir daudz "jiftīgāki" un aizsardzībai jābūt īpaši spēcīgai. Pats visvairāk uzmanības pievēršu atbilstošam apģērbam un pastaigu vietu izvēlei. Skaidrs, ka zālē gar zvēru takām ērču koncentrācija var būt daudz lielāka kā skrajā silā. No šī apsvēruma vadoties, tad arī izvēlos maršrutus.

Piecus gadus pie mums Ērgļu novadā notika Ērču un arī karūsu ķeršanas čempionāti. Tos rīkojot, doma bija nevis likt cilvēkiem baidīties, bet  gan lūkot izzināt ērču nezināmās briesmas. Apģērbušies baltajos krāsotāju tērpos, pāris stundas cilvēki lūkoja uz sevis atrast ērci. Gāja, vārtījās pa zāli, rīvējās gar krūmiem. (Un tāpat visvairāk tās var atrast uz īsspalvainajiem suņiem) Tā, kādu stundu ērces paprovocējot, rodas lielāka izpratne par “drēbi”. Uzvarētāji parasti trīs četras ērces no sevis nolasīja. Saķertās gūsteknes lūkojām nodot zinātniskai izpētei. Izrādās, arī ērcēm ir parazīti, pasugas un vēl citas pētāmas nianses, par ko iepriekš nebijām iedomājušies.

Licence to kill

Pagājušajā gadā, vadot skolēnu grupu, man gadījās divas meitenes, kurām nebija problēmu brist pa upi, bet saņēmu pilnīgu noraidījumu, kad ierosināju iet izlikt putnu būrus. Iemesls bija ērces.

Kā mazos pierunāt nebaidīties? Taisnība ir, ka ērce neiezīžas uzreiz. To var sajust, atrast, ieraudzīt un noņemt. Taisnība, ka visas ērces nav slimas. Pāris ērces gadā man un paziņām — tas nav nekas baiss. Svarīgi tās laicīgi pamanīt arī iesūkušās un pareizi noņemt. Bez sviesta vai eļļas smacēšanas. Precīzi un droši. Taisnība arī, ka katram no mums ir dažāda līmeņa iedzimtā spēja pretoties infekcijai. Ir cilvēki, kuriem encefalīts nespēj tikt pie rīkles. Suņa imunitāte, tā teikt.  Vēl ir arī tādi audumi un apvidus apģērbi, uz kuriem nokļūstot ērces apmaldās un iet bojā. Piemēram, Eholetes ražotie kostīmi, kuru drēbe ir piesūcināta ar speciālu, cilvēkam nekaitīgu, bet insektu paralizējošu līdzekli, kas tās ātri un nekaitīgi neitralizē. (http://eholotes.lv/?s=elit+barjer&post_type=product) Galu galā atrasto ērci var aiznest pārbaudīt, tikai jāizvēlas uz ko. No vienas ērces divas analīzes diemžēl nesanākot.

Tas būs katram savs, kā smejies. Pēc šī raksta man noteikti nāksies piedzīvot papildus uzmanīšanās lēkmes, bet skaidrs ir arī tas, ka pa mežu var un vajag iet arī basām kājām. No dabas nav jābaidās, vien jāzina, ar ko Tev ir darīšana, kādi ir riski un jātur visi jutekļi vaļā. Daba sniedz mums prieku, iedvesmu un ir pamats ikdienā tik izsīkstošajai enerģijai. Daba ir gudra, mēs esam tās sastāvdaļa. Ja būsim jūtīgi kā dzīvniekiem pieklājas, nekas ļauns nenotiks. Tā es ticu.

Reklāmraksts tapis sadarbībā ar GlaxoSmithKline Latvia SIA

LV/ENC/0031/18
Sagatavots 05/2018