Kā zināt, ka locītavai nepieciešama protezēšana - un kā ārstēties, lai nav jāoperē? Atbild ārsts

Endoprotēze ir radikāls risinājums. Ja sākušās locītavu problēmas – stīvums no rītiem, sāpes un deformācija –, jāgriežas pie reimatologa un ar zālēm un citām metodēm jācenšas novērst tālāku locītavu bojāšanu.

Kāpēc locītavas sāp?

Mediķi atklājuši apmēram 200 slimību, kas ietekmē locītavu veselību. Dakteris Jānis Akmens īpaši izdala dažas, biežāk sastopamās.

Osteoartrīts ir tieši saistīts ar ķermeņa novecošanās procesiem. Tas parasti sākas pēc 45 gadu vecuma sasniegšanas un lielākoties piemeklē sievietes. Slimība visbiežāk skar ceļu un gūžu locītavas. Locītavas skrimslis nodilst, deģenerējas, un kauli sāk berzties cits gar citu.  Lai pretotos notiekošajam, organisms veido osteofītus, ko tautā saucam arī par radziņiem vai piešiem.

Abpus locītavai apaugušie jaunveidotie kaulaudi aizsargā locītavu no deformācijas, taču tie rada kustību traucējumus un lielas sāpes. Cilvēkiem veidojas X veida vai O veida kāju izliekumi, citas deformācijas.

Reimatoīdais jeb juvenilais artrīts ir autoimūna saslimšana, kad locītavas sinoviālā kārta sāk producēt antivielas, kas kaitē pašam organismam. Locītavām pāri aug plēve, ko mediķi sauc par pannusu. Tā izdala limfocītus un makrocītus, kas bojā locītavas. Pēdējos gados biežāk nekā agrāk sāk diagnosticēt Laima slimības izraisītas locītavu saslimšanas, tā sauktos Laima artrītus. Slimības cēlonis ir baktērija Borrelia burgdorferi, kas tiek pārnesta ar inficētas ērces kodienu. Uz ādas parādās sarkani izsitumi, kas no ērces koduma vietas izplatās tālāk.

Galvenie Laima artrīta simptomi ir locītavu pietūkums un kustību ierobežojums skartajās locītavās. Bieži pietūkums ir mazsāpīgs vai pat bez sāpēm.

Vilkēdes pataloģiska attīstība arī var ierosināt saslimšanu ar artrītu. Un agrā bērnībā laikus neizārstēta jaundzimušā gūžas locītavu patoloģija pusmūžā un vecumā var radīt ceļu un gūžas problēmas.

Kā ārstēties, lai nav jāoperē?

Lielākā daļa no locītavām ir veidota no kaulaudiem, skrimšļa, sinoviālās membrānas un sinoviālā šķidruma, kas neļauj saskarties kaulu virsmām, pasargājot skrimsli no nodilšanas, amortizējot triecienu, saturot skrimslim nepieciešamās barības vielas un pasargājot to no kaitīgu vielu ietekmes.

Sinoviālā šķidruma svarīgākā sastāvdaļa ir hialuronskābe, kas jaunam un veselam cilvēkam ir pietiekamā daudzumā. Taču, cilvēka mūža gadiem ejot, traumu dēļ un slimību iespaidā hialuronskābe izstrādājas mazāk, sinoviālais šķidrums zaudē savas īpašības, un skrimslis sāk sažūt, sadilt, tas nespēj pildīt savu funkciju. Locītavas kļūst stīvas, var pietūkt un sāk sāpēt.

Ko darīt?
•    Pārliecinies, ka locītavu slimība nesākas darba apstākļu dēļ, iespējams, ka darbs jāmaina.
•    Locītavām palīdzēsi, samazinot ķermeņa svaru kaut par 5 kilogramiem. Bet 10 kg liekā svara zudumu izjutīsi kā lielu atvieglojumu.
•    Sperot soli, celim jābūt taisnam. Tikko cilvēks iet ar saliektiem ceļgaliem, tā locītavas tiek bojātas.
•    Vēlams valkāt apavus uz 3–4 cm papēža.
•    Ja viena kāja ir īsāka un otra garāka, jāvalkā ortopēdiskie apavi, lai nebojātu ceļu un gūžu locītavas.
•    Jādzer pretsāpju zāles un līdzekļi, kas palīdz atjaunoties locītavu virsmām.
•    Jākonsultējas ar fizioterapeitu par pielāgotu ārstniecisko vingrošanu.
•    Pēc ārsta norādījumiem, iespējams, jāveic injekcija, ievadot locītavā hialuronskābes preparātu. Reizēm sāpes pāriet pat uz gadu.

Kā operē locītavas?

Ir vairākas radikālas (ķirurģiskas) metodes. Somijā reimatoīdā artrīta gadījumā plaši praktizē operācijā atvērt locītavu un izņemt sinoviālo kārtu, ka izraisa problēmu. Cilvēki atveseļojas un atgūst spēju staigāt.

Ja locītava sabrukusi – nodilusi un deformējusies tā, ka sāpes ir neciešamas un nereti nevar pastaigāt –, kājā ieoperē metāla locītavu. Protēzi pielāgo cilvēka vajadzībai. Ceļu protezēšanai pieejamas lielākas un mazākas protēzes, pēdējās ir trīs reizes lētākas. Gūžu protezēšanai izstrādātas cementējamas un bezcementa protēzes: porains metāls, kas ieaug audos – to izvēlas gados jaunākiem cilvēkiem. Cementējamās protēzes stiprina pie kaula ar baltajai zobu plombai līdzīgu materiālu.

Mākslīgās locītavas izstrādā dažādas firmas, bet parasti tās ražo no metāla ar plastmasas ieliktni un metāla vai keramikas locītavas galviņu. Šāda locītava nav jāieeļļo, tās slīdību nodrošina materiāls. Dakteris raksturo, ka pēc operācijām cilvēki atgūst spēju kustēties, var dejot, braukt ar riteni, ravēt, vārdu sakot, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja organisms pieņem protēzi, tā nodrošinās kustības vidēji divdesmit gadus. Gadās arī, ka pēc gada protēze jāizņem organisma pretreakcijas dēļ. Uz endoprotezēšanu jāstāv rindā 3–4 gadi.

Ja locītava nodilusi nepareizas slodzes dēļ, ārsts izvērtē, vai nevar pielietot cita veida operāciju – osteotomiju: pārgriež kaulu un pārbīda, saaudzējot tā, lai mainītu slodzi uz locītavu. Veiksmes gadījumā cilvēks var dzīvot bez sāpēm pat līdz divdesmit gadiem.

Ja sabrukušu locītavu neoperē, kaulos pie locītavas var notikt tā saucamais noguruma lūzums, kauls salūst no pastāvīgas nepareizas slodzes.

Osteomielīta pacientiem locītavas nepieciešamības gadījumā slēdz – operācijā padara nekustīgas.

Vai zināji? Endoprotēzes nepīkst metāla detektoros – nav jāraizējas, ka pēc operācijas būs problēmas sabiedriskās vietās un lidostās.