Kāpēc bērni "basto" sporta nodarbības?

Iemesli ir dažādi. Viens no tiem - mācību priekšmeta „sports” standarta neievērošana, kurš ir virzīts uz skolēnu veselības nostiprināšanu un darba spēju paaugstināšanu. Pēdējos gados standarts ir papildināts ar tādiem jauniem sporta veidiem kā peldēšana, slidošana, nūjošana, frīsbijs, badmintons un florbols. Galvenais uzdevums ir nevis apgūt sporta veidus, kā tas bija agrāk, bet, izmantojot sporta veidu vingrojumus un vingrinājumus, nostiprināt skolēnu veselību un to fiziskās darbaspējas. Kāpēc tad netiek ievērots no pirmā acu uzmetiena tik labi izstrādātais sporta stundas standarts? Tāpēc, ka skolu sporta zāles un inventāra aprīkojums neatbilst nepieciešamajam tehniskajam nodrošinājumam (daudzās skolās nav pat puses no nepieciešamā inventāra daudzuma un dažādības).

Bērni atstāti pašplūsmai

Protams, vēl arī tāpēc, ka mūsu bērnu pašreizējais fiziskais, psiholoģiskais un veselības stāvoklis neļauj izpildīt standartā noteiktos normatīvus. Būtībā problēmas cēlonis ir meklējams ģimenē, bērnudārzā un sākumskolā. Pašreizējā straujajā dzīves ritmā vecākiem nepietiek laika un spēka sekot līdz bērna fiziskai, garīgai, emocionālai attīstībai, kas noved pie tā, ka izvirzītās prasības spēj izpildīt tikai neliela daļa skolēnu, kuriem jau ģenētiski ir ieliktas plašas spējas vai tiem, ar kuriem jau no bērna kājas ir daudz strādāts, pievērsta liela uzmanība un attīstītas plaša profila prasmes un iemaņas. Te jāsaprot, ka bērnu nevienā vecumā nedrīkst atstāt pašplūsmā, viņa attīstībai  nepārtraukti ir jāseko līdz, jādarbojas ar to un, ja kaut kas īsti nepadodas, tad pie tā ir papildus jāpiestrādā un jāmeklē neizdošanās cēloņi.

Vēl viens aspekts, kāpēc sporta stundas ir vienas no neapmeklētākajām, ir tas, ka bērnam trūkst motivācijas un intereses tās apmeklēt. Kāpēc? Tāpēc, ka bieži vien sporta skolotāji nepietiekošā atalgojuma vai savas nolaidības dēļ nemaz necenšas organizēt stundas pēc esošā sporta stundas standarta. Vieglāk ir iedot bumbu un teikt – pamētājiet to vai uzspēlējiet basketbolu. Bet, ko darīt tiem bērniem, kuri pat nezina, kā pareizi paņemt to bumbu rokās? Skolotājiem vieglāk ir iedodot uzdevumu, kur pāris reizes jāapskrien apkārt stadionam vai sporta zālei un viss, nodomājot, ka visi būs izkustējušies, ar to arī pietiks. Un ko šajā situācijā darīt bērnam, kurš nesaprot, kādēļ tas ir jādara, kāpēc tā ir „jānomokās”! Lai bērns ar prieku dotos uz sporta stundu, viņš ir jāieinteresē! Ar spēlēm, rotaļām, stafetēm, interesantiem vingrinājumiem, šķēršļu joslām un arī ar teorētiskām zināšanām atbilstošām konkrētai klasei par šo fizisko aktivitāšu lietderīgumu un nepieciešamību. Protams, arī vecākiem jau mājās jāizrunā šīs lietas, jāskaidro bērnam, ka, apmeklējot sporta nodarbības, bērns būs izturīgs, norūdīts, spēcīgs, vesels. Vislabāk demonstrēt to ar savu piemēru, lai varētu teikt, ka nodarbojoties ar sportu, kļūsi tāds kā tētis vai Maikls Džordans, Jānis Sprukts vai kāds cits bērnam tuvs sportists.

Kopīgiem spēkiem

Apkopojot iepriekš sacīto, var secināt, ka trūkst adekvāta valsts finansējuma, lai nodrošinātu skolas ar sporta bāzēm un nepieciešamo sporta inventāru, kā arī lai nodrošinātu esošo pedagogu ieinteresētību un jaunu, radošu pedagogu piesaisti darbam. Otrkārt, trūkst valsts, sabiedrības, vecāku atbildības par sava bērnu fiziskajām spējām, garīgo attīstību un pašreizējo emocionālo stāvokli, lai sekmētu bērnu fiziskās un garīgās veselības saglabāšanu un uzlabošanu, kā arī lai nodrošinātu fiziskās aktivitātes skolās atbilstoši bērnu veselības stāvoklim. Treškārt, ar bērnu ir jārunā, lai to motivētu, ieinteresētu, uzmundrinātu, atbalstītu, sekmētu, radītu visus priekšnoteikumus sporta stundu apmeklēšanai.