Sabalansēta uztura mīts

Tā sauktā sabalansētā uztura teorija, kas balstās uz uztura piramīdas principa,  ir bezcerīgi novecojusi un pārlieku vienkārša. Mūsdienās cilvēki apēd pietiekami daudz ēdiena, bet tas ir pārlieku apstrādāts vai tā gatavošanā izmantoti pusfabrikāti, vai arī intensīvās lauksaimniecības un pesticīdu lietošanas dēļ tas satur nelielu daļu visu nepieciešamo uzturvielu.

Sabalansēta uztura teorijas neņem vērā faktu, ka ēdiens sāk zaudēt uzturvērtību jau brīdī, kad produkts tiek noplūkts, nokauts, cepts, vārīts vai citādi apstrādāts – jo tas ir svaigāks, jo lielāka tā vērtība. Pirms pāris gadiem Lielbritānijā Mail Online veica pētījumu, un tas atklāja, ka jēdziens „svaigs”, ja to attiecina uz veikalos nopērkamo pārtiku, ir visai nosacīts. Pētījumā bija minēti konkrēti piemēri.

Maize pārdošanas brīdī var būt pat 10 dienu veca, jo lielākajai daļai maizes pievienoti dažādi konservanti un pelējuma novērsēji jeb inhibitori

Olas no izdēšanas brīža līdz nonākšanai veikalu plauktos var gaidīt līdz desmit dienām.

Zivis, pirms nonāk lielveikalu letēs, var tikt turētas uz ledus līdz 12 dienām, un tur tās var gulēt vēl četras dienas, līdz tiek nopirktas.

Augļu sulām nopirkšanas brīdī var būt pat gads, un tas pilnīgi noteikti attiecas uz sulām kartona pakās, kas gatavotas no koncentrāta.

Svaigie dārzeņi pārdošanas brīdī var būt pat 10 dienu veci, īpaši, ja tie ievesti no ārzemēm. Kartupeļi veikalu plauktos var būt pusgadu veci. Ievestie āboli pat tiek speciāli vaskoti, turēti konteineros ar pazeminātu temperatūru un īpašām gāzēm, lai pasargātu no sabojāšanās un paiet vidēji pusgads, līdz šie āboli nonāk pie pircējiem.

Banāniem plauktā var būt 10 dienas, bet tiem, kas iepakoti polietilēnā, pat 25 dienas.

Piens pirkšanas brīdī ir vidēji 3 dienu vecs, un ledusskapī tas saglabājas svaigs vēl apmēram nedēļu. To nodrošina pasterizācija, kuras laikā pienā iet bojā C vitamīns un citas uzturvielas.

Intensīvā lauksaimniecība un pesticīdi, ko izmanto, lai apkarotu kaitēkļus, ir atņēmuši zemei minerālvielas, un tas ietekmē arī ēdiena vērtību, ko mēs liekam mutē.

1900. gadā kvieši gandrīz pilnībā (90%) sastāvēja no olbaltumvielām,  mūsdienās proteīnu saturs kviešos ir tikai 9procenti. 1948. gadā 100 g spinātu bija 158 mg dzelzs, mūsdienās – tikai 1 miligrams.  Kāds tur brīnums, ka mums organismā trūkst magnijs, hroms un vanādijs.

Vēl kāds pētījums, kurā piedalījās vegāni, liecināja, ka viņu pārtikā ir tikai 46% no dienā ieteicamā selēna daudzuma. Selēna patiesībā trūkst daudziem, un šis deficīts var radīt dažādas ar novecošanu saistītas slimības, kā vēzi, sirds slimības un smadzeņu darbības traucējumus

Mīts par zelta vidusceļu  

Sabiedrības veselības eksperti ir aprēķinājuši konkrētu pārtikas daudzumu, kas veselam cilvēkam dienas laikā būtu jāapēd. Tiek uzskatīts, ka tas ir piemērots un pietiekams 98% cilvēku. Problēma ar šo universālo pieeju ir tāda, ka reti kurš no mums atbilst vidējam standartam un ir pilnībā vesels. Mēs visi esam bioķīmiski unikāli. Konkrētu uzturvielu daudzumu, kas indivīdam būtu jāuzņem, nosaka gan viņa vecums, gan dzimums, gan ikdienas stresa līmenis un ģenētiskais profils.

Standarti domāti, lai saglabātu veselību, bet ar tiem var būt par maz, kad mēs slimojam vai ciešam no kādas hroniskas kaites. Viens no iemesliem, kas liek apšaubīt sabalansēta uztura iedarbīgumu, ir hronisko slimību epidēmija, kas plešas plašumā. Vairāki pētījumi liecina, ka slimības izraisa noteiktu uzturvielu trūkums. Citiem vārdiem, - tie apliecina, cik vitamīniem un minerālvielām ir nozīmīga loma veselības saglabāšanā.

Ja mēs vēlamies no ēdiena saņemt visus labumus, kā to paredz sabalansēta uztura teorija, produkti būtu jāpērk no vietējiem ražotājiem, ideālā variantā – no lauksaimniekiem. Otra iespēja – visu audzēt pašiem. Trešais varianta – pārskatīt savu uzturu un izmēģināt citus uztura principus.