Ej sēņot vai vēro lūšus: ko redzēt dabā decembrī
Arī saltajā ziemas mēnesī decembrī dabā ir ko redzēt un darīt. Var doties gan sēņot, gan vērot ūdensstrazdu un lūsi. Mežos var atrast arī dzelteno sienas ķērpi, kas liecina par gaisa tīrību.
Ūdensstrazds
Melnbalts putns pazūd ledainajā ūdenī
Šajā laikā ļoti interesanta pastaigu vieta ir upju un strautu krasti, turklāt tagad var laimēties izdzirdēt kāda pavisam īpaša putna – ūdensstrazda – dziesmu. Tas gan nav strazds, bet ir rados paceplītim, pat abu dziesmas ir nedaudz līdzīgas.
Latvijā ūdensstrazdi ligzdo reti, un tagad pie mums sastopamie ir no Skandināvijas, kur aizvadītajā vasarā izšķīlušies ligzdā, kas iekārtota aiz ūdenskrituma šaltīm. Pielidojot pie ligzdas, putni katru reizi izlido cauri ūdens aizkaram. Kā lai nesajūsminās par tādu īpašu putnu? Kamēr ūdeņi nav sākuši aizsalt, ūdensstrazdi meklējami seklās straujtecēs, vēlāk, kad neaizsaluši paliks tikai atsevišķi lāsmeņi, to sameklēt un ieraudzīt būs daudz vieglāk. Laba ūdensstrazdu vērošanas vieta ir Ventas rumba Kuldīgā.
Lūsis
Uzreiz jāsaka – ja gribat ieraudzīt pašu lūsi, dodieties uz Līgatnes Dabas takām, kur labi apskatāmi un viegli nofotografējami pieci zvēri samērā dabiskos apstākļos. Dabā lielākoties lūsis jūs redz, bet jūs viņu ne. Jums atliek prieks aplūkot šā meža kaķa pēdas sniegā vai nesasalušos dubļos.
Latvija ir daudz lūšu, pat līdz tūkstotim, un tie sastopami visā valstī. Ja dzīvojat laukos tālu prom no pilsētas, vērts pētīt pēdas sniegā, lai pārliecinātos, vai tur pastaigājas lielais kaķis. Lūša ķepu blīvais apmatojums veido īstas sniega kurpes, ar kurām tie staigā pa sniegu kā ar slēpēm. Galvenā pazīme – nospiedumā nav redzami nagi, jo lūsis nevar atļauties nodeldēt savus svarīgākos medību rīkus. Tāpat kā mājas kaķi, arī lūši, mierīgi ejot, ievelk nagus. Pēdu nospiedumi izkārtoti zigzagā, un solis šķiet nesamērīgi īss, salīdzinot ar pēdas lielumu. Tagad tēviņi un bezbērnu mātītes dzīvo pa vienam, mātes ar bērniem vēl aizvien turas kopā.
Atrodot pēdas, var doties nelielā ekskursijā – pret pēdām, ejot uz turieni, no kurienes zvērs nācis. Iespējams, jums izdosies izlasīt kādu interesantu lappusi no lūšu dzīves. Lūši neapēsto medījumu aprok sniegā vai, ja sniega nav, apkasa ar zāli un sūnām. Varbūt izdosies atrast vietu, kur lūsis uzglūnējis laupījumam. Lūsis piezogas savam upurim iespējami tuvu un tad ar dažiem lēcieniem mēģina to notvert. Ja neizdodas, viņš medījumam neseko, bet dodas prom un mēģina laimi citur. Lūsi ieraudzīt savvaļā vienmēr ir liels notikums pat ļoti pieredzējušiem dabā gājējiem, bet ieraudzīt zvēra pēdas nav nekāds retums.
Vāverastīte un dzeltenais sienas ķērpis
Ķērpju un sūnu izstāde
Uz kokiem, stabiem un sienām labi var pamanīt dzeltenu ķērpi, kas tā arī nosaukts – dzeltenais sienas ķērpis Xanthoria parietina. Tas ir lapu ķērpis, kas labā apgaismojumā ir ļoti košs, noēnojumā – blāvāks. Ja ieraugi, nepriecājies, ka tas ir apliecinājums gaisa tīrībai, šis ķērpis spēj augt arī ļoti piesārņotā vidē. Bet tāpēc jau tas nav sliktāks. Tā kā lapu ķērpji gadā izaug oar 1–3 milimetriem, vari mēģināt apjaust, cik ilgi tas jau audzis, varbūt pat 50–100 gadu.
Katru ķērpi veido divi organismi – aļģe un sēne, tāpēc ikviens ķērpis ir sīka ekosistēma, kur aļģe sintezē organiskās vielas un sēne piegādā ūdeni un minerālvielas. Viens bez otra tie neizdzīvotu.
Ziemas celmene
Sēņošana ziemas apstākļos
