Cik daudz spēj dot Latvijas zeme?

Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes docente Ph. D. Madara Misule, atsaucoties uz statistikas datiem, teic, ka kviešu raža pēdējos 15 gadus vidēji turas četru līdz piecu tonnu robežās no hektāra. “Tas ir nedaudz zem Eiropas Savienības vidējā līmeņa,” teic Misule. “Tomēr jāteic, ka konvenciāli apsaimniekotajos laukos ražas ir krietni augstākas.”

Izmaksas ir augušas

Latviešu otrajai maizei – kartupeļiem – ražas laikā no 2020. līdz 2023. gadam bijušas diezgan stabilas, 15 līdz 18 tonnas no hektāra. Tomēr nozīme ir ne tikai novāktajām tonnām, bet arī, kādas bijušas izmaksas. Misule norāda, ka kartupeļiem ekonomisks pamatojums būtu 30 tonnu, labos gados 40 līdz pat 50 tonnu no hektāra. 

Docente atgādina, ka izmaksas pēdējos gados ir augušas, gan degvielai, gan minerālmēsliem, gan augu aizsardzības līdzekļiem. Tagad gan cenas ir nostabilizējušās, taču visumā augstas. Tikmēr iepirkuma cenas līdzi netiek, kviešiem kritums esot 60 eiro tonnā. Šis viens no Latvijas zemkopības pamata kultūraugiem, tostarp eksporta prece, vēl nekļūst nerentabls, taču lauksaimniekiem jāvērtē, cik daudz vērts sēt.

“Izpildot pilnu agrotehnisko pasākumu kopumu, lai iegūtu augstu ražu, tas var rezultēties ar lieliem izdevumiem. Jānovāc piecas līdz sešas tonnas, lai vispār segtu kviešu audzēšanu, ar pašreizējām pārdošanas cenām,” skaidro Misule.

Nav jēgas strādāt par pašizmaksu

Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis arī atgādina, ka ražas apjomi Latvijā, kaut arī esam maza valsts, ir ļoti dažādi: “Zemgale, Vidzeme, Kurzeme, Latgale, un pat viena reģiona ietvaros ir atšķirības, svārstības ir milzīgas. Zemgale ir maizes klēts, kur jāražo graudi, bet citur jāskatās, ka varbūt jāaudzē kas cits vai jāgana lopi.”

Gūtmanis zina vietu, kur joprojām audzē kviešus, kaut novāc tikai trīs līdz četras tonnas no hektāra – tā ir milzīga atšķirība pie līdzīgi ieguldīta darba. Te atkal nonākam pie jautājuma, ka svarīgas ir ne tikai ražas tonnas, bet arī to izmaksas.

“Es savulaik esmu runājis ar agronomiem. Labās augsnēs pirms pāris gadiem divas līdz trīs tonnas graudu bija jānovāc, lai būtu pa nullēm. Viss, ko spēj novākt vairāk, ir tas, ar ko spēj nopelnīt,” teic Gūtmanis. “Kādā Latgales laukā trīs tonnas tikai nosedz pašizmaksu. Ja nē, tā nav īsti pareiza saimniekošana. Jāskatās uz tām kultūrām, ar iespējams nopelnīt.” Turklāt ir arī citi faktori, piemēram, cik ļoti graudiem vajadzīga kaltēšana.

Ukrainas konkurence

Salīdzinot ar Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem, Latvijas ražas ir tikai nedaudz zemākas – rapsim, kviešiem, auzām, citiem kultūraugiem. “Labos laukos un labos gados mēs varam iegūt tikpat daudz, cik vidēji Eiropas produktīvākās valstis. Protams, mūsu klimatiskā situācija atšķiras no Īrijas, Lielbritānijas, Dānijas, Vācijas, Francijas. Ja raugās pasaules mērogā, tieši mēreno joslu, pirmajā desmitniekā lielākā daļa ir Eiropas Savienības valstis,” norāda docente Misule.

Gūtmanis mazāk skatās uz Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem, pēdējā laikā daudz būtiskāk ir analizēt Ukrainas lauksaimniecību. “Tur mums ir ļoti liela disonanse. Vienkāršoti runājot, viņi ar ļoti mazu piepūli novāc sešas tonnas. Ja strādā intensīvi, tad 11 tonnas,” stāsta LOSP vadītājs. Tādējādi nav pārsteigums, ka daudzus Eiropas lauksaimniekus satrauc Ukrainas iespējamā iestāšanās Eiropas Savienībā.

Iemesls ir vienkāršs, lielā daļā Ukrainas teritorijas ir labākā augsne pasaulē. Varbūt nav jāpūlas audzēt kviešus citur, ja ukraiņi to var izdarīt efektīvāk? Gūtmanis piekrīt, ka tāds secinājums var rasties, pirms kara un kovida tā domājuši daudzi – ražot tur, kur lētāk.

“Kad kovids pierādīja, ka var aizvērt robežas, visas valstis sāka domāt, ka jāatgriežas pie stāsta par pašpietiekamību un spēju sevi pabarot. Kaut kādā mērā nāksies sevi subsidēt tajās nozarēs, kur neesam konkurētspējīgi ar citām valstīm. Tas ir nacionālās drošības jautājums, lai mēs spētu savus cilvēkus pilnvērtīgi pabarot,” uzsver Gūtmanis.

Jāpielāgojas klimata pārmaiņām

Vaicāta par Latvijas zemes auglību, arī docente Misule atgādina, ka tā dažādos novados atšķiras, vienā būs mālaināka, citur smilšaināka, atšķirsies barības vielu daudzums, pH līmenis, citi rādītāji. Gudri lauksaimnieki to zina un ņem vērā – nav jēgas iesēt kviešus tiem nepiemērotā augsnē. Turklāt pat Latvijas robežās atšķiras veģetācijas perioda ilgums, un jāpielāgojas arī tam.

Te vietā jautājums par klimata pārmaiņām – kādu ietekmi tās var atstāt uz mūsu lauksaimniecību. Skaidrs, ka rīsus tomēr neaudzēsim, bet varbūt ir kultūraugi, par ko vērts domāt. “Ja kļūst siltāks, varam audzēt kultūraugus, kuriem ir garāks veģetācijas periods. Domāju, ka tuvākā nākotnē arī pie mums audzēs lielākos apmēros gan soju, gan kukurūzu graudiem, ne tikai skābbarībai,” teic Misule.

Viņa gan brīdina, ka klimata pārmaiņas nozīmē ne tikai vairāk siltuma, bet arī straujas, neparedzamas kataklizmas – šovasar jau pieredzējām lielgraudu krusu, Latgalē un daļā Vidzemes bija tik spēcīgas lietavas, ka applūda tīrumi, jūnija sākumā salnas “koda” vasarājus. “Šīm situācijām, arī gribēdami, nevaram īsti pielāgoties. Varam tikai novērtēt tradicionālo kultūru reakciju uz pārāk lielu mitrumu vai ekstremālu sausumu,” atzīst Misule.

Noteikti mūsu klimatam piemērotākās ir tieši Latvijas apstākļiem selekcionētās šķirnes, bet, ja laikapstākļi ir labvēlīgi, labus rezultātus var dot arī Eiropas šķirnes.

Bija sausums, tagad plūdi

Gūtmanis pasmaida, ka pirms pāris mēnešiem Latvijas Radio kāds klausītājs zvanījis un sacījis, ka šogad bija tik lieli plūdi, ka varētu rīsus audzēt. LOSP vadītājs atgādina, ka pirms pāris gadiem gluži pretēji bijis tāds sausums, ka spriests par dienvidvalstu pieredzes pārņemšanu ar laistīšanas iekārtām.

“Tikai divi gadi pagājuši, esam aizmirsuši, un nu situācija bija pilnīgi pretēja. Klimata pārmaiņas notiek un mūs ietekmē, tas nav apspriežams jautājums. Mums jādomā, kā pielāgoties, būt gataviem dažādiem riskiem, dažādot savu saimniekošanu, lai, ja vienā sadaļā slikti, lai otrā tiekam galā.”

Ko piedāvā valsts

Zemes auglību, protams, varam palielināt, atdodot paņemto – ar mēslojumiem, augu seku, saudzīgu izmantošanu. “Tomēr droši vien nekad Latgalē nespēsim iegūt tādas ražas kā Zemgalē,” saka Gūtmanis.

Lai palielinātu zemes auglību, valsts piedāvā vairākas subsīdiju programmas. “Ir eko shēmas, lauksaimnieki var saņemt atbalstu par kultūraugu dažādošanu, augu seku, par proteīna augu (piemēram, zirņi un pupas – Red.) audzēšanu, par vidi saudzējošām tehnoloģijām. Lauksaimnieki to arī novērtē,” teic Misule. Piemēram, precīza pesticīdu un minerālmēslu lietošana ļauj gan ietaupīt, gan mazāk kaitē videi. Ir arī pieejams atbalsts augsnes reakcijas celšanai jeb skābuma mazināšanai, izmantojot kaļķojamo materiālu.

Zinātnieki gatavi nākt ar padomu

Lauksaimniekiem der arī zināt, ka Latvijā visos reģionos ir zinātniskie institūti, kas darbojas tieši lauksaimniecības jomā, piemēram, mācību un pētījumu saimniecība “Vecauce” Zemgalē, Dārzkopības institūts Dobelē, pētniecības centri Priekuļos un Stendē. “Notiek izmēģinājumi gan šķirņu salīdzināšanā, gan audzēšanas tehnoloģiju novērtēšanai. Ir iespēja uzzināt arī Eiropas Savienības pētījumu rezultātus.

“Lauku atbalsta dienestam ir projekti tieši zinātnieku un ražotāju sadarbības veicināšanai. Zemnieku saimniecībā reālā darbā testē tehnoloģiju, iegūst datus, izvērtē un tālāk popularizē,” uzsver docente Misule.