Tur, kur murrā mīlestība: madonietes Lidijas Kraukles stāsts

Ir cilvēki, kuri izvēlas klusībā dziedēt to, ko citi salauzuši. Viņi negaida pateicību, negaida aplausus — tikai cenšas padarīt pasauli mazliet maigāku tiem, kuri paši sev palīdzēt nevar. Lidija Kraukle ir viena no viņiem. Viņas sirds durvis vienmēr ir bijušas atvērtas tiem, kurus dzīve atstājusi novārtā — mazajiem, trauslajiem, nevienam nevajadzīgajiem. Šis nav tikai stāsts par kaķiem, tas ir stāsts par mīlestību, kas aizkustina, spēj dziedināt un reizēm pat izglābt dzīvību — pavisam tiešā nozīmē.

Lidija Kraukle ieradās Madonā pēc Ģeogrāfijas fakultātes beigšanas Latvijas Universitātē. No Gaiziņkalna uz Madonu pārcēla meteostaciju, un Lidija sāka strādāt par meteorologu. Tad meteostaciju pārveidoja par meteoposteni; Lidijas kundze strādājusi arī par neatkarīgo ekspertu. Ar meteoroloģiju viņa bija saistīta 26 gadus, bet visilgākais laiks pavadīts Nodarbinātības valsts aģentūras Madonas filiāles vadītājas amatā.

Lidija Kraukle mūs uzņem savās mājās. Ienākot istabā, satiekam arī kuplo kaķu saimi: — Es kaķus un citus dzīvniekus mīlu jau sen. Manā bērnībā kaķus uztvēra kā labus, draudzīgus kaimiņus. Atceros, ka reiz uz vetklīniku Rēzeknē aiznesu savu kaķi, un tur uz mani skatījās, kā uz astoto pasaules brīnumu. Sak, jūs kaķi atnesāt ārstēt? Pēdējos desmit gadus noteikti jau esmu „kaķu tante”. Sabiedrībā „kaķu tantes” iemantojušas gana nicīgu attieksmi, bet es teiktu, ka viņas ir ļoti cienījami cilvēki. Ne jau tāpēc, ka esmu viena no tām, bet gan tāpēc, ka šīs „kaķu tantes” rūpējas par tiem, pret kuriem citi ir bijuši ārkārtīgi bezatbildīgi, ļaujot vairoties vai izmetot uz ielas. Apbrīnoju patversmju darbiniekus, arī „Madonas dzīvnieku draugu” biedrības entuziastus. Dzīvnieku likteņu stāsti ir tādi, ka sirds sažņaudzas! Kad četrpadsmit gadu vecumā nomira mans pēdējais kaķītis, es teicu — vairs nekad nevienu kaķi neņemšu. Tomēr par sevi tik un tā uzjautrinos, ka esmu piemērs teicienam „nekad nesaki nekad”. Pašlaik manā apgādībā dzīvo pieci kaķīši. Žigliņš raksturā ir ļoti nervozs un ātrs; viņu atveda dēls no vedeklas tēva mājām, jo tur arī nodarbojas ar kaķu glābšanu. Kaķītis pie manis nonāca jau ar vārdu. Nadziņam nomira saimniece tepat kaimiņos. Viņam uz baltās ķepiņas ir viena melna svītra, tāpēc nosaucu šādā vārdā, jo strīpiņa atgādina nagu. Rūcis ir vienīgais rudais manā kompānijā, viņš ir visflegmatiskākais. Gribēju saukt par Rūsiņu, lai būtu skaists, latvisks vārds, bet tā kā viņu varēja tikai trīsreiz paglaudīt, un tad viņš sāka draudīgi rūkt, tika pie šī vārda. Kad man ir labs prāts, saucu runcīti par Rūķīti. Kādā ziemas dienā pie manis atnāca kaķis, šķita, ka viņš stāsta visu savu dzīvi, to, cik grūti viņam klājies. Nosaucu kaķīti par Stāstiņu. Katram murrātājam vārds radies pēc pazīmēm. Pēdējais ienācējs manā mājā ir kaķenīte Bumbulīte, kura bija ielas kaķis. Neesmu vienīgā, kas baro ielas kaķus, ir vēl citi labi cilvēki. Rudenī redzēju, ka kaķenītei ir veselības problēmas, bet cilvēki, kuri pazina viņu līdz tam, teica, ka būrī viņa ne par ko neies. Un tā tiešām bija — pēc divām dienām veiksmīgi izdevās minci notvert. Patversme aizdeva voljēru, kurā kaķi vest uz pārbaudēm pie ārsta, pēc operācijas vajadzēja zāles. Bumbulītei ir nieru mazspēja, bet, ja kaķi pareizi aprūpē un baro, tā netraucē aizvadīt laimīgu mūžu.

Lidija par kaķiem var runāt stundām ilgi. Kad pazīstamie jautā, kā klājas murrātājiem, Lidija atbildot — labāk par to neprasīt, citādi saruna būs ļoti gara. Neskatoties uz to, ka mājās dzīvo pieci pūkaiņi, savā starpā viņi diez ko nekašķējas, lai gan nekādas lielās mīlestības arī neesot. Vienu vārdu saviem astaiņiem Lidija iemācījusi ļoti labi — „nedrīkst”.

— Reiz kaķītis, kurš jau devies uz citiem medību laukiem, izglāba man dzīvību. Atlidoju no Londonas, reiss bija vēls un ceļš ilgs, nogurdinošs. Māja nedēļu nekurināta, man nogurušai un pusmiegā kaut kas samisējās. Saindējos ar tvana gāzi, bet, par laimi, paguvu piezvanīt ātrajai palīdzībai. Attapos slimnīcā un, kad ārsti teica, ka esmu saindējusies, nemaz neticēju. Kaķis agrāk par mani sajuta, ka kaut kas nav kārtībā, un sāka kliegt, jo viņam arī palika slikti. Izglāb kaķim vai sunim dzīvību, varbūt reiz viņš izglābs tavu, — teic Lidija Kraukle.

Šad tad kaķi mēdz izbrāķēt ēdienu, taču par to saimniece daudz nepārdzīvo, jo no piecu ēdāju kompānijas vienmēr atradīsies kāds, kurš labprāt notiesās to, ko cits nevēlas. Katram kaķim ir savs raksturs, piemēram, Stāstiņu var glaudīt tikai tad, kad viņš uzlec uz palodzes. Ja runcis gribēs samīļoties, pats uz tās uzlēks. Savukārt Žigliņš, pamostoties un redzot, ka Lidija sēž pie datora, sāk riņķot ap galdu un krēslu, jo viņaprāt saimniece nelietderīgi tērē laiku. Tad Lidijas kundze zina, ka jāslēdz dators ārā, jāņem runčuks klēpī un jādodas uz gultu čubināties. Katram gadījumam Lidija ieslēdz televizoru; bieži vien no ilgās gulēšanas mugura paliekot stīva. Savus mīluļus viņa sauc par mīļajiem viltniekiem.

Kaķu intelekts ir nepārspējams, viņi ir kas daudz vairāk nekā tikai dzīvnieki. Kad pavaicāju, vai kaķi savā starpā nemēdz būt greizsirdīgi un necīnās par saimnieces mīlestību, Lidija atbild — kad viņa glauda Stāstiņu, atnāk arī Nadziņš, un tad jāglauda abi. Žigliņš neko daudz nesatraucas, jo zina — viņš dabūs mīļumu vienmēr, kad gribēs. Rūcis raksturā ir ļoti neatkarīgs kaķis — kad viņš atnāk un ielec Lidijai klēpī, viņa jūtoties pagodināta. Bumbulīti jau drīkst paglaudīt vairākas dienas, kaķene pamazām apradusi ar jauno mājvietu. Zinot, ka kaķenīte nāk no ielas, bijība un neuzticība paliek tik un tā. Tā esot ar jebkuru kaķi, kurš piedzīvojis nodevību un zaudējis ticību cilvēkam.

— Visu cieņu ikvienam cilvēkam, kas pabaro kaķīšus, lai punči ir pilni; nopērk ko ēdamu un izliek trauciņā ārā, atļauj šķūnītī pārziemot. Esmu satikusi ne tikai kundzes, bet arī kungus, kas ir labsirdīgi. Bet daudzi kaķus nesterilizē un brutāli nosūta uz jūrskolu! Cilvēki, kurā gadsimtā mēs dzīvojam?! Labi, ka ir tāda NSA programma — „Noķer, sterilizē, atlaid”. Sedā ir kaķu patversme, ko izveidoja kāds apsviedīgs puisis. Tā taču nav liela pilsēta, bet tur pat ir dzīvnieku atbalsta biedrība! Patiesībā nesaprotu, kāpēc Cesvainē, Lubānā, Ērgļos nevar izveidot pa dzīvnieku draugu biedrībai. Vai tad citās vietās šādu problēmu nav? Ir, bet neviens tās nerisina. Nezinu, kura iestāde vai tās darbinieki var organizēt šī jautājuma virzību — pašvaldība, sociālā vai kultūras darba speciālisti. Ja Madonā meitenes darbojas tik uzņēmīgi, kāpēc citviet nevar?!

Ik pa laikam Lidija Kraukle finansiāli atbalsta patversmes, lai būtu vieglāk nodrošināt to iemītniekus ar nepieciešamo. Sevišķi viņa norāda uz tiem, kam nav savu mīluļu, sakot — vai tad ir grūti ar internetbankas starpniecību uzspiest dažus klikšķus un noziedot pāris eiro?

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem