Šogad laba ozolzīļu raža. Kāpēc tas ir būtiski?
Kaut gan latvieši par savu nacionālo koku uzskata ozolu, mūsu mežos un laukos tas nav pats izplatītākais. Tādēļ jo nozīmīgāks ir fakts, ka šoruden akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) Jaunjelgavas sēklu plantācijā ievākta gandrīz pustonna ozolzīļu, no kurām izaudzēs 40 000 līdz 50 000 ozola stādu.
LVM lielos apmēros audzē skujukokus – egles un priedes –, bet lapu kokiem, kā bērzam un melnalksnim, apjomi ir krietni mazāki. Ozols šajā sarakstā ir vēl aiz melnalkšņa, jo sēklas materiālu šim kokam iegūt nav nemaz tik viegli. Tā tikai šķiet, ka zīļu zem ozoliem ir papilnam, jo patiesībā laba raža nav katru gadu.
Divas ozolu plantācijas
“Ozoliem lielākas zīļu ražas ir ik pēc četriem līdz pieciem gadiem, bet pēc tam ir tukšāks periods. Jaunjelgavas plantācijai šī ir otrā un pēc apjoma līdz šim lielākā raža. Iepriekšējo ievācām pirms sešiem gadiem, kad ieguvām 112 kilogramus ozolzīļu. Šogad jau ir 438 kilogrami. Tas ir tikai pats sākums, jo plantācija apritē būs vairākas paaudzes, un īstais ziedu laiks tai būs pēc 50 un pat 100 gadiem,” stāsta LVM Kalsnavas sēklkopības iecirkņa vadītājs Jānis Auziņš.
Bez septiņus hektārus lielās Jaunjelgavas ozolu plantācijas ar 600 selekcionētiem ozoliem LVM ir vēl viena – Dienvidkurzemē, Cīravā. Raža gan pagaidām bijusi tikai Jaunjelgavas plantācijai. Abas plantācijas ir salīdzinoši jaunas, jo ozolu audzēšanai LVM pievērsās tikai divtūkstošo gadu sākumā, tāpēc vecākajiem stādījumiem nav vairāk par 20 gadiem.
Te var rasties jautājums – kāda gan zīļu raža no tik jauniem kociņiem? Mīklas atminējums slēpjas potēšanā, jo uz jaunajiem kociņiem var uzpotēt zarus no veciem kokiem, un tad tie sāk ziedēt jau trešajā gadā. “Ja mēs sēklu plantāciju sāktu audzēt no sējeņiem jeb zīlēm, tad gan pirmā ziedēšanu būtu tikai padsmit gados. Taču, lai saglabātu ģenētiku, mēs izmantojam potēšanu, un tas ļauj arī paātrināt ziedēšanu,” skaidro Auziņš.
Ražu ievāc ar rokām
Lielākie plantāciju koki r izstiepušies apmēram sešu metru augstumā, tādēļ no pašas galotnes zīļu ražu ievākt nevar, un tās lasa ar rokām cilvēka sniedzamības augstumā. Ja runājam par skaitu un svaru, tad 1000 zīļu sver vidēji trīs kilogramus.
Nav obligāti lasīt tikai no koka, var vākt un izmantot arī zemē nokritušās zīles, tikai tad jārēķinās, ka daļa būs bojātas. Piemēram, Anglijā šim nolūkam izmanto īpašus tīklus, ko izklāj zem koka un pēc tam tajos savāc zīles – tāda metode atvieglo vākšanu rūpnieciskos apjomos.
Latvijai gan līdz tādiem apmēriem vēl kādu laiku jāpagaida, turklāt pagaidām arī nav jēgas censties savākt milzu apjomus, ja nav īsti zināms, vai vēlāk tik daudz stādu izdosies pārdot. LVM no pašu audzētajiem ozolu stādiem patur tikai nelielu daļu, jo vairums paredzēts realizēšanai privāto mežu īpašniekiem.
Līdz šim LVM visvairāk ozola stādu ir pārdevuši 2012. gadā – 134 tūkstošus, bet pēdējos gados skaits mērāms vien dažos tūkstošos. Taču tiek lēsts, ka jau tuvākajos gados pieprasījums pēc ozola stādiem varētu pieaugt. Daļēji mežu īpašnieku atturība pret ozolu varētu būt skaidrojama ar to, ka tā ir lēnaudzīga suga, lielākais caurmēra pieaugums ir tikai 50 līdz 60 gadu vecumā. Tātad, ja šodien iestādīsi ozolu, tad peļņu ar tā kokmateriāliem, visticamāk, gūs tikai tavi bērni. Bērzi un egles aug ātrāk un tātad tīri no ekonomiskā viedokļa ir izdevīgāki.
Stādīs pavasarī
Pēc salasīšanas ozolzīles var vai nu uzreiz stādīt, vai arī līdz pavasarim turēt īpašā kamerā, kas nodrošina piemērotu mikroklimatu. Dabā parasti liela daļa zīļu pārāk lielā mitruma dēļ sabojājas un aiziet bojā, bet audzētavu kamerās jāuztur tāda temperatūra, kas tām ir vispiemērotākā, ievērojot arī noteiktu mitruma līmeni.
To visu izdarīt ir diezgan sarežģīti, tāpēc nav brīnums, ka Latvijas kokaudzētavas ne pārāk grib nodarboties ar ozolu audzēšanu, atšķirībā no Lietuvas, kur šo koku audzēšana ir attīstīta ievērojami lielākos apjomos.
“Latvijā patlaban no lapu kokiem lielākais pieprasījums ir pēc bērziem, bet pēc ozoliem tik liels nav. Taču pieredze rāda, ja sākam kādu šķirni audzēt, tad ar laiku to pieprasa arvien vairāk. Lapu koku audzēšana gan ir sarežģītāka nekā skujkoku, jo tiem ar sēklas materiālu ir grūtāk un tā nav tik daudz,” atzīst Auziņš.
Pavasarī zīles var ņemt no kameras ārā, sašķirot un stādīt. LVM audzētavās tās stāda vienkārši vagās, citās valstīs mēdz audzēt arī kā ietvarstādus siltumnīcā. “Parasti tikai kādi 20 procenti stādu iznāk ar skaistu galotni. Lielākajai daļai augšdaļa mēdz žuburoties, un veidojas vairākas galotnes, taču tik ilgmūžīgai sugai kā ozolam tas varbūt nav tik būtiski, jo galotne noformēsies pēc gadiem divdesmit. Koksnes kvalitāti tas neietekmē,” teic Auziņš. Tātad atliek tikai apbruņoties ar pacietību un gaidīt, kad koks izaugs – 60 līdz 80 gadu vai vēl vairāk.
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda finansējuma atbalstu.
