Vai ir vērts pašam mēģināt izaudzēt baravikas?
Ja patīk eksperimentēt un izmēģināt dzīvē līdz šim nepieredzētas lietas, tad, protams, ir vērts – ar nosacījumu, ka neveiksmīgs iznākums nepārvilks svītru citiem labiem nodomiem.
Jautājums, kā izaudzēt baravikas, nodarbina zinātniekus jau sen, jo tās ir vienas no pieprasītākajām sēnēm pasaulē un iecienītākās Eiropā. Taču līdz šim, cik zināms, mēģinājumi audzēt baravikas komerciālos nolūkos nav vainagojušies ar vērā ņemamiem rezultātiem. Iemesls – baravikas ir sēņu aristokrātes ar īpašām prasībām, kuras mainās no šīm sēnēm vien zināmiem apstākļiem. Tās dzīvo simbiozē ar noteiktiem kokiem, tām patīk augt skrajos egļu mežos un ozolu audzēs, arī ošu sabiedrībā – tā uzskatīja ilgus gadus, taču pēdējā laikā tās uzrodas arī citos mežos un klajumos, tā ka baraviku patiesās vēlmes cilvēkiem līdz šim tomēr nav izdevies līdz galam izprast.
Bet, ja pie mājām ir kāds skrajš meža gabals, kur aug gan egles, gan pa kādam ozolam un kur ir skāba vai neitrāla augsne, var kādu klajumiņu iztīrīt no krūmiem un tajā izkaisīt baraviku cepurīšu pārpalikumus. Šim nolūkam der tādas baravikas, kas nav tikušas mazgātas un skalotas. Jārēķinās gan, ka baravikām ir augstas prasības un var paiet ilgs laiks, līdz zem zemes izveidojas kārtīgs micēlijs.