Motobraucējus aicina saudzēt mežu
Akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” (LVM) atgādina, ka meža ugunsnedrošajā laika posmā mežos jābūt īpaši uzmanīgiem. Jo sevišķi tas attiecas uz motobraucējiem, kuru neapdomīgās uzvedības dēļ mēdz izcelties meža ugunsgrēki.
Braucot ar motociklu pa meža ceļiem un brauktuvēm, risks izraisīt ugunsnelaimi ir minimāls, taču pavisam cita ir situācija, ja motociklists sadomā “ķert adrenalīnu” un braukt tur, kur to nedrīkst darīt. Piemēram, pamēģināt uzbraukt kādā uzkalnā vai pabraukāties pa iekšzemes kāpām. Tāda uzvedība gan bojā zemsedzi, gan arī rada ugunsgrēka riskus. Šogad jau ir bijis vismaz viens meža ugunsgrēks – Valkas novadā nodeguši 14 hektāri meža –, kurā, visticamāk, vainīgi ir tieši motobraucēji.
“Svētdienas braucēju” problēma
Te var jautāt – kā tad motociklists to mežu dedzina? Brauc tā, ka dzirksteles šķīst? “Motociklam vai kvadriciklam, braucot ārpus meža ceļiem – tātad pa meža zemsedzi, kurā ir dažāda veida nobiras no kokiem, zemsedzes kūdras slānis, ķērpji, sūnas, dažādi sīkkrūmi –, tas viss pārvietošanās laikā var uzkrāties uz izplūdes kolektora un sākt gruzdēt. Motobraucējs pat nemana, kurā mirklī šīs gruzdošās daļiņas nokrīt zemē, un, ja uzpūš stiprāks vējš, var sākties degšana. Nesenais ugunsgrēks Valkas novadā, visticamāk, sākās jau iepriekšējā vakarā, bet rīta pusē vējš to uzrāva stiprāk, un mēs jau varējām pamanīt dūmus. Bet līdz tam viss lēnā garā gruzdēja,” stāsta LVM Meža aizsardzības un ugunsdzēsības vadītājs Edijs Leišavnieks.
Ar motobraucēju organizācijām meža tūrisma ziņā lielu problēmu nav, jo ar tām LVM izveidojusies sadarbība un ir panākta vienošanās par kārtību, kā notiek saskaņotie izbraucieni meža apvidū. Lai saņemtu atļauju legālam motobraukšanas pasākumam, vispirms jāraksta iesniegums, darot zināmu maršrutu, ko izvērtē LVM speciālisti, un tad vai nu izsniedz atļauju, vai arī norāda uz nepieciešamām izmaiņām iesniegtajā maršrutā. Ja atļauja tiek dota, LVM speciālisti pirms un pēc pasākuma novērtē attiecīgo teritoriju, un, ja fiksē būtiskas izmaiņas, tad tiek lūgts organizatoram novērst nepilnības.
Taču daļa motobraucēju nav organizācijās un brauc, kur acis rāda. “Pārsvarā brauc nesankcionēti – pa vienam, pa diviem. Ir gadījumi, kad privāti uzņēmumi piedāvā savus pakalpojumus motobraucējiem un tirgo karšu failus trasēm mežā. Pirms pāris gadiem konkrētajā maršrutā tiešām ir noticis saskaņots pasākums, uzņēmumam attiecīgā karte ir palikusi, un tas to piedāvā iegādāties. Ja mēs sastopam šādu motobraucēju mežā un prasām, ko tu te dari, tad parasti saņemam atbildi – braucu pa saskaņotu trasi; paskat, man ir karte, ko godīgi nopirku! Lai gan patiesībā nekāda saskaņojuma ar zemes īpašnieku nav. Laika gaitā mums jau ir zināmas vietas, kas motobraucējiem šķiet interesantas, un tajās mēs uzstādām papildu brīdinājuma zīmes, ka braukt nedrīkst. Taču tik un tā uzrodas neapzinīgie braucēji jeb tā sauktie svētdienas braucēji, kam garāžā ir nereģistrēts mocis un kuri brīvdienās sadomā pāris stundu “izgāzt” pa mežu,” skaidro Leišavnieks.
Turklāt ugunsdrošība ir tikai viena no problēmām, kas saistīta ar motociklu braukāšanu pa mežiem. Otra nelaime ir braukšana pāri meža infrastruktūras objektiem – grāvīšiem un notecēm, bojājot nogāzes un radot aizsērējumus meliorācijas sistēmās. Un, protams, zemsedzes bojāšana un braukāšana dažādās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās vai liegumos. Motobraucēji tiek aicināti izmantot “LVM GEO” lietotni, kurā ir redzami liegumi un aizsargājamās teritorijas, kur noteikti nevajadzētu braukt.
Cieni apkārtējo vidi!
Nekulturālajiem mežu izbraukātājiem kritiskus vārdus velta arī Latvijas Motobraucēju asociācijas sekretārs Arnis Blodons: “Jebkurā transporta grupā gadās pa kādam atsaldētajam. Ir taču arī cilvēki, kas ar mašīnu brauc šķērsām pa koplietošanas ceļiem! Taču tāpēc jau nevar teikt, ka visi autovadītāji ir noziedznieki. Parasti jau pamana tieši tos, atvainojos par izteicienu, mērkaķus, kuri brauc ar motociklu uz pakaļējā riteņa vai ar sacīkšu izpūtēju naktī pa Rīgas centrālo ielu. Viena cilvēka dēļ nevar izdarīt secinājumus par pārējiem 99 procentiem, jo patlaban tomēr lielum lielais motobraucēju daudzums ir saprātīgi un kulturāli.”
Skaidrs, ka pavisam no meža ceļiem motobraucēji nepazudīs, un tas arī nav vajadzīgs, jo Latvijā ir spēcīgi attīstīta “adventure” jeb enduro tūrisma kustība, kas izmanto tā sauktās “Trans Euro Trail” jeb TET trases, kas ved cauri mežiem un laukiem. Šis tūrisma veids ir ļoti populārs visā Eiropā, tāpēc diez vai ir iespējams mototūristiem vasarā vispār atņemt iespēju braukt pa mežiem. Jo kad gan vēl braukt ar motociklu, ja ne gada siltajos mēnešos? Protams, ievērojot elemetārus uzvedības noteikumus, ko organizētie motobraucēji ir gatavi darīt.
“Mēs kā asociācija savulaik tikāmies ar LVM un “Rīgas mežiem” un kopīgi pieņēmām deklarāciju par uzvedības kultūru, iebraucot ar motociklu mežā. Īsumā galvenie punkti ir šādi: respektēt grants ceļus, cienīt cilvēkus, kuru teritorijai brauc cauri, kā arī cienīt apkārtējo vidi! TET nav domāts un nekad nebūs sacīkšu trase, tāpēc pa to jābrauc mierīgi un jāizvairās pārvietoties grupās, kas lielākas par sešiem braucējiem. Ja runājam par attieksmi pret augsnes izārdīšanu un braukšanu ārpus ceļiem, tad mēs esam pret to – ne tikai kā motobraucēji, bet arī kā ikviens saprātīgi domājošs pilsonis,” uzsver Blodons.
Reklāmas raksts sadarbībā ar Latvijas valsts mežiem.