"Cilvēks blakus ir svarīgāks par dāvanu kalniem." Par brīvprātīgo darbu bērnu namos, stereotipiem un došanas prieku

Neatsverama ir pat viena stunda

Viena no viņiem ir Aija Smila, finanšu konsultante un organizācijas “Caritas Latvija” brīvprātīgā, kura nu jau teju pusotru gadu regulāri dodas pie bērniem bērnunamos un senioriem aprūpes centros.

Viņa atzīst, ka vienkārša saruna un kopā būšana ir svarīgāka par  koši iesaiņotām dāvanām vai konfekšu kalniem. Turklāt šajā darbā var iesaistīties ikviens – pat viena stunda, ko veltīsiet bērniem bērnunamos vai senioriem aprūpes namos, ir neatsverama. Aija dalās savā pieredzē ar portālu Jauns.lv , iedvesmojot arī citus nebaidīties un iesaistīties. 

"Mērķis bija vienkārši palīdzēt"

Aijas ceļš uz brīvprātīgo darbu nebija spontāns lēmums, bet drīzāk likumsakarība. "Mērķis bija ļoti vienkāršs – palīdzēt," stāsta Aija. Viņa nāk no piecu bērnu ģimenes, kur kā vecākajai māsai rūpes par mazākajiem bija pašsaprotamas.

"Iespējams, tas ielika pamatus vēlmei palīdzēt. Otrs faktors – mums ar vīru pašiem nav bērnu, tāpēc gribējās savu mīlestību, zināšanas un atbalstu dot vēl kādam, " atklāj Aija.

Būdama finanšu konsultante ar desmit gadu pieredzi, viņa vēlējās ar bērniem dalīties arī savās zināšanās par finanšu pratību: "Kādā brīdī sapratu, ka gribu šīs zināšanas “pa mazam gabaliņam” iedot arī bērnunamu bērniem. Piemēram, kā rīkoties ar līdzekļiem, lai, izejot lielajā dzīvē, viņi būtu sagatavotāki. Palīdzēt viņiem jau no mazotnes saprast, ko nozīmē rūpēties par sevi, pārdomāti rīkoties ar naudu, apzināties, ka nekas dzīvē nenāk “tāpat vien”."

Viņi ir ļoti sirsnīgi

Viņa atzīst, ka iespējas palīdzēt ir dažādas. "Mēs daudz improvizējam, kopīgi gatavojam – esam cepuši piparkūkas, plācmaizi, mafinus, vēl šo to vienkāršu, ko var darīt kopā. Citreiz vienkārši ejam ārā, ziemā šļūcam no kalniņa, spēlējam futbolu," smaida Aija.

Bērnu vecums ir ļoti dažāds – no apmēram 4 līdz 16 gadiem. Ne visi vienmēr iesaistās. "Kāds pusaudzis sākumā tikai stāv maliņā un vēro, “kas tā par tanti atkal atnākusi”. Tas ir normāli – viņi mūs  'noskenē', tāpat kā jebkurā jaunā kolektīvā. Viņiem ir savas "bruņas", viņi var būt atturīgi vai pat nedaudz bravūrīgi. Bet patiesībā viņi ir ļoti sirsnīgi. Tās bruņas ir tikai aizsardzība, kā daudziem no mums."

Aija cenšas ierasties pie bērniem vismaz reizi mēnesī. "Bērniem nav svarīgi, cik bieži tu nāc, bet ir svarīgi, lai tu turi vārdu. Ja tu saki, ka būsi – tev jābūt," uzsver brīvprātīgā.

“Viņiem ir viss, izņemot ģimenes siltumu”

Viens no spilgtākajiem Aijas novērojumiem, saskaroties ar realitāti bērnunamos, ir sabiedrības maldīgais priekšstats par to, kas šiem bērniem patiesībā vajadzīgs.

"Esot tur uz vietas, es sapratu, ka bērniem materiāli ir viss. Viņiem ir pārtika, apģērbs, spēles, grāmatas. Reizēm viņiem ir pat vairāk nekā bērniem ģimenēs, kur vecāki smagi strādā. Mēs esam aizgājuši no viena grāvja otrā. Viņiem tiek dots tik daudz, ka viņi to nespēj novērtēt. Viņiem rodas sajūta, ka viss pienākas, ka viss tiek pasniegts uz paplātes. Bet bīstamība slēpjas tajā, ka 18 gadu vecumā šī "leiputrija" beidzas, un viņi var iekrist dziļā bedrē, jo nav iemācījušies, ka lietas ir jānopelna," bažījas Aija.

Viņa atceras gadījumu, kad vēlējusies kaut ko uz Ziemassvētkiem uzdāvināt arī pati, bet bērnu vēlmju sarakstā ieraudzījusi lietas, kas mērāmas simtos eiro – planšetes, viedtālruņus un citas ļoti dārgas preces. Tajā brīdī viņa sapratusi, ka kaut kas nav līdz galam pareizi.

"Es nedomāju, ka bērnus vajag atstāt bez nekā. Bet man šķiet, ka reizēm mēs pārspīlējam ar materiālajām lietām,  kamēr pietrūkst darba ar viņu domāšanu, pašapziņu, talantiem. Mani ļoti uztrauc doma, kas notiek brīdī, kad bērns iziet no sistēmas – viņam jāsāk dzīvot pašam, un pēkšņi nekā vairs. Tāpēc man gribētos, lai sistēmā ir vairāk uzsvara uz izglītību, emocionālo attīstību un dzīves prasmēm," savās pārdomās dalās Aija.

Arī seniori grib būt uzklausīti

Aija un "Caritas Latvija" brīvprātīgie dodas ne tikai pie bērniem, bet arī pie senioriem uz pansionātiem. "Mēs vecumdienās kļūstam līdzīgi bērniem, - ar saviem stiķīšiem un niķīšiem," saka Aija. Svarīgākais – vienkārši būt klāt. Senioriem visvairāk trūkst vienkārša cilvēciska kontakta – kāda, kas atnāk, apsēžas blakus, palasa priekšā grāmatu vai Bībeli, vai vienkārši uzklausa.

"Tur ir inteliģenti cilvēki ar apbrīnojamiem dzīvesstāstiem. Daudzi no viņiem ir dzīva Latvijas vēsture. Man šķiet, ka mēs bieži pat neaizdomājamies, cik ļoti tukšu dienu var pavadīt cilvēks pansionātā. Kādam stunda sarunas reizi mēnesī var būt notikums, par kuru viņš domā visu nedēļu," Aija stāsta.

"Ir bijis, ka palīdzam uztaisīt popkornu pirms kino vakara,  palīdzam organizēt izbraucienus – uz Rundāles pili, uz koncertiem, uz dievkalpojumiem, vai vienkārši izvedam pastaigā," viņa atklāj.

Situācijas var būt dažādas

Daudzus no brīvprātīgā darba attur bailes – vai es tikšu galā emocionāli? Vai man nesāpēs sirds? Aija neslēpj, ka jāsagatavojas ir. "Ir jābūt gatavam, ka situācijas būs dažādas. Ka bērns var būt dusmīgs nevis uz tevi, bet uz savu dzīvi. Taču tu neesi viens."

Organizācija "Caritas Latvija", kas ir starptautiska tīkla daļa, nodrošina spēcīgu atbalsta sistēmu. Brīvprātīgajiem notiek supervīzijas, mentoru programmas un apmācības. "Mēs sanākam kopā, izrunājam situācijas, dalāmies pieredzē,  kā reaģēt, ja bērns ir agresīvs, ko teikt, ko labāk neteikt, kā pasargāt sevi no izdegšanas, kā tikt galā ar sērām un zaudējumu, ja, piemēram, kāds no senioriem aiziet mūžībā. Tas ļoti palīdz 'neizdegt' un saprast, kā labāk rīkoties. Brīvprātīgais darbs nav tikai smaidi un mīļi bērnu zīmējumi. Tur ir arī dusmas, sāpes, trauma, un ir svarīgi, lai tu nepaliec ar to viens. Šīs supervīzijas ļoti palīdz “izventilēt” emocijas," Aija skaidro.

“Mēs ļoti gaidām jauniešus”

Uz jautājumu, vai šis darbs neatņem laiku ģimenei, Aija atzīst: "Ja ģimene ir atbalstoša, tas nerada problēmas. Turklāt šajā darbā var iesaistīt arī savus bērnus vai dzīvesbiedru."

Patiesībā brīvprātīgo trūkst. Vajadzīgi gan cilvēki, kas gatavi regulāri (kaut reizi mēnesī) apciemot bērnus vai seniorus, gan tādi, kas var palīdzēt lielākos pasākumos – pavadīt ekskursijās, palīdzēt organizatoriem nometnēs vai svētkos.

"Nav jābūt supervaronim. Tu vari izveidot grāmatu klubu, ceļotāju stāstu vakaru vai vienkārši atnākt uzspēlēt bumbu. Katra roka un katra sirds ir svarīga," aicina Aija.

Brīvprātīgais darbs nav “uz mūžu”. Ir cilvēki, kas sāk, tad dzīvē kaut kas mainās – pārcelšanās, darbs, ģimene – un viņi vairs nevar tik daudz veltīt laika. Tas arī ir normāli. Viņa atzīst, lai arī brīvprātīgā darbā parasti iesaistās cilvēki, kuri ir aktīvi arī ikdienā, tomēr tiek gaidīti arī jaunieši.

Jauniešiem bieži pietrūkst dzīves pieredzes, un loģiski, ka viņiem ir bail no situācijām, kur viss nav paredzams. Tāpēc ļoti palīdz mentorprogrammas . Tur jaunieši var saņemt gan zināšanas, gan emocionālu atbalstu, gan sajūtu, ka viņi nav vieni.

Par iespējām palīdzēt un pieteikties par brīvprātīgo

Ikviens var kļūt par brīvprātīgo, nav obligāti jābūt kristietim. Latvijā ir dažādas organizācijas, kurās piesakoties, var kļūt par brīvprātīgo. Ja runā par "Caritas Latvija" tad informāciju var meklēt gan organizācijas sociālajos tīklos, gan klātienē.  

"Tālāk jau seko saruna, neliela apmācība, iepazīšanās ar vietām, kur brīvprātīgie nepieciešami. Darbs ir ļoti dažāds – no bērnu namiem un jauniešu centriem līdz pansionātiem, nometnēm, vienreizējiem pasākumiem, senioru ekskursijām utt. Neviens neuzliks uzreiz milzu nastu. Sākt var ar vienu stundu mēnesī, vienu pasākumu, vienu ekskursiju,"  Aija aicina.