Pēteris Vasks: "Katrā manā skaņdarbā ir mīlestība pret Dzintru"

Režisores Dzintras Gekas-Vaskas un komponista Pētera Vaska mājas vārtiņus veru dienā, kad rudens tikko ķēries pie koku lapu izkrāsošanas. Kad abas radošās personības iepazinās, šāds laiks bija iestājies arī viņu dzīvē – jau pārkāpts četrdesmit gadu slieksnis. Tikai kurš teicis, ka tad mīlestība vairs nevar iekrāsot jaunas krāsas dzīves gleznā?

“Pētera nav mājās, šorīt nolēma aizbraukt uz Amatciemu – viņam, lai radītu, vajag vienatni, klusumu. Parunāt ar kokiem, putnus uz siltām zemēm pavadīt,” saka Dzintra. Viņa sarunai ir gatava, jo ieplānojusi tai laiku un nemaina plānus tik spēji kā Pēteris. Bet dzīvesbiedrs viņai uzticot galvenās stāstītājas tiesības, savu sakāmo piebildīšot pēc tam, un tad abu teikto varēšot samontēt.

 “Manā skolas laikā bija kladītes, kurās viens otram par piemiņu rakstīja dažādus pantiņus. Starp tiem bija arī: Ķegums ražo elektrību,/Divas sirdis mīlestību!, rūpēdama kafiju, pasmaidot atceras Dzintra. Viņasprāt, mīlestība arī esot enerģija – tā cilvēkus saturot un uzturot. Savā būtībā darbības vārds. Dzeram kafiju un, šķetinot Dzintras un Pētera attiecību stāstu, vispirms atgriežamies pie neseniem notikumiem un pēc tam nonākam 34 gadus senā pagātnē.

Ko otra dēļ neizdarīsi!

 Augusta beigās pirmizrādi piedzīvoja Dzintras dokumentālā filma Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis. Tās tapšanas laikā viņa klausījusies Sīmaņa dziesmas, bet Pēteris tāda veida mūzikai stāv pāri, neklausās. Tomēr kopdzīves laikā bijuši daži izņēmumi. Piemēram, kad abu tuvs draugs Alberts Legzdiņš, Čikāgas piecīšu leģenda, viņus uzaicinājis uz muzikālo izrādi Eslingena, Pēteris piekritis aiziet – tikai aiz cieņas pret Albertu. Sākumā skatījies, centies klausīties, tomēr vienā brīdī nav izturējis – aiztaisījis ausis un tā arī sēdējis. Jo neviens izpildītājs nav bijis Radio kora vai pasaules labāko izpildītāju līmenī.

 Līdzīgi sākumā bijis ar Haralda Sīmaņa dziesmām. Tomēr Pēteris sievu pavadījis gan uz pirmizrādi, gan braucis līdzi uz citām pilsētām, kur filma izrādīta. Kad to noskatījies jau trešo reizi, samierinoši atzinis, ka Haraldu beidzot pieņēmis, bet – ne viņa mūziku! “Tomēr, vēl vairākas reizes filmu noskatoties, man arī tā sāk iepatikties, es pat skaļā balsī uzvilku viņa zināmākās dziesmas Ezers meldiņu!” telefonsarunas laikā sievas teikto papildina Pēteris, un klausulē dzirdu pierādījumu – komponists to nodzied. Tā pierādot – ko tik otra dēļ neizdarīsi! Turklāt tik spēcīgā balsī un izteiksmīgi, ka nespēju noslēpt pārsteigumu – brīnišķīgi!  Tad Pēteris atzīst: “Dzintra gan saka, ka man neskanot īsti riktīgi,” – un pasmejas.

“Man dota ļoti laba mūzikas izjūta, vienmēr izdevies piemeklēt filmai īsto un sagriezt tā, lai mūzika savienotos ar attēlu, bet, montējot filmu par Ilmāru Blumbergu, īsto nekādi nevarēju atrast. Zināju, ka vajag vientuļu sievietes balsi, ne gluži no Gurecka Trešās simfonijas, bet uz to pusi. Jautāju Pēterim, varbūt viņš zina, ko ieteikt. Bet vīrs aizņemts ar sevi, manos radošajos procesos iesaistīties viņam nav laika. Īpaši tāpēc, ka Pēteris komponē metodiski, nav viņam kā Mocartam, kuram no augšas notis diktētas, vajadzējis vien pagūt pierakstīt. Tāpēc atļaujos Pēteri patraucēt tikai tad, kad tiešām steidzami kaut kas jāpavaicā,” stāsta Dzintra.

Pēteris absolūti koncentrējoties uz savas mūzikas, uz savu pasauli, tāpēc arī šodien aizbraucis uz Amatciemu strādāt. Un tā neesot anekdote, bet patiesība, ka ārzemēs uz žurnālistu jautājumu, vai taisnība, ka viņš nezina ne The Beatles, ne The Rolling Stones, Pēteris atbildējis, ka tiešām nezina un nekad nav zinājis. “Jā, bet todien mans lūgums tika sadzirdēts. Pēc laiciņa, kaut ko darot mājas pirmajā stāvā, pēkšņi dzirdu – no augšējā stāva skan tieši tāda mūzika, kādu man vajag! (Dzintra smaida.) Vēlāk izrādījās, ka tas bija jauns Platona Buravicka skaņdarbs.”

Visa pamatā ir mīlestība

Speciāli Dzintras filmām Pēteris mūziku nekad nav komponējis, tikai ļāvis to izmantot, toties pēc filmu noskatīšanās vienmēr novērtējis viņas veikumu, empātiju pret varoņiem. Gadu gaitā abi mācījušies respektēt viens otra darbu un tā specifiku. Un pieņemt arī kaprīzes, kas parādās radošā procesa laikā. “Mūsu kopdzīves sākumā biju ļoti aizņemta, tieši tajā laikā sākām braukt filmēt uz Sibīriju. Pēteris tad vakaros bieži zvanīja, teica, ka kaķi kļūstot nervozi, kaut kas esot jādara... Ar to domājot, lai es ātrāk atgriežos mājās,” atminas Dzintra.

 “Vienmēr esmu apbrīnojis un iedvesmojies no Dzintras enerģētiskās jaudas. Ko tik visu viņa nepaspēj – radīt izcilas dokumentālās filmas, rakstīt grāmatas, vadīt fondu Sibīrijas bērni, strādāt Rīgas domē. Ja blakus ir tik jaudīgs cilvēks, tad man taču jātur līdzi, arvien jārada jauni darbi,” saka Pēteris. “Uz pirmatskaņojumiem, kas parasti notiek ārzemēs, Dzintra vienmēr brauc kopā ar mani. Pirms tiem joprojām jūtu lielu satraukumu, un labi, ja tad blakus ir atbalsta plecs. Arī radīt neko nevaru bez mīlestības. Tāpēc atklāšu mazu noslēpumu – katrā manā skaņdarbā skan mīlestība pret mūsu zemi, tautu un arī pret Dzintru. Jo, kā jau esmu teicis, mūzika ir visdiženākā no mūzām, jo tā visvieglāk tiek klāt dievišķajam. Kas grib, tas šīs skaņas sadzird. Ja nespēj sadzirdēt, tad lai tas paliek noslēpums. Bībele laikam sākas ar vārdiem – iesākumā bija Vārds, bet man kā komponistam nezin kāpēc šķiet, ka iesākumā bija Skaņa. Jo tā tomēr ir abstraktāka, tajā slēpjas lielāks noslēpums un mistērija, katrs to uztver citādi. Un tad es no skaņu haosa, smagi strādājot, gluži kā tēlnieks izcērtu tikai savam skaņdarbam vajadzīgās un ar to palīdzību slavēju Dieva radīto pasauli un visiem cenšos dāvāt Mīlestību,” komponists dalās pārdomās.

Liktenis lēmis būt kopā

Dzintra un Pēteris apprecējās pēc deviņus gadus ilgas kopdzīves, bija tas 2000. gada novembrī, jo nolēmuši, ka papīriem jābūt kārtībā. Kaut vai tādēļ, lai kritiskās situācijās viens pie otra varētu tikt slimnīcā. “Manuprāt, līdz ar papīru parakstīšanu tomēr kaut kas tiek ierakstīts arī debesīs. Es arī ticu tam, ka tajās jau iepriekš ir nolikta cilvēku satikšanās,” savu pārliecību atklāj Dzintra. Viņa Pēteri zinājusi jau no 80. gadu vidus, klausījusies arī viņa mūziku. Dzintra tad strādājusi Telefilmā, Pēteris regulāri nācis uz animācijas studiju Dauka. Jā, izcils komponists, pamanāms vīrietis, bet doma viņu savaldzināt Dzintrai pat prātā nav nākusi. Vēlāk viss iegrozījās tā, ka iniciatīva iepazīties tuvāk nākusi no Pētera puses.

Kādās Jaungada svinībās abi nosēdināti blakus pie galda. Kā daudziem radošajiem cilvēkiem, kuru darbs norit vienatnē, Pēterim sabiedrībā ļoti gribējies parunāties, un tovakar viņš par galveno sarunu partneri izvēlējies Dzintrai otrā pusē sēdošo kolēģi. “Un tā viņi abi sarunājās man pāri, jo es sabiedrībā esmu nerunīga, iegrimstu savās domās. Tieši tas Pēterim iekoda, lika pievērst man uzmanību. Līdz kādā mirklī viņš aizgrābti paziņoja: “Tās brūnās acis! Kas spēj tik ilgi klusēt?” Izlikos, ka neesmu neko dzirdējusi,” smaida Dzintra. “Tiešām tā teicu? Bet tumši brūnās acis, kurās jau tad jutu slēpjamies milzīgu enerģijas lādiņu, mani tiešām uzreiz piesaistīja, iekrita sirdī,” atzīst Pēteris.

Tad sekojis viņa aicinājums kopā braukt līdz stacijai. Dzintra tolaik dzīvojusi Saulkrastos, Pēteris Lielupē – jau atsevišķi no pirmās ģimenes. Tikai viņa atteikusi, ka pati ceļu atradīšot. Pēc neilga laika abi satikušies Ivara Poikāna izstādē. “Es filmēju, un viņš kā lācēns man aiz muguras staigāja... Jutu, ka Pēterim ļoti patīku, bet mīlas afērā nemetāmies, jo oficiāli abi vēl bijām precējušies. Bieži sazvanījāmies, ilgi runājām, viens par otru daudz domājām, mūsu ceļi krustojās dažādos kultūras pasākumos. Viss notika tā lēnām un pamazām. Turklāt es biju nolēmusi turēties un nepadoties līdz galam. Līdz pavasarim šādā pozīcijā arī noturējos,” Dzintra smaidot aizceļo pagātnē.

 Drīz pēc tam oficiāli šķirta Pētera laulība, bet abi dažādu iemeslu dēļ joprojām turpinājuši tikai satikties. “Esmu tāds kautrīgs puisis, man tā stāstīšana ne par reiz notikušo, ne tagad notiekošo īsti labi nesanāk, bet piekrītu Dzintras domām, ka laikam jau tieši garais ilgošanās posms vienam pēc otra mūs abus satuvināja arvien ciešāk. Un ar gadiem vēlēšanās būt kopā kļuvusi tikai lielāka,” secina Pēteris. Dzintra viņu papildina: “Es kā fatāliste ticu – ja diviem cilvēkiem lemts būt kopā, tad viņi būs kopā, neraugoties ne uz ko. Var jau, protams, sakost zobus, visu nogriezt kā ar nazi un pēc tam teikt, ka arī tas bija liktenis. Bet varbūt tas būtu daudz labāks, paliekot kopā ar mīļoto cilvēku, nevis visu dzīvi nožēlojot un to atzīstot tikai pie viņa kapa...”

Ikdienas smagums uz Dzintras pleciem

Pēc iepazīšanās ar Pētera mammu Dzintrai ar viņu izveidojušās ļoti labas attiecības. Viņa vedeklai ļoti uzticējusies, arī ļāvusi pārraudzīt ģimenes saimnieciskās un darījumu lietas, jo jutusi, ka savienībā ar Dzintru viņas dēla kā radošas personības dzīve būs drošās rokās – gan sapratnes ziņā, gan pieskatot, lai uz maizes vienmēr būtu sviests. Viņa novērtējusi vedeklas praktisko talantu, kāds Pēterim nav dots nemaz, un Dzintrai savu saimnieciskumu nācies izkopt arvien vairāk – sākot no ikdienas soļa un apmeklējamo pasākumu plānošanas, beidzot ar remontdarbiem.

Vietā, kur tagad atrodas viņu māja, reiz bijusi pussabrukusi Pētera tantes māja. “Ja tu uzņemsies izremontēt, es to norakstīšu Pēterim,” teikusi viņa mamma. Apskatīt māju abi devušies kopā. Skats bijis drūms... “Es te savu kāju vairs nesperšu!” tad teicis Pēteris un to arī nav darījis līdz pat brīdim, kad māja jau bijusi izremontēta un gatava dzīvošanai. “Viņš vispār nesaprot opciju remontēt, viņš pasauli redz citādi. Ja kaut kas nestrādā, tad nestrādā. Viss. Tikai pēdējos gados sāku Pēteri audzināt, mudinu aiziet uz veikalu un, piemēram, nopirkt jaunas baterijas televizora pultij, lai tā atkal strādātu. Viņš iet un atnes veselu kaudzi bateriju, lai es starp tām atrodu īstās,” Dzintra emocionāli atklāj abu ikdienu.

Pēterim pret sievas teikto nekas nav iebilstams – visi sadzīves darbi tiešām gulstot uz Dzintras pleciem, viņam, ko tur slēpt, no tiem tiešām neesot nekādas sajēgas. Arī mašīnu viņš nevadot. “Tagad mums ir skaista sarkana, nosaucām par Magoni. Pirms tam bija Lācēns, bet to aizsūtījām uz Ukrainu. Jā, tāds dīvains puisis esmu, tikai drusciņa ar riteni protu braukt, bet pamatā kājāmgājējs. Tāpēc vēl jo vairāk novērtēju, ka Dzintrai nepiemīt latviešu sievietēm raksturīgā griba komandēt, dot vadošus norādījumus, allaž pamācīt, kā vajadzētu uzvesties, ko un kā darīt. Pasarg dievs, ka viņa mani sāktu mācīt komponēt vai es viņu taisīt filmas!” izsaucas Pēteris.

Viens otru saprot bez vārdiem

 Vai Dzintra saņēmusi komplimentus par izremontēto māju? Izrādās, Pēteris viņu gandrīz nekad neslavējot. Un arī viņa Pēteri. Tas gan nenozīmējot, ka viens otra paveikto nenovērtējot; ilgās kopdzīves viņi iemācījušies saprasties bez vārdiem. “Brīžiem esmu pārsteigt – kaut ko pie sevis domāju, un Dzintra pēkšņi to pasaka. Arī pretēji gadījies. Mums tiešām daudz kopīga. Šad tad, protams, arī atšķirīgais parādās, bet tieši tas to kopā būšanu dara interesantāku, neparedzamāku. Citādi vispār būtu jācieš klusu, jo tas, ko gribi teikt, otram jau ir zināms,” spriež Pēteris.

Un vispār kopš zināma laika viņš esot iemācījies izvārīt auzu pārslu putru – līdz tam lielākais komponista meistarstiķis virtuvē esot bijusi olas vārīšana. Tad nu tagad viņš mēdzot Dzintru no rītiem palutināt – pieceļoties pirmais, pagatavojot putru, kafiju, citronūdeni un aiznesot režisorei, kura tobrīd parasti lasot jaunākās ziņas. Par to, vai viņš iemācīšoties gatavot vēl kaut ko, Pēteris gan nav drošs. Kad Dzintras neesot mājās, viņš uz virtuvi neejot, pat ne uzsildīt sievas iepriekš sagatavoto gardo ēdienu; tas esot vēl viens no viņas talantiem. Viņa par to baroties, bet vienam neesot apetītes. Līdzko Dzintra pārnākot, tā gan uzreiz parādoties, un tad arī abi paēdot, vienalga, cik vēls jau ir. “Vai varu teikt, ka man ar sievu palaimējies? Tāds laikam bija Dieva plāns,” komponists nosaka.

Dzīvot ilgi un laimīgi

Pirms Dzintra un Pēteris sagāja kopā, abiem bija iepriekšējo attiecību pieredze, pūrā bērni – Pēterim pieci, Dzintrai divi. Bērni jau šķirto vecāku jaunās attiecības mēdz uztvert dažādi – pieņemoši, noraidoši vai ieņemt neitrālu nostāju. Kā bija viņu gadījumā?

“Pētera vecākajiem bērniem tad bija 21 un 20 gadu, mani dēli tādā pašā vecumā. Tad kāda vispār varētu būt runa par pieņemšanu vai nepieņemšanu?” retoriski jautā Dzintra. Tomēr Pētera bērni līdz šai dienai izliekoties, ka viņas nav. Bet, ja Dzintra zinot, ka kāds ienāks tēvu apciemot, galdu saklājot un... pati aizejot. “Tādas izveidojušās mūsu attiecības, ko darīsi. Kāpēc tā, varu tikai minēt. Pēteris tādām lietām stāv pāri. Viņš citu cilvēku savstarpējām attiecībām vispār nepievērš uzmanību, nemaz nerunājot par iejaukšanos tajās. Ar maniem dēliem šajā ziņā nav bijušas problēmas – ja reiz mamma iemīlējusi kādu cilvēku, ar viņu apprecējusies, tad to respektē, un ar Pēteri no laika gala izveidojuši labas attiecības. Vecākais dēls dzīvo mums blakus, starp īpašumiem sētas nav,” stāsta Dzintra.

Pēdējā laikā abi esot pasākuši arvien biežāk rakāties bagāžā – pārrunājot bērnības atmiņas, kā bijis jaunībā, kā noritējušas pārmaiņas mūsu valstī. “Arī par to, kas varētu notikt pēc desmit gadiem, parunājam, jo domājam, ka tad vēl būsim. Kādreiz jokojamies – arī mums jāsaka tā, kā katra gada beigās saka Vaira Vīķe-Freiberga: “Vēl vienu gadu!” Ņemot vērā, ka pati, kā jau teicu, esmu fatāliste, es vairāk domāju par Pēteri un esmu gatava darīt visu, lai viņš dzīvotu ilgi un laimīgi. Sākot ar ekoloģisku produktu pirkšanu tieši zemnieku saimniecībā un uzraudzīšanu, vai viņš regulāri lieto vitamīnus. Tomēr tas galvenais vienotājs, kopā saturētājs un uzturētājs ir mīlestība,” beidzot sarunu, atzīst Dzintra.