Zivis jāēd, bet ar apdomu
Latvijas apdraudēto un aizsargājamo zivju saraksts ir visai garš, un daudzas sugas iekļautas arī Eiropas Savienības direktīvās, Bernes konvencijā un, protams, mūsu pašu Sarkanajā grāmatā. Sev par nelaimi, vienlaikus atsevišķas sugas ietilpst arī ēdamo zivju skaitā, un šo divu interešu sabalansēšana ir grūts uzdevums.
Uzreiz jāatzīmē, ka Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītās zivju sugas atšķiras no Eiropas direktīvām, kurās iekļautas arī tās, kuras mūsu valstī noteiktās vietās un laikos ir atļauts gan ķert, gan lietot pārtikā, piemēram, nēģi, laši, taimiņi, salates un sīgas. Tur gan ir arī Latvijā retas, taču pārtikā neizmantotas zivis – dūņu pīkste, akmeņgrauzis, spidiļķis un kaze.
Noķert drīkst, bet ne paturēt
Tāpat Latvijas Sarkanajā grāmatā ir vairākas jūras zivju sugas, kuras savukārt nebauda Eiropas līmeņa aizsardzību – melnais jūras grundulis, lentzivs, divpunktu grundulis, jūras dzeloņgalve, taukzivs un plūkšņzivs.
Kā neapjukt šajos sarakstos un ko tad drīkst likt uz pannas? Attiecībā uz lašveidīgajām zivīm lasi un taimiņu pastāv īpaša licencēšanas un liegumu kārtība gan makšķerniekiem, gan piekrastes zvejniekiem.
Lielajās lašupēs – Salacā, Gaujā un Ventā – ir ieviesta licencētā makšķerēšana, un gada laikā izsniedzamo atļauju skaits ir ierobežots. Turklāt rudenī, pirms nārsta, noķertās zivis ir atlaižamas, bet pavasarī katrs licences īpašnieks drīkst paturēt tikai vienu zivi – tiesa gan, daudzi makšķernieki copē tikai sporta pēc un noķertos lašus bieži atlaiž.
Izņēmums ir dabīgā veidā izaudzis Baltijas lasis, kuru nedrīkst lomā paturēt nekādos apstākļos. Pārsvarā Latvijas lašu populācija šobrīd tiek uzturēta mākslīgi, katru gadu upēs ielaižot noteiktu skaitu mazuļu, un tie ir īpaši iezīmēti, nogriežot taukspuru. Dabīgā veidā augušajam lasim šādas pazīmes nebūs, un tas ir obligāti atlaižams.
Arī citu aizsargājamo zivju sugu iegūšana ir regulēta – pārsvarā tas ir noteiktais saudzējamais periods nārsta laikā un ierobežoti minimālie paturēšanas izmēri. Arī nacionālajai delikatesei nēģiem ir noteikti atļautās ķeršanas laiki un reglamentēti ķeramo ierīču uzstādīšanas platumi. Tādi paši aizliegumi jāievēro arī jūras piekrastes un lielo ezeru zvejniekiem.
Diemžēl nārsta laikā migrējošo zivju izplatībā negatīvu lomu spēlējuši mazo upju aizsprosti, kas parasti uzbūvēti bez zivju ceļiem. Tā kā iegūtās elektroenerģijas apjomi tur nav lieli, Eiropā un arī tepat blakus Igaunijā ir uzsākta plānveidīga šādu aizsprostu likvidēšana, kamēr Latvijā pagaidām ir likvidēts tikai viens šāds zivju šķērslis.
Zivju gida signāli
ANO dati liecina, ka pasaulē gandrīz 90% zivju krājumi jau šobrīd ir sasnieguši maksimāli pieļaujamās zvejas apjomu. Pasaules Dabas fonds iniciatīvas “Lai jūra čum un mudž” ietvaros izveidojis mājaslapu Zivjugids.lv, kurā vienkāršā veidā var noskaidrot, kurām zivīm iepērkoties būtu dodama priekšroka.
Te ievietoti vairāki desmiti populārāko pārtikā lietojamo zivju attēlu, kuri marķēti pēc satiksmes luksofora principa. Ja ir zaļajā sarakstā – tad labu apetīti! Ja dzeltenajā, tad kādreiz jau var, bet sarkanajā – izvēlies ko citu! Tiesa gan, atkarībā no vietas un veida, kur un kā zivis audzētas, vienai sugai var būt arī visu trīs krāsu signāli, tāpēc tad jāņem talkā Latvijas Sarkanā grāmata. Tas ir arī tādēļ, ka šis zivju gids ir pieejams 22 valstīs, kurās situācija atšķiras.
Pievienojas lielveikali
Tāpat pasaulē ir noteikti standarti, ar kuriem atzīmēta zivju produkcija, kas iegūta, zvejojot atbildīgi vai audzējot, ievērojot vides prasības. Tādu produktu iepakojumus atzīmē ar burtiem MSC (“Marine Stewardship Council” – Jūras uzraudzības padome) vai ASC (“Aquaculture Stewardship Council” – Akvakultūras uzraudzības padome). Latvijā audzētajām zivīm pieejams arī bioloģiskās lauksaimniecības marķējums.
Jau 2020. gada 1. jūnijā lielveikalu ķēde “Rimi” paziņoja, ka, ievērojot Pasaules dabas fonda ieteikumus, pārtrauc tirgot Sarkanajā sarakstā esošās zivju sugas, ieviešot sortimentu no ilgtspējīgām zivsaimniecībām un akvakultūras. Apsolīts stingri ievērot “Zivju gida” norādes, lai pārliecinātos, ka produkcija, kas neatbilst fonda rekomendācijām, tirdzniecībā nenonāktu. Pieņemot šo lēmumu, paziņots, ka pārtraukta tādu tropisko garneļu, pangasiju, mencu, zušu, varavīksnes foreļu un melno paltusu realizācija, kuri nozvejoti neilgtspējīgā un kaitīgā veidā.
Ālanti pazuduši, laši daudz mazāki
“Kas Jauns Avīze” aprunājās ar vienu no labākajiem piekrastes zivju resursu pārzinātājiem Vladimiru Gubarevu, kurš jau no septiņdesmito gadu vidus Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta (BIOR) uzdevumā nodarbojās ar kontrolzveju Rīgas līcī Plieņciemā – zinātnes nolūkā viņam to bija atļauts darīt arī liegumu laikā.
Gubarevam ir biologa izglītība, un kādu laiku viņš ir strādājis Rīgas zooloģiskajā dārzā par direktora vietnieku zinātniskajā darbā, taču tad izvēlējies dzīvi pie jūras.
Gubarevs stāsta: “Kad sāku nodarboties ar kontrolzveju, situācija ar zivīm bija laba, es pat teiktu, teicama. Zivju sugu daudzveidība bija visai plaša un arī daudzums pietiekams. Savulaik te bija milzīga ālantu populācija, kas pārvietojās starp Engures ezeru un jūru. Tolaik iedzīvotāji vienkārši brida jūrā un seklumā lika tīklus, bet tagad šīs zivis ir izzudušas. Gar piekrasti migrēja arī lieli zandartu bari, bet tagad tie ir stipri paretināti. Savulaik esmu pat jūrā ķēris no zivjaudzētavām ielaistās stores. Tolaik 20 kilogramus smags, vietējais, dabīgi izaugušais Baltijas lasis nebija nekāds retums, bet tagad knapi aizvelk līdz pieciem kilogramiem. Vienīgais, ko var teikt – joprojām labas ir vēl reņģu, salaku un bušu populācijas.”
Gubarevs uzskata: “Zvejas noteikumiem vajadzētu būt elastīgiem, jo zivis pēc tiem neorientējas – viņu pārvietošanos un nārstošanu nosaka ūdens temperatūra. Vēl deviņdesmitajos gados te bija kārtīgas ziemas un jūra bija aizsalusi līdz pat horizontam. Pēdējos vismaz piecus gadus tas nav novērojums, kas nozīmē, ka arī visi dabas procesi notiek ar laika nobīdēm.”
Publikācija tapusi ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu
